kalendārs
Pasākumos var notikt fotogrāfēšana vai filmēšana, fotogrāfijas var tikt izmantotas izglītības iestādes publicitātes pasākumiem.

11.11.
Lāpu gājiens uz pieminekli, piemiņas brīdis Brīvības cīņas kritušajiem karavīriem.

11.11.
„Spēka diena” 1.-12. klašu skolēniem.

11.11.
Erudīcijas konkurss 1.-4. klašu skolēniem.

11. - 15.11.
Izstāde „Savai valstij un tautai” (I. stāva foajē). Izglītojoša lekcija.

11. - 24.11.
Skola piedalās konkursā „Bebrs”.

15.11.
Valsts svētku pasākums (plkst. 13:00, skolas Aktu zālē).

Pagasta pārvalde sveic iepriekšējā mācību gadā sekmēs veiksmīgākos skolēnus.

20.11.
Pasākums „Skolēns. Pētnieks. Pilsētnieks” 6. klasei kopā ar jaunajiem arhitektiem.

DECEMBRIS: ⇅

visi pasākumi
vecākiem
skolotājiem

Roberta Mūka jaunrades darbu konkurss notika jau 13. reizi. Šogad tā tēma bija „Man nevajag nemirstības eliksīra, Nemirstība ir iesieta Latvijas sierā” (R. Mūks). Konkursam tika iesniegti vairāk nekā 380 radošie darbi, labākos uzaicinot uz apbalvošanu. No Madlienas vidusskolas konkursā piedalījās pieci skolēni – Undīne Dzene (7.kl.), Elīna Vosveniece, Tince Mūrniece (11.kl.), Rainers Kriškāns, Raimonds Batura (12.kl.). Uz noslēguma sarīkojumu, kas notika 14. decembrī Galēnu pamatskolā, tika uzaicināti divi skolēni. Apsveicam ar laureātes titulu – 1. vietu – Undīni Dzeni, kurai konkursam palīdzēja sagatavoties skolotāja Silvija Tutāne. Tincei Mūrniecei – atzinība (skolotāja Zinta Saulīte).

Ieskatam Undīnes un Tinces radošie darbi.

Manas dienasgrāmatas lappuses stāsta…

5. jūlijs

***

Vakars ar savu pelēko mēteli pārklāj zemi. Iedegas pirmās zvaigznes, vēstneses, ka nakts būs skaidra un silta. Sēžu pie loga un uzticu savas domas plānai rūtiņu kladei, ko saucu par Dzīves dienasgrāmatu. Šovakar mieru nedod jautājums – kas ir nemirstība? Jautāju vālodzei, kura šovasar sauc, bet nesasauc lietu, jautāju vējam, kas pats, manuprāt, ir nemirstīgs, zvaigznēm debesīs, savai sirdij… Mana atbilde liekas vienkārša – tas, kas paliek, nepazūd, ir kopā ar mums pēc aiziešanas. Nezinu, vai pareizi, bet man tā šķiet…

Zinu, ka mani mīļie tajā saulē, daba man apkārt, viss jaukais ap mani – ir nemirstīgi. Viņi manā sirdī ieadīti kā vecvecmāmiņas raibie cimdu raksti, kā vecvectētiņa paša darinātais koka grābeklis, āmurs, cirvis, malkas šķūnīša pažobelē karājas viņa iesietā izkapts, kas šūpojas vējā un dzied savu atvadu dziesmu, jo sen jau traktors un zāles pļāvējs veic viņas uzdevumu. Sekcijas atvilktnē kā vislielāko dārgumu vecmamma glabā viņas vecmāmiņas adītos dūraiņus – Latgales dabas rakstiem ierakstītos, dzīsloto roku sasildītos, neaizmirstamos ziemas dārgumus. Un vēl – attāla Latgales radinieka māla krūze, kura stāsta par vecvecvecmāmiņas raibo mūžu, bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Tā, manuprāt, ir nemirstība.

12. augusts

***

Katru rītu braucu garām saules apspīdētam rudzu laukam. Tas liek atcerēties vecmāmiņas cepto rudzu maizi ar dzintara krāsas medu virsū. Tomēr šis rīts nav tāds kā vienmēr, jo šorīt rudzu lauku apciemojis lietutiņš. Tāds pats kā tajā rudenī, kad ar tēti sēdējām mežā uz celma pie strautiņa, kurā, saules apspīdētas, mirdzēja zeltainas smiltis, bet ūdenī bija manāmi dabas spēka nopulētie oļi.

Tālumā uzblāzmo varavīksne, kura atgādina vectēva krāsainos bišu stropus. Medus vācējas kustas nenorimdamās – vectēvs kā baltais Dieviņš turas viņām līdzi.

Rudzu lauku vairs nevar manīt, jo nu jau ir redzamas pļavas ar burvīgajām puķēm. Iepriekšējos Līgo svētkos šajā pļavā auga visskaistākās margrietiņas, kuras es iepinu savā vainagā. Meitenes brīnījās, kur es tik skaistas pīpenes atradusi. Klusēju, jo zināju, ka nākamgad atkal apciemošu pļavu. Tā nebūs mani aizmirsusi, tā atkal dāvās man savu brīnišķo rotu.

Lauki jau paliek aiz muguras, un priekšā ir manāms mazs ciematiņš. Katram pie mājas ir dārziņš ar ogu krūmiem, dobes dārzeņiem un augļu koki – cilvēki domā par saviem mīļajiem. Tiem, pilsētniekiem, vajadzēs savu gurķīti, odziņu, siltumnīcā izlolotu tomātu…

Tas atsauc atmiņā vasaras brīvlaika dienas, kad mamma marinēja gurķus, vecāmamma spieda jāņogu un upeņu sulu, bet es no visa pa drusciņai nogaršoju.

31. augusts

***

Reizēm vēlos aizbēgt no problēmām, sabiedrības, nepaveicamajiem darbiem. Atgriezties laikos, kad nozīme nebija izskatam, bet sirsnīgam smaidam, mīļam glāstam. Vēlreiz izdzīvot šos skaistos mirkļus. Gribētos, lai tie nekad nebeidzas, lai mūžīgi mūs reibina pļavas ziedu smarža un strautiņa čalošana, bišu sanēšana ziedošajā liepā, suņa rejas kaimiņu sētā un gotiņas mierīgā maurošana vakarā, kad saimniece ar slauceni jau gaida pie sētas aploka vārtiem.

31. augusta nakts

***

Ak, šie mirkļi, ar neviltotu smaidu, nepārspīlētu prieku un atmiņā paliekošiem notikumiem. Kaut jūs būtu nemirstīgi! Rīt skola…

Undīne Dzene, 7.kl.

Jāņu siers – Līgo svētku nemirstības simbols

Siers, manuprāt, ir tāds kārtīgs Līgo svētku ēdiens. Vasara ir pusē, sīpoli jau sit pret sauli lokus, paukšķēdamas plauks peonijas, un pļavas ņirb no kukaiņu dziesmām. Es atzīšos. Lai arī Ziemassvēki ir balti ģimenes svētki, es mīlu aukstu kvasu, malkas krāsnī ceptus speķa pīrāgus, ābolmaizi un patiešām īstu, govs piena ķimeņu sieru vasaras vidū.

Svētki ir tradīcijas, jo tos mēs atzīmējam, svinot katru gadu. Un tradīcijas dzīvo tik ilgi, kamēr mēs tās svinam, cienām, piekopjam un radām.

Mūsu ģimenē Līgo un Jāņu dienas ir sevišķas. Nakts starp tām ir īpaši maģiska. Iepriekšējā dienā tiek siets siers, lasīti āboli. Šie ir svētki, kuros pie mums ierodas radi, paziņas un draugi. Mēs varbūt mazliet kuplākā skaitā nekā dzimšanas dienās pavadām diennakti pilnīgi blakus. Kopā.

Mums pagalmā ir pavisam jauna strūklaka. Šovasar tā ir ierakta pirmo reizi. Krītošā ūdens skaņa vienmēr nomierina. Kaut kā tas ūdens kutina iekšas. Visas mazās šūniņas pat nekustoties, šķiet, spēj saražot endorfīnus pilnai laimei. Zem ābeles stāv liels, masīvs koka galds. Šovasar mēs uz tā klājām lina lupatiņas un ēdām no māla šķīvjiem. Vāzēs es sarāvu puķes. Rudzupuķes, margrietas, smilgas un vārpas, jasmīna zarus un raspodiņus. Esot pļavā, debesīs mākoņi saskrēja draudzēties, jūtami tuvojās negaiss. Tas bija neparasti, dabas griesti tika uz pusēm dalīti. Vienā pusē saules apspīdēti mākoņi mirdz, otrā – dūmakā plosās un rosās padebešu zemākais stāvs, kur smagākie mākoņi jau tikpat kā glauda koku galotnes. Mēs aši iekūrām ugunskuru nostāk no galda, un dūmos ievijās blakusesošo priežu zari.

Ak, un jā. Pie manis ciemos atbrauca draudzene. Tā, no pierīgas. Negribēja saulgriežus nosēdēt dzīvoklī, kur ļaužu pārbāztās ielās sašļika smaržu nomāc automašīnu atgāzes un tūkstošiem cilvēku elpu. Mēs sagriezām ozola un jasmīnu zarus, ar kuriem, sasienot virtenēs, izpušķojām pagalmā esošās mašīnas. No kādas tālāk stāvošas skanēja Līgo dziesmas, un kaut kur tālāk, pļavā, gar dārza malu bauroja ganībās izlaistās govis. Galdā jau likti pulsējoši, silti pīrāgi, kuri, tik tikko izcelti no krāsns, tver pirmās skābekļa elpas. Uz baltiem, platiem porcelāna šķīvjiem ar vecrozā ziediem saulē gozējas saldās ābolmaizes. Kāds vīrietis, iespējams, redzu viņu pārāk reti, lai atcerētos vārdu, atkorķēja vīna pudeli un salēja glāzēs zeltainu dziru, kura liek mazliet saņemt drosmi un atžirgt kaut kādiem labsirdības hormoniem. Paliek labi. Silti. Droši. Var jau būt, ka tas ir reibums, kas liek noklusētajiem vārdiem kļūt skaļākiem par rejošu suni paglmā. Var jau būt, bet vīns sāk elpot, un cilvēku čalas, čuksti un smiekli pieņemas spēkā. Tiek aprunāts viss. Baumas, viens otrs, kaimiņš un tas, kurš jau pieklusis.

Riet saule. Tā riet gari un lēni. Šķiet, melnos mākoņus kāds kā juzdams, ka te tiem nav vietas, pastūmis malā. Iestājas krēslaina nakts. Nevar tā patiesi saprast, ir vēls vakars vai pavisam agrs rīts. Tumsas brīdi neviens tā arī nepamanīja, ugunskura čurkstoņa, siltums un gaisma novērsa domas par laiku. Mierīgais vējš, rāmi, mazliet greizi pūzdams strūklakas lāses, it kā apmīļoja pie galda sēdošos un lika justies labi. Godīgi sakot, tā bija silta nakts, un ugunskura siltuma bija mazliet par daudz. Runas un vārdi nekur nebija zuduši. Neviens nebija noguris, varbūt tikai kāds kādam mazliet tuvāk piekļāvies.

Runājot par to, ka īstenībā viss dzīvē tinas ap mīlestību, cilvēkiem un dzīvību, kāds pasmīnēja, bet, aizritot pāris minūtēm, vairs nespēja valdīt smieklus. Viņš smējās. Un visiem par izbrīnu smējās skaļi, uzkrītoši un pat pārāk bravūrīgi. Nevar noslēpt jūtamo sarkasmu, un tas pats vīrietis, kura vārdu es droši vien esmu dzirdējusi, neveikli uzdrošinājās pajautāt: „Par ko? Par ko tāda uzjautrināšanās?”

Dzīvība, cilvēki, mīlestība. Drīzāk skan banāli nekā jautri. Pārāk filozofiski vai muļīgi, bet ne jau smieklīgi. Tas vīrs, kurš smējās, centās savākties, lai gan acīs sariesušās asaras nodeva viņu kā samelojošos pirmklasnieku. Viņš mazliet nopurināja no krekla ēdienu drupačas, izbrauca ar roku caur saviem sirmajiem matiem, gribēdams izskatīties labāk, un nokrekšķējās. Otrā rokā joprojām bija palicis puskosts siers, ko viņš māžojoties bija nočiepis kādai mazliet draiskai sievietei. Paceļot roku, sieru izstiepdams deguna galā un it kā to apbrīnodams, viņš domīgi teica: „Redziet. Jūs runājat par cilvēkiem, mīlestību un dzīvību, bet kā būtu, ja es teiktu, ka dzīve tinas ap šo siera gabalu? Jā, varbūt tas ir mazs puteklis visumā, vai, jā, šis ir par lielu, lai dotu zīdainim, bet ja es apgalvoju, ka dzīve tinas ap šo un nevis to?”

Tas mani samulsināja. Es atceros. Mana sirds kaut kā salēcās, liekas, ka man palika kauns tā vīra vietā. Par drosmi, par tik dumju drosmi. Lai arī mans apmulsums sejā lika manīt, ka laiks būtu pasmieties vēlreiz un šo tēmu beigt, bet viņš turpināja tikapt drosmīgi. „Jūs visi esat te. Un ir Jāņi. Un tā ir katru gadu. Katru gadu ap šo laiku jūs visi esat te, cilvēki, kuri mīl un ir dzīvi, bet jūs zināt, kāpēc esat te? Lai būtu blakus. Pagājušo gadu mēs ēdām rudzu maizi, es labi atceros. Un gurķu, tomātu salāti, šķiet, arī bija. Vēl senāk ēdām rabarberu un biezpiena sacepumu. Katru gadu mainām ēdienus un mainās paši ēdāji, taču neviens gads nav bijis bez šiem svētkiem, bez cilvēkiem un bez siera. Kad mēs nomirsim, mūsu vietā te, iespējams, ka pat pie šī paša vecā galda un zem ražīgās ābeles sēdēs tikpat cieši mūsu bērni un mazmazbērni. Viņi un viņu draugi. Ēdīs sieru un spriedīs par to, kas apvij un savij dzīves. Paši nemaz nenojauzdami, ka mēs te darījām to pašu. Mirs viņi un būs jauni. Tradīcija nemirs. Tā savīs mūs, kaut tos, kas par mums domās tad, kad mūsu vairs nebūs. Un te viņi sēdēs. Sēdēs, lai ēstu sieru un domātu par mums,” viņš drosmīgi pabeidza un ielika mutē pēdējo siera gabalu.

Tince Mūrniece, 11.kl.

stundu saraksts
informācija
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

skolēniem