12. Izlaidums – Vineta Šīrone

Mūsu skola bija, ir un būs vislabākā

Esmu dzimusi Madlienā, te pavadīti mani bērnības un jaunības gadi. Apmeklēju Madlienas bērnudārzu. Atceros aukstās ziemas, kad, ietuntuļotu segās, mamma mani veda uz dārziņu. Aktīvi un interesanti ar mums, mazajiem, darbojās audzinātājas. Visspilgtāk atmiņā palikuši Jaungada pasākumi, viens no tiem bija mežā ar rūķīšiem un Mežaveci.

Tikpat piepildītas un interesantas sākās manas skolas gaitas 1975. gada rudenī. Esmu Madlienas vidusskolas 1986. gada absolvente (12. izlaidums). Salīdzinot ar bērnudārzu, skola man likās liela un plaša, uzcelta ļoti skaistā vietā. Mazajās klasēs 1. septembrī skolotājai nesu visgarākās gladiolas. Bijām liela klase – zēnu divreiz vairāk nekā meiteņu. Mūsu pirmā audzinātāja Leonora Atslēdziņa bija ļoti stingra, bet citādi jau mūs, trakuļus, nevarētu savaldīt. Kā jau visās klasēs, arī mūsējā bijām sadalīti četrās zvaigznītēs, grupās, starp kurām notika sacensība. Spēkojāmies gan sekmēs, gan sportā. Rezultāti tika atspoguļoti pie sienas klasē, labākajai komandai zvaigznīšu skaits bija vislielākais.

Tālākie skolas gadi mūsu klasei bija ne tā kā citiem. Ceturtajā klasē mūs audzināja ģeogrāfijas skolotājs Oskars Siliņš. Ar viņu bija ļoti interesanti, gājām pārgājienos. Viens no interesantākajiem bija divu dienu pārgājiens gar Abzes upi līdz tās sākumam (iztecei). Gulējām teltīs, uz ugunskura vārījām ēst – droši vien makaronus ar konservu gaļu. Jau pirmajā dienā man aiz auss bija piesūkusies ērce, atceros, kā skolotājs to ņēma nost. Tas tik bija notikums mums visiem! Mājās mamma mani atbrīvoja vēl no trim vai četrām. Madlienā atgriezāmies noguruši un laimīgi.

Piektajā klasē audzinātāja bija Ruta Jēkabsone – mīļa kā vecmāmiņa. Mūsu klases telpas bija darbmācības kabinets, jo skolotāja mācīja rokdarbus. Man ļoti patika šūt, adīt, tamborēt. Kad vecākajās klasēs jau drīkstējām iet uz skolas diskotēkām, ar lielu lepnumu varēju uzvilkt pašas šūtu blūzi, svārkus un vesti. Diskotēkas vadīja vecāko klašu izveidota dīdžeju grupa ar nosaukumu „Sisegale”. Šie zēni starpbrīžos pa skolas radio raidīja mūziku. Ļoti patīkamā atmiņā palikusi garā starpbrīža deju pauze jaunpiebūvētās ēkas lielajā foajē. Pa starpbrīža divdesmit minūtēm labi izdejojāmies. Ja pareizi atceros, tad šīs idejas autore un atbalstītāja bija skolotāja Valentīna Caune. Viņa mums mācīja vēsturi, ļoti interesantas un daudzveidīgas bija skolotājas vadītās stundas.

No piektās klases otrā pusgada mūsu klasi sāka audzināt Andris Šrāders un tā līdz vidusskolas beigām. 8. klases izlaidums notika sporta zāles foajē, tas bija par īpaši labiem nopelniem uzvedībā. Mani pārsteidza, ka skolas vadība piekrita šādam izlaidumam.

Vidusskolā palikām tikai seši – trīs meitenes un trīs zēni. Atminos, kā pirmo reizi klasē ienāca jaunā dziedāšanas skolotāja Sarmīte Paegle, jauna, skaista, smaidīga, modernā gaiši zilā džinsa sarafānā. Viņa izveidoja skolas kori, kurā arī es dziedāju. Kad sasniedzu sešpadsmit gadu vecumu, sāku apmeklēt Madlienas kultūras nama kori. Sarmīte man palīdzēja iemīlēt dziesmu. Dziedāt neesmu beigusi, turpinu to darīt Salaspils jauktajā korī „Lōja” (no lībiešu valodas – laiva), dziedam lībiešu un citās valodās. Esmu piedalījusies visos Dziesmu svētkos Mežaparka estrādē no 1985. gada.

Jauna, skaista un smaidīga bija tikko no augstskolas atnākusī latviešu valodas skolotāja Silvija Tutāne. Cilvēcīga un vienkārša, mācēja saprasties un rast kontaktu ar visiem. Viņa bija skolotāja, ar kuru varēja parunāt pilnīgi par visu. Nevaru nepieminēt skolotāju Tāliju Jirgenu, kura man palīdzēja iemīļot bioloģiju, vienu no maniem mīļākajiem priekšmetiem. Laikam jau bioloģijas dēļ pievērsos medicīnai. Atceros, kā starpbrīdī ielīdām bioloģijas kabineta laboratorijā un tur ieraudzījām skeletu, tad tik bija spiedzieni un kliedzieni. Skaistā atmiņā ir pionieru laiks un skolotāja Brigita Zukule, ierindas skates ar dziesmu un soļošanu, sacensības starp pulciņiem. Tāda bija mūsu bērnība – aizraujoša un interesanta. Kā gribējās būt vienības padomē, tikai tad varēja tikt viņu kabinetā, kas atradās trešajā stāvā! Vienību vadīja paši labākie. Kabinetā glabājās vienības karogs, bungas un taure.

Man patika vasaras nometnes, kad varēja dzīvot skolas internātā. Strādājām padomju saimniecības „Madliena” plašajos laukos, ravējam bietes, burkānus. No lauka mājās veda vecs, sagrabējis autobuss, iebraucot bedrēs, spiegdami un smiedamies palēcāmies uz augšu. Autobusā izdziedājāmies dažādas dziesmas, spilgtākās no tām: „Lai vienmēr būtu saule”, „Zālē sēdēja sienāzītis”. Interesanta bija nometnes noslēguma modes skate ar patīkamo taisīšanos un rosību, bija jau arī sacensība starp komandām.

Neaizmirstamas ir mūsu aukstās ziemas, kad sporta nodarbībās gājām slēpot uz lielo kalnu. Pirmās prasmes mums sniedza skolotājs Andris Šrāders. Atminos, kā klumburēju ar slēpēm un smagām paunām uz skolu. Tās bija mocības. Pateicoties skolotājiem, sports skolā bija ļoti augstā līmenī. Milzīgu darbu ieguldīja Jevgēnijs Liepa, aicinot uz agrajiem rīta treniņiem. Kad uzcēla baseinu, notika peldēšanas stundas, tās bija kaut kas īpašs. Pie mums pat brauca no visa rajona mācīties peldēt. Lai varētu skolu pārstāvēt sacensībās, peldēt un arī šaut mani iemācīja treneris Jānis Markevics.

Skolas laikā krievu valodu mums sāka mācīt Antonija Mikšta, tad jauniņā Veneranda Kovale, tiem laikiem skolotāja spridzeklis – enerģiska, smaidīga, aktīva, vadīja tautu deju grupu, un Klavdija Buša – klusa, mierīga un ļoti inteliģenta, nu kā baronese no seniem krievu romāniem. Skolotāja A. Mikšta bija viena no galvenajām Tautu draudzības festivālu organizētājām. Tas bija īpašs brīdis – gaidīt un uzņemt tik daudz un dažādu jauniešu no brālīgajām republikām. Tās bija neaizmirstamas dienas ar ekskursijām, nodarbībām, koncertiem, rotaļām un ballītēm. Pagāja daži gadi, un braucām ciemos arī mēs. Atkal tas bija notikums skolas dzīvē, jo bija jāgatavo priekšnesums, ciemakukulis un jāizvēlas no mūsu lielā skolas kolektīva tikai paši labākie. Vēl tagad atceros vairākas rotaļas un brālīgo republiku dziesmas.

Jauka bija vācu valodas skolotāja Vija Funknere. Viņa cienīja skolēnus kā personības. Pie viņas stundās bija ļoti viegli un patīkami. Valodas zinības ielēja mutē kā ar karotīti. Kad sāku strādāt, desmit gadus biju saistīta ar Vāciju, veicot darba pienākumus (ar pārtraukumiem), tad lieti noderēja labi apgūtās zināšanas. Jāpiemin arī skolotājas Regīna Gaiķena un Ilga Koļesņikova, kura kādu laiku mūsu klasei mācīja gan krievu valodu, gan ģeogrāfiju. Abas izstaroja inteliģenci, vienmēr klusas un mierīgas, neatceros viņas dzirdējusi ar paceltu balsi.

Neaizmirstamas arī ikgadējās talkas pavasarī. Mums, kā jau sporta skolotāja audzināmajiem, visbiežāk nācās sakopt stadionu un teritoriju ap to, kā arī talkojām kapos, sakārtojot karā kritušo piemiņas vietas. Ļoti interesantas stundas bija militārā apmācība, kurās iemācījos salikt un izjaukt automātu. Vērtīga bija auto apmācība ar apliecības iegūšanu, nokārtojot gala eksāmenus CSDD. Manai klasei šī privilēģija gāja secen, jo kaut kas „nojuka”, toties mašīnas uzbūvi apguvām un nedaudz pastūrējām kravas auto. Mācības notika Madlienas mehāniskajās darbnīcās, un lekcijas lasīja Vilnis Feodorovs. Kad bijām uzkāpuši kalnā, ejot uz auto mācību, pirmais gājiens bija pie gāzētā ūdens automāta. Tas gan bija viens gards dzēriens!

Skolā īpaša vieta bija virtuvei. Jebkurš skolēns tur labprāt dežurēja. Tā bija sajūta kā mājās. Visas saimniecītes bija tik jaukas – Katjas tante un Lidiņa. Skolā bija tāda „mode”, ka, nākot no ēdnīcas pēc pusdienām, pilni dvieļi bija satīti ar maizi. Klasē pat skolotāji veica pārbaudi, vai atkal kāds nav pamanījies paņemt no ēdamzāles maizi. Tūdaļ visu atņēma.

Par gada notikumu bija arī tradicionālie Žetonu vakari ar ļoti plašām un interesantām programmām. Skaisti bija skolas organizētie filharmonijas mākslinieku koncerti, kas notika kultūras namā. Tajā laikā par tiem vīpsnājām, tikai tagad to novērtēju.

Saku lielu paldies visiem skolotājiem, ar kuriem nācās būt kopā skolas ikdienā, priekos, darbos un jautrībās. Manuprāt, mūsu skola bija, ir un būs vislabākā. Lai visiem absolventiem, kas ir beiguši un vēl tikai beigs šo skolu, ir vēlme vēl un vēl atgriezties šeit.

Mans ceļš profesijas izvēlē sākās ar bioloģijas, zooloģijas un botānikas stundām. Strādāju Ogres slimnīcas dzemdību nodaļā jau 26 gadus, esmu klāt sievietei viņas visskaistākajā un grūtākajā brīdī – bērniņa nākšanai pasaulē.

Ģimenē esam četri – es, vīrs, dēls Raivis, kurš dien Latvijas armijā, un meita Paula, kura mācās E. Kauliņa Lielvārdes vidusskolas 10. klasē. 2017. gada rudenī arī mūsu ģimenei jubileja – 30. dzimšanas diena.

Vineta Apsīte (Šīrone)