40. Izlaidums – Alise Viduce

Esmu nemiera gars, kuram vajag iepazīt pasauli

Jau no bērnības esmu dzīvojusi Madlienā, kur apmeklēju bērnudārzu „Taurenītis” un vēlāk arī Madlienas vidusskolu. Skolas gaitas uzsāku 2002. gadā. Klases audzinātāja bija Dzidra Ozola-Ozoliņa. Pirmo skolas dienu neatceros, bet atminos to, ka bija prieks satikt bērnudārzā iegūtos draugus. Tā kā brālis jau mācījās skolā, bija drošības sajūta – ja nu kas, tad noteikti varēšu iet pie viņa. Katru rītu mums bija rituāls – tiem, kuri jau bija skolā, vajadzēja sagaidīt klases audzinātāju, skrienot pretī un kopīgi samīļojot. Mēs bijām viņas cālēni. Protams, skolā iesaistījos arī ārpusstundu pulciņos – tautiskajās dejās un korī. Pēcpusdienās dejoju sporta dejas skolas aktu zālē. Visjautrākie bija starpbrīži, kad visas sākumskolas klases varēja kopīgi skraidīt pa gaiteņiem un spēlēt „čūskiņu”, kuras rezultātā gan varēja iegūt arī kādu traumu. Vislabāk no sākumskolas atceros Ziemassvētku uzvedumu un „izlaidumu”, to, kā gatavojāmies un cik svarīgi jutāmies.

5. klasē audzinātāja bija Daiva Lūse. 1. septembrī, ejot uz skolu, jutos jau liela, jo nu apmeklēšu „lielo” skola, varēšu mācīties dažādos kabinetos. Mūsu klasē vienmēr ir bijis puišu pārsvars, un līdz ar to sporta stundas bija visvairāk gaidītās. Pamatskolā beidzot varējām kopā ar lielajiem bērniem piedalīties popielā, kas noteikti bija viens no gaidītākajiem pasākumiem. Pēc stundām apmeklēju volejbola treniņus, kur vairāk spēlējām „kartupeļus” nekā volejbolu, jo to mēs atstājām pieaugušo ziņā. Arī pamatskolas laikā dejoju sporta dejas un reizēm nevarēju pēc stundām ar klasesbiedriem iet ārā, jo bija jābūt mēģinājumos. Tajās reizēs, kad bija jādejo kādā skolas koncertā un kad pēc tam cilvēki nāca klāt un teica, cik skaisti un kā viņiem patika, bija liels prieks un vēlēšanās turpināt apmeklēt mēģinājumus. Arī ar tautas deju kolektīvu piedalījāmies koncertos, un tie, kuri dejoja, reizēm varēja neiet uz stundām, jo bija jāsaģērbjas pirms kāda koncerta vai jābrauc uz skati, un tad varējām paķircināt tos, kuri palika mācoties. Iesaistījos arī skolēnu pašpārvaldes darbībā. Viens no interesantākajiem skolas pasākumiem bija „Aizej tur, nezin, kur”, kas bija, manuprāt, labākais veids, kā saliedēt klases kolektīvu. Pamatskolas skaistākais notikums noteikti bija 9. klases izlaidums, kurā izmēģinājām ko jaunu – dejojām polonēzi.

Vidusskolā palikām tikai 11, taču vēlāk 10. Bija pāris jauni klasesbiedri, kas vairākas reizes nomainījās. 10. klases spilgtākās atmiņas ir iesvētības. Pārģērbšanās, visādas aktivitātes un, protams, iesvētību neoficiālā daļa. Ja tam nav iziets cauri, tad nevar sevi saukt par vidusskolēnu. Audzinātāja joprojām bija Daiva Lūse, kura, manuprāt, ir viena no saprotošākajām skolotājām. Arī vidusskolā turpināju darboties skolēnu pašpārvaldē, tā bija iespēja apmeklēt seminārus, aizbraukt uz citu skolu un, protams, sarīkot sadraudzības balli ar kaimiņu skolām. Vidusskolas laiks pagāja ļoti ātri. Ziemassvētkos uzvedām ludziņu „Sarkangalvīte un vilks”, kuras scenāriju uzrakstīja latviešu valodas un literatūras skolotāja Zinta Saulīte. Pēc tam jau pienāca Žetonu vakars, kurā parādījām to, kas katram tuvāks, un nedaudz pamainījām tradīcijas – kleitu un uzvalku vietā bijām vienoti ar vienādiem krekliņiem, kas vēl šodien atgādina par klasesbiedriem un kopā pavadītajiem trim gadiem. Vidusskolas laikā uzrakstīto domrakstu, ar kuru veiksmīgi startēju R. Blaumaņa konkursā, tagad varu pārlasīt skolotājas Zintas Saulītes un Mārītes Breikšas sakārtotajā grāmatā „Teātris Blaumaņa zīmē”, par ko, protams, ir liels lepnums. Pēc vidusskolas beigšanas (2014. gads, 40. izlaidums) mācības uzsāku Vidzemes Augstskolā programmā „Tūrisma organizācija un vadība”. Diemžēl ar laiku sapratu, ka vēlos darīt ko citu, un šobrīd dzīvoju Norvēģijā. To, ka dzīvi vēlos pavadīt ārvalstīs, zināju jau vidusskolas laikā, jo esmu nemiera gars, kurš nevar nosēdēt mierā un kuram vajag iepazīt pasauli. No dejošanas nekur tālu gan neesmu tikusi, jo vadu vienu no Norvēģijas diasporas tautas deju kolektīviem. Par savām dejošanas prasmēm noteikti jāsaka liels paldies sporta deju skolotājam Andrim Miķelsonam, tautisko deju skolotājām Vēsmai Valmierai un Agnesei Lepsei, vecākiem un ģimenei par pacietību un neatlaidību, jo bez viņiem dejošana nebūtu tik liela manas dzīves sastāvdaļa.

Madlienas vidusskolai novēlu turpināt audzināt radošus, zināt gribošus un dzīves gudrībām bagātus bērnus. Nekad neapstāties pie sasniegtā un meklēt jaunas attīstības iespējas, jo pastāvēs, kas pārmainīsies!

Alise Viduce