18. Izlaidums – Sandris Ikaunieks

Skola kā pakāpiens uz dzīves mērķi

Esmu Sandris Ikaunieks, 1992. gada absolvents (18. izlaidums). Mana dzimtā vieta ir Madlienas pagasta Zādzenes puse, kur pavadīju savu bērnību. Skolas gaitas Madlienas vidusskolā sāku 1981. gada 1. septembrī.

Māte visu mūžu strādāja govju fermā – vasarā par gani, ziemā, izdalot govīm barību. Tas bija fiziski smags darbs, jo jāstrādā katru dienu, ieskaitot sestdienas un svētdienas, no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Jau no mazām dienām staigāju mammim līdzi uz darbu palīdzēt, vēlāk jau patstāvīgi aizvietojot, kad bija vajadzīga kāda brīvdiena. Tēvs strādājis vairākus darbus – gan kā traktorists, gan kā darba aizsardzības inženieris, bet, protams, visvairāk gaidīju augusta mēnesi, kad sākās labības kulšana. Tad tēva pienākums bija sēsties uz kombaina, un es varēju caurām stundām vizināties līdzi, izbaudot, kā lielā Ņiva līgani šūpojās caur visām bedrēm.

Mana dzīvesvieta atradās 6 km no skolas. Ja ilgi bija jāgaida autobuss, bieži gāju uz mājām kājām, staigājot varēju „pārcilāt” dažādas bērnības domas un fantāzijas.

Skolas laiks galvenokārt saistās ar tautas dejām. Cik atceros, tad deju nodarbības sāku apmeklēt jau no 1. klases. Pirmos deju soļus mācīja Daina Līdaka, viņa bija labestīga un arī ļoti stingra. Tas deva labus rezultātus, jo rajona skatē Madlienas deju kolektīviem nebija grūtību iegūt augstu vietu un piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Vēlāk deju nodarbības vadīja Daiva Lūse. Bija brīdis, kad ar dejām, tikai jau modernajām, nodarbojos arī pēc skolas.

Pirmā audzinātāja bija Leonora Atslēdziņa, kura mācīja pirmos ciparus un burtiņus. Sākumā domāju, ka uz skolu dodas tikai mācīties, tāpēc liecībā bija labas atzīmes un nopelnītas arī kādas teicamnieku ekskursijas. Tomēr skolā neiztika arī bez draiskošanās, vēl tagad spilgti atmiņā, kā ziemā skolas slidkalniņā slidinājāmies ar plēvi vai somām, bet, ja nebija ne viena, ne otra, tad vienkārši uz formas tērpa. Tādā veidā tas tika noplēsts pusgadā, bet paredzēts taču valkāšanai visu gadu.

No 4. līdz 8. klasei audzinātāja bija Silvija Tutāne, kura sekmīgi centās savaldīt mūsu klasi, mēģināja atrast kopīgu valodu gan ar teicamniekiem, gan ar ne tik sekmīgiem. Skolotāja perfekti vadīja literatūras stundas, varēju aizraujoši klausīties, kā viņa stāsta par rakstnieku un viņa darbiem. Tas tik dziļi palika atmiņā – ja nākamajā stundā izsauca stāstīt par uzdoto tēmu, noskaitīju kā dzejolīti, uz ko saņēmu piezīmi: „Atcerēties, ko stāstīju, ir labi, bet vajadzēja arī kaut ko pašam izlasīt.” Tomēr tas ir arī laiks, kad parādās jautājumi, kādēļ vajag mācīties, ja ir citas interesantas lietas. Zēniem tā bija skriešana starpbrīžos, dažreiz kaušanās un citas palaidnības. Vienreiz tas beidzās, ka dauzoties tika izsists lielais durvju stikls, par ko tēvam nācās atbildēt, jo bērnus nedrīkstēja sodīt. Taču ar to tas nebeidzās, un pamazām atzīmes „slīdēja” uz leju, bet piezīmes „gāja” uz augšu līdz brīdim, kad skolotāji vairs nevarēja izturēt un izsauca dažiem zēniem vecākus uz skolu, nozīmējot katram savu dienu. Manam tēvam, atnākot no skolas sapulces, kuru bija pavadījis vairāku skolotāju ielenkumā, bija daudz sakāmā, un sākās ģimenes apspriede. Skolotāja Aina Šrādere bija teikusi, ka mājasdarbi nav pildīti jau kādas 4 nedēļas. Tādu apvainojumu nevarēju paciest, pielēcu kājās, izrāvu no somas mājasdarbu burtnīcu, bet, ieraugot tur svaigāko mājasdarbu 6 nedēļas vecu, piedāvāju izskatīt nākamo jautājumu.

Tajā pašā laikā ģeometrija un algebra, kuras pasniedza Aina Šrādere, bija vieni no mīļākajiem priekšmetiem. Aizrautīgi klausījos, kā izskaidro teorēmas un pierādījumus. Kontroldarbos zēni centās sēdēt kopā ar mani, jo, kamēr skolotāja neredzēja, palīdzēju citiem. Pirmajās klasēs, kad vēl bija matemātika, kā jau tas bieži skolas laikā notiek, mājasdarbus palīdzēja un izpildīja vecāki, bet vienreiz, pārrakstot matemātikas mājasdarbus, aizmirsu tēva rakstīto lapu burtnīcā. Rezultātā, saņemot mājasdarbu burtnīcu, tēvs par savu darbu bija saņēmis piecinieku, bet es „knapu” četrinieku – glītrakstīšana nebija mana stiprākā puse.

Vienmēr atcerēšos fizkultūras skolotāju Andri Šrāderu. Protams, visi zināja viņa stingro disciplīnu un raksturu. Fiziski izpildīt uzdevumus nebija problēmu, bet mana attieksme laikam bija ne visai, līdz beidzot skolotājs nolēma pielikt punktu tam, pasakot, ka 8. klases izlaiduma man nebūs. Domāju, ka joko, bet nē – rezultātā radiniekiem puķes nebija jāmeklē.

Ļoti patika ģeogrāfijas stundas, kuras vadīja Mārtiņš Ošs, varēju nebeidzami klausīties viņa stāstījumos par citām valstīm un to iekārtu. Ar šo skolotāju saistās arī pirmais nopietnais pārgājiens pa Krimu.

Vidusskolā toreiz papildus bija auto apmācība, kurā divus gadus mācījāmies vieglās un smagās mašīnas uzbūvi un ceļa zīmes. Uz šo stundu zēni gāja ar vislielāko prieku un skatījās, kā meitenes mokās, mēģinot iegaumēt tehniskos terminus. Kad sākās braukšanas nodarbības, katrs gaidīja, kad kādā stundā ienāks Gunārs Cilevičs, lai izsauktu laimīgo uz praktisko braukšanu. Zēni pēc tam varēja sacensties, par cik katram izdevās „nemanāmi” pārsniegt atļauto ātrumu, pirms skolotājs uzsita uz bremzes pedāļa. Pēc skolas bieži vien esmu paziņām stāstījis, ka skolu vēl nebiju beidzis, kad tiesības jau bija kabatā. Madlienas vidusskolai tā bija papildus ekstra, kas, domāju, ne katrā skolā bija pieejama.

Īpaša nozīme skolas dzīvē bija direktoram Broņislavam Zukulim, jo Madlienas vidusskola bieži saņēma to, par ko citas skolas varēja tikai sapņot. Tas bija direktora nopelns. Domāju, ka daudzi atceras arī lielo kaktusu viņa kabinetā. Parasti te nācās uzturēties nevis, lai saņemtu apsveikumu, bet, lai uzklausītu kārtējo rājienu, tādēļ, atstājot kabinetu, galvenais bija uztraukumā nesaskrieties ar milzīgo adataini.

Fiziku mācīja Andris Karasevs, stingrs skolotājs, un ne katram šis priekšmets bija tas mīļākais. Vēlāk A. Karasevs pasniedza datormācību. Tas bija kaut kas jauns, un mācījās kā skolēni, tā skolotājs.

Skolas laikā nolēmu, ka dzīvi saistīšu ar aviāciju. Toreiz daudz nestāstīju par saviem plāniem – tos īpaši nopietni neuztvēra. Lai Madlienā, lauku novadā, domātu par aviāciju…, bet rezultātā iestājos Rīgas aviācijas universitātē, un tad parādījās šoks. Visas mācības toreiz notika tikai krievu valodā, tāpat mācību grāmatas bija šajā valodā. Universitāte tajā laikā augsti kotējās visā toreizējā Padomju Savienībā, salīdzinot ar citiem tāda veida institūtiem. Uz šejieni brauca mācīties gan no PSRS, gan no ārzemēm. Visā kursā bijām tikai divi latvieši. Sākumā protestējām, ka mēs krievu valodā neko nesaprotam, mums līdzjūtīgi pateica, ka ir divi varianti – vai nu mācīties, kā ir, vai iet projām – izvēlējos pirmo. Bet pamazām visam tiku pāri un pēdējos kursos mācību priekšmetus kārtoju labāk nekā kursabiedri dzimtajā valodā. Tā kā padomju sistēma „sabruka”, sapratu, ka tikai ar krievu valodu darba meklējumos tālu netikšu, sāku apmeklēt privātstundas angļu valodā, jo vienīgā nopietnā aviokompānija, kas tajā laikā bija, nāca jau no rietumiem. Brīdī, kad aviokompānija airBaltic izsludināja konkursu uz pāris darba vietām, biju jau pietiekami sagatavojies, lai uzvarētu konkursā. Pēc tam strādājot visi nepieciešamie kvalifikācijas kursi ar eksāmeniem notika jau ārpus Latvijas un angļu valodā.

Nolēmu nepalikt pie sasniegtā un sāku mācīties norvēģu valodu, aviācija ir specifiska nozare, un, ja kāda iemesla dēļ pazaudētu darbu, tajā laikā līdzvērtīgu atrast Latvijā nevarētu, tādēļ brauktu uz Norvēģiju. Valodu iemācījos sarunvalodas līmenī un sāku pieteikties valodas pieredzes apmaiņas konkursos, lai tiktu uz Norvēģiju brīnišķīgās dabas dēļ, bet pēc pāris neveiksmēm šo domu atmetu, jo atlase bija stingra un priekšroka tika dota tiem, kuriem šī valoda bija mācību priekšmets. Papildus darbam kā hobijs sākās ceļošana. Nekad neesmu izmantojis tūrisma grupas, tādēļ, lai orientētos spāņu zemēs, apmeklēju atkal kursus un sāku mācīties spāņu valodu. Tā ir ļoti liela priekšrocība, ceļojot pa valstīm, kur angliski ar tevi nerunās – kā Spānijā, Argentīnā, Peru.

Tā nu sanāk, ka skolā, kur svešvalodas stundas man likās nežēlība pret skolēniem un trijnieks bija brīnišķīga atzīme, vēlāk mācījos vienu valodu pēc otras.

Joprojām strādāju airBaltic, kur sākumā biju kā tehniķis, veicot lidmašīnu tehnisko apkopi un remontējot to, bet vēlāk jau kļuvu par noteikta lidmašīnas tipa vecāko inženieri, atbildot par lidmašīnas dokumentāciju un tehnisko stāvokli. Laiku pa laikam nākas strādāt arī ārpus Latvijas, jo visas lidmašīnu apkopes nav iespējams veikt uz vietas.

Strādājot satiku savu sievu, tagad audzinām 8 gadus veco Tomasu un 11 gadus veco Lauru. Bērniem ejot skolā, vienmēr atceros savus skolas gadus un meklēju labāko risinājumu. Kā piemēru varu minēt, kad, atnākot no darba, sieva rāda, ka meita atkal saņēmusi matemātikā 7 balles un kaut ko vajag darīt. Vienīgais mans pretarguments ir, ka nākamā atzīme tātad būs labāka. Ko citu varu pateikt, ja tajā pašā laikā klases audzinātāja lūdz meitai uzzīmēt plakātu klases vai skolas pasākumam, jo viņa ar zīmēšanu jau 1. un 3. klasē ir piedalījusies skolas olimpiādē, jo vizuālajā mākslā „ripo” tikai 10 balles. Tēvs nesen iedeva manu liecību, lai parādot bērniem, kā es mācījos, bet pagaidām neesmu piekritis, lai „bērni neņem sliktu piemēru no tēva”.

Pagājušā vasarā manai brāļa meitai Ancei bija mūzikas skolas izlaidums, uz kuru atbraucu ar savu ģimeni. Tā kā oficiālā daļa ar laiku man un bērniem palika nogurdinoša, nolēmām iziet ārā, un pie reizes varēju izrādīt skolas apkārtni un pastāstīt par parka atpūtas laukumu aiz estrādes, par ko bērni bija sajūsmā. Pārgājām pāri ūdens baseina kanālam, kur pastāstīju, ka pirmās peldēšanas nodarbības notika atklātā baseinā, pirms tika uzcelts slēgtais peldbaseins. Tāpat izstaigājām skolas atjaunoto stadionu, ar dēlu apskrējām vienu apli, un, protams, ka dēls finišu sasniedza pirmais. Izstaigājot skolas apkārtni, bērni iesaucās: „Šī taču ir skaistākā skola, kādu mēs esam redzējuši!” Novēlu, lai vienmēr izdotos saglabāt šo skolas apkārtējo skaistumu un vēsturi. Un, ja gadījumā kāds skolēns apgalvo, ka domā savu dzīvi saistīt ar kādu neparastu profesiju – kas zina, varbūt tā arī notiek.

Sandris Ikaunieks

stundu saraksts
informācija
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

rakstu arhīvs