16. Izlaidums – Daiga Bērziņa

Lielo sapņu sala

Man skola pavērās kā nezināms noslēpums kalna galā, ko, vēl būdama maza meitene, ik dienu vēroju no savām mājām. Sapņoju. Manus sapņus šķīra tikai upīte Abze un pļavas. Dzīvoju vienā no „Latvenergo” – CET (Centrālie elektriskie tīkli) mājām. Mums tur bija sava republika. Kā viena liela ģimene. Bērnību pavadīju kopā ar vecākajiem brāļiem Gunāru un Ivaru un citiem „elektriķu” bērniem, kuri bija kā māsas un brāļi. Arī vēlāk skolā bieži vien tika piesaukts gan pie blēņām, gan pie panākumiem: „Ā, tie jau „elektriķu” bērni!”

Pirmos soļus uz Madlienas skolu mēroju sagatavošanas klasē, jo bērnudārzu neapmeklēju. Jau tad sastapos ar pirmo audzinātāju Dainu Līdaku. Stingra, prasīga, bet ļoti aizrautīga. Atceros glītrakstīšanu, kas man īpaši patika. Pirmie aplīši, gliemezīši, līnijas, burti… Pacietība un gandarījums par rūpīgi paveikto darbu.

1979. gada 1. septembrī uzsāku oficiālās skolas gaitas Madlienas vidusskolas 1. klasē. Stāvējām svinīgajā līnijā un bikli gaidījām, kad mūs, pirmklasniekus, katru izsauks un uzdāvinās ābeci ar gaili! Tad pirmais zvans aicināja uz klasi, kas bija pirmajā stāvā pati tālākā.

Tolaik acīmredzot pēc mācību standartiem nebija pieņemts rakstīt ar kreiso roku. Bet, tā kā biju kreile, bieži vien, lai darbu stundās ātrāk pabeigtu, centos pildspalvu tvert kreisajā rokā. Bija gadījumi, ka skolotāja stāvēja aiz muguras un uzmanīja, vai mana pildspalva nemanot neieslīd kreisajā rokā. Vēlāk jau biju iemanījusies un varēju vienlīdz labi rakstīt ar abām rokām. Skolotāja Daina Līdaka mums iemācīja pirmos tautisko deju soļus. Piedalījāmies arī Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos un dejojām Lielajā estrādē. Atceros dejas „Rabarbers ar platām ausīm”, „Čīgā, čīgā, sienāzīt” un speciāli šūtos tērpus.

Esmu piedzīvojusi oktobrēnu laiku, pamatskolā aizrautīgi darbojāmies pionieru (līdzīgi kā šobrīd skauti un gaidas) organizācijā, un ne jau kādu ideoloģiju vadīti. Mēs veidojām pasākumus, skates, talkas, atmiņu grāmatas, palīdzējām vecākiem cilvēkiem. Paldies skolotājai Brigitai Zukulei par iemācīto akurātību un atbildību!

4. klasi uzsākām un līdz pat 12. klasei bijām kopā ar mīļo skolotāju Ainu Šrāderi, kas prata ieinteresēt un iemācīt ne tikai matemātiku, algebru un ģeometriju, bet arī dzīves gudrības. Viņa bija kā mamma, kura mīlēja visus vienlīdzīgi, aizstāvēja, sargāja, uzmundrināja, iedrošināja, vietā norāja un prata katru uzklausīt, kā arī mūsu lielās personības piebremzēja un satuvināja. Protams, bijām delveri un dažādi pārbaudījām skolotājas pacietību. Tīrījām A. Šrāderes brilles, labojām savus mājas darbus un vēl, un vēl. Viņa bija skolotāja, kas gāja līdzi laikam, kas ar humoru un mieru spēja atbildēt uz „pusaudžu izlēcieniem”. Mūsu Šrāderīte! Paldies! Kopā mēs organizējām braucienus uz Rīgu – cirku, teātri, devāmies ekskursijās pa Latviju, uz bijušo PSRS – Maskavu, Ļeņingradu, Krimu. Bija interesanti klases vakari un skolas pasākumi.

Skolā dziedāju korī un apmeklēju vairākus pulciņus: orientēšanās, grāmatu iesiešanas, foto, sarīkojuma dejas, daiļslidošanu u.c.

Neiztrūkstoša bija audzināšana darbam – skolas lauciņā un siltumnīcā, dežūras virtuvē un skolā, rudens talkās, vasarā padomju saimniecības „Madliena” biešu vagās. Vēlāk pat mājturības stundas mums notika fermās. Iedeva speciālus kombinezonus, sadalīja klasi pa grupām, un ar autobusu devāmies uz noteikto fermu, kur slaucām govis, barojām, tīrījām novietnes, kārtojām sienu. Tāpat skolā bija ieviesta auto mācība. Ar lielu interesi klausījos Gunāra Cileviča satiksmes noteikumu stundas. Taču sarežģīta bija auto mācības teorija, kurā apguvām smago automašīnu un pat traktora uzbūvi. Stundas notika „Rūpniekos”. Atminos, bijām sanākuši uz kārtējo auto teorijas stundu un bija gaidāms kontroldarbs. Mūsu skolotājs Elmārs Valdmanis vēl nebija ieradies, tāpēc mums ātri dzima ideja – atcelt kontroldarbu. Visi izkāpām pa pirmā stāva logu un paslēpāmies, vēlāk jau, protams, nācām atpakaļ. No kontroldarba mēs tomēr neaizmukām. Un kur vēl braukšanas apmācības un braucieni ar GAZ-53 uz Aizkraukli, Ogri, Sidgundu! Tobrīd likās – mēs esam tik pieauguši, tik patstāvīgi. Patiesībā tā bija nenovērtējama iespēja bez maksas iegūt autovadītāja apliecību jau skolā.

Tajā laikā ceļot uz ārzemēm nebija tādu iespēju kā šodien. Bet sapņot un iepazīt tuvākas un tālākas republikas varējām krievu valodas stundās pie Antonijas Mikštas, novērtējot viņas ieguldīto darbu, vadot tautu draudzības klubu „Varavīksne”. Rakstījām vēstules katrs savai sadraudzības skolai. Mani vēstuļu draugi mita Turkmēnijas Republikā. Un tad neaizmirstamie Tautu draudzības festivāli ar visu 15 republiku draugiem. Ciemošanās Gruzijā. Atminos, kā mūs, latviešu meitenes, uzlūkoja gruzīnu puiši, kas sagaidīja. Jau, braucot no lidostas, bijām sadalītas pa pāriem. Un vīnogu plantācijas. Bijām īpašie viesi – pilsētas sabiedriskais autobuss apstājās, kur mums bija nepieciešams. Kultūras namā, kur uzstājāmies, vairākas rindas pirms un aiz mums nedrīkstēja sēdēt. Viesmīlīgie vakari, dziesmas un asaras atvadoties.

„Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini, nē – Puškinu!” Skolotāja Klavdija Buša nepiespieda, bet ieinteresēja, aizrāva ar krievu literatūras šedevriem, ar savu spēju lasīt dzeju krievu valodā. Tas neatstāja vienaldzīgu.

Savukārt dzimto valodu un tās gramatiku mums mācīja skolotāja Dzidra Megi, ļoti stingra, bet zinoša. Nopelnītais „3” un „4” bija augsts vērtējums, kas ar citu skolu vērtējumu bija salīdzināms kā „5” un pat augstāk. Vēlāk latviešu valodu un literatūru mācīja jaunā, aizrautīgā skolotāja Anita Tukiša. Viņas stundās mācījāmies lidot domās, vārdos, izplest spārnus, mīlēt dzeju.

Kur vēl vēstures stundas pie enerģiskās skolotājas Valentīnas Caunes un direktora Broņislava Zukuļa, ģeogrāfija pie skolotājiem Mārtiņa Oša un Intas Ošas. Šīs stundas notika internāta pusē. Un atceros, kā ziemas aukstajās dienās stiklotais gaitenis, kas savienoja skolu ar internātu, bija apsarmojis – nu tik bija slidināšanās!

Katras skolas bagātība ir tās skolotāji – prasīgi, stingri, aizrautīgi, interesanti, aktīvi. Un Madlienas vidusskolā tādi bija. Paldies visiem skolotājiem par ieguldīto darbu!

Mūsu 12. klase bija 16. izlaidums un Madlienas vidusskolu absolvēja 1990. gadā. Pirmais izlaidums jaunajā skolas piebūvē – jaunajā skolas aktu zālē. Bijām 16 jaunieši – 8 meitenes un 8 zēni. Dejojām pirmo skolas valsi. Mums bija visas durvis atvērtas. Un cerējām, ka sapņi piepildīsies…

Bērnībā sapņoju kļūt par skolotāju. Divus gadus nostrādāju Ķeipenes deviņgadīgajā skolā par sākumskolas skolotāju. 1996. gadā absolvēju Liepājas augstskolu (tagad Liepājas Universitāti) kā sākumskolas un mājturības skolotāja. Prakses laikā iepazinos ar Rīgas 2. vidusskolu, kura vēlāk uzņēma mani kā jauno pedagogu savā saimē. Mēģināju izmantot iegūtās zināšanas, jaunās metodes. Divus gadus nostrādāju skolā – brīnišķīga pieredze, bērni, vecāki, kolēģi. Tomēr jaunības zinātkāre, vēlēšanās iepazīt un izmēģināt ko jaunu guva virsroku. Kad tad vēl, ja ne tagad! Devos uz Ameriku, kur gadu strādāju un mācījos. Tad atgriezos skolā jau ar citu skatu uz mūsu izglītības sistēmu, pedagoga darbu. Nāca jauns dzīves piedāvājums – strādāt „Izdevniecības namā ESTERE” kā izpildredaktorei. Biju atbildīga par foto darba organizēšanu, foto arhīva izveidi, izdevumu maketēšanu un nodošanu tipogrāfijai. Interesanti. Nu jau kopš 2004. gada strādāju Baltijas informācijas aģentūrā BNS (šobrīd „Latvian News Service” SIA) kā mārketinga speciāliste, pārdošanas vadītāja.

Taču mans lielākais dzīves piepildījums ir ģimene – meitas Laura Marta un Līva Rūta. Un lielākais dzīves izaicinājums – palīdzēt piepildīt viņu sapņus.

„Skola – tas nav nams.
Skola – gaišas debess jums.
Šodien mums,
Rītdien jums,
Un pēc gadiem
Visiem, visiem mums.”
(L. Liepdruviete)

Mana mīļā Madlienas skola! Daudz laimes dzimšanas dienā!

Daiga Krūmiņa (Bērziņa)