Mana vecmāmiņa un vectētiņš

Maijs ir ģimenes mēnesis, kad svinam Mātes dienu un godinām dzimtas stiprumu. Spēcīgs ģimenes balsts ir mūsu mīļās vecmāmiņas un vectētiņi, omes un opīši. Viņi – dzīves gudrību devēji, mīlestības avots un mazbērnu vislielākie lutinātāji. Cik labi, ja ir vecmāmiņa un vectētiņš – jaukie, strādīgie, izpalīdzīgie un sirdsgudrie! Madlienas vidusskolas 2.–4. klases skolēni var daudz pastāstīt par saviem mīļajiem cilvēkiem. Lai bērnu domas un labie vārdi ir skaistākā dāvana Ģimenes un Mātes dienā!

Madlienas vidusskolas skolotāja Zinta Saulīte

Manu vecmāmiņu sauc Irēna, viņa ir mīļa un cenšas vienmēr mani iepriecināt. Kad ome brauc ciemos, līdzi ir kāda dāvaniņa. Atceros, kā vasarā gājām sēņot. Atradām daudz sēņu – lielas un mazas. Te es ieraudzīju mušmiri, saucu vecmāmiņu un teicu, ka esmu atradis briesmoni. Atnāca mana ome un atbildēja, ka tas nav briesmonis, bet, ja redzu sarkanu sēni ar baltiem punk- tiem, tad lai nebaidos un arī savā groziņā to nelieku.

Linards Daniels Puriņš, 2. kl.

Manas mammas mammu sauc Silvija, viņa strādā skolā. Vecmāmiņa ir jauka un labsirdīga, dzīvo privātmājā. Viņas vīram Vladimiram ir melni mati un īss augums. Viņš parasti māca krievu valodu. Mana tēta mammu sauc Mai- ja, viņa strādā pansionātā un ātrajā palīdzībā, agrāk – Ogres slimnīcā. Vecmāmiņa mīl kārtību. Viņas vīrs Edvīns ir liels stāstītājs – īpaši par medībām, veic dažādus darbus mājās. Manas vecmāmiņas un vectētiņi ir jauki, jo daudz ko iemāca.

Undīne Dzene, 2. kl.

Manai vecmāmiņai ir 80 gadi, un vectētiņam – 78. Abi ir labi, čakli, kārtīgi un izpalīdzīgi. Ar opi satiekos katru dienu, ar omi – retāk. Viņi dzīvo lauku mājās un labprāt daudz ko stāsta. Es cenšos vecmāmiņu un vectētiņu iepriecināt, dažreiz uzdāvinu ziedus.

Raivo Zanders, 2. kl.

Mēs ar vecmāmiņu pēc horos- kopa esam jaunavas. Kad atbrau­ cu ciemos, tā mani jau gaida suns Rūcis. Mēs ar omi parasti aprunājamies un spēlējam cirku, ar opi arī labi saprotos. Dažreiz es braucu ar velosipēdu pēc avīzēm, lai vectētiņam būtu, ko lasīt. Ar vecmāmiņu kopīgi sēņojam, lasu viņai priekšā grāmatas. Gan ome, gan opis man ir mīļi.

Silva Kļaviņa, 2. kl.

Ome parasti palīdz mācīties, sagaida mani no skolas un samīļo. Es pastāstu, kā man skolā veicās, un ome – kā viņai ir klājies. Vecmāmiņa gatavo garšīgas pusdienas un vakariņas, cep gardus pīrāgus un bulciņas. Mēs kopīgi ejam pastaigāties, un es palīdzu viņai kārtot māju. Otra vecmāmiņa dzīvo Jumpravā, es dažreiz aizbraucu pie viņas ciemos. Vecmāmiņai ir mazs kaķītis. Arī viņa garšīgi taisa ēst.

Andris Jakovļevs, 2. kl.

Manas omītes sauc Rita un Anna. Ar vienu vecomīti un vecopi dzīvoju kopā, bet otri mitinās Ļaudonā. Vecmāmiņai Annai nesen bija dzimšanas diena, ar māsu apsveicām viņu, piezvanot pa telefonu. Mans vecopītis strādā „Galiņos”, otrs – saimniecībā Ļaudonā. Vectētiņš Voldemārs dažreiz atved kādus dārzeņus vai augļus. Pie otra vectētiņa vasarā braukšu ciemos.

Daniela Lamberte, 2. kl.

Mana vecmāmiņa ir mīļa un jauka, viņai ir zaļas acis un melni mati. Ome man ir ļoti daudz iemācījusi – tamborēt, adīt, veikt dažādus dārza darbus. Viņa man vienmēr nopērk kaut ko garšīgu.

Annija Kļava, 3. kl.

Mana ome ir ļoti mīļa un arī gudra. Viņa man ir daudz iemācījusi un pastāstījusi. Ome ir čakla un arī ātra, jo, kad es aizeju līdz puķu dobei, tad viņa jau darbu pabeigusi. Ar manu omi bijuši tādi joki, ka traks var palikt. Ejot uz mežu, mums bija jāšķērso upe. Ome iekrita iekšā, tomēr viss beidzās labi.

Emīls Ernests Zvirbulis, 3. kl.

Manu vectēvu sauc Mārtiņš. Man viņš ļoti patīk, jo ir aktīvs – brauc ar motociklu, strādā dārzā. Viņš parāda, kādas puķes uzziedējušas. Kad palieku pie opja pa nakti, brokastu laikā viņš stāsta par to, kā senāk dzīvoja. Man tas ļoti patīk. Mēs ejam arī pastaigāties. Viņš ir ļoti mīļš. Es varu teikt, ka lepojos ar savu opi.

Elīza Liepiņa, 3. kl.

Mana ome un opis ir ļoti labi. Ar omi mēs gatavojam kūkas, minam mīklas, daudz runājam par skolu. Ar opi paras­ ti pastaigājamies un spēlējam dambreti. Citreiz es prasu opim, lai pastāsta par savu bērnību.

Agija Masiule, 3. kl.

Mumis ir mana ome. Viņa dzīvo „Kalējos” un ir ļoti laba. Man patīk palikt pie omes pa nakti. Tad viņa man ļoti bieži taisa pankūkas.

Reinis Kurtišs, 3. kl.

Manu vecmāmiņu sauc Bai- ba. Viņa ir ļoti čakla, vienmēr par mani padomā – nopērk sal- dumus, augļus, kad esmu slima. Kad ilgāk vecmāmiņa mani nav redzējusi, vienmēr mani apskauj un iedod konfektes. Viņai ļoti patīk mani iepriecināt ar kādu pārsteigumu. Mana vecmāmiņa ir ļoti laba!

Alise Trence, 3. kl.

Manu vectētiņu sauc Pēteris Putričs, viņš dzīvo pie Pļaviņām un ir 74 gadus vecs. Vectētiņš ir uzbūvējis mūsu māju, kurā mēs dzīvojam. Viņš ir ļoti čakls – ko iesāk, to arī pabeidz. Vectētiņš mani vienmēr atbalsta un uzskata, ka labi jāmācās, un, ja esmu ko iesācis, tad tas ir jāpaveic līdz galam. Viņš ir ļoti labs, izpalīdzīgs un labsirdīgs. Pēteris ir vislabākais vectētiņš pasaulē. Es viņam vēlu labu veselību un izturību.

Krišs Bičevskis, 4. kl.

Ernests Praņevskis ir mans mīļais, uzticamais un izpalīdzīgais vectētiņš. Viņš daudz joko, taču dažreiz ir stingrs un nopietns. Opis strādā par šoferi, ved bērnus uz kon- certiem, skatēm un sacensībām. Vasarā es vectētiņam palīdzu veikt dažādus darbus. Viņš man māca, ka pret visiem vajag būtlabam un izpalīdzīgam. Viņš ir vismīļākais, visizpalīdzīgākais un visdraudzīgākais vectētiņš. Viņš dzīvo laukos un ir manas mammas tētis.

Ralfs Kriškāns, 4. kl.

Manu omi sauc Ināra, viņa dzīvo „Rūķīšos” 4 un ir 67 gadus veca. Vecmāmiņa ir invalīde. Kad mamma aizbrauca uz Īriju, man bija tikai 3 gadi. Omi esmu iemīlējusi kā savu mammu. Es viņu sargāju, lai ar vecmāmiņu nekas ļauns nenotiktu. Palīdzu savai omei un novēlu stipru, stipru veselību.

Agnese Jēgere, 4. kl.

Sava tēta mammu saucu par babu, viņa dzīvo laukos un ir čakla, izpalīdzīga, mīļa un sirsnīga. Es allaž esmu vēlējusies līdzināties savai vecmāmiņai. No babas esmu daudz ko mācījusies, piemēram, ka jebkurš darbs ir jāveic līdz galam. Esi, vecmāmiņ, vienmēr tikpat mīļa un laba!

Krista Streile, 4. kl.

Manai vecmāmiņai ir 51 gads, un viņa ir ļoti mīļa, godīga, sirsnīga, izpalīdzīga un ar labu sirdi. Vecmāmiņa dzīvo Taurupē. Ja man kas atgadījies, viņa saka: „Tas, kas strādā, tam gadās, kas nestrādā, tam nekas negadās.” Vecmāmiņa prot iedrošināt, uzmundrināt un iemācīt mīlēt darbu. Viņai patīk iet pastaigāties, tas nekas, ka tikko nolijis lietus. Kad esmu kopā ar vecmāmiņu, parasti uzdziedam, tā uzlabojas garastāvoklis. Lai tev, vecmāmiņ, laba veselība un garš mūžs!

Elvis Veinbergs, 4. kl.

Mans vectēvs ir Kārlis Mārtiņš, viņam ir 78 gadi, mēs dzīvojam kopā laukos. Vectēvs ir ļoti čakls un mīļš. Viņš ir uztaisījis gan karuseli, gan šūpoles, gan virvju tra- si. Vectētiņam patīk jokoties. Viņš ir pieklājīgs, labsirdīgs un draudzīgs. Mums abiem patīk kopā braukt ar velosipēdiem un pastaigāties.

Zenta Vītola, 4. kl.

Mans vectēvs Kazimirs dzīvo Madlienas pagastā, viņam ir 75 gadi. Vecais vīrs ir laipns, kārtīgs un izpalīdzīgs. Kad vectēvs bija mazs puisēns, viņu izsūtīja uz Sibīriju, tur arī apmeklēja skolu un bija gans. Kad vectēvs atgriezās Latvijā, viņš strādāja mežā, vēlāk bija ceļamkrāna šoferis. Vectēvs ir piedalījies K. Kažociņa Madlienas Mūzikas un mākslas skolas celtniecības darbos. Nu viņš ir pensionārs un labprāt interesējas par hokeju.

Edgars Mežajevs, 4. kl.

Manu omīti sauc Zinaīda, un viņa dzīvo laukos. Omei ir gaišas acis un brūngani mati. Viņa ir čakla, gudra, izpalīdzīga un mīļa. Kādreiz omīte strādāja veikalā, nu viņai ir sava saimniecība, kurā ir gotiņas, vistas, gaiļi, tītari, kaķīši un sunīši. Es omīti ļoti mīlu, viņas meita ir mana mamma.

Linda Šķēla, 4.kl.

Manā dzīvē liela nozīme ir krusttēvam Ivo Kalniņam un krustmātei Brigitai Bukai, viņi dzīvo skaistā mājā Londonā. Abu mazo dēlēnu sauc Adrijans. Viņš ir mans vislabākais brālēns. Es tik ļoti gribētu, lai viņi visi trīs dzīvotu Latvijā. Kad radi, paciemojušies dzimtenē, dodas uz Londonu, man paliek skumji un sāk birt asaras. Krustmāte mani mierina: „Neskumsti, mēs taču atkal atbrauksim!”

Kristers Kristjansons, 4. kl.