kalendārs
Pasākumos var notikt fotogrāfēšana vai filmēšana, fotogrāfijas var tikt izmantotas izglītības iestādes publicitātes pasākumiem.

24.10.
Pedagogu konference Ulbrokā par kompetenču projektu (reģistrācija ir noslēgusies)

21. - 25.10.
Skolēnu rudens brīvdienas.

25. - 27.10.
Skolā tiek uzņemta Skautu nometne (apm. 200 skolēni).

31.10.
Valsts svētku mēneša ieskaņas koncerts, folkloras un seno cīņu kopa „Vilkači”.

NOVEMBRIS: ⇅

DECEMBRIS: ⇅

visi pasākumi
vecākiem
skolotājiem

15. decembrī Galēnu pamatskolā notika Robertam Mūkam veltītais jaunrades darbu noslēguma pasākums, uz kuru bija uzaicināti visi 370 skolēni – eseju autori. No Madlienas vidusskolas konkursā piedalījās četri skolēni. Apsveicam 6.a klases skolnieci Undīni Dzeni ar iegūto 3. vietu (skolotāja Silvija Tutāne) un 10. klases skolnieci Tinci Mūrnieci ar 3. vietu (skolotāja Zinta Saulīte). Pateicības saņēma 11. klases skolnieks Rainers Kriškāns un 12. klases skolniece Ieva Kristīne Jēgere (skolotāja Zinta Saulīte). Paldies skolēniem par radošumu, apņēmību un savas Latvijas mīlestību! Paldies skolotājām par atbalstu un sapratni!

Triju krūzīšu stāsts – par mani, tevi, par mums

Ir auksts rudens vakars, ziemeļu vējš pūš krāsainās lapas pa gaisu. Tas nerimstas un nerimstas. Es sēžu nosalusi istabā un cenšos iekurt krāsniņu. Kad dzirkstele ir parādījusies, manu skatienu piesaista krūzītes plauktā. Roka pati sniedzas pēc tām, bet es paņemu trīs. Neskatījusies, kas uz tām uzdrukāts, dodos vārīt liepziedu tēju. Siltumam no krāsns plūstot istabā un tējas aromātam smaržojot, darbojos ap krāsni un nemanu, ka arī mamma un tētis ir pārradušies mājās. Mammai un tētim ienākot istabā, es tos mīļi aicinu pie galda un lieku tiem izvēlēties krūzīti. Malkojot smaržīgo liepziedu tēju ar kaimiņsētas bitenieces garšīgo medu, mamma pēkšņi paraugās uz krūzītes apdruku. Kas tas? Sen aizmirstais par Horvātiju kā dzīvs uzpeld atmiņās.
Mandarīnu laiks! Tu stāvi pie koka, kas lūst no augļu svara. Tu paņem rokās oranži dzelteno augli, to viegli pagriez, kā mācīja horvātu gids. Mandarīns pats tev iekrīt rokās, un tu to viegli noglabā kastītē – nedrīkst sabojāt, citādi ceļš uz Latviju tam būs gaužām bēdīgs. Tu apstājies Krk upes krastā un nebeidz vien brīnīties par upes dzelžaino tvērienu – ūdens šļācas uz visām pusēm, dun, dārd, pāraug nebeidzamā troksnī, tad pēkšņi apraujas, un upe mierīga steidz nest savus ūdeņus tālāk… „Skaisti, kā gribētos tur atkal atrasties!” čukst mamma, bet tētis to pārtrauc, jo viņa krūzīte uzvandījusi atmiņas par Venēciju.
„Tas bija kā pasakā! Ūdens pilsēta, kurā ielu vietā ir tilti un kanāli, bet mašīnu – peld laivas gondolas, mani paņēma savā varā, piesaistīja un nelaida vaļā. Venēcijas karnevāls bija neaizmirstams piedzīvojums. Tikai šeit varēja sajust kādas viduslaiku būtnes smalki izšūtā tērpa vēso pieskārienu, kas lēnām aizslīdēja garām. Un šīs krāsu gammas, ar kurām cilvēki vēlējās sevi raksturot! Kā man tur patika, negribējās atgriezties!”
Es klausījos vecāku sarunā un nejauši pagriezu krūzītes izdruku uz savu pusi – manu acu priekšā bija Latvija! Te Gaujas Nacionālais parks ar rudens zeltīto Siguldu. Mēs abas ar mammu paceļamies spārnos, lai no ērgļa lidojuma justu pilsētas burvību, Gaujas ūdeņu nemierīgo tecējumu, saprastu, ko nozīmē lidot – būt brīvam. Te ar klasi esam Pūres saldumu ražotnē – smaržo šokolāde, roka kāri tver pēc pildījuma: avenes, mellenes, dzērvenes… Un es atkal esmu savā Podnieku mežā, kur vasarā kopā ar vecākiem brienam pa zaļo sūnu paklāju un ēdam tik garšīgās Latvijas meža ogas! Bet Cēsu viduslaiku pils mani pārsteidz ar spēļu dažādību. Pirmo reizi esmu ķekatu pārvaldniece. Neizdodas, mēģinu vēlreiz. Nu jau labāk… Es eju! Skaista ir mana zeme Latvija, man te patīk. Es nevēlos citu zemi, citus kalnus un ezerus, citu Doma baznīcu vai Mežaparka estrādi, kur tūkstošiem balsu dzied himnu Latvijai. Manas mājas, ģimene, skola un draugi ir te.
Ziedi, plauksti ar katru jaunu pavasari, kļūsti stiprāka, stāvi cieti uz zemes, jo esi tautas mīlēta un aizsargāta!

Undīne Dzene, 6.a kl.

Man blakus lauks, mežs, ciems un… Latvija

Saraudājās debesis, sāka kust milzu miglas mākoņi. Gaisā dzestrums, mazliet mulsums, kā apsisti lidinās sirseņi, un kut bitēm ūsas. Daži tādi kā no ķēdēm atrāvušies, citi klusītēm tup, alās paslēpušies. Bēg bērni no lietus, un lāpstas – no rūsas. Baltā priekšautā mazs ķipars rokas slauka, raud, grib dabūt atslēgas no koka plaukta. Pamazām tiek aizbultētas durvis un klētis. Jūtat? Te, lejā, vijas bailes, histērija un klusums. Klusums un mulsums, te ir tikai sākums, šīs nav beigas.
Draudīgi nogrand pērkons, kā cirvis pagali – zibens šķeļ debesu pamali. Viss sāk trakot un mosties. Vēl plašāk paveras pumpuri, atvērdami kauslapas, kur lietum satecēt. Zem ābelēm satupuši tie, kuri vairs pajumti nevar sameklēt.
Augsti – tā kā stalti akmens milži – sudraba apsarmoti un salnas aplaimoti, mazliet greznāki par robežām starp mājām tur, lejā. Vārti.
Tie skaļi iepīkstas un lēnām, pavisam cēli veras vaļā. Lēnām, bailīgi rāpjos augšā. Pirmais, ko redzēt, ir rudzu lauks, tālāk sūnu zaļš mežs, kurš tik tikko sācis dzīvot, un nomalē vēl viens lauks, kur brūni guļ tupeņi vagu smailajos sānos. Smaržo pēc brīvības, ražas un dzīvības. Ejot tālāk, sākas tāds bruģēts ciems ar patiesi greznām jūgendstila ēkām, pa māju lodziņiem spraucas ārā pīrāgu smarža, vēlāk var just, kā maize abrā lien, gaiss šķiet apēdams. Šeit, ielu tukšajās spraugās, kā sēnes starp kokiem – tirgus un bodītes. Tausti, kā balta vilna izvīta sarkanos rakstos, zeķēs, cimdos un šallēs. Sajūti, cik tagad moderns lins, un apskati to palagos. Ak, jā, šeit pastalas vienmēr ir modē! Agrāk tās bija brūnas, nu raibas un sārtas. Koka mantiņas, dzintara krelles un aproces, mazas glezniņas – te ir viss, ko sirds kāro gan tam, lai silti, gan tam, lai skaisti. Svaigi kāposti, kartupeļi, burkāni, bietes un vesels ogu klāsts, gandrīz kā muzejā, te visa ir daudz! Un vēl! Te smaidīgi cilvēki staigā, saka viens otram labu rītu, dienu un vakaru, paldies un lūdzu. Elpot ir tik viegli, šķiet, kājas nenogurtu staigāt, pat tik aši kā bites, te lidinoties, visu nevar apskatīt. Gribētos vienkārši iet un vējiem līdzi klaigāt.
Lietus pierimst, es rāpjos lejā. Visi svaigi, ceļas un veļas. Veras vaļā aizkari, izlien sabiedētie suņi. Vārti izgaisuši, palikuši tikai peļķēs tvaiki. Es stāvu ar basām kājām uz zemes ceļa. Smiltis graužas starp pirkstiem, bet tas tāpat liekas maigi. Man mati sakrituši uz sejas, acis mazliet apreibušas un rokas drusciņ nosalušas. Te nu es stāvu. Man blakus divi lauki – viens sēts ar rudziem, otrā kartupeļi aug, pāri laukam mežs, tālāk bruģēts ciems un… Latvija!

Tince Mūrniece, 10.kl.

Mana zeme – Latvija
Tepat, virs skaistas zemes,
Es redzu savas vēlmes,
Lai tauta būtu brīva,
No ļauniem prātiem tīra.

Ar cerību šos soļus speru
Un laimei vaļā durvis veru,
No kalna augšas lēzeni
Es redzu savu tēvzemi.

Parādās debesu vārti,
Maniem sapņiem bārti,
Tur blakām dižozola saknes,
Kas cerību man sirdī atnes.

Kad melnā māte nāks
Un pie durvīm klauvēt sāks,
Es vēlos teikt, ka man reiz bija
Sava zeme – Latvija.

To augšā dievi saklausīja
Un manu gribu piepildīja,
Nolemts ir, ka šādi būs –
Latvija par valsti kļūs!

Rainers Kriškāns, 11.kl.

Ir skaisti raudzīties no augšas

Tu vari doties lēnām
Vai skriet, līdz ceļam gals.
Bet svarīgi ir vienmēr
Būt un neapstāties.

Tās ir tavas kājas,
Kuru uzdevums ir skriet.
Nebremzē pats sevi,
Lai spēki nepāriet.

Tā ir tava sirds,
Kura mīlestību grib.
Neliedz viņai meklēt,
Lai no jauna mīla dzimst.

Ik soli, kuru tu sper,
Tas laimi izstaro,
Un skaisti mirdzošais smaids
Cilvēka sirdi iekaro.

Un tikai cilvēks pats,
Kuru reiz radījis Dievs,
Spēj augstu kāpt pa kāpnēm,
Lai atvērtu debesu vārtus.

Ir skaisti raudzīties no augšas,
Kad dzīve nodzīvota jau,
Jo solis, ko vakar spēru uz zemes,
Šodien kā lidojums jauks.

Un no debess maliņas
Tu kā vējiņš maigs
Lidinies virs Latvijas,
Jo ir paskrējis tavs laiks.

Ieva Kristīne Jēgere, 12.kl.

stundu saraksts
informācija
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

skolēniem