1. Izlaidums – Ivars Šrāders

Skolas gadi – darbīgi, rosīgi un interesanti

Esmu dzimis Madlienā 1957. gada decembrī. Tā kā mani vecāki – Aina un Andris Šrāderi – bija no Valkas puses, tad lielu daļu no savas bērnības pavadīju tur. Valka man likās kārtīga lielpilsēta, kurai blakus atradās Valga, un tā jau bija Igaunija. Atmiņā palikušas galvenokārt vasaras, kad arī maniem vecākiem, skolotājiem, bija garais atvaļinājums. Pienāca skolas laiks, un mani nolēma sūtīt pirmajā klasē Valkas vidusskolā, tātad pie vecmammas. Mamma un tētis jau strādāja Madlienā. No tā laika atceros vien dažu klasesbiedru vārdus, un viss. Atminos, ka pie ieejas skolā notika tīrības pārbaude ausīm un rokām.

Nepagāja liels laiks, un jau pēc jaunā gada nonācu Madlienas astoņgadīgās skolas pirmajā klasē, kas atradās Lielās muižas 1. stāvā – no ieejas pa kreisi. Skolēnu daudz – kādi 40. Bija interesanti, tīrības pārbaudes gan šeit nenotika. Pirmā audzinātāja Monika Ostrovska mācīja lielāko daļu mācību priekšmetu. Man viss veicās diezgan viegli, biju teicamnieks. Atceros zīmēšanu, tika uzdoti arī mājas uzdevumi, tos vērtēja stundas laikā. Vienam zēnam, laikam Andrim Eniņam, parasti nekas nebija uzzīmēts, un viņam ielika nesekmīgu vērtējumu – divnieku. Sapratu, ka jāpalīdz, un dažreiz starpbrīdī ar zīmuļiem kaut ko ātri uzzīmējām burtnīcā, tad viņš nopelnīja vismaz trijnieku.

Pirmo četru klašu laikā parādījās lodīšu pildspalvas, līdz tam izmantojām tinti. Lai ar pildspalvu rakstītu, vajadzēja iegūt atļauju, jo uzskatīja, ka tās bojā rokrakstu. Atminos skolas ēdnīcu, kas atradās pagrabā. Tur bija novietoti gari galdi. Reiz pusdienās, kad bijām jau paēduši, viens zēns stipri kavējās. Tuvojās zvans uz stundu, taču aiziet drīkstējām tikai visi kopā. Liekas, skolotāja Daina Līdaka jautāja: „Nu, Jānīt, vai tev vēl daudz tur krūzītē palicis (kompota)?” Viņš nopietni atbildēja: „Maz bišku.” Mēs visi sasmējāmies, un drīz jau pēc kopīgi skaļā „paaaaldies” ātri steidzāmies uz klasi.

Pēc 4. klases izveidoja divas, es nonācu 5.b klasē. Atminos gandrīz visus klasesbiedrus. Sēdēju vienā solā ar Gunti Kāpostiņu no Plāteres. Puisis labi mācījās, bija jautrs un drosmīgs, pats uz rokas bija uztetovējis kaiju. Man patika sports. Tā kā ap skolu bija ierīkoti basketbola laukumi, tad pēc stundām labprāt trenējos šajā sporta veidā. Ziemā slēpoju, piedalījos dažādās sacensībās.

7. klasē no skolasbiedra Edmunda Miezīša, kas mācījās jaunākā klasē, uzzināju, ka skolā ir jauno tehniķu pulciņš un viņi ir izgatavojuši lidojošas raķetes. Pulciņu vadīja jauns skolotājs Oskars Siliņš. Es arī gribēju pamēģināt un iesaistījos. Būvējām skolas pagraba darbnīcā auto modeļus. Tādi, kas kustējās uz priekšu, izdevās tikai dažiem. Kad mūs aizveda uz sacensībām Rīgā, ieraudzījām īstus modeļus, kas likās tik skaisti un ātri skrēja uz priekšu. Šajā pulciņā patika darboties, un dažus gadus vēlāk mans modelītis ieguva 4. vietu valstī, ar to dažkārt lepojos vēl šodien, bet Edmunds ar savu modeli vēlāk, vidusskolas laikā, piedalījās Latvijas komandā savienības sacīkstēs. Nezinu gan, kur savu modeli esmu licis, būtu interesanti tagad apskatīt. Tas bija dzeltenā krāsā, varens vaļējs sporta auto no koka ar putuplasta lelli pie stūres…

Apmeklēju arī dejošanas pulciņu, ko vadīja mana mamma Aina Šrādere. Pateicoties Mežaka kungam, skolā sāka darboties arī daiļslidošanas pulciņš. Tā kā mamma atbalstīja visu, kas saistīts ar dejām, tad iesaistījos arī šajā nodarbē. Es gan tur biju pats lielākais, tātad perspektīvas bija vājas. Trenere brauca no Rīgas, un Madliena kļuva par vienu no nedaudzajām vietām laukos, kur trenēja daiļslidotājus. Mūsu Lāsmai Mežakai veicās tīri labi. Slidojām uz dīķiem pie skolas. Notika sacensības, kur katram pie mūzikas bija jāizpilda sava programma. Atbrauca arī sportisti no Rīgas, lielākoties tādi maziņi, bet lēca 1,5 apgriezienus, ko mūsu slidotāji vēl īsti neprata. Bija trīs tiesneši, kas stāvēja ar cipariem un vērtēja. Es biju pats lielākais, mugurā Pīpes kundzes (Kārļa mamma, viņas dēls arī trenējās) pašūts kombinezons, priekšā lakatiņš. Izskatījos tīri labi, ir saglabājusies pat fotogrāfija, bet programmu no galvas nezināju, nācās improvizēt, divreiz kritu. Pēc tās reizes pulciņu vairs neapmeklēju. Tagad, kad skatos daiļslidošanu pa televizoru, varu atšķirt lēcienus pēc nosaukumiem. Ja sasalst gluds ledus, aizeju arī paslidot.

Vidusskolas gadi sākās jaunajā ēkā, esam pirmais izlaidums (1975. gads). Parasti vasarās visi kaut kur strādāja, un es nokļuvu pie jaunās skolas būvniekiem par palīgstrādnieku, pirms tam ravējām bietes, tas bija tik garlaicīgi, ka vienreiz vagā aizmigu. Otrajā mācību gadā uzcēla arī sporta zāli, kas kļuva par iemīļotu vietu gan sporta stundās, gan vakaros, tad nāca trenēties arī „lielie” madlienieši.

Līdzās klasiskajiem un nopietnajiem mācību priekšmetiem bija arī tādi, kurus mūsdienās vairs nemāca. Piemēram, traktormācība bija jāapgūst gan meitenēm, gan zēniem. Gājām pat uz padomju saimniecības „Madliena” darbnīcām. Skolotājs Pēteris Ikaunieks, tehnisks cilvēks, šo mācību priekšmetu uztvēra ļoti nopietni, ka pat, norakstot no grāmatas, kontroldarbā nebija laba rezultāta. Tā arī nav zināms, vai viņš tiešām neredzēja špikošanu un ticēja, ka mēs tik labi visu zinām, vai arī izlikās. Mācību laikā notika arī praktiskā braukšana – tad jau bija nedaudz jautrāk. Loģiska noslēguma šim pasākumam nebija, tiesības tā arī nedabūjām, taču kaut kāda skaidrība par ātrumkārbām un kardāniem radās.

Otrs specifiskais mācību priekšmets – militārā mācība, kas bija skolotāja Fridriha Funknera pārziņā. Viņš gan bija vācu valodas pedagogs un latviski runāja maz. Vissmieklīgākā bija sasveicināšanās, visiem reizē krieviski skaļi saucot: „Veselību vēlam, biedri kara vadītāj!” Ja labi neizdevās, nācās atkārtot, arī pa vienam. Saistībā ar šo notikumu atceros Astrīdu, tas bija jautri.

Kad tuvojās vidusskolas absolvēšana, sākām domāt par turpmāko. Klasiskie mācību priekšmeti – matemātika, fizika, latviešu valoda un citi – kļuva svarīgākie. Tā kā bijām pirmais skolas izlaidums, nebija nekādas pieredzes par iestāšanos augstskolās. Gatavojos nopietni, un pārliecinoši izdevās kļūt par Rīgas Politehniskā institūta [tagad Rīgas Tehniskā universitāte] Arhitektūras un celtniecības fakultātes studentu. Arī citiem izdevās līdzīgi, apliecinot Madlienas vidusskolas skolotāju darba augsto līmeni.

Kad RPI uzcēla jaunus korpusus Ķīpsalā, kur notika mācības, dzīve kļuva daudz patstāvīgāka. Dzīvoju kopmītnēs pašā Rīgas centrā, iepazinu jaunus draugus. Mācībās nācās pacensties, neklājās nemaz tik viegli, taču sekmju ziņā biju pa vidu. Augstskolā bija viss, kā nākas „īstam latvju studentam”, – gan eksāmeni un sesijas, gan ballītes, izbaudot arī ko stiprāku. Skolā to īsti nepaspēju, jo biju skolotāju dēls, citi, kas gribēja, gan nedaudz pamēģināja. Tagad varu apgalvot, ka labāk nesteigties. Blakus studijām sāku apmeklēt tautas dejas, izmantojot skolā iegūtās iemaņas. Turpmāk šī nodarbošanās kļuva par galveno prieku ārpus studijām un vēlāk arī darbam. Biju ieguvis atkal jaunus draugus.

1981. gadā pēc veiksmīgas diplomdarba aizstāvēšanas sāku strādāt. Pirmā darba vieta – pilsētu projektēšanas institūts, biju inženieris konstruktors, alga 130 rubļi. Gandrīz varēja izdzīvot. Pēc pieciem gadiem projektēšanas darbs vairs nepatika, nolēmu radikāli visu mainīt – kļuvu krāsotājs, remontēju dzīvokļus. Jau pirmajā mēnesī alga ap 220 rubļiem, jo tolaik vēl dzīvojām strādnieku un zemnieku valstī. Vēlāk kļuvu gaidīts meistars, man stāvēja klientu rinda, rubļu apjomu papildināja arī dolāri. 1991. gadā sākās pārmaiņas un „mežonīgais” kapitālisms. Atgriezos inženiera statusā, kopā ar domubiedriem nodibinājām kooperatīvu, vēlāk arī kopfirmu ar vāciešiem, bija lieli plāni, kurus sagrāva bankrots.

Turpmāk vadīju būvdarbus, strādāju dažādās būvfirmās līdz pat 2006. gadam. Tas bija laiks, kad daudzi strādnieki sāka braukt uz Īriju, Angliju un citur. Tad sapratu, ka esmu kļuvis par pieredzējušu būvinženieri, ieguvu eksperta statusu, nodibināju savu uzņēmumu, kurā arī darbojos līdz šim.

Kopš 1983. gada esmu laimīgi precējies. Kaut arī ar meitenēm nekāds veiklais nebiju, viss ir izdevies. Savu otru pusīti sastapu deju ansamblī, viņa tolaik strādāja Rīgas kinostudijā, bet tagad ir deju skolotāja. Mums ir jau lielas divas meitas. Nesen pasaulē nāca mazmeitiņa, kura jau vienreiz bijusi arī Madlienā, apciemojot manus vecākus.

Skolai novēlu daudz vairāk skolēnu, un lai pēc tās absolvēšanas Latvija būtu viņu mīļākā vieta uz pasaules! Lai būtu mazāk kritizētāju, bet vairāk darītāju! Citādi man ir bailes, ka to, cik labā vietā mēs dzīvojam, sapratīsim tikai tad, kad būsim to zaudējuši.

Ivars Šrāders