16. Izlaidums – Reinis Bičevskis

Madlienas vidusskola – mana vienaudze

„Skolā iet mums ļoti patīk,/ Katru rītu draugu satikt./ Patīk mums, kā zvaniņš dzied,/ Aicinot mūs klasē iet, klasē iet, klasē iet.” Šī ir dziesma no ierindas skates repertuāra, bet man tā ir kā himna, atminoties skolas gaitas Madlienas vidusskolā, kura ir mana vienaudze un kuru absolvēju 1990. gadā (16. izlaidums).

Madlienai ir, bija un būs ļoti nozīmīga vieta manā dzīvē. Tur dzīvo mani vecāki un brālis Jānis, tur esmu apmeklējis bērnudārzu, pabeidzis vidusskolu, apguvis mūzikas pamatus, spēlējot pūtēju orķestrī un mācoties mūzikas skolā, tur ir likti pamati tam cilvēkam, kāds esmu šodien.

Mana mamma Milda, atgriežoties no izsūtījuma Sibīrijā, 1958. gadā apmetās uz dzīvi Madlienas pagastā un pēc pieciem gadiem ar Jāni Bičevski izveidoja ģimeni. Drīz pasaulē nāca pirmais dēls – Jānis (absolvējis Madlienas vidusskolu 1982. gadā, 8. izlaidums), bet 1972. gada augustā piedzima otrais – Reinis. 1. septembrī tika atklāta tagadējā Madlienas vidusskola, tāpēc arī skolu saucu par savu vienaudzi, taču līdz skolai vēl bija laiks bērnudārzā, kurā mamma strādāja par veļas pārzini. Vēl tagad atceros, ar kādu rūpību viņa gludināja dārziņa segu pārvalkus un ar krāsainiem diegiem uz tiem izšuva dažādus zīmējumus kā atšķirības zīmes. Tētis bija traktorists, meliorators padomju saimniecībā „Madliena” un vēlāk strādāja katlu mājā Ogrē.

Savas skolas gaitas uzsāku 1979. gada 1. septembrī. Skolas pagalmā bija svinīgā līnija par godu jaunajam mācību gadam, un pirmklasniekiem tika dāvāta pirmā mācību grāmata – ābece. To pasniedza skolas direktors Broņislavs Zukulis, taču jaunizceptais skolnieks Reinis direktoram roku nedeva un, iepletis acis, rāva viņam no rokām savu ābeci, un bēga prom. Tas izraisīja smieklus daudzos pieaugušajos.

Man bija ļoti paveicies ar abām klases audzinātājām. Pirmajās klasītēs tā bija Daina Līdaka, bet vēlāk – Aina Šrādere. Viņām milzīgs paldies par sirsnību, iejūtību, sapratni un izturību, veicot šo grūto, bieži vien nepateicīgo, bet cēlo darbu. Patiesībā tas, kāds izaugs jaunais valsts pilsonis, lielā mērā ir atkarīgs tieši no klases audzinātājas.

Skolotāja Daina Līdaka iemācīja lasīt un rakstīt. Tika rīkotas klases skolēnu sacensības par to, kurš minūtē izlasīs vairāk vārdu. Bija ļoti labi rezultāti. Skolotājas vadībā veicām pirmos tautisko deju soļus jaunāko klašu dejotāju kolektīvā un piedalījāmies savos pirmajos Dziesmu un deju svētkos. Man ļoti patika dejot, diemžēl vēlāk mums nebija, kas māca šo skaisto nodarbi.

„Kas tur soļo, kas tur dzied?/ Pionieri iet./ Kreiso, kreiso, reizē, reizē!/ Esi gatavs?/ Vienmēr gatavs esmu!/ Tēvu pēdās iet./ Grūtus darbus mācos viegli padarīt!” Pionieru gaitas jau bija skolotājas Ainas Šrāderes pārraudzībā. Visas klases piedalījās ierindas skatēs, kurās bija sīva konkurence, – gan bundziniekiem, gan karognesējiem, gan komandieriem, gan, protams, klasei kopumā. Mūsu klasei bija labi panākumi šajā sacensībā. Man ir saglabājusies kartīte ar ierakstu: „Slava oktobrim! Reinim Bičevskim „Labākajam posmvedim” konkursā – skatē „Pionieru līnija”. 1983. gada 25. novembrī. Vienības padome.”

No atmiņas nekad nezudīs krievu valodas mācīšanās sākums. Šo priekšmetu mums mācīja skolotāja Antonija Mikšta. Klājās grūti, un šīs bija vienīgās stundas, kuras sāku pat neapmeklēt. Skolotāja sūtīja citus puišus mani meklēt pa skolas telpām, un tad piezīme dienasgrāmatā bija neizbēgama. Bet ko nu? Mājās būs brāziens! Kā risinājums tika izdomāts noviltot mammas parakstu. Skolotāja zem neveiksmīgā pakaļdarinājuma ierakstīja: „Un vecāku paraksts – vai tas ir īsts?” Sekas, protams, bija vēl smagākas… Taču jau pēc pāris gadiem spēju runāt krieviski un piedalījos Tautu draudzības festivālā mūsu skolā, kad uzņēmām ciemos moldāvu draugus. Šodiena darbā bez krievu valodas nebūtu iedomājama. Paldies A. Mikštai par stingrību! Prasīga bija arī skolotāja Dzidra Megi, bet latviešu valodas likumus laikam jau puikām, kuriem tikai blēņas galvā, bez stingrības neiemācīt. Pateicoties klases audzinātājai A. Šrāderei, braucām ekskursijās gan pa Latviju, gan dažādām PSRS vietām – Ļeņingradu, Maskavu, Krimu.

1984. gadā skolā sāka strādāt ģeogrāfijas skolotājs Mārtiņš Ošs. Viņš rīkoja pārgājienus, veda skolēnus uz orientēšanās sacensībām „Reljefs” pa visu Ogres rajonu, piedalījās rajona skolēnu tūrisma salidojumos. Organizēja arī tālākus pārgājienus kalnos – Krimā, Urālos. Atceros, ka vienā no pārgājieniem nakšņojām pie Braslas zivjaudzētavas, un mēs, puiši, pirmajā vakarā gājām uz slīpā zivju ceļa ķert ar rokām nēģus, skolotājs šo pasākumu paspēja pārtraukt jau pašā sākumā, bet, iestājoties naktij, apēdām gandrīz visu pārgājienam paredzēto pārtiku. Tad gan mēs dabūjām „pa mizu”, un gandrīz jau pēc pirmās nakts mums pasākums beidzās, taču skolotājs apžēlojās, un tika iziets viss ieplānotais maršruts. Neaizmirstams ir mans pirmais kalnu pārgājiens Krimā, kurš visticamāk arī pamudināja vēlākajos gados apmeklēt Tatrus, Himalajus, Andus un citus zemākus un augstākus kalnus. Pateicoties Mārtiņam, šodien esmu tur, kur esmu, jo tieši viņš mani aizrāva ar ceļojumu un pārgājienu garu, ar dažādu karšu lasīšanu un degsmi uzzināt ko jaunu. Kopā risinājām krustvārdu mīklas un meklējām enciklopēdijās atbildes uz nezināmo.

Neatņemama mana skolas dzīves sastāvdaļa bija darbošanās radio mezglā un diskotēku rīkošana gan skolā, gan ārpus tās. Tas bija īpašs laiks, kad radiomezglā kopā ar klases biedru Aināru Kākeri veidojām diskotēkas „Sissegale” programmas, būvējām dažādas gaismas mūzikas ierīces – „skrejošos uguņus”. Bija sācies atmodas laiks, un viens no diskotēkas gaismas atribūtiem bija Ziemassvētku brīvdienu laikā uzbūvētais auseklītis. Paldies skolotājām Brigitai Zukulei un Valentīnai Caunei par palīdzību pārvarēt dažādus organizatoriskos šķēršļus un pārliecināt skolas direktoru uzticēties mūsu iedomātajiem plāniem.

Protams, neiztika arī bez dažādām pārgalvībām. Reiz, lai mani nepieķertu, ciemojoties internātā pie meitenēm, pat tika kāpts no vienas istabiņas uz otru pa ēkas ārpusi no loga uz logu.

1989. gadā sarīkojām konkursu „Mis vidusskolniece” ar žūriju 9 cilvēku sastāvā. Jaunā aktu zāle bija pilna ar skatītājiem, un meitenēm bija jāveic dažādi uzdevumi: jādejo valsis, jāprezentē mājas darbu uzdevumi u.c. Organizējot diskotēkas, man bija jau zināma pieredze, bet, vadot šo pasākumu, uztraukums no sākuma bija milzīgs. Par pirmo Mis vidusskolnieci tika kronēta Rudīte Dišereite. Žēl, ka šis pasākums netika ieviests skolas dzīvē kā tradīcija.

Mūsu klases audzinātāja Aina Šrādere bija tā, kura savas klases 16 audzināmos skoloja, tirdīja, lutināja, aizstāvēja, rāja un mīlēja. Paldies Jums! Jūs uz visu mūžu būsiet mūsu mīļākā skolotāja. Skolotāja ar lielo burtu. Patiess prieks par Jūsu izturību un sevis ziedošanu šim darbam. Audzinot mūsu klasi, A. Šrādere teica, ka mēs, 16. izlaidums, būsim pēdējā viņas audzināmā, bet par prieku daudziem skolēniem tas nenotika, un skolotājas paspārnē ir vēl dažas izlaiduma klases.

Pēc vidusskolas beigšanas izmācījos par kartogrāfu – topogrāfu, vēlāk arī absolvēju LLU un ieguvu inženiera kvalifikāciju zemes ierīcībā. Studiju laikā strādāju naktsklubā un paralēli arī Valsts zemes dienestā dažādos valsts GPS projektos, tāpēc pēc augstskolas darba piedāvājumi bija vairāki. Un tā pamazām, iegūstot pieredzi un iemaņas, tika izveidots savs uzņēmums, kurš nodarbojas ar topogrāfisko plānu izstrādi, dažādu ģeodēzisko mērījumu veikšanu būvniecībā un grunts ģeoloģisko izpēti. Šāda veida pakalpojumi ir veikti arī Madlienā gan pašvaldībai, gan privātpersonām.

Mana sieva Inga ir zinātniece, kas Upsalā (Zviedrija) ieguvusi doktora grādu bioloģijā un savus pētījumus veic Valsts augļkopības institūtā. Dēls Mārcis ir pirmklasnieks un pirmo semestri pabeidza ar zelta liecību, par ko tētim liels prieks. Tā kā puika nāca pasaulē pašā Līgo naktī, tad pēdējos gadus mēs vairāk svinam viņa dzimšanas dienu, un jau par tradīciju ir kļuvis, ka tas notiek kādā ceļojumā. Šovasar – Hījumā salā Igaunijā.

Vispār esam lieli ceļotāji. No tālākām zemēm, kuras ir apmeklētas, jāmin Ķīna, Kambodža, Taizeme, Peru, Argentīna, Brazīlija, Islande. Un divas reizes mans favorīts – Nepāla.

Tagadējā lielākā aizraušanās ir spiningošana, ķerot foreles, vienatnē vai brienot pa aizaugušām upītēm, kā arī aktīvi piedalos dažāda mēroga spiningošanas sacensībās no krasta. Latvijā ar savu komandu ieguvu trešo vietu, bet Slovākijā izcīnīju 11. vietu 102 vīru no 21 valsts konkurencē. Bet var apvienot arī abas lielās aizraušanās – ceļošanu un spiningošanu. Fantastiska atpūta un atslēgšanās no mūsdienu steigas ir, aizbraucot uz Zviedriju aiz polārā loka, uzliekot plecos mugursomu un dodoties ap 15 km garā gājienā līdz vietai pie upes, kur nav ne elektrības, ne mobilā telefona zonas. Tur tiek uzcelta telts un nedēļu dzīvots, pamatā pārtiekot no tā, kas pa dienu noķerts upē. Bet, lai cik labi būtu svešās zemēs, visjaukākā ir atgriešanās Latvijā – mājās pie ģimenes.

Madlienas vidusskolai novēlu būt tādai mācību iestādei, kurā skolēna sabiedrotais ir skolotājs, kurš ieklausās, cenšas audzēkni saprast, iedvesmot. Tādējādi skola izaudzinās radošus, gaišus un brīvus cilvēkus, kuri būs valsts nākotnes veidotāji. Patiesībā mums katram ir labi jāpaveic tikai savs darbs, un tad mēs dzīvosim pārtikušā valstī!

Reinis Bičevskis