Skolēnu mobilitāte Francijā

(Erasmus+ akreditācijas projekta nr. 2022-1-LV01-KA121-SCH-000053899)

Madlienas vidusskolas 24 skolēnu grupa Erasmus+ akreditētā projekta ietvaros devās uz Ančinas Institūtu Pecquencourtā Francijā laikā no 3.11.2023. – 12.11.2023.

Mācību iestāde, kas mūs uzņēma, ir Ančinas skola (Institut D`anchin) – kristīga privāta internātskola, kurā ap 600 skolēnu apgūst vidējo izglītību un vairākas profesionālas ievirzes programmas, piemēram, agronomiju, biškopību.

Skola atrodas Francijas ziemeļaustrumu daļā, kas ir tipisks lauksaimniecības reģions ar attīstītu lopkopību, dažādu lauksaimniecības kultūru audzēšanu un arī augļkopību. Visās mazajās apdzīvotajās vietās galvenā ir vietējo produktu ražošanu un tirdzniecību. To bija iespējams arī pašiem redzēt un baudīt, piemēram, siera ražotnē un ikdienas maltītēs.

Šīs mobilitātes norisei tika izvēlēta zaļā ceļošana ar autobusu. Zaļā ceļošana Erasmus programmā tiek veicināta kā viens no vides ilgtspējas un klimata pārmaiņu izpratnes pasākumiem.

Zaļajai ceļošanai ir izvirzīti noteikti mērķi, kas ir daļa no mobilitātes mācību uzdevumiem:

• Ceļojuma laikā ir iespēja iepazīt to valstu, caur kurām tiek ceļots, dabu, ģeogrāfiju un vēsturi, ko papildina pašu skolēnu sagatavotie ziņojumi.
• Skolēni apgūst gida prasmes gan ziņojumu sagatavojot, gan par sagatavoto tēmu stāstot grupai.
• Tiek veicināta mobilitātes grupas sadarbības un piemērošanās ilgākas ceļošanas situācijām.
• Atkarībā no ceļojuma grafika ir iespēja apmeklēt un iepazīt atsevišķus nozīmīgus dabas un kultūrvides objektus, kas šajā braucienā veiksmīgi izdevās Vācijā un Beļģijā.

Mobilitātes mācību process kopā ar franču skolēniem notika gan skolas klasēs, gan sporta zālē, bet liela nozīme bija āra nodarbībām – izzinošiem pārgājieniem un ekskursijām, kas ļāva labi iepazīt vietējo dabu un daudzveidīgo vēsturi. Pārsteidzoši varbūt šķita Pirmā pasaules kara ļoti labi izveidotās piemiņas vietas un noteikti agrāko ogļu raktuvju un muzeja apmeklējums, kurā varēja iepazīt skarbos darba apstākļus ogļu ieguvē, bet tieši ogļu ieguve veicināja reģiona ekonomisko izaugsmi. Kaut arī šajā Francijas daļā Ziemassvētki nekad nav balti, tomēr reģiona centrā Arrasā jau notika lielā laukuma uzpošana Ziemassvētkiem.

Sarunās ar franču skolotājiem varējām salīdzināt atšķirīgās pieejas izglītībai kā katras valsts nacionālajai vērtībai.

Neliels ieskats Alekša Arta Krūmiņa (9. klase) iespaidos: ”Kopā ar Anchinas skolas jauniešiem un dažiem skolotājiem devāmies nopietnā, izzinošā pārgājienā 12,5 km garumā pa Pecquencourtu, nonākot kalnā, kas liecināja par akmeņogļu klātbūtni šajā reģionā. Sākuma neticēju, ka kalns ir radies no akmeņogļu pārpalikumiem, jo tas bija ļoti liels. Pēc garā ceļa nonācām kalna virsotnē, kur bija nojumīte, un labi, ka tā, jo lija lietus. Tur, augšā, bija pasakains skats. Franču skolēni bija ļoti draudzīgi. Pa ceļam viņi pastāstīja daudz interesanta gan par kalnu, gan savu skolu. Mācījāmies dažādus franču vārdus un mācījām latviešu vārdus. Ar diviem puišiem joprojām komunicēju, izmantojot internetu.

Kopā ar franču skolēniem devāmies arī uz vietējās siera “Maroilles” ražotni, kur iepazināmies ar siera ražošanas procesu un degustējām trīs veida sierus. Man īsti negaršoja tradiconālais siers, bet pārējie patika, jo tiem bija pievienoti maurloki un citas garšvielas. Tad vietejā kroziņā “Les Vergers Tellier” baudījām tradicionālos Ziemeļfrancijas ēdienus. Pēc pusdienām iepazinām mazu franču pilsētiņu Le Quesnoy ar tās nocietinājumiem un pieņēmām izaicinājumu doties cauri 240 metru garajam tumšajam nocietinājuma tunelim, neizmantojot gaismas ķermeņus. Man šī pilsētiņa patika, jo tajā es īsu brīdi pabiju arī Jaunzēlandē.

Naktsmītnē mums notika vakara aplis skolotājas Ligitas vadībā. Tādā es piedalījos pirmo reizi, un man ļoti patika, jo varēja komandās paust savas domas, iespaidus, sajūtas. Kopīgi izvērtējām dienas notikumus, sajūtas skolā un komunikāciju ar franču vienaudžiem. Runājām arī par to, kā jūtamies paši šajā braucienā.

Liels ieguvums no šī brauciena bija gan daudzie tūrisma apskates objekti vairākās valstīs, gan fantastiska iespēja ielūkoties un iepazīt vietējo jauniešu mācību procesu, kultūru un komunikācijas prasmes, ko, dodoties ceļojumos kopā ar ģimeni, nekad nespētu piedzīvot!”

Elīza Tirzmaliete (10. klase) raksta: “5. novembrī sasniedzām Beļģiju, kur apskatījām tās galvaspilsētu Briseli. Pastaigājāmies pa vecpilsētas ieliņām, apmeklējām centrālo laukumu. Tas bija ļoti skaists. Apskatījām arī vienu no Beļģijas simboliem – čurājošo puisīti, šoreiz tas bija apģērbts, laikam uz auksto laiku. Nogaršoju arī tradicionālās beļģu vafeles. Tad devāmies uz “Mini Eiropu”, kur apskatījām Eiropas populārākās celtnes, statujas izmērā 1:25. Protams, atradām arī savu Latvijas Brīvības pieminekli un Baltijas ceļu, kuru veido miniatūras cilvēciņi, sadevušies rokās. Tur bija arī Eifeļu tornis, Pizas tornis, Etnas vulkāns un daudzi citi pazīstami objekti. Bija ļoti iespaidīgi tos vērot, jo katrā veidojumā ir ieguldīts neticami liels darbs, apbrīnojama cilvēku pacietība un radošums. Ar dažiem klasesbiedriem vēl uzspēlēju “EuroQuiz”, kur bija jāatbild pareizi uz jautājumiem par ES. Pēc tam apmeklējām arī dizaina muzeju, kur varējām aplūkot jauno un moderno beļģu dizaineru darbus, īpaši, krēslus – dažādas ntradicionālas formas un krāsas. Noslēgumā apmeklējām “Atomium”, kur bija ēka, izveidota kā dzelzs molekulas režģis. Tajā ir interesantas pārejas ar gaismu šoviem, izstādes, kas stāsta par būvniecības darbiem, un ātrgaitas lifts, kas ātri uzved tūristus visaugstākajā “bumbā”, no kuras redzama visa Brisele.

Sākām rītu ar ekskursiju pa skolu. Mani pārsteidza, ka bioloģijas klasē katram skolēnam bija mikroskops. Mūs aizveda arī uz kapelu, kur tiek rīkoti Ziemassvētku pasākumi, un tā tiek izmantota reliģiskiem pasākumiem. Aplūkojām arī skolas ābeļdārzu un uzzinājām, ka ābolu raža ir ļoti laba, jo viņi varēja sagatavot ābolu sulu, arī sidru un pārdot. Apmeklējām sporta zāli, zēnu un meiteņu kopmītnes, kā arī jauniešu atpūtas telpu. Pēc gardām skolas pusdienām apmeklējām ogļraktuvju muzeju, gribu piebilst, ka tas bija ļoti interesants. Mums iedeva aizsardzības ķiveres, un devāmies piedzīvojumā. Muzejā vērojām, kā necilvēcīgos apstākļos šķirošanas nodaļā strādāja jaunas sievietes. Pēc tam devāmies lejā “zem zemes” – ar liftu, un, durvīm atveroties, pavērās skats uz šahtām. Tur bija izvietoti cilvēki – manekeni; varēja vērot,  kā viņi bija saģērbti un kā strādāja tajā laikā, ar kādu tehniku darbojās. Ir grūti iedomāties, kā tik skaļu tehniku varēja izturēt pazemē strādājošie, vienkārši žēl to, kas tur strādāja. Pastāstīja arī, kā tika izmantoti zirgi ogļu kravu pārvadāšanai. Nabaga dzīvnieciņi vilka 6 – 7 tonnas smagu ogļu kravu; to dzirdot, sirsniņa salūza.

Šis bija ļoti izdevies ceļojums, paldies skolotājai Ligitai un Marijai par šo burvīgo iespēju un ceļojumu. Paldies šoferīšiem – Andrim un Normundam.  Ļoti patika skolotājs Aurelien Falsone, kurš mūs tik laipni uzņēma un centās, lai ir ērti un labi. Paldies!

Iepazinos arī ar daudziem franču jauniešiem, kuri tagad ir manā draugu lokā, patrenēju savas angļu valodas zināšanas un iepazinu Ziemeļfrancijas kultūru. Nevaru sagaidīt martu, kad pie mums lidos franču jaunieši. Liels paldies!

Rakstu sagatavoja Ligita Ridūze – Erasmus+ projekta koordinatore