1. Izlaidums – Ināra Jēkabsone

Manas skolas stāsts

„Esmu bagāts, jo man pieder viss, kas ar mani ir noticis.” Neatceros, kas to ir teicis, bet tieši ar šiem vārdiem gribas sākt atmiņu stāstu par bērnību un skolas gadiem.

Es, Ināra Jēkabsone, esmu Madlienas vidusskolas 1. izlaiduma absolvente 1975. gadā. Tā saucamais „pirmais metiens”. Esmu dzimusi un augusi savās tēva mājās „Birzēs” Madlienas pagastā. Tipisks padomju laika lauku bērns. Bērnība un skolas gadi man saistās ar darbu, bieži vien smagu. Tajos laikos katras mājas kūtiņā kāds māva, rukšķēja, blēja vai kladzināja, tādēļ bērniem bija jāpalīdz vecākiem tos aprūpēt un sagādāt barību. Nebija jau tikai darbs. Mēs ar brāli Uldi (2 gadus vecāks) un kaimiņu bērniem – Gvido un Daivu Loginiem (tagad Lūse) vienmēr atradām laiku kaut ko kopīgi sadarīt – bija savas iecienītās spēles, arī kāršu. Vasarās mums pievienojās „rīdzinieki” – Helmuts Brencēns (tagad jau arī madlienietis), kas pavadīja vasaras pie vecāsmātes „Brencēnu” mājās, un Ingūna no „Mētrām”. Ik pa brīdim pie savas vecāsmātes kaimiņos ciemojās Kažociņu Vēsma (tagad Valmiera). Vasarās ar divriteņiem braucām uz Ogres upi peldēties (karjera toreiz vēl nebija), ziemās slēpojām un slidojām.

Skolas gaitas uzsāku 1964. gada 1. septembrī Madlienas astoņgadīgajā skolā, kas atradās Lielās muižas ēkā, kurai bija sava aura, nevaru pateikt kāda, bet kaut kas senatnīgs un pamatīgs, sākot ar ieejas kāpnēm, lielo zāli ar augstiem griestiem, skatuvi, tumšajiem pagrabiem utt. Neatceros, kurā klasē, bet šajā zālē es pirmo reizi redzēju īstu kino. Līdz skolai bija ap 4 km jāiet kājām katru dienu turp un atpakaļ. Nākot mājās, tika daudz kur izložņāts, ziemās no ceļa nostumtajās kupenās veidotas alas un cietokšņi.

Pirmā audzinātāja līdz 4. klasei bija Monika Ostrovska. Ļoti stingra skolotāja. No 5. līdz 8. klasei mūs audzināja Tālija Jirgena. Palikusi atmiņā kā inteliģenta persona, kura prata „sabārt” nepaklausīgos bez balss pacelšanas, neafišēja mūsu nedarbus un par katru pārkāpumu neskrēja pie direktora. Varēja uzticēties. Jāatzīst, ka lielākā daļa skolotāju bija no tā saucamās „vecās paaudzes” – pirmskara dzimušie un augušie, pamatā – mūsu vecāku vecumā. Tikai pēdējos gados nāca „jaunās paaudzes” skolotāji, kā vācu valodas skolotāja Aija Dadzīte, ko mēs mīļi saucām par „Dadzīti”, fizikas skolotāja Mirdza Saulīte, literatūras skolotāja Laimdota Jonkuse un ķīmijas skolotājs Māris Siliņš. Visi jauni, skaisti, tikko pēc institūta. Viņi ienesa jaunas vēsmas attiecībās starp skolnieku un skolotāju, nedaudz brīvākas, ne tik saspringtas.

Atceros, ka līdz kādai 7. klasei skolā ik pa 2–3 gadiem mainījās direktori. Vispirms bija Pēteris Krastiņš, Jānis Valujevs, Pēteris Trijecs, tad atnāca Broņislavs Zukulis un uz palikšanu. Ja nemaldos, nostrādāja līdz aiziešanai cienītā atpūtā. Labs diplomāts gan attiecībā pret skolotājiem, skolēniem un „augstāko varu”.

Pie vecās skolas (Lielās muižas) bija tā saucamie izmēģinājuma dārziņi, katrai klasei savs, kuros vajadzēja audzēt un rūpēties par dažādiem augiem un dārzeņiem visu vasaru. Šos darbus vadīja Tālija Jirgena. Raža nonāca skolas kopgaldā. Vēl atceros, ka rudeņos gājām lasīt sēnes kopgaldam. Bija arī ražas novākšanas talkas padomju saimniecībā „Madliena”, galvenokārt kartupeļu lasīšana. Pusdienas bija par velti gan vecajā, gan jaunajā skolā, tikai zināms laiks vasarā bija jānostrādā saimniecībā, par ko arī saņēmām atalgojumu. Uzrādot skolēnu apliecību, varējām braukt ar jebkuru satiksmes autobusu par brīvu.

Sevi skolas laikā raksturotu kā parasto, kluso, tipisko lauku „pelēko pelīti”. Nav brīnums, ka salidojumos tie skolotāji, kuri nav bijuši tiešā saistībā ar mūsu audzināšanu vai skološanu, mani neatceras. Toties biju diezgan aktīva sabiedriskajā, kultūras un sporta dzīvē. Piedalījos visās nodarbēs, kas bija pieejamas, – baletā, daiļslidošanā, tautas dejās, modernās (sporta) dejās. Oskars Siliņš, būdams darbmācības skolotājs, mūs, nelielu grupu, „savervēja” jaunai kustībai – orientēšanās sportam. Bija labi rezultāti pat republikas mērogā. Pēdējo reizi atceros, kā „blandījāmies” pa Baldones mežiem. Patika galda spēles. Dambretes turnīrā man bija tikai viena pretiniece no vecākām klasēm – Elita Teilāne. Galda tenisu spēlējām vienmēr, kad bija brīvs brīdis, un visur, kur bija galds. Tas vienmēr bija gan kultūras namā, kur spēlējām deju mēģinājumu starplaikos, gan jaunajā skolā – starpbrīžos. Katram bija līdzi savas raketes un bumbiņas. Fizkultūras skolotājs Andris Šrāders mani iesaistīja distanču slēpošanas sacensībās ārpus skolas. Visādi pretojos, bet skolotājs solīja iedot slēpes, kas pašas skrien. Iedeva „šikas” un ne tikai slēpes, bet arī importa slēpjzābakus. Kur viņš tos rāva, nezinu. Rezultāti nekādi dižie nebija – 2., 3. vietas rajonā. Laikam nebija pareizās motivācijas. Toties tagad katru ziemu, kad ir sniegs, neskatoties uz savu personas kodu, vēl uzkāpju uz slēpēm.

Kad beidzām 8. klasi, 1972. gadā tika uzcelta Madlienas centrā jauna skola – vidusskola. Tajā arī kļuvām par pirmajiem devītklasniekiem. No divām 8. paralēlklasēm uz vidusskolu aizgāja 12 skolēni, pārējie pienāca no citurienes, kopā bijām 17. Atceros, ka vasarā pirms jaunās skolas atvēršanas mums, potenciālajiem skolēniem, bija jāiet talkā – krāsojām un mazgājām logus, durvis.

Mēs bijā savā ziņā izredzētie, jo visus trīs vidusskolas gadus bijām vecākie. Uzreiz netika nokomplektētas visas 11 klases. Pirmajā gadā mēs bijām 9., tad 10. un 11.

Jauna, plaša, gaiša skola, moderni kabineti – telpas, kuras piepildījām un kuru aura turpmāk veidojās no mums pašiem. Un, protams, skolotāji – liekas, paši labākie, kādus tas laiks varēja dot. Personības, kuras paliek atmiņā uz mūžu. Mums tika iedotas pamatīgas zināšanas latviešu valodā un literatūrā, kur galvenais nopelns ir leģendārai (nebaidos šā vārda) skolotājai Dzidrai Megi. Vēl tagad varu brīvi citēt Raini un E. Veidenbaumu. Pat ne tik sekmīgiem skolēniem gramatikas pamati tika „ielikti”.

Mūsu audzinātāja vidusskolas klasēs bija Aina Šrādere. Matemātiku prata burtiski „ieliet” mūsu galvās. Viņai bija sava mācīšanas metode – ar fakultatīvajām nodarbībām un ieskaišu sistēmu. Uz skolas beigu ģeometrijas eksāmenu gāju ar interesi, kādu biļeti izvilkšu, jo visas zināju uz „pieci”. Jāsaka, ka Ainu Šrāderi kā audzinātāju mēs paši izvēlējāmies un pieprasījām. Viņa gan sākumā visādi pretojās, jo mūsu klasē mācījās viņas dēls, un, cik atceros, līdz mums viņai no audzināšanas darba bija izdevies veiksmīgi izvairīties. Ja nemaldos, mēs bijām viņas pirmā audzināmā klase. Patika skolotājas nosvērtība, elegance un dzīves gudrība.

Spilgtā atmiņā ir vācu valodas skolotājs Fridrihs Funkners, ar militāru stāju, attieksmi un frizūru – tobrīd tik ļoti neparasto klasisko „ezīti”. Viņš maz runāja latviski, bet pareizos teicienus zināja (runāja, ka esot no Donas vāciešiem). Interesanta un neparasta personība. Mēģinājām viņu dažādi izāzēt, neizdevās. Par mūsu „izlēcieniem” viņš nekad nesūdzējās direktoram vai mācību daļas vadītājai. Atceros, kā viņš vienu puisi (Ivaru Ozoliņu) par viņa izlēcieniem ar ceļgalu pa „vienu vietu” izdzina no klases. Vēlāk Ivaram bija jādomā, kā atvainoties skolotājam un tikt atpakaļ klasē. Toties vācu valodas pamati tika ielikti uz mūžu. Vēl tagad varu izlocīt visas deklinācijas. Viņš ļoti centās iemācīt mūs brīvi runāt ar to vārdu krājumu, kāds katram ir. Atzīmes gan mums nebija nekādas labās, jo F. Funkners izmantoja visas lingafonijas kabineta iespējas – pieslēdzās jebkuram, ierakstīja mūsu runāšanu vai lasīšanu, tad atskaņoja, un citiem bija kļūdas jāatrod un jālabo. Ja bija kļūdas vai nevarēja izlabot cita – „paločka” (vieninieks), un tā, ja 4 „paločkas”, rezultātā – „dvoijoča” (divnieks). Mūsu klasē labi ja 3–4 skolēniem atestātā bija četrinieki. Man bija trijnieks. Par piecinieku neviens pat nesapņoja. Toties pēc trim gadiem, stājoties universitātē, bez īpašas iepriekšējas sagatavošanās labi nokārtoju iestājeksāmenu, un dāmas no komisijas pat apprasījās, kas bijis vācu valodas skolotājs.

Neaizmirstamas bija mūsu militārās apmācības pie F. Funknera. Viņš mūs „ņēma priekšā” pamatīgi, sākot ar šaušanu (šautuves nebija, šaudījāmies kapsētā), beidzot ar ierindas skatēm un Kalašņikova automāta izjaukšanu un salikšanu. Man kā miera laiku lauku meitenei kājas bija aukstas, jau ieraugot automātu, bet vajadzēja to izjaukt, salikt, pie tam uz laiku. Iedomājos to ainu, kad F. Funkners stāv ar hronometru un es nosvīdusi, nopuņķojusies mokos ar automātu. Sākumā nekādi neizdevās visu izjaukt, ātri salikt, vienmēr kaut kas pietrūka vai palika pāri. Nepagāja ne pāris nedēļas (varbūt mēnesis), beigās varēju izjaukt un salikt automātu ne tikai laikā, bet ar aizsietām acīm. Tagad varu patriotiski teikt, ka dzimtenes aizsardzībai bijām labi sagatavoti! Būtībā, neskatoties uz skarbo ārieni, skolotājs F. Funkners pēc dabas bija ļoti labsirdīgs cilvēks. Ar viņu varēja runāt par cilvēciskām attiecībām.

Vēl atmiņā palicis ķīmijas skolotājs Māris Siliņš. Viņš ķīmijas mācīšanu sagrieza kājām gaisā jeb nolika uz kājām. Ņemot vērā moderno ķīmijas kabinetu, mums bija daudz praktisko darbu. Vienu reizi viņš nometa katram uz galda pa plastmasas gabalam, un mums bija jānosaka, kas tas par polimēru. Pie viņa nevarēja paļauties, ja iepriekšējā stundā tiki izsaukts, tad nākamajā neizsauks. Klases žurnālu reti kad ņēma uz stundām. Regulāri kādu atstāja uz pēcstundām.

Liels respekts mums bija pret mācību daļas vadītāju Ilgu Koļesņikovu. Neatceros par ko, laikam par kādas stundas kolektīvu „bastošanu” mēs bijām izsaukti pie viņas uz „paklāja”. Nobijušies bijām ne pa jokam, trīcējām pie visām miesām no neziņas, ko teiks, kā būs. Neatceros sīkumus, bet saruna bija ļoti nopietna, bez balss pacelšanas.

Pēc 9. un 10. klases mums bija vasaras darba nometnes. Vairākas nedēļas dzīvojām teltīs Ogres upes malā, strādājām padomju saimniecībā „Madliena” – ravējām bietes. Pārējā laikā atpūtāmies, paši gādājām un gatavojām ēst uz ugunskura. Abu vasaru nopelnīto naudu likām uz viena vecāka krājkonta un vēlāk devāmies kopīgā klases ceļojumā uz Krimu. Saimniecība deva autobusu, nakšņojām teltīs pašu izvēlētās vietās. Bija liels piedzīvojums, pirmais tālais ceļojums, vismaz man.

Skolas laikā biju tāds kā netitulēts „runas vīrs”. Visur, kur bija kaut kas jāsaka klases vārdā (pēdējā zvanā, izlaidumā u.c.), man uzticēja sacerēt un teikt runu. Tā arī tagad – nauda pamatā jāpelna ar runāšanu, ņemot vērā, ka nodarbojos ar advokāta praksi.

Liekas, ka skolas laikā mēs tikām kaut kā īpaši mīlēti un ieredzēti. Varbūt tāpēc, ka pirmie, bet varbūt tā tikai man liekas. Un kā ne, ja mūsu izlaiduma pirmajam valsim vārdus sacerēja Māris Siliņš, bet mūziku komponēja Oskars Siliņš. Nezinu, vai tā dziesma vēl ir saglabājusies.

Pēc vidusskolas beigšanas biju nolēmusi studēt juristos, kurus tolaik gatavoja tikai vienā augstskolā – Latvijas Valsts universitātē (tagad Latvijas Universitāte). Tā kā vasara pēc vidusskolas beigšanas tika „nodejota” (ar Madlienas jauniešu tautas deju kolektīvu piedalījos Vispārējos dziesmu un deju svētkos) un atzīmes uz atestāta nebija pārāk augstas, bet konkurss augstskolā liels – ap 15 personām uz vietu, nolēmu strādāt. Iestājos darbā Rīgas rajona tiesā par tiesas sēžu sekretāri. Pēc trīs gadiem 1978. gadā veiksmīgi nokārtoju iestājeksāmenus un izturēju konkursu LVU Juridiskās fakultātes vakara nodaļā („stāžiniekiem” bija atsevišķa konkursa kārtība). Bija jāmācās seši gadi, katru vakaru lekcijas sākās 18.15, beidzās 21.30. Brīvas bija trešdienas, sestdienas un svētdienas. Un tā sešus gadus!!! Visur paspējām: gan izklaidēties, apmeklēt teātrus, koncertus, gan atpūsties. Tagad laika daudz kam nepietiek. Pozitīvs bija tas, ka tajā laikā sesijās darba vieta deva apmaksātus mācību atvaļinājumus. Tie bija svētki! Uz darbu nebija jāiet, varēja darīt visu, ko vēlas. Parasti mēs bariņos tusējām viens pie otra, šad tad aizejot uz ieskaiti vai eksāmenu. Protams, jāmācās bija daudz un pamatīgi. Mums bija apzinīgs un centīgs kurss, neviens nekautrējās atzīties, ka ir kārtīgi „zubrijies”. Parastā studentu dzīve jeb uzdzīve mums gāja garām, jo bijām darba cilvēki un vairāki arī ģimenes cilvēki.

Paralēli mācībām universitātē strādāju Rīgas rajona tiesā, sākumā – par tiesas sēžu sekretāri, vēlāk – par tiesu izpildītāju. Pēc universitātes beigšanas 1984. gadā sāku strādāt par juriskonsultu dažādos uzņēmumos (pamatā transporta). Atmodas laikā darbojos Brīvo arodbiedrību savienībā. Pie pirmās izdevības 1992. gada decembrī kļuvu par zvērinātu advokātu, nodevu zvērestu un kopš tā brīža esmu pašnodarbināta persona, tagad kā individuāli praktizējoša advokāte. No skološanas arī neesmu tālu stāvoša. Ik pa brīdim pasniedzu tiesību pamatus. Pagājušajā gadā – Banku augstskolas koledžā, kur mani iesaistīja bijusī Madlienas vidusskolas 11. izlaiduma absolvente Dainuvīte Znotiņa (tagad Linde). Viņa koledžā ir mācību daļas vadītāja un pasniedz grāmatvedību. Biju spiesta „piešauties” 10 baļļu vērtēšanas sistēmai.

Par ģimeni. Abi vecāki jau ir citā saulē. Dēls Jānis, dzimis 1985. gadā, darbojas telekomunikāciju sfērā. Ir vedekla Anita un mazmeita Estere, dzimusi šogad 20. jūlijā. Dzīvoju kopā ar dzīvesbiedru Kārli. Arvien vairāk laika pavadām laukos Madlienā. Tā ir vislabākā relaksācija mūsdienu stresa laikmetā – ierakties līdz elkoņiem zemē un redzēt, kā no tās kaut kas izaug. Tur ir kopā viss: gan fitness, gan aerobika, tikai bez maksas un ar savu labumu pusdienu galdam. Mīlu rokdarbus, īpaši adīšanu. Esmu nonākusi pie atziņas, ka, lai varētu nodzīvot dzīvi pēc iespējas ilgāk un veselīgāk, nedrīkst atļauties greznību domāt negatīvas domas – pat ne vienu vienīgu. Pats galvenais – uztvert pasauli ar visu tajā esošo pozitīvi.

Skolai vēlu to pašu, ko Latvijai, – saules mūžu. Novēlu erudītus, radošus un mazliet „trakus” skolotājus, kā arī atsaucīgus, darbīgus un zinātkārus skolēnus.

Ināra Jēkabsone