10. Izlaidums – Inita Bindemane

Skolā pavadīts brīnišķīgs laiks

„Skola. Mana skola. Jau kopš tā septembra rīta, kad es, bailīgs skuķēns, cieti nopītām biželēm, kāpu tavā kalnā. Mazliet aplupusi, nedaudz noskumusi un varbūt pavisam pelēka. Taču mana. Es nevaru tevi izslēgt no sava ceļa. Tu esi tas slieksnis, kuram man jāpārkāpj, tās durvis, kuras jāatver pavisam drīz – jāatver durvis uz pasauli,” tā nu jau vairāk nekā pirms 20 gadiem Ogres 1.vidusskolā rakstīja kāda mana 12. klases audzēkne. Ogres 1.vidusskola bija mana pirmā darba vieta pēc studijām LU Pedagoģijas fakultātē latviešu valodas un literatūras specialitātē, kur esmu ieguvusi arī maģistra grādu.

Mans ceļš Madlienas skolas kalnā sākās 1973. gada 1. septembrī. Esmu Madlienas vidusskolas 1984. gada 10. izlaiduma absolvente. Brīnišķīgās sākumskolas skolotājas Dainas Līdakas uzraudzībā aizvadīti pirmie trīs skolas gadi, kuru laikā tika uzkrāts gana stabils zināšanu pamats. Mūsu skolotāja, zinoša, prasīga, saprotoša, vajadzīgos brīžos pat barga, bet, manuprāt, ļoti talantīga, kuru līdzīgi man noteikti atceras daudzi viņas bijušie audzēkņi. Tieši viņa mūs spēja saliedēt kā draudzīgu kolektīvu jau sākumskolas klasēs. Tādi mēs nemainīgi bijām arī turpmākajos skolas gados.

Iesākto prasmīgi turpināja toreiz vēl tikko skolotājas gaitas sākusī jaunā latviešu valodas skolotāja Silvija Tutāne. Mēs bijām viņas pirmā audzināmā klase. Tāpat kā skolotājas D. Līdakas dvīņi, arī klases audzinātājas mazie dvīnīši auga kopā ar mums. Varbūt tieši tādēļ ģimeniskums, mīļums un iejūtība bija jūtama audzināšanas procesā. Mēs visi kopā bijām kā liela ģimene. Pēc raksturiem ļoti atšķirīgas personības, nebūt ne tie paklausīgākie un piekāpīgākie, bet mūsu audzinātājas lieliski tika ar visu galā. Man visspilgtāk atmiņā palikušas skolotājas S. Tutānes literatūras stundas. Interesants jaunās vielas izklāsts, stingrība uzdotā atprasīšanā, bet jo īpaši citātu pārbaudē – gan mutvārdos, gan rakstos. Nošpikot bija sarežģīti. Neviens sacerējums nedrīkstēja būt bez vismaz trim, četriem spilgtiem autoru domu graudiem. Šī no skolotājas mantotā pieredze jau vairāk nekā divdesmit gadus noder arī manā pedagoģiskajā darbā. Domāju, ka mana izvēlētā profesija ir saistīta tieši ar skolotājas S. Tutānes spilgto personību un viņas autoritāti audzēkņu vidū. Atceros, kā itin bieži sēdējām pēc stundām klases audzinātājas kabinetā, pārrunājām ikdienas notikumus, kā arī uzticējām viņai savus privātos pārdzīvojumus, ko bieži nestāstījām vecākiem. Protams, palīdzējām labot arī burtnīcās rakstīto! Tas ir darbs, kurš, kā zināms, latviešu valodas skolotājam netrūkst.

Ar skolotāju S. Tutāni kopā bijām no 4. līdz 11. klasei. Daudz dažādu piedzīvojumu bijis šajā laikā: uzvaras slavenajās ierindas skatēs, politisko dziesmu un dzejoļu konkursos, kopējs darbs sovhoza biešu laukos un, protams, brīnišķās ekskursijas gan pa Latviju, gan uz citām, toreiz draudzīgajām padomju republikām. Par pašu nopelnīto naudu devāmies uz Sanktpēterburgu (toreiz Ļeņingradu), lidojām uz Azerbaidžānas galvaspilsētu Baku. Skaisti!

Ar lielu prieku atceros arī braucienu uz saulaino Armēniju. Togad mācījos 8. klasē, kad man un vēl deviņiem skolas labākajiem audzēkņiem bija iespēja doties tālajā ceļojumā uz Diližānas pilsētu, kuras skola bija viena no mūsu mācību iestādes sadraudzības partnerēm. Jutāmies droši skolotāja Frīdriha Funknera stingrajā pārraudzībā. Paldies arī skolotājai Antonijai Mikštai par skolēnu prasmīgu iesaistīšanu aizrautīgajā darbā tautu draudzības jomā! Lieliskie draudzības festivāli Madlienā līdz šai dienai palikuši spilgtā atmiņā!

Kā izcilu mūsu skolā vēl gribētos minēt sporta sekcijas darbu. Jau no sākumskolas gadiem skolotājs Andris Šrāders panāca, ka fizkultūras stundas kļuva gaidītākās gandrīz visiem audzēkņiem. Skolotāja Jevgēnija Liepas ierašanas Madlienā vēl vairāk pastiprināja jau tā sportot gribošo skolēnu vēlmi brīvo laiku pavadīt kādās sporta nodarbībās. Skolotāju entuziasms lika ne tikai talantīgajiem, bet arī nevarīgajiem, par kādiem daudzus drīz vairs saukt nevarēja (to skaitā arī mani), aizrauties ar sportu.

Skolas sporta zāle, stadions, manēža, baseins, slēpošanas trases – lieliskas vietas, ar kurām saistās Madlienā pavadītais laiks. Turklāt, protams, pieejamas kvalitatīvas prāta izglītības iespējas. Vēl šodien īpašā atmiņā skolotājas Valentīnas Caunes aizraujošais vēsturisko notikumu izklāsts, Ainas Šrāderes algebras un ģeometrijas pasniegšanas prasmīgās metodes, Māra Siliņa radošums un stingrība, mācot ķīmijas sarežģītās gudrības. Paldies arī visiem citiem mūsu skolotājiem!

Šobrīd dzīvoju Salaspilī. Strādāju Salaspils 2. vidusskolā. Integrēju cittautiešus latviešu sabiedrībā un interešu izglītības ietvaros vadu dambretes pulciņu. Audzinu divas meitas, kuras nu jau ir studentes. Vecākā meita pēc Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas Diriģēšanas nodaļas beigšanas nolēmusi pamēģināt savas spējas citā jomā un tagad ir LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes 2. kursa studente. Šobrīd viņa papildina savas zināšanas Itālijā Dženovas universitātē. Jaunāko meitu saista mediji un komunikācijas, šīs zinības viņa nolēmusi apgūt Anglijā Koventrijas universitātē, un nu jau gatavojas pirmajai sesijai šajā augstskolā.

Brīvajā laikā dziedu Salaspils jauktajā korī „Lōja”. Kopā ar šo kolektīvu piedalos seno līvu tradīciju izzināšanā un popularizēšanā. Aizrauj lībiešu vēsture un kultūra, kā arī mēģinājumi apgūt šo skanīgo (diemžēl jau gandrīz zudušo) valodu. Mācoties senās amatu prasmes, esam sev darinājuši lībiešu arheoloģiskos tautastērpus. Darbojoties šajā kolektīvā, ir bijusi iespēja koncertēt daudzās Latvijas pilsētās un pagastos, doties arī ceļojumos pa skaistām Eiropas zemēm. Koris „Lōja” ir piedalījies konkursos un festivālos pat Maķedonijā un Gruzijā. Šobrīd nopietni gatavojamies startam starptautiskajā koru konkursā Itālijas pilsētā Riva del Garda.

Iespēja redzēt gleznainas Eiropas vietas ir arī, pateicoties vīra, tālbraucēja, profesijai. Esam uzbraukuši Alpu un Pireneju virsotnēs, kur tūristu autobusus diez vai vestu. Ekstrēmi, bet skaisti!

Prieks, ka dziesmas mīlestību ir pārmantojuši mani bērni, jo arī meitas ir līvu kora dalībnieces. Domāju, ka vērtības, kas ģimenē ieaudzinātas paaudžu paaudzēs, ir neatsverama garīgā bagātība. Mani vecāki taču arī vēl joprojām ir aktīvi muzicētāji Madlienas pagastā! Brīdis, kad stāvi lielajā Mežaparka estrādē Dziesmu svētku kopkorī un zini, ka turpat līdzās dziesmā vienojas mana, manu bērnu, vecāku, brāļa un māsas skanīgā balss, rada pārliecību un ticību dzejnieka Ausekļa teiktajam: „Tautu izglābs dziesmu gars!”

Savai skolai novēlu ilgu mūžu, radošus un savu darbu mīlošus pedagogus, zinātkārus audzēkņus un cieņu pret savas tautas, savas zemes un savas skolas bagāto vēsturi un tradīcijām. Lai skolas tagadējiem audzēkņiem pēc vairāk nekā 30 gadiem un vēl ilgāk par skolā pavadīto brīnišķīgo laiku būtu tikpat gaišas atmiņas kā man!

Inita Jurciņa (Bindemane)