Dalība Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” simtgadei veltītā konkursā

11. klases skolniece Aiga Pīķe piedalījās konkursā, kas veltīts Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” simtgadei, un savā grupā ieguva 3. pakāpes diplomu. Noslēguma pasākums notika 20. septembrī Neretā. Ieskatam fragments no A. Pīķes esejas.
„Es te biju pilnīgi viens, tikai zāles zaļums mani apņēma kā ar mīkstām rokām.” (Jānis Jaunsudrabiņš)

(..) Cilvēka dzīvē ļoti liela nozīme ir apkārtējai videi un dzīvei dabas klēpī. Šī ciešā saikne ir attēlota arī Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltajā grāmatā”. Mazais Jancis savas bērnu dienas pavadījis pie dabas, darījis dažādus nedarbus. Gandrīz ikviena Jaunsudrabiņa atmiņa saistās ar kādu dabas tēlojumu, notikumu un izdarībām zem zilajām debesīm. Puisīša mīlestība pret mazo melno ķēvīti, asaras un skaisti ziedošās pienenes nu jau zem zemju kopiņas gulošajai melnītei… Klibā Jurka aizraujošie stāsti par dabas brīnumiem – sesku prankuseju pusnaktī uz sijas paspārnes, pīļu mātītēm kārklu krūmā un zemenēm, kuras var raust maisiem… Dauņienes atmiņas par skaistajiem Leišu mežiem… Cik jauki bija tie piedzīvojumi ar mīļajiem ļaudīm sev līdzās! (..)

Ik pavasari māte Daba atnes mums pārsteigumus. Katru gadu priecājamies no jauna, lai arī tas viss jau reiz ir piedzīvots un ieraudzīts. Pirmais zāles stiebriņš pagalmā, pumpuri krūmos, dažviet jau lapiņas, bet vēlāk – dzeltenie pieneņu ziedi… „Es skrēju no puķes uz puķi, plūcu tās un liku sev pie viena vaiga, pie otra. Es it kā savienojos ar viņām. Man likās, ka esmu tikpat dzeltens kā šie ziedi.” Pavasaris – tā ir iespēja pavadīt savu laiku dabā. Arī mazais Jānis to velti netērēja: devās ar tēvu tecināt bērzu sulas un rotaļājās pļavā, grebdams stabules.

Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” stāstā „Pavasaris” Jancis, izgājis ārā, brīnās par to, ka ir pienācis siltais laiks – pavasaris – pēc iepriekšējās dienas, kura bija gana auksta un lietaina. Viņš pēta jaunos asniņus, kuri spraucas cauri zemei, un priecājas par tiem. Katra dzīvībiņa ir kā pārsteigums. Jānis jūt, kā daba sarunājas ar viņu, priecīgi tai atbild. Taču stāstā „Rites meža burvības” ir atklāts, cik daba ir pārsteidzoša, neparedzama un brīnišķīga. Tā ir pati vislabākā vieta uz visas plašās pasaules, jo pēc mātes stāstītā ķēniņa meita Rozīte izvēlējās palikt uz dzīvi mežā, pārvērzdamās par dzeloņainu puķi. Brīnumains augs esot svētā papērksnīte, kura uzzied Jāņu naktī. Ja ir drosme, bagātība un spēks, var ieraudzīt šo ziedu, iegūt sev, lai zinātu visu, kas notiek pasaulē.

Mana mīlestība pret dabu ir tikpat spēcīga kā Jānim Jaunsudrabiņam – es mīlu kokus, sev apkārt dziedošos putnus, plaukstošās puķes. Vienmēr būšu daļa no tās. Atceries – Tu nekad nebūsi viens – daba ir un būs Tev līdzās!