19. Izlaidums – Aiga Varga
Nekad nepadodies, ja gribi ko sasniegt!
Esmu Aiga Varga (vācu val. Warg, dzimusi Beitiņa), 19. izlaiduma absolvente (1993. gads). Madlienas vidusskolā sāku mācīties 1982. gadā, un manas atmiņās skolas gadi palikuši notikumiem bagāti. Jāteic, ka bērnības galvenie notikumi sākās jau Madlienas bērnudārzā, no kura maziem solīšiem devos uz skolu. Bērnudārza atmiņas un melnbaltas fotogrāfijas atgādina, ka bija tik daudz skaistu pasākumu, kuri sagādāja lielu prieku ne tikai bērniem, bet arī vecākiem (Salatēva gaidīšana, izlaidums…). Spilgti atmiņā palikusi dejošana un dziedāšana pie Valdas Jirgenas. Dejošana manai sirdij bijusi īpaši tuva arī visus turpmākos dīves gadus. Paldies un mīļi sveicieni visām audzinātājām (Lilijai Mūrniecei, Maldai Lapiņai u.c.)!
Dodoties uz skolu, 1. septembrī kā pirmklasniece biju ļoti uztraukusies, bet tajā pašā laikā jutos liela meitene. Ar asterēm rociņās gāju pie Dainas Līdakas, klases audzinātājas, kas sniedza pirmās svarīgās zināšanas tālākajiem mācību gadiem. Un, ja esi skolēns pie skolotājas D. Līdakas, tad tev ir jādejo. Te nu atkal es varēju darīt to, kas man ļoti patika, – dejot tautas dejas. Bijām labi dejotāji, pat ļoti labi. Bieži piedalījāmies deju kolektīvu skatēs un izcīnījām pirmās vietas. Mums bija iespēja piedalīties arī visos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos Rīga, kuri notika, kamēr biju Madlienas vidusskolas skolniece. Mums visiem tas bija ļoti emocionāls notikums.
No 4. līdz 9. klasei mums bieži mainījās audzinātājas, jo bijām „traka” klase (sevišķi puiši). Algebras skolotājas Brigita Zukule un Aina Šrādere bija stingras un saprotošas skolotājas ar lielu pieredzi. Latviešu valodu un literatūru mācīja skolotajas Daira Putriča un Anita Tukiša – ļoti jaukas, jaunas, prasīgas. Viņas mēģināja panākt, lai slavenie latviešu rakstnieki un dzejnieki paliek mūsu atmiņā. Pirmā vācu valodas skolotāja bija Valda Jirgena, pēc tam Vija Funknere. Viņas, kā izrādās, ielika svarigus pamatus manai tālākajai dzīvei – iemācīja pirmos vārdus un teikumus vācu valodā. Vēlāk šīs zināšanas ļoti noderēja, jo es nu jau 18 gadus dzivoju Vācijā. Darbmācības stundas, kuras vadīja Valija Poļaka, bija interesantas ar zeķu adīšanu, svārku šūšanu un citiem rokdarbiem. Sevišķi patika darbmācības kabineta virtuvē gatavot ēst. Fizkultūras skolotājs Andris Šrāders piedāvāja apgūt dažādus sporta veidus, lai skolēni būtu sportiski un labi attīstīti – arī peldēšanu, distanču slēpošanu. Man ļoti, ļoti nepatika skriet garās distances… Krievu valodas skolotāja Klavdija Buša bija ļoti simpātiska, bet klusa, taču gana prasīga (Lermontovs, Puškins, Tolstojs – ļoti svarīgi autori, kuru darbi katram būtu jāizlasa). Vēl noteikti nevar aizmirst ierindas skates, tās tika organizētas ar dziesmām un soļošanu. Bija liela intriga un nopietna sacensība – kura klase vislabāk nosoļos? Skolotājs Broņislavs Zukulis visus manus 12 skolas gadus bija skolas direktors un vēstures skolotājs. Kā direktors viņš bija tāds, kādam direktoram jābūt, – kārtīgs, stingrs, vienmēr uzvalkā. Kā vēstures skolotājs- nebija nekādu problēmu. Labprāt gāju uz vēstures stundām.
Arī kartupeļu un akmeņu lasīšana sovhoza tīrumos bija interesantas, bet grūtas dienas, un tad nebija jāiet uz skolu un jāmācās! Ļoti laba ideja! Savukārt vasaras brīvlaikos bija jādodas uz skolu un jāpalīdz kopt skolas dārzu vai tīrīt telpas, lai 1. septembrī viss būtu tīrs un kārtīgs. Mācību gada laikā bija arī virtuves dežūras, kad bija jāpalīdz saklāt un nokopt galdus. Un dežūras pie zvana, ziņojot, kad stunda sākas un beidzas. Arī kolosālas dienas, jo nenotika mācības.
Līdz pat šai dienai palikušas prātā pārrunas par uzņemšanu vidusskolā. Sēdēja komisijā vairāki skolotāji, un tad viens no viņiem teica: „Mēs uzņemsim tevi, Aiga, vidusskolā, ja tu vairs nešpikosi!” Vidusskolas laikā mūsu klases audzinātāja bija Vanda Kalniņa. Stingra skolotāja, jo citādi mūs nemaz nevarētu savaldīt. Bijām 12 skolēni (10 meitenes un divi puiši), jautra klasīte, jo sākās pubertātes laiks un vajadzēja izmēģināt visādas lietas. Vanda Kalniņa bija arī mūsu ķīmijas un bioloģijas skolotāja. Ķīmijas lielā klase izskatījās kā laboratorija, un tajā vienmēr bija specifiska smarža, kuru vēl šodien spēju iztēloties. Bioloģijas kabinetā savukārt jutos kā botāniskajā dārzā. Skolotājai V. Kalniņai nebija viegli ar mums, dažām meitenēm. Bet kopumā trīs vidusskolas gadi palikuši gaišā atmiņā, kaut gan bija arī ļoti daudz jāmācās.
Pēc vidusskolas beigšanas sāku mācīties Rīgā par medmāsu LU P. Stradiņa medicīnas koledžā. Pēc profesijas iegūšanas tur arī kādu laiku strādāju. Man vienmēr gribējās darboties medicīnas jomā, laikam jau tāpēc, ka mamma strādāja par ārsti un man patika, ka medmāsas pie mammas slimnīcā palīdzēja slimniekiem ar špricītēm, tabletītēm. Es labprāt strādāju „Stradiņos”, bet diemžēl nepietika naudiņas visam, kas bija nepieciešams un ko gribējās. Tad nu sāku strādāt vēl citā slimnīcā nepilnu slodzi, bet man vairs nebija viegli. Naudas nu pietika līdz mēneša beigām, bet es biju ļoti nogurusi, iekaisa acis. Mamma redzēja, ka man neklājas labi, un sacīja, ka viņa esot no kādas paziņas dzirdējusi par nopietnu firmu, kura meklē auklītes bērniem Vācijā. Es pieteicos. Pirmajā brīdī biju uztraukusies, bet pozitīvi. Bažīgu darīja tas, vai derēs vācu valodas zināšanas. 1998. gadā aizbraucu uz Vāciju. Trīs gadus nodzīvoju vienā ģimenē, kur auklēju puisīti. Ļoti ātri iemācījos vācu valodu, jo zēns ar mani daudz runāja. Šajā laikā iepazinos arī ar savu vīru, ar kuru esam precējušies jau 15 gadus. Mums ir divi bērni – Toms, kuram ir 10 gadu, un Paula, kurai ir 5 gadi. Pēc auklītes darba gadiem pārliku Vācijas medmāsu profesionālos eksāmenus un nu jau 12 gadus strādāju par medmāsu slimnīcā Vīsbādenē. Joprojām man ļoti patīk šī profesija un uz darbu eju ar prieku.
Katru gadu vasarā ar ģimeni braucam uz Latviju, uz Madlienu, uz manu vecāku mājām „Steķiem” satikt visus, kas man ir svarīgi. Maniem bērniem un vīram ļoti patīk Latvijā un sevišķi „Steķos”. Omītes lielais dārzs ar garšīgajiem gurķīšiem, tomātiņiem, zirnīšiem… Opītis un mans brālis Jancis izvizina Tomu ar traktoru. Paulai savukārt ļoti mīļi ir kaķīši un sunītis. Man un manai ģimenei tā ir paradīze. Vecmammai februārī apritēs 90 gadu, bet viņa vēl ir tik aktīva – var pat pieveikt manu dēlu galda spēlēs! Viņa daudz atceras no maniem bērnības laikiem, kad mēs ar brāļiem visus brīvlaikus pavadījām pie viņas „Steķos”. Un vēl, protams, ja esmu Latvijā, obligāti ir jāapciemo manas piecas draudzenes no Madlienas skolas gadiem. Šīs satikšanās ir ļoti svarīgas. Tad daudz atceramies un runājam par klases biedriem un skolotājiem, daudz smejamies par interesantiem skolas laika starpgadījumiem. Mēs, piecas meitenes, atkal satiksimies 2017. gada oktobrī Madlienas vidusskolas 45. dzimšanas dienā.
Varu no savas pieredzes teikt vienu – nekad nepadodies, ja ļoti gribi kaut ko sasniegt! Tu noteikti sasniegsi! Man visādi klājās Madlienas skolā un arī ar iedzīvošanos Vācijā, bet, ja apkārt ir uzticami draugi un ģimene, kas tevi uzmundrina grūtos brīžos, tad viss ir iespējams. Ja cits citam palīdzam, tad varam sasniegt arī šķietami nesasniedzamo.
Es vēlu Madlienas vidusskolai tikai pašu labāko! Ko tik Madliena tagad bērniem nepiedāvā – lasīju Madlienas avīzītē, ka ir gan mākslas un mūzikas skola, gan sporta pulciņi un citas aktivitātes! Tas skolēniem ir ļoti svarīgi, lai varētu atklāt savas spējas dažādos virzienos. Paldies visiem skolotājiem par pacietību, pretimnākšanu un, protams, arī par stingrību. Mana skola ir vislabākā skola pasaulē! Tiekamies 2017. gada rudenī!
Aiga Varga (Warg, dzim. Beitiņa)