skolēnu uzņemšana
kalendārs
Pasākumos var notikt fotogrāfēšana vai filmēšana, fotogrāfijas var tikt izmantotas izglītības iestādes publicitātes pasākumiem.

17.06.
Sākas vasaras atvaļinājums.
skolēniem
vecākiem
skolotājiem

2. Izlaidums – Guntars Brālis

Vien trīs gadi…

Ja nekļūdos, tas notika 1973. gada 4. augustā… Bija silts un kluss svētdienas vakars, no Madlienas estrādes skanēja mūzika, un mūsu ģimene nesa mantas jaunajā dzīvoklī elektriķu mājās. Vēlāk uzzinājām, ka tā mūzika bija no kapusvētku balles… Tēvs, elektriķis, bija atradis darbu Centrālo elektrisko tīklu Madlienas iecirknī. Kopš manas dzimšanas (1957) viņš strādāja Saldus rajonā uz Cieceres upes mazā hidroelektrostacijā, kuru slēdza 1973. gadā. Šķiet, vecākiem bija doma pārcelties tuvāk Rīgai, lai nākotnē dēli varētu doties studēt uz galvaspilsētu.

Brālis Guntars

Saldus rajonā beidzu Lutriņu astoņgadīgo skolu. Protams, nolēmu, ka mācības jāturpina vidusskolā. Un Madlienā bija vidusskola! Esmu viens no 1976. gada 2. izlaiduma absolventiem. Atceros, ka ar brāli Uldi (viņš ir divarpus gadu jaunāks par mani) pirms skolas gaitu uzsākšanas piedalījos apkārtnes uzkopšanas talkā, kur tad arī notika pirmās sarunas ar vietējiem „iezemiešiem”. Tagad, atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka pirmās sajūtas, ierodoties Madlienā, bija tramīgas: jauna vide, jauna skola, jauni draugi – kā nu būs? Bet viss notika pats no sevis: sākās skola ar savu ritmu, un jaunajā vietā dzīve turpinājās.

Klasē bijām trīs puikas, kas kopā beidzām vidusskolu, bet vismaz piecreiz vairāk meiteņu! Viens no zēniem bija dzimis vienā gadā un vienā dienā ar mani (mēs aizvien šajā dienā viens otru apsveicam). Komandu sportā, kad bija jācīnās pieciem pret pieciem, mums, trim zēniem, piebiedrojās divas meitenes. Un nekas – cīnījāmies!

Turpinot stāstīt par sportu, jāsaka, ka skolotājs Andris Šrāders mūs kārtīgi „dresēja”. Bez obligātās programmas man īpaši patika badmintona spēle, kurā veicās tik labi, ka es pat kļuvu par vidusskolas čempionu, arī augstskolā visus piecus gadus spēlēju badmintonu.

Savukārt skolotāja Aina Šrādere mani „dresēja” kultūras nama jauniešu deju kolektīvā. Vēl tagad atceros, ka tik taisna mugura kā toreiz man nekad vairs nav bijusi! Pateicoties skolotājai A. Šrāderei, pirmo un pēdējo reizi piedalījos Dziesmu un deju svētkos, kā arī kopā ar deju kolektīvu pabiju ekskursijā uz Melno jūru.

Skolotājs Fridrihs Funkners mācīja tādu „padomisku” mācību priekšmetu kā „militārā apmācība”. Piemēram, izjaucām un likām uz laiku kopā Kalašņikova automātu. Latviešu valodas un literatūras stundu ietvaros staigājām pa „Zaļās zemes” varoņu takām Skrīveros, kā arī braucām uz Pumpura muzeja svētkiem Lielvārdē.

Vasarās (žēl, ka divas vien bija!) strādāju padomju saimniecības „Madliena” meliorācijas brigādē. Purvā plēsām sūnu, ar kuru pēc tam vīri tranšejā nosedza drenu cauruļu savienojuma vietas. Citu vasaru kopā ar klasesbiedru Edmundu (viņš jau brauca ar motociklu ar blakusvāģi) un skolotāja Oskara Cināta dēlu Andri uz tā motocikla trijatā braucām tīrīt meliorācijas sistēmas kontrolakas.

Edmunds bija „ķeneris uz močiem”! Viņš tos ķīlēja sovhoza darbnīcās kopā ar īstajiem motokrosa vīriem, kuri piedalījās sacensībās (Madlienā uz Plāteres pusi kādreiz bija arī mototrase). Darbnīcas bija blakus elektriķu mājām, un es arī uz turieni piestaigāju kā „piektais ritenis”…

Skolas gados sāku rakstīt pantiņus, saukt to par dzeju būtu par skaļu. Tos drukāja Ogres rajona avīzē, vēlāk, studiju gados, arī laikrakstā „Padomju Jaunatne” un žurnālā „Liesma”. Nolēmu, ka varbūt jāstudē žurnālistos. Devos uz rajona laikraksta redakciju mācīties rakstīt. Ogrē mani tomēr atvēsināja: rakstīt var vienmēr, labāk mācies īstu profesiju. Paklausīju.

Un tā nu es, 11. klases skolnieks, ierados Rīgas Politehniskajā institūtā uz atvērto durvju dienām meklēt savu profesiju. Vilku ar pirkstu pa sarakstu, līdz apstājos pie uzraksta – autoceļi. 1981. gadā pabeidzu institūtu ar inženiera-celtnieka diplomu autoceļu specialitātē.

1981. gads bija visnotaļ nozīmīgs manā dzīvē – šāvu vairākus zaķus uzreiz. Vispirms „izgāju pie sievas”, kuru satiku vilcienā „Aizkraukle–Rīga”. Viņa liktenīgi iekāpa Lielvārdes stacijā, lai dotos uz savu studentu celtnieku vienību, tāpat kā es devos uz savējo. Sieva kļuva par ārsti. Tā paša gada rudenī sāku darbu par ceļu uzraudzības inženieri Iekšlietu ministrijas Valsts autoinspekcijas pārvaldē, vēlāk pārgāju darbā par satiksmes organizācijas inženieri uz Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes Valsts autoinspekcijas nodaļu. Sāku kā milicijas leitnants, bet beidzu dienestu iekšlietu sistēmā kā majors. Brīnumainā kārtā kā jaunais speciālists tiku pie sava dzīvokļa Rīgā, pirms tam dzīvoju pie sievas vecākiem Lielvārdē un katru dienu ar vilcienu mēroju ceļu uz Rīgu un atpakaļ.

Kad nodibināja Ceļu satiksmes drošības direkciju, desmit gadus tur biju ceļu uzraudzības daļas vadītājs, bet pašlaik strādāju analogā amatā valsts akciju sabiedrībā „Latvijas Valsts ceļi”.

1982. gadā piedzima meita Ramona, kura mums tagad jau dāvājusi divas mazmeitas – Kerija mācās Franču liceja 2. klasē, bet Simona drīz sāks iet bērnudārzā. Meita atsāks tirdzniecības menedžeres darbu fabrikā „Laima”. 1987. gadā piedzima dēls Renārs, kurš tāpat kā es ir autoceļu inženieris un strādā Rīgas domes Satiksmes departamentā.

Jau gadu desmitiem mūsu ģimenes hobijs ir ceļošana. Kopš 1996. gada, kad tikām pie sava pirmā auto, ceļojam kopā ar bērniem, izmantojot esperanto valodas priekšrocības (esperanto valodu iemācījos laikā, kad strādāju „iekšlietās”), varam nakšņot pie esperantistiem, kuri savukārt pēc tam brauc ciemos arī pie mums.

Tagad esam palikuši divi ceļotāji vien, bet aug jaunā ceļotāju maiņa. Ar Keriju šogad trijatā pabijām Francijā (un ne tikai), jo mazmeitai jāsāk praktiski pielietot franču valoda. Francija bija, ir un būs mūsu mīļākā valsts, kuru apmeklēsim katru gadu tāpat kā līdz šim.

Vēlos pateikt, ka šie trīs Madlienas vidusskolā pavadītie gadi izveidoja mani par to, kas es esmu. Paldies, skola! Madlienas vidusskola kā gaismas pils stāv kalna galā uz stipriem pamatiem. Lai skolotājiem nekad nepietrūkst spēka dot zināšanu gaismu, bet skolēniem – šo gaismu vienmēr paturēt sirdīs!

Pārlasot sākumā rakstītās rindas, skumji atzīt, ka tagad kapusvētki un svecīšu vakari ir tās dienas, kad esmu Madlienā, kapsētā, kur guļ mani vecāki…

Guntars Brālis

stundu saraksts
informācija
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

rakstu arhīvs