Uzsmaidi aprīlim!
Aprīļa mēnesis patiešām ir jocīgs un jokains – te spīd saule, te līst lietus, te snieg sniegi un puteņo, taču gaisma un siltums pamazām svin uzvaru. Cilvēki, iestājoties pavasarim, kļūst atvērtāki, nebēdnīgāki un jautrāki. Gribas pasaulē palūkoties ar smaidu un prieku. Šoreiz skolēni pamēģināja, kā ir, ja mazs stāsts, dzejolītis vai pasaka ir jāsacer, izmantojot vārdus, kas sākas ar vienu burtu. Izrādās – tas nav nemaz tik vienkārši! Visvieglāk, ja palīgā ņem burtu „p”, ar to rodas visvairāk jauku un interesantu darbiņu. Aprīlī var arī pasakas sagrozīt, un top ačgārnā pasaka, kurā ir tikpat neparasti notikumi kā īstajā. Pasmaidīsim aprīlim, jo veselīgi smiekli ir vislabākās zāles, lai uzlabotu garastāvokli, lai uz pasauli paskatītos ar gaišumu un ticību!
Madlienas vidusskolas skolotāja Zinta Saulīte
Brīnumainā birztala
Baltais briedītis Bembītis bradāja baltās bērzu birztalas biezajā briksnājā, bērzlapēm briestot blakus brīnišķīgi brūnajām baraviku beciņām. Brīnumainajā brīdī bēšīgi blēdīgais bebrs Bolacis brokastīs baudīja brokoļu biezzupu, bružādams bārdu balandās. Baltstarītes biedrojās bezkrāsaino baltblusiņu barā, bezgalīgi bārstīdamas blēņas. Brīnumi burbuļoja…
Ance Ikauniece, 4.a kl.
Redīsu un rutku raža
Ruta rāva redīsus – resnos rakarus.
Rīta rasā redīsi rasoja rāmi, rimti.
Redīsus Ruta rija riekšavām.
Ruta Ritai rādīja rutkus.
Rutai rutki riebjas.
Re! Rutki ripo!
Resnie rutki ripoja rīta rasā.
Ritai rutki, Rutai redīsi raženi.
Rīgā rutkus, redīsus rautin rauj.
Jogita Lazdiņa, 4.a kl.
Pelīte Pīka
Pavasarīgās piektdienas pēcpusdienā pelīte Pīka pastaigājās parkā. Pavisam piekususi, piesēda parka paēnā. Pie pelītes Pīkas parunāties pierāpoja prusaks Pēcis. Pārsprieduši paziņu privāto pasauli, pļāpas pašķīrās. Priecādamies par pavasara puķēm, Pīka pina pienenes pīnē. Pelīte priecājās par pavadīto pēcpusdienu.
Ralfs Bite, 5.a kl.
Pasaka par princi Pēteri
Princis Pēteris piedzima pirms pusgadsimta pasaku pavalstī. Pavalsts piederēja prinča pamātei Peonijai, pati pils – princim. Pils pagalms peldēja puķu pārpilnībā. Puķes pieskatīja pats Pēteris. Pilnie puķu podi priecēja pavalstniekus, pārsteidzot pašu Peoniju. Pils priekšpusē pletās pelēkzilo pulkstenīšu posms. Pamalē pacēlās pieneņu pūkas. Piesaulē pildījās pīpeņu pumpuri. Princim Pēterim patika pasmaržot piesātinātos pumpurus. Puķes plūkdama, Peonija priecājās par prinča Pētera panākumiem puķkopībā.
Reiners Bērziņš, 5.a kl.
Prātīgā pele
Pērnajā pavasarī plašajos plūdos pirmajā piektdienā pulksten piecos pēcpusdienā pelēkā, piemīlīgā, pūkainā pele pārdroši pārskrēja pagalmam. Pamanīja putekļainu piena paku. Pielavījās, pieslējās, pagaršoja. „Pretīgs, pārkarsis piens!” pele pīkstēja. Pēcāk prātīgais pelēns palīda pirts pagrīdē pagulēt.
Paula Stauža, 5.a kl.
Pastaiga
Princis piejāja pie princeses pils. Princese pasmaidīja. Princis piedāvāja pastaigāties. Princese paraustīja plecus. Princis palūdza. Princese piekrita. Pārītis pastaigājās pa pūpolu pļavu. Princis piedāvāja princesei paēst pašgatavotās pankūkas. Princese piekrita pusdienu pārtraukumam. Pēc pastaigas princese palūdza princim pienākt pie pils. Princis piedāvāja precēt princesi. Princese piekrita. Pēcāk pilī princis precēja princesi.
Kitija Balode, 5.a kl.
Pasaka par burtu B
Bonim bija bezbailīgs brālis Buksis. Brāļi bija bravūrīgi. Brīnišķīgajam Bobim bija bagāta brūte. Brūtei bija brīnišķīga burbuļvanna baltajos bērzos, bet Bonim burbuļos bija baisi. Brālim Buksim bija braši bērni. Bērni baudīja burbulinādi, bakstīja burbuļus brīnišķīgajā burbuļvannā. Buksis brauca brālim barot bites. Bobis bites biedēja.
Dārta Liepiņa 5.a kl.
Parasta Poga
Pasaulē pabija parasta Poga, protams, pateica pārējām piedzīvoto. Piepušķoja pamazām pasaku, piedodot pikantumu. Pasaka pie pārējām pabija pavisam pārveidota: „Poga pakrita, piekļūstot pasaulei. Poga pastāvēja pārbijusies, pastāvēja, padomāja, pārbaudīs Poga pasauli, protams, pasaule paliks parasta. Poga pretēji – pazaudēs parastumu, paliks poga pavisam Pogaina.” „Parastām pogām patīk, pavisam pašsaprotami patīk pārspīlēt patiesību,” pauda pingvīns Panis Pencis.
Beāte Ločmele, 6.a kl.
Pāvs un papagailis
Pa Priekuli pastaigājās pāvs. Pēkšņi priekšā parādījās papagailis. Pāvs pieskrēja pie papagaiļa, pārbaudīja pulsu, piezvanīja policijai. Policisti palīdzēja paģībušajam papagailim. Policisti pa pulti priekšniekam paziņoja par papagaili. Priekšnieks pasauca personīgo palīgu. Palīgs piebrauca pirms pieciem. Pēc pieciem palīgs palika priecīgs. Papagailis pamodās. Pat pāvs priecājās. Policisti pavēstīja priekšniekam par paveikto. Papagailis pateica: „Paldies par paveikto!” Policisti pierādīja personīgās prasmes!
Undīne Piterniece, 7.a kl.
Papīra piedzīvojumi
Pār pieneņlauku pārlaidās parastais papīrs, pielidoja pie pienenes. Pienene pabaroja papīru ar pankūkām. Papīrs pankūkas pamērcēja pašgatavotā pūdercukurā. Pienene pasmaidīja. Papīram patika pūdercukurs. Paēzdams pankūkas, papīrs pateicās pienenei par pašgatavoto pārsteigumu. Pienene pieņēma papīra pateicību.
Papīrs pielidoja pie papīrfabrikas. Pārējie papīri pieēdās pašceptus pūpēžus. Pirmais papīrs pastāstīja par pieneņu pieklājību. Papīri pārdomāja pēcpusdienu, pastāstīdami pārējiem par piedzīvojumiem.
Gerda Sedoja, 7.a kl.
Ačgārnās pasakas
Dzeltengalvīte un muļķīgā lapsa Reiz kādā siltā pavasara dienā pa mežu pastaigājās Dzeltengalvīte. Viņa gāja pie savas iecienītās filmu zvaigznes Amūras Henisas. Meitene gāja, līdz ieraudzīja skaistu ogu krūmu. Viņa nolēma salasīt sulīgās ogas. Tās varētu aiznest Amūrai, būs labs ciemakukulis. Meitene atcerējās, ka mājās aizmirsusi pīlīti. Tā bija domāta Amūrai, lai audzē.
Par pīlīti uzzināja muļķīgā lapsa. Kad meitene nāca ar visu pīli, gudriniece uztaisīja lamatas. Dzeltengalvīte ieraudzīja lapsas asti un uzkāpa uz tās. Kā negantniece brēca!
Meitene gāja tālāk. Tikko viņa pienāca pie Amūras mājas, lapsa izleca no krūmiem, lai atņemtu pīlīti. Šoreiz Dzeltengalvīte atkal uzkāpa uz sāpošās astes, lapsa sāpēs iekliedzās un aizbēga. Meitene satikās ar Amūru, un abas kļuva par labākajām draudzenēm.
Ērika Bogdanova, 4.a kl.
Trīs rūķīši un vilks
Reiz kādā mežā dzīvoja trīs rūķīši. Viņi katru dienu agri cēlās, padzēra kakao, uzvilka rūķu zābakus, uzlika galvā salmu mices un gāja uz kalnu skaldīt akmeņus mājiņas būvēšanai. Uz darbu devās dziedādami. Pēkšņi jaunākais izdzirdēja savādu skaņu. Vecākais rūķis lika brāļiem apstāties, bet pats devās uz tuvējo krūmu izlūkot. Te rūkdams izskrēja vilks un sagrāba rūķi zobos. Jaunākais un vidējais neapjuka – turot rokās darbarīkus, uzbruka vilkam. Negatnieks palaida rūķi un, sāpēs kaukdams, gribēja aizmukt. Drosminieki to sagūstīja, sasēja ar virvi un aizveda uz kalnu skaldīt akmeņus. Pašā vakarā vilku atbrīvoja. Viņš bija tā noguris, ka apsolījās rūķus nekad vairs neaiztikt, bet grūtā brīdī palīdzēt.
Rainers Kriškāns, 5.a kl.
Zaķa burkāni
Pelēkais zaķis dzīvoja savu mierīgo, kluso dzīvi mazliet iesūnojošā pavasara miteklī. Lai glābtos no garlaicības, viņš uzrušināja dārziņu, kurā reiz auga skābētu kāpostu sēklas. Kā nojaušams, garauša zināšanas par dārzeņiem, kur nu vēl divgadīgajiem, bija visai pieticīgas. Pirmajā dārziņa pastāvēšanas gadā no sēklām bija iesējies kāds augs, kuru tagad dēvē par burkānu. Toreiz zaķis lakstus uzskatīja par neizdevušos vērmeles paveidu. Otrajā gadā burkāns pret debesīm vērsa ziedus – sīkus un baltus. Lai „pieliktu punktu” burkāna bezkaunībai, garausis to izrāva, taču tādu kokainu ķēmu lakstu apakšā nebija cerējis ieraudzīt. Aiz pārsteiguma zaķis nometa augu zemē un, iespītējot Latvijas floras pētītājiem un apkopotājiem, nolēma to nevienam nestāstīt. No tā arī cēlies burkāna nosaukums – vārds „burke” angļu valodā nozīmē – noklusēt. Latviskojot vārda izskaņu, radās – burkāns.
Roberta Atraste, 7.a kl.
Trīs vilki un sivēntiņš
Mežā bija uzcelta koka būdiņa. Tajā dzīvoja trīs vilki – ēdelīgi un nebēdnīgi. Katru dienu viņi devās gulēt diendusu. Reiz nu nemaz nevarēja aizmigt, jo saule tik mīlīgi kutināja viņu purniņus. Sivēns zināja, ka vilki guļ, tāpēc droši devās uz viņu mitekli. Drosmīgais pat nenojauta, ka ļaunie zvēri ir nomodā un savu medījumu var sajust vairāku kilometru attālumā. Tuvojoties pussabrukušai mājelei, sivēntiņš ievēroja vilku pabāztos purnus pa mājiņas durvīm un skrēja projām, ko kājas nes. Vilku labi iecerētās pusdienas pagaisa, kā nebijušas! Viņi tā sabēdājās par neveiksmi, ka kļuva par veģetāriešiem…
Aiga Pīķe, 8.a kl.
No skolēnu darbiem…
Tā ir sadzīves pasaka, tāpēc ka tur ir iejaukti ēdieni.
Šī ir pasaka par uzticību, un uzticība ir tāda lieta, kad ir jāuzticas, cik vien var.
K.Skalbe bija ļoti nabadzīgs, tāpēc ka viņam nebija naudas, ko pirkt.
Dažreiz es gribu strādāt, citreiz ne. Īstenībā darbs ieliekas rokās, un tas jādara gribot negribot.
Cibiņš kaujā kaujas ar nepienākumiem.
Buņģa attēls nebija neko labs. Viņam virsū bija svārki, žakete vai, kas tur bija, lieli zābaki, dūšīgs.
Kas ir dialogs? Piedalās tikai viens galvenais varonis, un tas ir dzīvnieks.
Tad, kad egle nokrita, viņa palika skeletā.
Kāpēc novelē „Nāves ēnā” patika Grīntāls? Jo viņš uzņēmās
vadību, uzbudināja citus zvejniekus, iedrošināja.
Zvejnieku starpā Birkenbaums pazīstams kā liels kauslis un stiprinieks, taču viena acs liecina, ka viņš ir cilvēcīgs.
Pēc laika piebrauca laiva ar 4 atlūzušiem cilvēkiem.
Garausis ierauga apsi un sakārdināts metas tai virsū.
Ješka teica: „Mums jāizbalsina griesti un sūdu kaudzes.”
Vislabākais, kurš sūnciemiešus pavedināja uz labāku dzīvi, bija labais Ješka.
Mēs ar draugiem izmantojam laiku, kad vēl esam jauni, jo, kad būsim veci, vairs nevarēs tik ātri skriet.
Viņš, kā cirta, tā lācim galva nost. Un tā lācis palika bez galvas un nekā neredzēja.
Ja cilvēks ir gudrs, tad prāts būs vēl gudrāks.
Viena no manām draudzenēm ir jaunava.
Mani ir radījis dievs un mamma.
Prieks ir nozīmīga dzīves daļa, kuru nevar izmest no dzīves.