Septembris – Dzejas dienu mēnesis
Nāci šurpu dziedādams.
Lai līst lieti, lai pūš vēji,
Meži pilni sēņotāju!Lai bij’ labi, kam bij’ labi,
Sēņotājiem – tiem ir labi.
Līka beka, baravika,
Groziņā tai vieta tika.
Bet, ja rītos ilgi guli,
Beka, beka, baravika
Grozā tiek jau kādam citam.
Tikai mušmirīte skaistā
Droši paliek savā vietā.
Reinis Sedojs, 6.a kl.
Rudens pienācis ir ātri,
Bagāts tas ar labumiem,
Jāgriež mežā sēņu kāti –
Pilni grozi podiņiem.
Mežā sēņu ļoti daudz,
Nogriezt visas nevarēšu.
Meža māte balsī sauc:
„Tikai sēnes nesajauc!”
Brūnas bekas garšīgas,
Cūcenes lipīgas,
Gailenes droši grozā liec,
Sarkanās ar baltām pumpām neaiztiec!
Ieva Rābe, 6.a kl.
Kaut kur dziļi mežā
Auga liela baravika.
Baravikai bija draugi.Tās bija krāšņās bērzlapītes
Un ne visai glītas rudmiesītes.
Visā sēņu kopumā
Baravika – skaistākā.
Alise Pētersone, 6.a kl.
Sēņu lietus jau mēnešiem līst,
Daudz kur tik peļķes,
Bet citur jau slīkst.
Tas modina bekas un bērzlapes,
Kas ilgi zem zemes snaudušas.
Tas nikns uz māju atnācis
Un pilnu vēderu pielējis.
Bet miera lietum joprojām nav,
Tas līst un līst,
Līdz applūdis viss.
Undīne Dzene, 6.a kl.
Līst sēņu lietus,
Līst silts lietus,
Līst auksts lietus,
Līst rudens lietus.Sēnes stājas vienā rindā,
Saulei rāda savas mices:
Košas, raibas, sārtas, spicas.
Nu būs lielā sēņošana!
Emīls Gustavs Gulbis, 6.a kl.
Vilnis nāca jūrmalā,
Vilnis nāca mežmalā.
Jūrmalā bij’ lieli prieki,
Mežmalā bij’ gardumi!
Lietus bija, lietus bija,
Baraviku mežā nav.
Baravikām mežā auksti,
Noslēpās tās sūniņās!
Arī skaistās mušmires
Mežā stāv un ļauni smaida,
Jo rūgtās indes dēļ
Cilvēks viņas neaiztiek.
Sēņu lietus naktī līst,
Mežā gardas sēnes dīgst.
Braucam visi skatīties,
Vai mums sēnes ir, ko griezt!
Markuss Gulbis, 6.a kl.
Sēņu lietus nolija
Reiz senos laikos sāka līt silts vasaras lietutiņš, un uz to noraudzījās sēne, kuru visi sauca par Beku. Viņa uz lietu skatījās skaudīgi. Draugs Vilnītis pie tās piegāja un vaicāja: „Kādēļ tu esi tik dusmīga?” „Es neesmu dusmīga,” atbildēja Beka, „es vienkārši vēlos zināt, kā visu laiku krist uz leju.” Draugs viņai joka pēc teica: „Kāpēc gan tu viņam nepajautā?” Beka brīdi padomāja un atteica: „Tiešām, kāpēc gan es par to neiedomājos?” Tā nu Beka izgāja no meža un jautāja, taču viņai neviens neatbildēja. Tā domāja, ka neviens nesadzirdēja, tādēļ pajautāja vēlreiz, taču atkal neviens neatbildēja. Beka iegāja atpakaļ mežā, ierakās zemē un nekad vairs nepameta mežu.
Silva Kļaviņa, 6.a kl.
Mani mīluļi
Gan mazi, gan lieli,
Gan pūkaini, astaini, draiski.
Jūs mīļi man esat,
Lai tur vai kas!
Jūs mīlēti esat,
Jo gan mīļi, gan uzticami esat,
Mēs bēdās un priekos
Dalīties varam.
Jūs neiebildīsiet,
Kad man būs jādodas projām.
Jūs paliksiet un gaidīsiet mani,
Es ilgošos, bet mēs atkal tiksimies drīz.
Katrīna Ivonna Fišere, 8.a kl.
Gadalaiki
Kas ir rudens?
Kodīgās salnas un zirnekļu tīkli,
Lapu zelts un gājputnu atvadas,
Tad ziema būs drīz.
Kas ir ziema?
Kupenu lauki, domīgie meži,
Ledus brīnumdarbi, slidu veidoti.
Kas būs tālāk?
Pavasar’s atnāks, aukstumu aizdzīs,
Aiznesīs ledu uz tālo jūru,
Atmodinās asniņus no ziemas dusas,
Vārtus pavērs uz vasaras daiļumu.
Tad vasarā plauks viss un zels,
Vīteros un čivinās,
Zumēs, dūks un skanēs.
Tā aiziet gads pēc gada savā skaistumā.
Edgars Mežajevs, 8.a kl.
Gaismas pils
Gaismas pils – tā tik liela,
Tik skaista un spoža,
Tik cēla un varena.
Tā spīd Daugavas kreisajā pusē,
Ne saules stariņa skarta,
Ne lietus pilītes skarta.
Tā stāvēs tur –
Daugavas kreisajā pusē.
Keita Kūriņa, 8.a kl.
Lietas, kas man sirdij tuvas
Dažas lietas prātā man,
Paskatos pa logu laukā,
Priecājos, kā bites san.Priecājos par sauli, vēju,
Katru dienu sveicu to,
Nekaunos par savu tēlu,
Esmu vienkāršs lauku zēns.Manā sirdī kāda lieta,
Kas tai straujāk pukstēt liek,
Patīk spēlēt basketbolu,
Daru to, jo sanāk man.Katru dienu veltu laiku
Spēlēt bumbu, pasportot,
Vairāk laika vēlos rast,
Pilnveidoties, vairāk prast.
Ralfs Kriškāns, 8.a kl.