Roberta Mūka jaunrades darbu konkurss

Šogad Robertam Mūkam veltītā jaunrades rodošā konkursa tēma bija “Laika joņos”. No Madlienas vidusskolas tika iesūti seši darbi, kurus rakstīja Helēna Pluģe, Paula Dūrīte (7.kl.), Daniela Traine, Denīze Nora Dzene (8.kl.), Terēza Elza Rone (9.kl.), Elīza Evelīna Fišere (12.kl.). Skolēnus konkursam sagatavoja skolotājas – Justīne Linde, Vija Jēkabsone un Zinta Saulīte.

R. Mūka konkursam pavisam tika iesūtīti 137 jaunrades darbi no dažādām Latvijas vietām. Lai arī mūsu skolas audzēkņi netika labāko vidū, tomēr katrs no viņiem ir centies un aizdomājies par laiku un tā nozīmi katra dzīvē. Ielūkosimies skolēnu darbos!

Manas attiecības ar laiku

Bērnībā liekas, ka laika ir tik ļoti daudz, it īpaši tādam bērnam kā man. Laiku ir grūti izprast. Mana mīļākā skolas diena ir otrdiena. Ne jau tāpēc, ka es zinu, ka pirmdiena ir pagājusi, bet tas, ka tā ir mana diena. Otrdienas paiet tik ātri! Otrdienās pirmā stunda ir vizuālā māksla pie manas mīļākās skolotājas, zīmēt un krāsot ir kā agrā rīta rosme. Tad ir latviešu valoda un literatūra, man tik labi neveicas šajos mācību priekšmetos, bet šogad sev apsolījos mācīties. Pēc skolas man ir volejbols. Es patiešām neesmu veiksmīga volejboliste, bet man sanāk labas serves, un ir jautri spēlēt ar jautrām komandas biedrenēm. Volejbolu trenējamies ap divām stundām, un tas ir pietiekami.

Kad atnāku mājās, es paēdu, jo veselas deviņas stundas skolā padara mani ļoti izsalkušu. Mācos es ļoti vēlu vakarā. Tas man dod motivāciju, jo no sava rakstāmgalda varu iegāzties gultā. Man ļoti patīk mājasdarbi, it īpaši dzerot siltu tēju vai ledus kafiju, klausoties mūziku un skatoties savu iecienītāko seriālu “Gilmore girls”. Kaut katra diena būtu kā otrdiena, kad laiks skrien tik ātri, ja nodarbojos ar savām mīļākajām aktivitātēm!
Kāpēc laikam patīk skriet tik ātri? Vai tiešām tam jāvelkas, kad man ir garlaicīgi? Ja laiks būtu cilvēks, man tas nepatiktu. Laiks ir kā apnīkstošs klasesbiedrs vai kā ods naktī pie auss. Es negribu izaugt. Man patīk kāpt kokos un bēgt no kaimiņu suņiem. Laikam patīk skriet, kad tam jāstāv mierīgi, laikam patīk vilkties, kad es gribu, lai tas skrien. Es laikam nepatīku. Laiks ir nejauks pret tādu kā es.

Helēna Pluģe, 7.kl.

Laika gaitas

Laiks ir plašs jēdziens. Laiks var būt laikapstākļi, pulkstenis, ko stundās vērojam, nākotne, pagātne. Laiks ir tas, kas dots mums katram, bet atšķirība starp mūsu laikiem ir tā, kā mēs to pavadām. Kad mēs sākam iet bērnudārzā, laiks liekas mūžīgs, liekas, ka vienmēr būsim mazi. Gadu gaitā mēs rodam izpratni par laika ritējumu, saprotam, ka, jo labāk to pavadām, jo ātrāk, liekas, ka tas iet.

Garajās skolas dienās var likties, ka stundās pulksteņa rādītāji ik pa laikam apstājas, bet, ja to izbauda, tad sāk atkal skriet. Laiks nav bezgalīgs, tādēļ jāpriecājas pat par mazajiem brīnumiem – labām atzīmēm, dabas skatiem, skaistām smaržām.

Protams, nedrīkst par savu laiku domāt tikai kā par jaunu pieredzi, jādomā arī par lietišķajām vērtībām, kuras paliks pēc mums. Dažam paliks paša rakstīta grāmata, dzejolis, proza, glezna vai pat piemineklis, kamēr citam paliks tikai tukšs konfekšu papīrītis.

Pat daudzi pieaugušie neizprot savu laiku – strādā darbu, kas nedod prieku, cenšas pelnīt arvien vairāk naudas. Lai tā nebūtu, ir svarīgi atrast labu sava laika pielietojumu, kas nav tikai laika tērēšana. Varētu arī teikt, ka manā izpratnē laiks līdzinās dzīves jēgai. Vienmēr jādara viss lietderīgi, ar mērķi, bet, ja šis mērķis nesagādā prieku, tad jātrāpa citā.

Paula Dūrīte, 7.kl.

Laika virpulī

Paveru actiņas un ieraugu mammu, tad arī tēti. Ilgā gaidīšana ir pārvērtusies laimē. Pasaule ir tik savāda, kad esi mazs. Nav jāsteidzas, tikai izbaudi savu mieru un brīvību.

Vēlāk tiec ierauts virpulī, kur laiks rit ātrāk, nekā spēj to aptvert. Ja man būtu iespēja, es palūgtu laika burvim vēl nedaudz laika ar mīļajiem, es esmu tik aizņemta, ka jūtos kā vāvere ritenī, kura steidzas pēc laika, kad nedaudz apstājos, jau atkal esmu iegrimusi digitālā satura veidotāju pasaulē.
Sekot stilam, jaunākajai modei, ielikt fotogrāfiju internetā vai uzrakstīt mammai ar tēti – tu esi tik pieaudzis, ka vari izlemt pats, ko darīt tālāk. Telefons tagad ir visa dzīve. Laiks ir paskrējis tik ātri, ka to pat nemanu. Kad atveru acis, pēkšņi viss ir pelēks. Kas ir noticis ar manām mājām?
Mājas ir pārņēmis laiks, un es to nemaz neievēroju. Paiet vasara, tad rudens, ziema, tad, redz, atkal satiec pavasari. Es nespēju visam tikt līdzi, nepamanu, kad jau esmu kļuvusi veca. Tad pienāk laiks, kad saprotu, ka tā vairs nav palicis daudz. Kur palika bērnība, jaunības gadi? To vairs nav… Tā laika sen jau vairs nav… Tad pēkšņi es izkrītu no laika virpuļa.

Tas bija tikai sapnis. Es skrienu pie vecākiem, bet viņu tur nav. Paskatos spogulī un redzu to pašu veco cilvēku. Ar asarām acīs es skatos apkārt un neatpazīstu savu māju, paspēju vien pateikt:” Paldies, Laika virpuli, par to, ka atgriezi mani realitātē!” Esmu dabūjusi savu mācību – neizšķied savu laiku! Izbaudi to, kamēr vari! Mums katram ir atvēlēts savs laiks. Kad tā vairs nav, tikai tad to apzinies. Laiks var būt arī nežēlīgs – viens virpulis, tu tiec ierauts tajā, un vienā brīdī tevi no tā izmetīs. Atmiņas vienmēr būs svarīgākas par visu, atceries to vienmēr!

Daniela Traine, 8.kl.

Laika daudzpusīgā pasaule

Laiks, kas tas īsti ir? Laiks ir pulkstenis pie sienas, vakardiena, šodiena, rītdiena. Laiks ir visur, bet tas nav tikai priekšmets vai dienas daļa. Tie ir dzīves mazie prieciņi, kurus vēlies izdzīvot katru dienu, bet nevari, jo laiks iet uz priekšu, nevis atpakaļ.

“Laiks ir brīnišķīgs veids, kā parādīt to, kas patiešām ir svarīgs.” Šis Mārgaretas Pītersas citāts liek aizdomāties par to, kā mūsdienu sabiedrība skrien laikam pa priekšu, nevis dzīvo mirkli un to izbauda. Jaunākā aplikācija, kura obligāti ir jāielādē savā viedtālrunī, citādi kļūsi vecmodīgs, atpalicis. Šis piemērs ataino, cik ļoti sabiedrība pievērš uzmanību materiālām vērtībām un neizbauda laiku, kas mums ir dots.

Bērnībā neviens neaizdomājas par laika gaitu, jo tad liekas, ka šis laiks vilksies mūžību un nekad nebeigsies, bet laiks turpina ritēt, un mēs nevaram to apturēt. Tagad mūsu vērtības ir mainījušās. Cilvēki meklē tendences, kuras mazā laika sprīdī mainīsies, bet tas sabiedrībai neinteresē. Laika ritēšana liekas īsāka, jo pasaule ap mums konstanti mainās. Bērnībā mēs neko nezinājām par iederēšanos un skriešanu pakaļ karstākajām tendencēm. Mēs bijām nesamāksloti un vienīgais, kam mēs sekojām, bija mamma veikalu ailēs.

Es katru rītu pieceļos un priecājos, ka man ir jaunas 24 stundas, kuru notikumus nekad nevarēs paredzēt. Es neiekritīšu pagātnes sāpēs, tā vietā es nākotnē iekāpšu ar tīru prātu un augsti paceltu galvu. Protams, es apzinos, ka ir jāizbauda šis mirklis, jo varbūt tāds tas būs vienīgais. Katram ir mirklis vai darbs, kurš atkārtojas un labāk veicas. Mans laiks ir katrs apmeklētais koncerts. Tajos es jūtos laimīga. Koncerti notiek bieži, tāpēc es tos uzskatu par savu prieka mirkli. Tad es izbaudu šīs divas stundas un nepievēršu uzmanību tam, cik ātri pagājis laiks.

Laika ritējums ir daudzveidīgs un neparedzams, tāpēc mums tas ir jāizdzīvo pilnvērtīgi. To, ko tu varēji izdarīt steigšanās vietā, tu sapratīsi tikai tad, kad laiks jau būs pagājis.

Denīze Nora Dzene, 8.kl.

Laiks skrien vēja spārniem

Laiks iet, skrien, joņo. Bērnība, bērnudārzs – viss liekas kā vakardiena. Pusaudža gadi, un jau tuvojas pieaugšanas brīdis. Un vai tad nākotne ir tik peļama? Drīz pienāks 2024. gads, un vēl pēc sekundes būs 2030., tāpēc pasapņošu un palūkošos savā nākotnē…

2026. gads. Man būs 18 gadi, un es pabeigšu vidusskolu, iestāšos kādā augstskolā un pārcelšos uz citu dzīves vietu. Vēl doma par tādu dzīvi mani biedē. Pieaugšana, man liekas, ir visbaisākā norise bērna dzīvē. Jāuzzina, ka dzīve nav tikai kūkas un varavīksnes, un, ja vēlies kaut ko, tad jāstrādā vaiga sviedros, un tikai tad varbūt to dabūsi. Tomēr tas nav nemaz tik slikti, ja pamatus būsi nodrošinājis.

2038. gads. Būs jau 30 gadi pagājuši, kopš ierados šai pasaulē, un tagad pati būšu ievedusi vēl citus. Varbūt būšu pat apprecējusies ar kādu, kas mani mīlēs. Pati sevi uzskatītu kā jaunu, tāpat kā mana mamma, jo es esmu viņai līdzīga. Es jau strādāšu stabilu darbu un pelnīšu tik daudz naudas, lai bērniem būtu viss, kas viņiem vajadzīgs. Dažkārt savās domās svārstos, vai vēlos bērnus vai nē. Es saprotu to, ka atvases ir pieaugušo lielākais lepnums, bet tajā pašā brīdī viņi var kļūt par murgu, īpaši, kad ir zīdaiņi. Tāpēc mēs to noskaidrosim pēc 25 gadiem, vai es arī kļūšu par kāda senci.

2094. gads. Ja līdz tam laikam nodzīvošu, tad man būs 86 gadi. Es kļūšu par vecu sievieti, kas katru dienu ceps siera kūkas kaimiņu bērniem. Pie manis ciemosies bērni, mazbērni, un viņi stāstīs par savām modernajām ierīcēm, kuras mūsu laikā vēl nav izdomātas. Es būšu kā krustmāte un sarūpēšu cienastu ikreiz, kad viņi atbrauks. Varbūt jau sākšu sūdzēties, ka nāve tuvojas un man vajag vairāk uzmanības. Vai arī nē un priecāšos par dzīves atlikušajiem gadiem, un smiešos par to, cik laiks ir ātri pagājis.

Varbūt tas jau bija skaidrs, bet man ir ļoti bail no nākotnes. Ja es kaut ko neizdarīšu, tad tas var vai nu uzlabot, vai arī ietekmēt negatīvi manu dzīvi. Turklāt pēc jaunās skolas mācību sistēmas jau 9. klases sākumā vajag izvēlēties, ko darīt turpmāk. Un es esmu viena no daudziem, kas vēl nav izlēmusi, ko darīt. Tomēr neko nevar zināt, varbūt viss kļūs skaidrāks, kamēr laiks skrien kā stirna pļavā.

Terēza Elza Rone, 9.kl.

Laiks patiešām joņo

Laikam ir nozīme gan zinātnē, gan kultūrā, reliģijā un, protams, filozofijā. Tieši Hēraklam tiek piešķirti apgalvojumi, ka viss plūst, viss mainās, kā arī tas, ka nevar divreiz iekāpt vienā upē. Laiks ir neapturams – diena pārvēršas naktī, dzīve – nāvē. Jāprot ar to sadzīvot, bet kur to iemācīties?
Laiks nemitīgi mainās, tas ietekmē mūsu dzīvi un izpratni par pasauli. Uz zemes mēs visi dzīvojam vienā laikā. Tomēr laika izjūta ir katram sava. Brīžiem laiks rit pavisam lēnām, brīžiem joņo neticamā ātrumā. Pēc dabas cilvēki arī ir dažādi – gan lēnīgie, kuriem laiku darbu padarīšanai vajag vairāk, gan ātrie darba darītāji – viens divi un gatavs, darbs padarīts. Diemžēl laika intervāls darbu padarīšanai visiem ir vienāds. Tas cilvēkos rada trauksmi. Bieži dzirdu izteicienu – nav laika, nav laika! To pārsvarā lieto pieaugušie, bet bērniem bieži mēdz būt garlaicīgi. Tātad, jo cilvēks paliek vecāks, jo laika paliek mazāk gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mūsdienās ir būtiski iet līdzi laikam, jo jaunās tehnoloģijas to pieprasa. Atskatoties vēsturē, liekas, ka laiks ir čāpojis kā gliemezis.

Patīkamie dzīves brīži ir kā viens acumirklis. Notikumi, kuri bijuši ne tik patīkami, paliek atmiņā. Šķiet, ka tikai vakar raudāju visu acu priekšā, kad pie ģimenes ārsta vai zobārsta ieknieba adata. Naktis pavadīju, mierīgi guļot pat liela trokšņa klātbūtnē. Kad atnācu mājās ar balvu no kāda skolas konkursa, saņēmu visciešāko apskāvienu no vectēva, un mani pārņēma prieks. Tad smaids bija īsts, bet tagad mēs smaidām pat tad, kad mūsu sirdīs ir dziļas rētas no citu skarbajiem vārdiem, naktis paiet ar slapjām acīm, domājot par kaut ko nesvarīgu. Nebiju domājusi, ka pienāks diena, kad atgriezīšos mājās pēc balvas saņemšanas un vectēva istabā neviens nesmaidīs. Neskatoties uz visiem apsveikumiem un laba vēlējumiem, man pietrūkst viņa apskāvienu. Patiešām, laiks skrien ātrāk, nekā es domāju.

Mēs pat nevaram izlemt, vai tas laiks bija labāks, kad bijām pārāk kautrīgi, lai sarunātos ar klases biedriem, vai arī šajā laikā, kad mums ir drosme sazināties ar visiem, jūtamies vientuļi. Vai varam vainot laiku? Ko tas izdarījis? Tas vienkārši iet garām savā ātrumā. Vai laiks lika mums nerunāt ar cilvēkiem, kurus pazaudējām, laikam ejot? Vai laiks mūs prasīja nenovērtēt to, kas kādreiz likās nevērtīgs? Vai tas mūsu draugus pārvērta par svešiniekiem? Nepavisam. Laiks neko nedarīja. Tie esam mēs. Mēs esam vainīgi. Par katru lietu, kas notika un joprojām turpinās. Tā nav laika vaina, ka mēs pieļāvām tik daudz kļūdu. Bet mēs joprojām teiksim: laiks maina visu.

Laiks šobrīd neliedz mums lūgt par mīļajiem, kuri nav kopā ar mums, un atrast tos, ar kuriem mēs vairs nesazināmies. Laiks neliek šķēršļus. Laiks vienkārši iet garām, kā tas vienmēr to ir darījis – tālāk un tālāk. Tāpēc jādara viss iespējamais tagad, jo laiks nevienu negaida! Sazinieties ar saviem dārgajiem cilvēkiem un dariet viņiem zināmu, ka atceraties viņus, domājiet par viņiem un mīliet viņus, jo laiks patiešām joņo!

Elīza Evelīna Fišere, 12.kl.