Zelts Blaumaņa konkursā

Jau 18. gadu notiek R. Blaumaņa literārās prēmijas konkurss, kurā piedalās arī Madlienas vidusskolas skolēni. Šogad “Braku” muzejam darbus iesūtīja 8. klases skolniece Terēza Elza Rone un 12. klases skolniece Elvita Bresme. Pavisam konkursa žūrija saņēma un vērtēja 175 domrakstus. 3. decembrī notika konkursa noslēguma sarīkojums Ērgļos, uz kuru bija uzaicināta Terēza Elza. Meitene pasākumu apmeklēja ar latviešu valodas skolotāju Zintu Saulīti un mammu Lienu Roni. Liels bija Terēzas Elzas pārsteigums par izcīnīto pirmo vietu pamatskolu grupā. Viņa saņēma ne tikai dāvanas, bet arī naudas balvu. Paldies meitenes mammai, kuras atmiņas bija izmantotas par pamatu, izvēloties tematu “Man tuva cilvēka stāsts par satikšanos ar “Brakiem”. Paldies skolotājai Zinta Saulītei par atbalstu un mudinājumu attīstīt radošumu.

Ieskatam Terēzas Elzas konkursa darbs.

Man tuva cilvēka stāsts par satikšanos ar “Brakiem”

Reiz no skolas pārnācu ļoti priecīga, jo skolotāja bija teikusi, ka brauksim ekskursijā uz “Brakiem”. Biju maza, tā varēja būt mana pirmā vai otrā ekskursija kopā ar klasi, tāpēc biju saviļņota. Steidzu izstāstīt mammai. Redzēju, ka viņa smaidīja, it kā atcerētos ko labu un patīkamu, kā, piemēram, saldējumu ar šokolādes mērci karstā vasaras dienā.

Uz jautājumu, kāpēc viņa smaida, mamma paskatījās uz mani un pārprasīja, vai es tiešām to gribu zināt. Protams, es gribēju, juzdama, ka sekos labs atmiņu stāsts. Iekurinājusi uguni, kas sprakšķēdama aizspurdza dūmenī, un apsēdusies dīvānā blakus kamīnam, viņa iesāka stāstu.

“Zini, meit, man ar “Brakiem” saistās ļoti daudz jauku atmiņu,” viņa teica. Mamma stāstīja, ka bijusi tur vairākkārtīgi, pirmo reizi vēl īsti nesaprotot, ka tas ir muzejs Rūdolfam Blaumanim. Toreiz viņai bijuši Bērnības svētki, gadi kādi četri pieci. Bērnības svētki? Nekad par tādiem nebiju dzirdējusi. Mamma paskaidroja, ka tie ir tādi svētki, kad viņa tika pie krustvecākiem, līdzīgi krustabām, tikai toreiz tās nevarēja svinēt, tādi laiki bija. Mammas Bērnības svētkos viņa esot bijusi ļoti priecīga, jo mugurā bijusi jauna gaiši zila kleitiņa ar volāniem, un, protams, viņa varēja turēties krusttēvam pie rokas visu dienu. Tajā laikā tur esot bijis mazāk ēku nekā tagad. Labības klēti un zirgu stalli atjaunoja vēlāk. Mamma iesmējās: “Ja tu zinātu, cik rijai bija augsts slieksnis! Pārkāpt nevarēju, sēsties uz sliekšņa, lai kaut kā tiktu pāri, negribēju, man taču bija jauna kleitiņa. Iespītējos. Krusttēvam nekas cits neatlika, kā pārcelt mani kā tādu princesi pāri.” Rijā bijusi tumša, milzīgi liela telpa ar ļoti augstiem griestiem, kas iedvesusi bijību. Kamēr mamma skatījusies apkārt, no krāsns mutes esot iznākuši divi velniņi. “Nevar būt!” es neticīgi pārtraucu. Zināju taču, ka velniņi ir izdomāti, taču man tik ļoti patika stāsts par rijas slieksni, ka biju gatava piedot mammai dažus izdomājumus.

“Bija velniņi. Divi netīri, stipri izstīdzējuši, melnās drēbēs saģērbušies un ar sarkaniem radziņiem uz galvas,” mamma pārliecinoši atteica. “Un velniņi dalīja konfektes. Lai arī man garšo konfektes, toreiz es negribēju ņemt, bija bail no viņiem.” Mamma atkal pasmaidīja sapņaino smaidu, kas pārauga nopietnā sejas izteiksmē.  Man gan šķita jocīgi, ka mamma baidījās no velniņiem. Cik es atceros, vienmēr smējos, kad uz mūsu bērnudārzu atnāca pārģērbušies cilvēki. Tajā reizē krusttēvs mammu iedrošinājis, teikdams: “Ja es tev stāvu aiz muguras, tad nav, no kā baidīties.” Krusttēva teikto mamma atcerējusies arī vēlāk un ļoti bieži, kad bijis bail – tas palīdzot nebaidīties.

Skolas laikā visi skolēni, kas mācījās Ērgļu vidusskolā, ar slēpēm brauca uz “Brakiem”. Arī mana mamma. Tas esot bijis fantastisks piedzīvojums. Nodomāju, ka arī es gribētu izbaudīt piesnigušo mežu burvību, kad egles ar baltām cepurēm un zaru rokās uzvilktiem pūkainiem pārslu cimdiem māj, braucot lejup no kalna. Bet ar slēpēm? Nu nē! Iedomājoties vien, kā es kristu kupenā un egles, kā smejoties par manu neprasmi, uzbērtu krietni lielu kravu sniega, nodrebinos. Mamma pēkšņi pārtrauc manas pārdomas: “Gribi tēju? Kad bijām tikuši līdz “Brakiem”, vienmēr deva siltu tēju, šķiet, liepziedu. Tā bija garšīgākā tēja, ko jebkad esmu dzērusi.” Mamma runā un runā bez apstājas, gatavojot tēju, bet es vēl joprojām cīnos ar divējādām izjūtām par šo braucienu.

“Bija arī vasarā mākslas skolas nometnes “Brakos” nedēļas garumā,” mamma teica, iedodot man tējas krūzi. Pag, nometne muzejā? Vai tad tā maz var? Visos muzejos, kur esmu bijusi, pat pieskarties nedrīkstēja dažiem svarīgiem priekšmetiem, bet viņa stāsta, ka dzīvojusi tur veselu nedēļu. Mamma iesmējās par maniem jautājumiem. Esot dzīvojuši blakus muzejam. Tur esot tāda ēka, kas atšķiras no pārējām, bet uz “Braku” mājām skrējuši zīmēt un gleznot. Tad, kad lija, iekštelpās ar tušu zīmējuši visādus ziedus, zālītes un lapiņas, ko, žigli izskrienot ārā, varēja dabūt. Mamma pēkšņi pieceļas, pazūd uz brīdi un tad atgriežas ar lielu, putekļos ietītu mapi rokās. Tur daži viņas zīmējumi saglabājušies. Ir arī gleznojums uz vecas tapetes gabala – ainava ar ļoti draudīgiem mākoņiem. “Ai, neskaties! Nesanāk man gleznot!” mamma izrauj man no rokām gleznu un ieliek atpakaļ mapē. Nesaprotu, par ko viņa tur runāja. Es tādu mākslas darbu nebūtu uzgleznojusi! Viņa apgalvo, ka skats no Jāņkalniņa esot tik fantastisks, ka nekādi ar otu viņai neesot sanācis to noskaņu dabūt uz papīra. “Man labāk patika ar ogli “Braku” mājas zīmēt,” viņa nosaka. Esot bijis gadījums, kad kāda meitene viņas grupā esot lietus laikā gleznojusi, sēžot zem mājas jumta pārkares, kur lietus netiek. Kad pabeigusi, skrējusi nolikt darbu kaudzītē, kas rādāms skolotājiem vakarā, bet lietus nopilinājis darbu, krāsa vietām iztecējusi. Meitene esot raudājusi. Vakara skatē tieši šis darbiņš esot dabūjis tās dienas labākā darba nosaukumu – netīšām sanāca radīt īpašu “Braku” noskaņu.

“Zini, tu jau esi bijusi “Brakos”, mamma saka. Man acis pārsteigumā iepletās: “Kā? Kad? Es neatceros!” Mamma sāka stāstu par to laiku, kad viņi ar tēti sākuši būvēt mūsu māju, tad arī braukuši uz “Brakiem” pētīt, kā senāk tika būvētas guļbūves. Es gan biju neizpratnē, kāpēc jāskatās uz vecām mājām, ja visi būvē mūsdienīgi. “Redz, kā tas ir,” mamma ļoti nopietnā balsī iesāka, “tieši Rūdolfs Blaumanis ir atbildējis uz tavu jautājumu. Viņš reiz rakstīja: “Noroc to pauguru, aizlaid to upīti citur, nocērt to kociņu, un tu būsi sapostījis šīs mājas dvēseli!” Tieši tāpēc, meit, tieši tāpēc, lai nesabojātu to skaistumu, to dvēseli, kas ir Latvijas laukos, tieši tāpēc ir jāpēta tādas mājas kā “Braki”.” Jā, es tagad atceros to citātu no “Indrāniem”, kas man vislabāk patika. Mamma turpina: “Tā nu arī sanāca, ka tu mācījies staigāt “Braku” pagalmā.” Viņa pasmaida un atver savu datoru. “Nāc paskaties!” viņa uzsauc, rādot īsu video, kur es tētim pie rokām cenšos spert solīšus. Aiz muguras mums redzama liela māja. Prasu – kas tā par ēku? Mamma apgalvo, ka tā jau rija, kurai kādreiz bija tas augstais slieksnis. Viņa gan piebilda, ka slieksnis pa šiem gadiem ir sarucis mazāks. “Bet varbūt tas tāpēc, ka es izaugu,” mamma, domīgi smaidot, nosaka.

Kopš šīs sarunas ir pagājuši vairāki gadi. Es jau vairākas reizes esmu bijusi “Brakos” un izveidojusi savas atmiņas, bet vienmēr atcerēšos mammas stāstus par bērnību – kā to silto tējas krūzi pie kamīna.