Veiksme Jāņa Akuratera konkursā
Veiksme Jāņa Akuratera konkursā
Pavasarī tika izsludināts eseju un zīmējumu konkurss, veltīts rakstnieka Jāņa Akuratera atcerei. Tajā varēja piedalīties skolēni no 1. līdz 12. klasei, arī pieaugušie. Pamatskolēniem temats „Kalpa zēna romantisms šodien”, vidusskolēniem – „Pētera Dangas turpmākās brīvības cīņas”. No Madlienas vidusskolas konkursā piedalījās 12. klases skolniece Monta Meikališa, viņu sagatavoja skolotāja Zinta Saulīte. Monta tika uzaicināta uz noslēguma sarīkojumu, kas notika 20. augustā Ābeļu pagasta dažādās vietās: tautas namā, pie rakstnieka piemiņas akmens „Jaunzemjos” un Ābeļu skolas estrādē. Monta par dalību zīmējumu konkursā saņēma 3. pakāpes diplomu un par eseju – goda rakstu par izcilu darbu. Apsveicam Montu ar panākumiem konkursā!
Ieskatam fragments no esejas.
Mana dzīve – cīņa par Latvijas brīvību
Pētera Dangas turpmākās brīvības cīņas
Prom, prom no savas zemes, no dzimtenes pasaules plašumā. Strēlnieki aiziet no zemes, par kuru ir cīnījušies neuzvarēti. Tie aiziet nodoti un apmulsināti. Bez viņiem pazūd jēga visam, kas te sadeg pelnos.
Danga pazīst savus strēlniekus kā neviens. Kas gan drīkst apvainot un pārmest latviešu tautai? Vai gan tie noliedzēji zina strēlnieku likteni, sāpes un izlietās asiņu straumes? Tie nezina, kā asiņo šī gadsimtu verdzības brūce. Sejas iemītas dubļos. Latvieši meklē taisnību un brīvību, apnicis karot zem citu zemju karoga un būt sasaistītiem. Brīvības alkas dzen tos sārta peklē. Labāk pakrist svešā zemē kā brīvam varonim, nevis vergam. Pat sapņos.
Dangas dvēsele ir pilna ar sēru un atmiņām. Brīvība, strēlnieki un dzimtene tam nozīmē visu. Viņš nav tāds kā citi. Stāvēs un kritīs par savu tautu, ja tikai tā taps brīva no nežēlības važām, kas kā rožu nesaudzīgie ērkšķi duras arvien dziļāk. Nomirt nav nekāds varoņdarbs, bet dzīvot gan. Pat, ja atgriezties jel nebūtu lemts, nav žēl mirt svešuma klēpī kopā ar strēlnieku brāļiem. No vienas atkal citā – tā tiek svaidīta un iznīdēta latviešu tauta. Jau atkal Krievijas varā. Dzelzs monstrs sāk stāties, strēlnieki mostas. [..]
Uzvara šķita tik tuvu, Danga novērsās, un šāviņš viņam trāpīja sirds rajonā. Strēlnieks tūliņ saļima, Māra kliedza un pieskrēja pie Dangas. Tajā mirklī viņa nedomāja par sevi. Satvēra un nolika viņa galvu uz rokām. Skatījās viens otram acīs – Māras sāļo asaru pilnajās acīs. Izmisums un nāves trauslā elpa apņēma Dangu. „Nebaidies, nu mēs esam brīvi, vairs neviens mūs kalpos netaisīs. Galvenais ir tas, ka dzīvība, kas aug zem tavas sirds, būs brīva – nepazīs ciešanu un iznīcību,” pēdējiem spēkiem nočukstēja Danga. „Nebiju domājis, ka mirt nāksies šādi, galvu nolikt, kad lūpas pat nepaguva sagaršot brīvību. Tomēr, ja reiz solījos kalpot un atdot dzīvību, tad nu ir arī mans laiks pienācis. Zinu, ka tev sāp sirds, lauskās sabirusi, piedod, ka man jāaiziet. Neraudi, labāk pasmaidi, es nebūšu prom pavisam. Mēs vienkārši nestāvēsim uz vienas pasaules, es šeit vairs neiederos.” Māras asaras nerimās, acis jau sārtas un pavisam slapjas. Gluži kā neizlejams okeāns. Abi mirka asarās un asinīs. Viņš sacīja: „Kad apglabāsi mani, vedot uz krematoriju, izkaisot manus pelnus saulrietā, izlasi šo,” un iedeva Mārai aploksni. Danga vēl pēdējo reizi lūdza, lai Māra to noskūpsta ar savām siltajām un maigajām lūpām. Sieva izpildīja vīra pēdējo vēlmi, vispirms noskūpstot uz pieres un tad uz lūpām. Dangas acis aizvērās, elpa aprāvās, sirds apstājās. Māra lēni atrāva savas lūpas no Pētera lūpām. Danga bija miris. Viņa kvēli pukstošā sirds bija atdzisusi. Dvēsele dusēja nebeidzamajos debesu saulrietos. Viņi vienmēr piederēs viens otram, kaut vai galaksijas tos šķirtu.