Panākumi Blaumaņa konkursā

Jau 17. gadu „Braku” muzejs organizē R. Blaumaņa literārās prēmijas konkursu. Tas ir guvis lielu Latvijas skolu atsaucību. Arī šogad Madlienas vidusskolas skolēni centās izzināt un tuvāk iepazīt rakstnieka R. Blaumaņa dzīvi un daiļradi. Konkursā piedalījās 5 jaunieši, un visi saņēma vērtēšanas komisijas atzinības un dāvanas. Paldies Paulai Trencei, Justīnei Mūrniecei, Evelīnai Irbītei (9.kl.), Annai Uļjanei un Marijai Uļjanei (12.kl.). Patiecība skolotājām Justīnei Lindei un Zintai Saulītei. Ieskatam fragmenti no skolēnu domrakstiem. Lai jauka lasīšana!

Kārlēna dienasgrāmata

Ir nakts, man vairs nav spēka, es nejūtu savu ķermeni. Galvā klīst blāvas atmiņas, un spēju domāt tikai par to dienu. To liktenīgo dienu. Spēju tikai prātot, kas gan notiktu citādāk, ja tomēr būtu centies aizpeldēt līdz krastam, kamēr to vēl varēja? Kas notiktu, ja es tur nemaz nebūtu bijis?

1896. gada 25. februāris.

Kā parasti, zvejojot mēs daudz nerunājām. Manīju, ka zirgi sāka virzīties uz jūrmalas pusi. Steidzos pakaļ, negribēju jau, lai kāds aizklīst prom! Panācis zirgus, sapratu, kas tiem kaiš. Ledus bija atdalījies no krasta un lēni peldēja jūrā! Cik ātri vien varēju, skrēju pie vīriem! Kad tie beidzot saprata, ka man joki nemaz nav prātā, aši devās pie ledus gabala malas. Bet bija jau par vēlu… Ledus bija aizpeldējis pārāk tālu no krasta, un ūdens bija par aukstu, lai vispār domātu par pārpeldēšanu. Tikai Skaru Juris nepadevās. Es viņu apbrīnoju. Viņš bija gatavs ziedot veselību, pat dzīvību, lai tiktu pie sievas un bērniem. Diemžēl pat izmisums nespēja viņu glābt. (..)

1896. gada 26. februāris.

Jauna diena labas ziņas nenesa. Visapkārt jūra, un ledus gabals tikai palika mazāks. Pēc brokastīm vīri nolēma, ka jāceļ flaga gaisā. Man tas šķita pagalam bezcerīgi. Stutējām to gaisā uz maiņām. Birkenbaums piedāvāja viens pats kārti turēt, bet es neļāvos. Gribēju, lai viņš zina, ka es arī esmu izturīgs! (..)

1896. gada 29. februāris.

Tālumā bija redzami tvaikoņa dūmi! Bet, jo ilgāk skatījāmies, jo dūmu mutulis palika mazāks. Man asaras laidās pār vaigiem. Apskāvu Birkenbaumu. Mūsu iespēja bija tik tuvu! Pēkšņi Janis iekliedzās, ka laiva brauc. Un tik tiešām! Laivā sēdēja mūsu biedri – Cubuki, Stūre un Skapāns! (..) Es nezinu, cik ilgi tā stāvēju. Grīntāls un Dalda jau sen aizgāja atpakaļ uz ledus gabala vidu, bet es paliku malā. Nejutu pilnīgi neko. Visu atlikušo dienas daļu neēdu un nerunāju. Man vairs nav spēka nekā rakstīt. Uz ledus atradu Birkenbauma pudeli. Izdomāju dienasgrāmatu likt tajā. Varbūt kāds to atradīs un uzzinās manu stāstu.

Tā es te guļu – viens pats uz auksta ledus gabala. Domāju, cik tas ir netaisnīgi, ka vecākie pirmie tika lozēt savu likteni un ka viņi bija tie, kuri tika izglābti. Kas viņiem vēl dzīvot ko palicis? Visu izdzīvojuši, pieredzējuši. Lūkojos zvaigznēs un sapņoju par mirkļiem, kuri nepienāks. Debesis šonakt ir skaidras. Ļoti labi var saskatīt pat vismazāko zvaigznīti. Un ar pēdējo elpas vilcienu – viss, par ko es spēju domāt, ir tas nevainīgais brīdis, kurā uzkāpu uz liktenīgā ledus gabala.

Paula Trence, 9.kl.

„Braku” rijas stāsts

Savu pagātni es atceros miglaini un fragmentāri. To aizmiglo sviedri un putekļi. Manus pamatus sāka celt ap 1860. gadu. Ar manu tapšanu piedzima arī Rūdolfs. Ja godīgi, es neatceros savu uzcelšanas gadu. Tas laiks manās atmiņās ir kā pelēks mākonis. Pirmo skatienu uz Rūdolfu vērsu, kad mazajam bija pieci gadi. Tā ir mana pirmā spilgtā atmiņa.

Rūdolfa mātes Karlīnes pleci bija darba smaguma pilni. Istabenes darbs nebija viegls, taču ģimenei vajadzēja mātes atbalstu tās uzturēšanā. Viņa mani apciemoja ļoti bieži. Darbs rijā bija patiesi grūts un prasīja daudz spēka, tādēļ apbrīnoju  viņas izturību. Tēvs mani nekad nepievīla ar centību. Matīsa Blaumaņa rokas atcerēšos pat vētrainā naktī. Neskatoties uz to, ka Matīss strādāja par pavāru, tās bija stipras, lielas, cietas un noilgojušās pēc atpūtas. Šajās rokās es vienmēr redzēju spriguli. Rokas darbu darīja gan rītos, gan vakaros. Viņa fiziskais un ārējais tēls lika man aizdomāties par to, ka viņš bija noslēgts cilvēks. Viņš nebija emocionāls. Liekas, ka neesmu redzējusi viņu raudot, bet varbūt vecā Blaumaņa skumjās acis esmu aizmiglojusi ar krāsns dūmiem. Salīdzinot mātes acis ar tēva, tās liekas kā liela upe, kas nekad nebeidz tecēt. Pat siltos vasaras vakaros, kad es žāvēju kviešus, Karlīnes asaras bira kā rudens lietus. Man sāpēja, ka nevaru viņai palīdzēt. Arī man ik pa laikam pietrūka Rūdolfa klātbūtnes. Es bieži domāju, kā radās leģenda, ka rijā mīt velniņi. Tas man aizvien liek smieties, jo zinu, ka vienīgais velniņš, ko šeit varēja satikt, bija mazais Rūdolfs. Viņš skrēja pa galvu, pa kaklu uz visiem telpas stūriem, atstājot aiz sevis saplēstus darba rīkus un sajauktas labības kaudzes. (..)

Es izbaudīju vakarus, kuros varēju lūkoties uz mājas logu un tajā ieraudzīt Rūdolfu, ejot uz savu istabu. Parasti viņam rokā bija papīrs ar grafīta zīmuli. Mazais Rūdolfs bija izaudzis. Šis apņēmīgais, gudrais zēns ar plašo sirdi un bagāto vārdu krājumu bija izaudzis manā klēpī. Viņš vairs neskraidīja pa zaļo zāli, taču skatījās uz to un domāja, kur varētu iestādīt kādu koku vai košuma krūmu. Blaumanis mīlēja kokus. Es sekoju līdzi katram viņa solim. Rakstnieka plānā bija iestādīt daudz koku kā piemiņu par sevi un veidot Latviju par labāku zemi. Es esmu lieciniece stāstam par mazu zēnu, kurš atstāja neizdzēšamas pēdas latviešu literatūrā.

Justīne Mūrniece, 9.kl.

Pavasara darbi sākušies. Visapkārt valda kņada, svaiga burvība un gaišums. Govis un aitas dodas ganos. Tikai ,,Braku” mājas rijā klusums. Viss vēl stāv kā no rudens nolikts. Blaumaņu ģimene gatavojas lielajiem darbiem. Ir zemes apstrādāšanas laiks. Darbs nav viegls, jābūt stipram un izturīgam. Rija vēro un priecājas par spraigo darba sparu, kas rit no agra rīta stundām līdz pat vēlam vakaram. Visi rosās. Ne tikvien zeme jāapstrādā, bet arī jāsēj lini un labība.

Ārā spīd saule, ir ļoti silts, ,,Braku” pagalms zied dažādās krāsās. Pamazām sāk smaržot baltrozīšu krūms, jo ir taču vasaras sākums. Šajā rītā, saulainajā, dzelteni gaišajā, ,,Braku” mājas sētas rija vēro daiļos linus augam. Līdz pat mežmalai viss lauks ir noklāts ar spilgtiem zaļumiem. ,,Vasaras krāsas ir tik skaistas!” sapņo rija. Lapu koki mazliet tumšāk zaļi nekā lini, egles divreiz tumšākas, debesis koši zilas, un pāri tām slīd balti gubu mākoņi. Šis krāsu salikums ir neaizmirstams. Tam visam pa vidu klusi jo klusi stāv rija un vēro mājinieku rosību. Ik dienu redzama rosība. Kāds ravē dārzā ieaugušās nezāles, kāds pārsien vai slauc govis, laista dobes, krāmē malku vai pļauj garo zāli ar izkapti. Darbu ir daudz. Vakarā darba duna noslēdzas pirtiņā. Apkārt redzama gaiša migla, un no pirts puses spīd lukturītis.  Rija mīl šādus vakarus. (..)

Veiksmīgi pagājis spraigais strādāšanas laiks! Rija saprot: ,,Cik nogurusi es esmu, atkal gribas atpūsties!” Šis ir laimīgs gads visiem! Tālāk jau gaidāma ziema, un tad būs atkal pavasaris, un tā visu laiku. Tā nu atkal, rudens lapu ieskauta, rija, patīkami sagurusi, klusi stāv. Atkal sākas vērošanas laiks. Tā mīl vērot ,,Braku” saimi un nekad nevēlas teikt ko sliktu. Rija vēl labu. Šis ir stāsts par miermīlīgo sētas riju, kura nekad nepadosies un zinās, ka vienmēr viss izdosies!

                 Evelīna Irbīte, 9.kl.

„Kas var pateikt, ko par laimi sauc…” (R. Blaumanis)

Ievērojamā rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa teiciens „Kas var pateikt, ko par laimi sauc…” liek aizdomāties ikvienam, kā arī man. Laimi var iegūt un izbaudīt dažādos veidos. Mūsdienās daudzi jaunieši atrodas laimes meklējumos un mēģina saprast, kas tā īsti ir. Arī tautā ļoti iemīļotais R. Blaumanis domāja par šo skaisto sajūtu. Viņš laimi attēlo savu izcilo darbu galvenajos varoņos. Tie piedzīvo dažādus interesantus un patīkamus dzīves notikumus. Talantīgais autors cenšas rast atbildi uz jautājumu „Kas var pateikt, ko par laimi sauc…”  lugā „Skrodernienas Silmačos”.

Šajā darbā daudzu tēlu sirdīs virmo mīlestība. Joske ar Zāru radīja ļoti skaistu mīlas stāstu. Viņi bija vienkārši ļaudis. Abi viens otru no sirds mīlēja. Joskes tēvs Ābrams sākumā īsti neatbalstīja šo jauno cilvēku mīlestību. Vēlāk abi dvēseles radinieki priecājās, ka Joskes tēvs savu viedokli mainīja. Zāra izjuta laimi, ka viņas tuvā puiša tēvs atbalsta abu mīļoto attiecības. Arī reālajā dzīvē ir svarīgi, lai vecāki uzklausītu savu bērnu. Joske bija ļoti nomākts par to, ka Ābrams izturējās pret viņu ar naidu un nosodīšanu. Tēviem vai mātēm vajag uzklausīt un saprast, ko bērns no sirds vēlas. Dēlu, kā arī meitu viedoklis ir tikpat svarīgs, cik pašu vecāku. Visi cilvēki ir pelnījuši veikt izvēli un darbus, kas viņus padara laimīgus. Es domāju, ka Joske sajuta atvieglojumu un lielu prieku, ka tēvs viņam atļāva turpmāko dzīvi pavadīt kopā ar Zāru, kuru jaunais puisis patiesi mīlēja. Arī meitene droši un laimīgi varēja turpināt šīs attiecības, neuztraucoties par cita negatīvo viedokli. R. Blaumanis labi spēj attēlot šo tēlu laimes sajūtas. (..)

Manuprāt, ļoti vērtīgi ir uztvert visus notikumus un situācijas pozitīvi. Es domāju, ka laime ir cilvēku jaukās domas, jo tām piemīt diezgan liels spēks. Daži mana vecuma jaunieši īsti nesaprot, kas ir laime. Viņi to meklē alkoholā un izklaides pasākumos. Es domāju, ka paies laiks un šie jaunie cilvēki sapratīs īsto laimes būtību.  Arī sasniedzot mērķus, piepildot sapņus, var izbaudīt šo skaisto sajūtu. Mana laime ir ģimene un draugi. Tie ir mani tuvākie cilvēki, kuri man vienmēr liks smieties, priecāties un justies labi. Filozofi un teologi laimi dažkārt raksturo kā veiksmīgas un labas dzīves dzīvošanu, nevis kā vienkāršu emociju. Es piekrītu šim apgalvojumam, jo veiksme vienmēr cilvēkiem liek smaidīt. Daudziem tā ir īstā laime – būt veiksmīgam darbā, skolā, piepildīt karjeras mērķus. Tas ir patīkami, ka visas iecerētās lietas rit kā pa diedziņu.  Bieži man negaidīti paveicas, jo sakritības pēc atrodos veiksmīgā situācija, kad viss izdodas.  Esmu laimīga, kad man dzīvē uzspīd veiksme.

Laimīgi cilvēki priecājas par ikkatru mazo prieciņu. Viņi skatās uz notikumiem ar dzīvespriecīgu skatienu. Tā ir laimes atslēga – spēt atrast pozitīvo dažādās situācijās. „Kas var pateikt, ko par laimi sauc…” – atbilde ikvienam ir sava. R. Blaumanim tā ir mīlestība, līdzjūtība un cieņa. Man – tuvie cilvēki. Katram tā izpaužas citādāk. Ja dzīvē ir vērtības, kas liek smaidīt un patiesi priecāties, tad tā ir laime. Es novēlu ikkatram cilvēkam būt laimīgam!

Anna Uļjane, 12.kl.

Mūsdienās, 21. gadsimtā, cilvēku dzīvē ir rutīna un steiga. Visi tiecas uz mērķi – vairāk nopelnīt un bieži vien aizmirst, ka visa mūža garumā ir vajadzīgs prieks, laime, mīlestība, arī neveiksmes un nepiepildīti sapņi. Viss uz šīs zemes pavadītais laiks paiet dažādu emociju virpulī. Manuprāt, viena no nepieciešamākajām emocijām jebkura cilvēka dzīvē ir laimes sajūta. Katram indivīdam pasaules redzējums ir citādāks un laimes sajūta atšķirīga. Kādreiz dzīve bija nesteidzīgāka, bez interneta un elektroniskajām ierīcēm, ar četru gadalaiku ikdienas darbiem, emocijām, izjūtām, smaržām. Rūdolfs Blaumanis ir latviešu literatūras klasiķis, noveļu meistars, spilgts dramaturgs un ievērojams žurnālists. Viņa vecāki bija kalpu ļaudis, Rūdolfs iemīlēja savu māju „Brakus”, dabu un apkārtni. Viņa atstātajā mantojumā ir daudz emocijām bagātu noveļu un lugu, kas saistītas ar cilvēka laimi.

Viena no spilgtākajām novelēm ir „Salna pavasarī”, kurā tiek parādīta dažādu cilvēku laime. Man patika šis Blaumaņa darbs, jo es varēju just līdzi katram tēlam, šī novele bija ļoti līdzīga cilvēka dzīvei – neparedzama un netaisna. Andrs mīl meiteni, vēlas to precēt, bet Liene ķircinās, vilcinās un grib izbaudīt jaunības brīvību. Dziļi sirdī viņas ilgotā laime ir bagāts un turīgs vīrs. Šajā novelē ir atklāta skarbā dzīves patiesība – neviens cita laimi necels. Iespējams, ka Andra liktenī bija kādas meitenes vieta, kura viņu darītu laimīgu. Liene izvēlējās savu laimi – mantu, godu un slavu. Nevar teikt, ka Liene rīkojās slikti vai labi, jo katrs cilvēks pats izlemj savu likteni, katram pašam ir savas vēlmes, ieceres, sapņi un nākotnes plāni. Man šķiet, ka Andra liktenis bija paredzējis viņam citu meiteni, tādu, kas patiks tieši viņam. Noveles nosaukums liek atgādināt, ka vienmēr pēc kaut kā slikta – salnas – nāk kaut kas labs – pavasaris.

Viens no spēcīgākajiem  mīlas stāstiem latviešu literatūrā ir R. Blaumaņa novele „Purva bridējs”. Laime ne vienmēr ir vienpusīga, dažreiz cilvēki viens otru patiesi mīl, bet kāds no abiem nav gatavs atdot visu savu dzīvi tikai vienam cilvēkam. Tas pats notika starp Edgaru un Kristīni. Jaunietis bija pieticīgs staļļa puisis, strādīgs, godīgs, labsirdīgs, bet dažkārt trakulīgs, mīlēja iedzert un krogā izkauties. Kristīne bija sievietes mīlestības simbols – gaiša, sirdsskaidra, godīga un čakla, bez sliktiem ieradumiem. Abu mīlestība balstījās uz patiesām emocijām un laimes sajūtas. Edgars, lai kā centās, nespēja tikt laukā no „muižas purva”. Kristīne, mātes mudināta, saprata, ka nebūs laimīga ar šo trakulīgo puisi. Viņa šaubās, cīnās ar savām jūtām. Lai kā vešerienei patika Akmentiņa „Ķezberos”, lai kā viņa klusībā sapņoja par savu istabiņu šajās mājās, Kristīnei te viss šķita auksts, nedzīvs, viņai nepatika nekas, kas saistīts ar Akmentiņu. Kad Edgars neizturēja doto solījumu, Kristīne, emociju pārņemta, apsolījās precēt Akmentiņu, bet… tad būtu trīs nelaimes – trīs nelaimīgi likteņi. Lai arī laimei ar Edgaru būs sūra un sāļa garša, Kristīne nespēja iet pret savu sirdi, jo viņa puisi ļoti mīlēja. (..)

R. Blaumanis laimes sajūtu guva, rakstot un esot savās mīļajās mājās „Brakos”.  Lienei laime bija manta, slava un gods. Andram tā bija mīlestība, tāpat kā Edgaram ar Kristīni. Edvarts ar Ievu savu laimi „Indrānos” nesaņēma, jo bija to atņēmuši to citiem. Laime katram ir sava, katrs to sajūt un vēlas saņemt citādāk. Man laime ir ģimenes miers un saticība, laba veselība un prieks, ko nes katra jauna diena. Manuprāt, nopirkt vai ļauni iegūt laimi nevar. Tā ir katrā pašā, bet tikai īpaši pateicīgi cilvēki spēj to sajust un izbaudīt.  Ko par laimi sauc? To nezina neviens, izņemot pašu cilvēku.

Marija Uļjane, 12.kl.

Materiālu apkopoja Zinta Saulīte