Veiksme R. Mūka konkursā

Kā katru gadu, arī 2021. gadā notika Robertam Mūkam veltīts radošo darbu konkurss, kurā no Madlienas vidusskolas piedalījās Terēza Elza Rone (7.kl.), Iluta Rubene, Evelīna Liepiņa, Justs Liepiņš (9.kl.), Anna Uļjane, Marija Uļjane (12.kl.). Skolēniem sagatavoties palīdzēja latviešu valodas skolotājas – Justīne Linde un Zinta Saulīte.

2022. gada janvārī uzzinājām konkursa rezultātus, un tie bija iepriecinoši – 9. klases skolniekam Justam Liepiņam  3. vieta, 9. klases skolniecei Ilutai Rubenei un 12. klases skolniecei Marijai Uļjanei – atzinība! Prieks par skolēniem, kuri grib piedalīties konkursos, cenšas, un gandarījums par augsto novērtējumu. Ielūkosimeis skolēnu darbu fragmentos! Lai jauka lasīšana!

Tu palīdzi zemei elpot

Katrs cilvēks ir darījis kādu labu darbu – palīdzējis vai rūpējies. Vai zināji, ka tas dod spēku gādāt arī par citiem? Ja palīdzi cilvēkam, kam to visvairāk vajag, tu palīdzi pasaulei laboties. Iedomājies, cik cilvēku var būt laimīgi, ja tu rūpējies par kādu, tad viņš parūpēsies par pārējiem.

Viens no labākajiem darbiem, ko es zinu, ir rūpes par bezpajumtniekiem, kuriem nav paveicies dzīvē. Viņi parasti ir skumji, depresīvi un nomākti, tāpēc vajag par tiem parūpēties. Visvieglāk ir ar bērniem, jo viņiem viss vēl priekšā, tāpēc ir ļoti nopietni jāuztver katrs, kam nav pajumtes. Kamēr pārējie pelna miljonus, bet ceru, ka tādu nav daudz, jo, ja būtu, tad būtu vēl vairāk cilvēku, kas nesaskata dzīvei jēgu.

Vēl kāds labs darbs ir rūpes par pensionāriem. Tava palīdzēšana var paildzināt viņu dzīvi pat par vairākiem gadiem. Tas ir kāds vienkāršs, ikdienišķs darbiņš, aprunāšanās, uzklausīšana, pieredzes uzkrāšana, klusoties vecākās paaudzes gudrībās. Tava pozitīvā attieksme veco cilvēku iepriecinās, radīs gaišas emocijas, un mūžs aizvīsies piepildīts un skaits. Cik labi, ja vecvecāki var vēl ilgi priecāties par saviem mazbērniem un mazmazbērniem!

Esmu vienmēr aidomājusie, kā varētu palīdzēt zemei. Kamēr mašīnas, rūpnīcas un uguņošana mūs priecē, tikmēr zemei tas plēš atmosfēras „plēvi”, kas padara mūsu pasauli tik auglīgu. Tagad, kad cilvēki tik vieglprātīgi piemēslo un piesārņo savu dzīves telpu, mums vairs nav pat sniega kupenu, par kurām tā priecājas bērni. Man liekas, ka vajadzētu vairāk padomāt par apkātējo vidi un pateikties tiem, kas ir aidomājušies par dabas saudzēšanu, saglabāšanu, attīrīšanu un sakopšanu. Varbūt pasaules pēc miljoniem gadu vairs nebūs? Varbūt viss izdegs? Varbūt… Taču labais zemei sākas ar katru no mums – ar sakoptu mājas pagalmu, atkritumu šķirošanu, dabas nepiesārņošanu, dzīvošanu „zaļi”. Vajag tikai gribēt, un viss izdosies. Zeme dzīvos un elpos līdz ar mums. (..)

Terēza Elza Rone, 7.kl.

Patvērums

Kas ir zeme? Ja jautātu man, es norādītu, ka tā ir glābšanas laiva ikdienas bēdu pilnajā upē, kas, pretojoties straumei, bez manis savu ceļu neturpinās. Tas ir ceļš, kurš palīdz iegulties harmonijas mākonī.

Upes plūst, neskatoties ne uz ko. Arī es plūstu pa straumi, cenšoties atrast sevi, iespēju piederēt kam vairāk, nevis tikai būt. Reizēm kļūdos vai pakrītu, sabrūku un baidos celties. Tad es mieru meklēju tālu prom, tur, kur neviens mani neredz, nenosoda, nemāca un neietekmē. Tas ir kāds meža nostūris ar mālainu augsni, sveķu un svaiguma smaržu virpuli. Tur vārdi tiek saprasti, vēl neizrunāti, jo runā dvēsle, prātam ļaujot atpūsties, sirds dziedējas, smeļoties zaļo spēku. Zeme saprot, tā arī dusmojas, radot vētras, bēdājas, pārspīlējot ar plūdiem, smejas līdz bezsamaņai, uzsūtot karstumu. Es jūtos tai piederīga, it kā daļiņa manis būtu iesējusies un uzziedējusi zemes plašajās pļavās.

Mēdz teikt, ka uzvarētājs iegūstot visu, bet vai ir vērts uzvarēt, neapzinoties, ko tas maksā? Vienkāršas, bet tik skaistas ir alejas, kuras aptver tevi, kā censtos apskaut. Tās priecē. Tomēr, zāģu māktas, izzūd. Katra nobirusī lapa ir kā atņemts elpas vilciens zemei. Iespējas aizbrauc lielās mašīnās kopā ar baļķiem, kas vairs nepriecēs, neapskaus, neaicinās uzkavēties. Katra nākamā ieelpa sāpina, tā ir vientuļa un asa.

Es vēlētos būt zeme. Tā būtu kā pasaka – elpot caur ziediem, kas priecē vainagos, pušķos un vāzēs, celties, dzirdot sienāžu dziesmas, veldzēties no lietavām. Tomēr man nāktos vilties, jo tad es saprastu, kā zeme jūtas. Varbūt tā mokās jau ilgi, nespēdama to izkliegt pasaulei. Es gribētu prast to uzklausīt, lai tai vairs nenākas ciest. Iemācīties elpot kopā un būt kā siltam rokas tvērienam starp degsmē degošām dvēselēm. (..)

Iluta Rubene, 9.kl.

Zeme ir dzīva

Svaigs gaiss, meža šalkoņa, vēja brāzmas matos, krāšņās pļavas, augļu smarža – tās ir mājas. Tā ir mana bērnība. Šie izskraidītie lauki ar bitēm, kuras deva asu un sāpīgu pieredzi, ezers, kas ik rītu, saules apmirdzēts, sveicina manu dvēseli. Tā esmu es.

Pieaugšana ir kā kāpiens kokā ar nesasniedzamu galotni, jo tas aug ar mums. Būt līdzās, atminēties… Vai daba to prot? Katru rītu, ejot garām bedrei, kura paklupināja mani, kad vēl mācījos braukt ar velosipēdu, es satieku atmiņu virpuli. Liekas, ka izdzīvoju to visu vēlreiz. It kā bedre man atgādinātu, ka šeit pirmoreiz noberzu ceļgalus, kā raudāju, saucot mammu, kura sniedza siltu skūpstu uz vaiga. Sajūta, ka toreiz sāpēja arī bedrei, bet neviens to nesamīļoja, asaru nenoslaucīja un neuzmundrināja. Saikne, vienotība, sāpju pārvarēšana – tas mūs vienoja šajā notikumā. Tas ir kā justies svarīgam, piederīgam, saprastam.

Zeme ir izaudzinājusi neskaitāmas paaudzes, tā dzīvo un elpo kopā ar mums. Aizlidojis maisiņš ir kā maska zemei, kas neļauj elpot. Tā smok, pati neapzinoties. Cilvēki uz to noskatās, it kā acis redz, sirdij sāp, bet rokas slinko, pat necenšoties neko mainīt. Man vienmēr ir rūpējusi vide. Es uzskatu, ka nepietiek ar dabas ainavu apbrīnošanu, lai sevi dēvētu par dabas mīļotāju, ir jāpieskaras zemei, jāsajūt tās tekstūra starp pirkstiem, jāsasmērē rokas, lai saprastu, cik svarīgas tai ir rūpes. Būt mazam ir laime. Bezrūpīga skriešana, smiekli, kurus rada nieki – taurenītis pļavā, kamene vecmāmiņas iekoptā dobē, bizbizmārīte uz pirksta gala. Zeme, daba esam mēs paši, būdami egoisti pret to, mēs kaitējam sev. (..)

Vai dzirdi? Zeme elpo, tā dzīvo. Vai dzirdi? Tā pateicas par tavām rūpēm! Zeme zaļos, priecēs, kamēr mūsu dvēselē rūpes ziedēs.

Evelīna Liepiņa, 9.kl.

Patiesās ikdienas krāsas

(..) Mēs domājam, ka dzīvojam brīvu un pilnvērtīgu dzīvi. Pērkam preces veikalā un tērējam naudu  maizei, kura stāv  plauktiņā un ik rītu lūkojas uz mani. Pēc nedēļas tas nav mainījies, un tad tā tiek izmesta, jo nav apēsta. Cik nevērtīgas mūsu acīs mēdz būt lietas, kas uztur mūsu dzīvību. Tomēr viss nav tik vienkārši. Pērkot preces, mēs tērējam savu laiku no sava mūža, mēs pelnām naudu strādājot, tas nozīmē, ka par lietām mēs maksājam ar savu dzīvi. Desmit sekundes, minūtes un pat stundas mēs sevi deldējam, dzenoties pēc labākā. Kas patiesībā ir labs? Vai cilvēks kļūst labs, kad pasniedz roku pakritušam vai pasauc citu palīgā… bet, ja paiet garām, tad tiesā vēl ilgi. Vai būs kāds, kurš cienīs tavu izvēli nepalīdzēt? Vai sliktie vārdi, izteikti dusmās, vairs nav vārdi, bet ir skaļās domas un patiesums, kas klusē jau gadiem?!

Cilvēki mēdz teikt: “Viena kļūda, un tu esi zaudējis!” Es teiktu: “Viena kļūda, un tev ir iespēja mācīties, lai labotu to.” Pieļaujot kļūdas, mēs augam, attīstāmies un motivējam citus, bet tikai tad, ja spējam tās pārvarēt. Šodien es esmu gatavs padot roku tam, kas krīt. Esmu gatavs sadzirdēt tos, kurus neviens nedzird, un saredzēt tos, kas lēnām izdziest. Ik rītu, raugoties spogulī, es redzu jaunieti tuksnesī, uz kuru esmu atvests pilnīgi viens un neaizsargāts. Cilvēku ilūzijas ik sekundi vēro mani, bet neviens nepienāk un nepasniedz roku. Zeme, uz kuras mēs dzīvojam, elpojam un mīlam, ir blēžu un naida pārņemta. Vai kāds tai pasniedz roku? Neraugoties uz to, katru rītu manā logā iespīd saules stars, kurš pēc iespējas ātrāk cenšas sasniegt manu acu baltumu, lai modinātu. Šis mirklis katru rītu liek pārliecināties par to, ka mēs elpojam līdz ar zemi un zeme elpo līdz ar mums. Cilvēki sāk dienu līdz ar saules stariem un iet gulēt ar saules rietiem. Dzīve ir kā bezgalīga barības ķēde, kur vienīgie uzbrucēji esam mēs paši. (..)

Vari skaļi kliegt, bet tas nenozīmē, ka tevi kāds dzirdēs. Izdarīts darbs ir krietni vērtīgāks par pateiktu vārdu. Viens, divi, trīs, es atveru acis, dziļais miegs mani vēlas pārņēma pilnībā. Pieeju pie spoguļa ar smaidu sejā, aizvien raugos savā atspulgā un saku: „Labrīt, es un tu, mēs elpojam reizē! Mums jāsaudzē, jāiedvesmo un jāmīl vienam otru.”

Justs Liepiņš, 9.kl.

Zemīte

Mazajam zirneklītim, skatoties no zemes, viss šķiet tik milzonīgi augstu. Pa zāles stiebriņu tas cenšas uzrāpties augšā. Rasas pilīte lēni tek lejā, un zirneklis aizslīd prom. Mežā viss ir kluss un mierīgs. Vienīgi cilvēka skaļie soļi zirneklītim šķiet baismīgi. Pēkšņi koku zarus, melleņu krūmājus un zirneklīša kājiņas apspīd garie saules stari. Cilvēks izbauda šo skatu. Apkārt var sajust siltumu. Zeme, šķiet, ka mostas. Cilvēks apguļas tumši zaļajās, mīkstajās sūnās un jūtas kā daļiņa no dabas. Domās tikai skan – mana zemīte, es to sargāšu un kopšu.

Visapkārt valda harmonija un patiess prieks! Zeme smaržo un zaļo. Pieneņpūka paceļas augstu gaisā. Tā lido tik viegli un cēli. Maigi nosēžas puķu bagātajā pļavā. Cilvēkam gribas apskaut lielo ozolu un sajust tā diženo spēku. Pa taciņu aizskrien lapsa, kurai vienmēr ir paticis šis noslēpumu pilnais mežs. Viņa viltīgi uzmet skatu uz koku lapām un aizskrien tālāk. Rasas mirdzumā visapkārt spīd zālājs. Arī zaķim patīk rīta saules greznaini apspīdētais mežs. Tas brītiņu apstājas, ieelpo svaigo gaisu un skrien tālāk. Putni jau modina visus ar savām skanīgajām dziesmām. Viņi lido no viena zara uz otru. Aplūko apkārtni un ilgi pastaigājas pa pļavām. Smalkās kājiņas atraujas no zemes, un putni turpina savu ceļojumu.

Cilvēks, skatoties uz šo burvību, sāk aizdomāties, kādēļ manai zemei tik daudz ir nācies ciest. Tā nekad nav pelnījusi nicinājumu un piesārņojumu. Seja kļūst raižu pilna un domīga. Es gribu zemītei palīdzēt, darīsim to visi kopā!

Anna Uļjane, 12.kl.

Cikls

Melna un nezināma nakts,
Visapkārt viens vientuļš sniegs
Caur atslēgas caurumu kaut kas takšķ,
Tas nav zvēru klusais miegs.
Visiem viens vienīgs laiks,
Visiem uz loga ledus zieds,
Vējš vaigā pūš maigs,
Virs apvāršņa paveras saules riets.
Apžilbst lapsas ciešā miga,
Tā nesaprot, kāpēc paliek akla,
Nevar redzēt, vai snieg vai sniga,
Tikai redzams ceļš uz mājām – tā mazā taka.
Viss klusi, līdz saule atkal ausīs,
Tikai tagad pasaulē viss neredzams,
Zvēri sēdēs un klusumu klausīs,
Bet viss paliek arvien nedzirdams.
Nejūt vairs tīro gaisu,
Sniegs vairs nav balts,
Cilvēku sejās redz smaidu,
Bet zvēri paliek klusi un stalti.

Marija Uļjane, 12.kl.