Panākumi Mūka konkursā

Roberta Mūka muzejs jau 17. gadu organizē jaunrades radošo darbu konkursu, kurā var piedalīties bērni un jaunieši no 7 līdz 19 gadu vecumam. Šī gada tēma bija ,,Iztēle ir realitāte”. Kopumā tika saņemti 193 domraksti no visas Latvijas, čaklākie, protams, bija Latgales puses skolēni. 27. oktobrī Galēnu pamatskolā notika labāko skolēnu apbalvošana. No Madlienas vidusskolas tika uzaicināti četri skolēni – Daniela Traine (7.kl.), Terēza Elza Rone (8.kl.), Justs Liepiņš (10.kl.) un Elīza Evelīna Fišere (11.kl.). Visi saņēma atzinības, bet skolotājas – Justīne Linde un Zinta Saulīte – pateicību par skolēnu sekmīgu sagatavošanu. Konkursam savus darbus iesūtīja vēl seši Madlienas vidusskolas audzēkņi, viņiem – pateicības. Tie ir Līga Irbīte (5.kl.), Denīze Nora Dzene (7.kl.), Ieva Kleinberga (8.kl.), Justīne Mūrniece (10.kl.), Keita Lamberte, Elvita Bresme (12.kl.).

Ieskatam mūsu veiksmīgāko skolēnu radošie darbi.

Īkstītes stāsts

Mēs visi dzīvoja uz vienas zemeslodes, bet katrs esam citādāks. Katrs vēlamies būvēt savu mazo perfekto sapņu zemi. Daži vēlas, lai visa planēta ir pilna ar lielveikaliem un izklaides centriem, bet daži vēlas, lai viss būtu zaļš, krāsains un interesants.

Es katru dienu satieku daudz cilvēku, kuri domā citādāk un cer uz labāku dzīvi. Bet es uzskatu, ka uz šīs pasaules ir tik daudz vietu, kur doties un ko apskatīt. Uz šīs pasaules visinteresantākie ir cilvēki, kuri mainās līdz ar gadalaikiem. Vasarā tie ir atklātāki un dzīves priecīgāki. Pavasarī tie ir aizņemtāki un sāk domāt par skolas beigšanu. Rudenī tie ir gurdenāki un melanholiski, bet ziemā atkal sāk sapņot, cik labi būtu vasarā. Šī pasaule vienmēr būs skaista, ja pratīsi tai pielāgoties.

Es domāju, ka perfekta zeme nav jābūvē sapņos, tā ir vieta, kur cilvēki dzīvo saticībā un nepārkāpj likumus. Tā ir pasaule, kurā mīt gaiši un pateicīgi cilvēki. Arī es visu redzu krāsaināk un spilgtāk. Mana  dzīve nav perfekta, bet es nepārstāju sapņot un ticēt labajam. Šajā pasaulē, ja vēlies kaut ko sasniegt, tev ir jāpiepūlas, lai to izdarītu. Es vēlos sasniegt daudz mērķu, es ieguldu darbu, lai to izdarītu. Un, ja man kaut kas nesanāk, pasaule nav vainīga. Ceru, ka šajā pasaulē neesmu pēdējā, kas vēl sapņo un tic, jo mums ir vajadzīgi ticīgi un dzīvespriecīgi cilvēki! Tad arī pasaule no jauna uzziedēs un mēs varēsim lēkt no zieda uz ziedu!

Daniela Traine, 7.kl.

Miniatūra ,,Mana dzīve ir sapnis”

Manai dzīvei ir pašai sava dzīve. Tas varbūt izklausās smieklīgi, bet tā ir patiesība. Tā skrien pa mežiem ar mazu vijoli rokās un priecē visus ar savām dziesmām. Katram cilvēkam savs meldiņš.

Tai mugurā ir zaļu lapu tērps un sarkanu zemeņu krelles. Galvā tai rotājas Saules vainags un Meža mātes matu spraude. Sejā tai ir visplatākais smaids un maigākās acis.

Tāda izskatās mana dzīve līdz šim, priecējot citus un darot visu viņu labā. Bet tā vēl nav izdarījusi vienu lietu – ieskatījusies sevī. Tā cenšas padarīt citus laimīgus un ir aizmirsusi par savu pašsajūtu. Tomēr, tiklīdz es tai jautāju, kāpēc viņa nedzird mani, tad viņa atbild savā maigajā balsī: ,,Paša cilvēka laime ir ļoti svarīga. Bet man ir sapnis, ka visi cilvēki, kas man ir apkārt, būs laimīgi. Kad šī fantāzija kļūs par īstenību, tikai tad es kļūšu par laimīgāko cilvēku uz zemeslodes.”

Es ceru, ka šī iztēle kļūs par realitāti, jo es vēlos būt laimīga!

Terēza Elza Rone, 8.kl.

Pārdomu virpulī

Domu miteklis jauc manu galvu jau sešpadsmito gadu, cik maigs un tajā pašā laikā baiss var būt prāts. Iedomu krāsainie fantāziju virpuļi neļauj man saskatīt patiesību, kas man ir apkārt, atšķirt ļauno no labā un bezpalīdzīgo no viltnieka. Es izvēlos palikt tepat, starp svārstīgiem elpu vilcieniem un krāsainiem tauriņiem.

Pāri piemājas pļavām es redzu mirdzošo rudzu puķu pļavu vēl rudens aukstajā salā… Cik neparasta spēj būt pasaule! Mainīgo laikapstākļu skava manī rada šaubas. Varbūt tikai tas ir manā galvā. Raugoties spoguļa atspulgā, redzu blakus siltas ēnas šķautnes, kas gulstas uz mana pleca. Tā ir viņa. Mans siltums, mājas un acuraugs. Tā ir iztēle, bet varbūt arī realitāte, kas mani ik reizi aizskar līdz sirds dziļumiem. Liekot plaukstu uz pleca, neviena nav, tikai es un ēna, tomēr šai ēnai ir visjaukākais siltuma starojums, ko jebkad esmu jutis. Atskatos un skaļi saku: ,,Sveika, vecmāmiņ!” Viņas maigā balss vairs nav dzirdama viedajās mājas sienās, kur ik uz stūra varēju sajust tik tikko cepto pankūku smaržu, nav redzami uz galda pirmie pavasara vēstneši, tomēr atminos viņas balsi kā mīļāko melodiju, kas skan manā galvā. Raugoties plašajā debess jumā, es jūtos brīvs, tik brīvs, ka manas vaigu bedrītes rotā smaids pat negaisa laikā. Es redzu viņu mākoņu veidotajos siluetos un peļķes atspulgā pēc lietus. Visvairāk es izbaudu varavīksnes augļus, kura košajā virpulī mani ietin tik dziļā mierā. Nav vienas patiesības, tās ir vairākas, un par to es pārliecinos ik brīdi.

Raugoties binokļa lēcā virs Akmens tilta, ik vakaru redzu vīrieti – melnā mētelī, tam vienā rokā kūp cigarete, bet otru ir pārņēmis pavasara pušķis – tik mazs, bet sirsnīgs un dārgs. Pats viņš kā tikko no pazemes mucis – tik netīrs un vietām bāls. Mans prāts ik reizi vēlas pieiet un sasveicināties, bet ķermenis ir tik stīvs, ka, šķiet, kājas ir iemītas viscietākajā betonā, kurš vienas sekundes laikā mani pārņēmis sev cieši klāt. Domās eju viņam klāt, jo redzu, cik ļoti vīrietis alkst pēc palīdzības, pastiepju roku un aicinu līdz. Patiesībā esmu vājš un bezpalīdzīgs puika, kura domas dzirdu tikai un vienīgi es. Cik tas ir gļēvi! Vai šis viņa ziedu pušķis ir svārsts, kas izlīdzina dzīvību un nāvi, vai šis balanss ir tik nesvārstīgs? Nedomāju viss. Mans prāts ir mans lielākais ienaidnieks. Es vairs neredzu atšķirību starp cilvēku un plēsīgo dzīvnieku pasauli. Vienam prātā ir tikai nauda un egoisms, otram – medījums un būt paēdušam. Ne cilvēki, ne dzīvnieki neredz atšķirību starp nevainīgo un vainīgo. Viņi pat ne neredz, bet vienkārši negrib redzēt. Cik skumja var būt reālā pasaule! Šīs nemitīgās barības ķēdes posmi ir atdalījušies un sajukuši čupu čupā. Nu jau nesavtīgais zaķis ir gatavs uzbrukt kaut lācim, lai tikai iegūtu to, ko vēlas, ignorējot sekas. Tieši tāpat ir ar cilvēkiem. Mēs staigājam pa karstu lavu, un tas ir tikai laika jautājums, kad būs vulkāna izvirdums.

Es esmu tikai puika, kurš tik tikko ir sapratis atšķirību starp iedomām un  realitāti. Šķita, ka mana dzīve ir kā apturēts smilšu pulkstenis, kuram ik sekundi zūd vērtība. Tomēr tagad zinu, ka tā nebūt nav. Mana iztēle ir lielākais trumpis, kas palīdz saskatīt lietas, ko citi nespēj. Raksturs ir tik mežonīgs kā velns, kas staigā eņģeļa kostīmā pa Brīvības ielu. Nekas šajā dzīvē man nav nācis kā uz paplātes. Es apzinos savus plusus, bet vēl vairāk mīnusus. Manā prātā beidzot dominē saprāts. Zinu, ko varu un ko nevaru izdarīt. Bet vēl joprojām nespēju atteikties no māmiņas maigajiem glāsties pirms miega un tēta stiprā pleca. Viņas glāsti ir kā maigais bišu medus, kurš tik tikko ir smelts no šūnām. Viņa plecs ir kā ozols ar visstiprākajām saknēm, kuram ikkatrs zars ir pārpildīts ar ozolzīlēm. Nu es esmu patiesi laimīgs. Man nav vajadzības pieskarties mākonim ar zelta maliņu vai sajust pūķa silto dvašu. Vairs nevēlos skrieties ar vēju un censties apturēt laiku, jo tas, kas man ir tagad, ir patiesi dārgs.

Neskatoties uz to, es joprojām jūtu vecmāmiņas maigos glāstus, spēju saskatīt cilvēkos mieru un censties sildīt, kad kādam salst. Es vairs nespēju palikt uz vietas, esmu gatavs doties uz priekšu, kaut tumšā meža biezoknī. Tā ir realitāte, kurā vēlos dzīvot.

Justs Liepiņš, 10.kl.

Iztēles tumšā puse

Saules siltā gaisma silda rīta gaisu. Madarai tā dod aukstus sviedrus. Atkal jāiet uz vietu, kas viņas galvai liek griezties un tikai sliktām domām nākt prātā… tā ir skola. Viņai ir izvēle –  iet vai neiet? Ja neies uz skolu, nekur dzīvē netiks. Tādēļ viņa izripo no gultas un lēnām sāk gatavoties skolai. Mamma tikmēr guļ, kamēr Madara iet gatavot brokastis un pa ceļam paņem zāles, lai kaut nedaudz varētu nomierināt to stresa monstru, kurš kā dzīves vietu ir izvēlējies viņas prātu. Madaras mamma nekad nav bijusi laba pret nabaga meiteni. Viņas domās nekad neieklausās, viss, ko māte viņā redz, ir iespēja kļūt bagātākai.

Atveras durvis uz skaļajām pilsētas ielām. Ārā skats ir tik drūms, dažreiz pietrūkst iztēles no bērnības, kad pasaule likās krāsaina un nevienā dvēselē neredzēja slikto. Ielās ņaud pamestie kaķi, bet šobrīd viņai nav tiem laika, jāsteidzas uz autobusu. Pietura ir kā neviena dzīva dvēsele, bet iztēle liek domāt, ka kāds viņu visu laiku vēro. Pēc dažām minūtēm atbrauc autobuss. Madara tajā iekāpj, un visa atmosfēra mainās. Kā te var būt tik daudz cilvēku agri no rīta? Viņai paliek grūti elpot, un galva griežas riņķī. Sāk uzdarboties briesmīgā iztēle. Liekas, ka visas acis skatās tieši uz viņu. Un šīs acis ir milzīgas, Madara ātri no somas izmakšķerē zāļu paciņu cerībā, ka tās palīdzēs mazināt viņas stresu. Bet tas turpina augt un augt, tuvojoties skolai.

Izkāpjot ārā no smacīgā autobusa, Madara ievelk dziļu elpu un cenšas sevi nomierināt. Ienākot pa skolas durvīm, viņa dodas un ģērbtuvi, lai novilktu lietus jaku. Meitene jaku labāk atstātu mugurā, jo tā jūtas drošāk un tad viņai ir, kur paslēpties.

Noskan zvans uz pirmo stundu. Madara viena sēž savā solā un gaida, kad atnāks skolotāja. Laikam šodien būs viena no labākajām dienām. Viņai rokas netrīc un nesvīst tikpat kā nemaz. Ienākot skolotājai, viss mainās. Viņa klasei paziņo, ka būs jārāda prezentācijas, kurām bija jābūt gatavām līdz šodienai. Madaru neuztrauc tas, ka viņa to nav paveikusi, jo tieši pretēji – meitene to izdarīja un, viņasprāt, pat diezgan labi. Tas, kas liek aukstiem sviedriem plūst, ir vārds ,,prezentēt”. Skolotāja aicina pirmo cilvēku pēc saraksta, kura diemžēl ir Madara. Viņa lēnām pieceļas no sava sola un trīcošām kājām iet uz priekšu. Pagriežoties pret klasi, kā maģija viņas mute aizlīmējas, asaras sāk nākt acīs. Visi klases biedri ir pārvērtušies par milzīgām acīm, arī skolotāja. Madara nevar paelpot, liekas, ka viņa tūlīt noģībs. Meitene paķer somu un skrien uz autobusu. Madara dzird pa koridoru briesmīgu smieklu skaņu. ,,Lūdzu, lai šī nebūtu īstenība, bet murgs,” viņa pie sevis murmina.

Iekāpjot autobusā, ir tās pašas acis. Visi uz viņu skatās. Madara vairs nevar izturēt un līdz pieturai klusītēm pie sevis raud. Mājās viņai nav labāka situācija. Māte ir atkal piedzērusies un skrien pretī ar tukšu viskija pudeli. ,,Ko tu dari tik agri mājās, meiten, tev bija jābūt skolā, tu nekam nederīgais skuķi!” Mamma viņai iepļaukā pa seju. Meitene neredz savu mammu, viss, ko viņa redz, ir briesmīgs monstrs!

Madara aizbēg uz savu istabu. Kādēļ manai iztēlei ir jābūt tik ļaunai pret mani? Kādēļ man nevar būt tā pati iztēle, kad biju maza, es ienīstu šo pasauli, kaut es varētu sevi izdzēst?

Iztēle parasti ir saistīta ar vieglprātīgu radošumu, mācīšanos un rotaļām, taču tai ir arī tumšākā puse.

Elīza Evelīna Fišere, 11.kl.