2. Izlaidums – Vilma Balode

Cik nozīmīgi ir sastapt īstos cilvēkus!

„Smeldzošs tango piepīpētā zālē
Atpakaļ nes mani gadu tālē,–
Atmiņā aust pagājušā meti.”
/Jānis Sarkanābols/

Esmu Madlienas vidusskolas 2. izlaiduma (1976) absolvente. Tas bija tik sen, bet tagad liekas – tik nesen… Mana bērnības zeme ir un vienmēr paliks Vērene. Pagājušajos Saulgriežu svētkos ar māsām un viņu bērniem pārcilājām bērnības atmiņas. Cik daudz tās tomēr spēj saglabāt – smaržas, sajūtas… Vecāki bija darbos aizņemti, bet nemanāmā klātbūtne, ģimeniskums, siltums, rūpes – tas nekad nezudīs. Arī tagad, kad viņi nolūkojas no mākoņu maliņas, domāju, ka var lepoties ar mani un manām māsām Intu un Edīti.

Atminos vasarās garās un nebeidzamās biešu vagas no Vērenes ugunsdzēsēju torņa līdz pašai purva malai, siena grābšanu ar zirga grābekli, kamēr vienīgā vasaras kleita uz sēdekļa izberzta vienos caurumos, siena ķīpu likšanu šķūņos. Pēc tam bija pelde netālajā Ogres upē, tad „tautas bumba”, „gurķi” – nekas nelikās par grūtu, jo brīvpusdienas jānopelna. Vecāku ieaudzinātais darba tikums, pamatīgums – viss notika kaut kā pats no sevis, bez piespiešanas un bāršanās.

Skolas gaitas uzsāku Madlienas vecajā muižā. Pirmā skolotāja Leonora Atslēdziņa bija prasīga, arī mīļa. Vēl tagad atmiņā viņas stingrais „satvēriens”, kad nepadevās s burtam tas apaļais izliekums. Tā kā skola bija 12 km no mājām, nedēļu paliku internātā. Mūs, mazos, pieskatīja lielās meitenes, no šodienas skatoties – kādas nu lielās, 7. un 8. klase! Dzīve internātā – īsta patstāvības skola! Pusdienas par brīvu, brokastīs un vakariņās tēja un maize, pārējais – cukurs, sviests, ievārījums, kas nu kuram koferītī no mājām. Gandrīz kā Jāņa Poruka „Kaujā pie Knipskas”! Rudeņos gājām lasīt sēnes un ābolus.

Atmiņā ataust piedzīvojumi no internāta laikiem. Kādas piecpadsmit dažāda vecuma meitenes dzīvojām vienā telpā. Lielajām, protams, interese par puišiem, tad mēs, mazie pirmklasnieki, bijām kurjeri pastnieki – nogādājām zīmītes puišiem. Skolas direktors Pēteris Trijecs, ļoti labestīgs, ar ģimeni dzīvoja tajā pašā stāvā, pieķēra mūs, un tad mēs visi koridorā stāvējām garā rindā naktskreklos un bumbierenēs.

Citureiz bija uzsnidzis sniedziņš. Lielās meitenes izdomāja, ka ar basām kājām jāapskrien apkārt skolai. Mēs, mazās, līdzi. Apskrienam, bet skolas durvis ciet, mīņājamies uz lieveņa, līdz beidzot skolotājs Oskars Siliņš apžēlojās. Un nekādu iesnu!

Vēl, protams, teātris! Skolotāja Dzidra Megi ar savu Borisu dzīvoja turpat augšā divās mazās istabiņās. Vakaros teātra mēģinājumi. Atceros, kā iestudējām lugu, kur es, Sarmīte Kucika un laikam Pārsla Tauriņa attēlojām bitītes, mums bija tā skaisti jādejo un jādzied: „Zum, zum, bitīte, zum, kamenīte!” Sarmītei bija kājās mīkstas filca čības, bet tā dejošana izdevās kā lācim. Tad skolotāja Dz. Megi sacīja: „Nu kāda tu bitīte! Tu jau sirsenis!” Atminos pasaku „Trīs sivēntiņi”, kurā Sarmīte laida vaļā savu kliedzienu. Es spēlēju žagatu telefonisti, teksta maz: „Divi, četri, savienoju.” Bet kāds uztraukums! Un tērpi un grims! Tos šuva skolotāja Dz. Megi un viņas draudzene vācu valodas skolotāja Lilita Džede. Jaungada svētku programmā teātra izrāde bija vakara nagla. Protams, gribējās jau tās galvenās lomas! Un tad sagaidīju – meitene sapnītī pasakaini zilā kleitā…

Klases audzinātāji mainījās – 5. un 6. klasē latviešu valodas skolotāja Arita Matisone. Viņa dzīvoja sarkanajā Mežaku mājā, un mūsu klases logi bija uz to pusi. Mēs viņu gaidījām un mīlējām (viņa mūs atcerējās un apciemoja 12. klases izlaidumā). 7. klasē – sirsnīgā skolotāja Marta Lejniece. 8. klasē – skolotājs Andris Šrāders. Atceros Vecgada svinības jau jaunajā skolā – silts, dubļi, skolotājs paņem akordeonu, un mēs visi ārā ap eglīti. Domājām, ka viņš turpinās mūs audzināt arī vidusskolā. Bet nekā! Jauna klase, jauni skolēni no Lēdmanes, Meņģeles, Ogres un jauna latviešu valodas skolotāja Laimdota Jonkuse. Nezinu, kā citiem, bet viņa bija mana Skolotāja! Mīlestība uz literatūru, dzeju – Jānis Sarkanābols „Stella Polaris”, Andris Bergmanis „Uzdāvini man tīru sniegu”. Un, ja ne traģiskie notikumi pēc 9. klases vasaras nometnes, kur visi jutāmies tik vienoti… Mūsu ceļi šķīrās uz visiem laikiem. Pirms kādiem 25 gadiem sastapu skolotāju autobusā, uzrunāju… pārāk smagas viņai tās atmiņas par savu pirmo darba vietu pēc Liepājas pedagoģiskā institūta.

Un tad 10. un 11. klasē skolotāja Ausma Grīsle. Mierīga līdzās pastāvēšana. Viņa bija no Pļaviņām, brīnišķīga latviešu valodas un literatūras skolotāja! Ekskursija pa romāna „Zaļā zeme” vietām. Fenomenāli! Pēc tam jau biezā romāna lasīšana nelikās par grūtu!

Vidusskolas laiks man saistās ar fantastiskajiem skolotājiem – saprotoši, atbalstoši, iecietīgi, nekādas balss pacelšanas, profesionāļi savā jomā, brīnišķīgi cilvēki. Tā bija vidusskolas bagātība!

Krievu valodas un literatūras skolotājs Fridrihs Funkners – vēl tagad no galvas varu citēt Oņegina vēstuli Tatjanai: „Ja vas ļubļu, čevo že boļje…” Arī vācu valodas mācīšana smalkajā lingafonijas kabinetā. Manas vācu valodas zināšanas bija tik labas, ka, studējot augstskolā, lekcijās nebija, ko darīt, vēlāk pārstāvēju LU Filoloģijas fakultāti starpaugstskolu olimpiādē. Savus vācu valodas līmeņus ar regularitāti paaugstināju Gētes institūtā. Atceros militāro apmācību ar Kalašņikova automāta salikšanu un izjaukšanu uz laiku, ierindas skates, šaušanu pa tukšām pudelēm grantsbedrēs aiz Madlienas kapiem.

Skolas direktors Broņislavs Zukulis un vēsture – „atkodām” viņa sistēmu, kādu laiku varējām nemācīties, jo, kamēr pa skolēnu sarakstu noies līdz lejai… Cilvēcība un harmonija!

Matemātikas skolotāja Aina Šrādere. Kā man neveicās ar ģeometriju! Un tad vienreiz uz Jaungadu skolotāja pasauca mani un sacīja, ka vienīgais trijnieks uz liecības man ir ģeometrijā, bet viņa to neielikšot, un pēc brīvdienām man atzīme jāizlabo. Kaut ko tādu iedomāties 1973. gadā! Lūk, attieksme!!!

Fizikas skolotājs Gunārs Cilevičs – kā mēs, meitenes, skaitījām un gaidījām, kad beidzot skolotājs vairs nemainīs savas kaklasaites, košās un elegantās.

Ķīmijas skolotājs Māris Siliņš – vēl tagad zinu Mendeļejeva tabulu un bez grūtībām varu uzrakstīt ķīmiskas reakcijas apmaiņas vienādojumu. Un ne tikai… vidusskolnieces slepenā, romantiskā aizraušanās. Ķīmiju nemācīties vienkārši bija kauns. Un vēl bioloģija. Skolotājs vienreiz atstāja pēc stundām, un tēma tāda kutelīga – par vairošanos. Sarkstu un bālēju, bet, kad aizeju uz kabinetu, viņš lasa savu dzeju. Dzejoļus rakstīja arī klasesbiedri Nellija Kovaļevska, zinu, ka viņai ir izdotas kādas bērnu dzejas grāmatas, Guntars Brālis – joprojām saglabājusies nodzeltējusi lapiņa: „Tu atnāci kā zibens un aiziesi kā zibens.”

Sporta skolotājs Andris Šrāders – attieksme un mīlestība pret sportu. Tā nav zudusi arī tagad – regulāri apmeklēju ūdens aerobikas nodarbības, ziemā paslēpoju. Sekoju līdzi sporta spēlēm, īpaši komandu. Skolas laikā, lai gan augumā biju maza, spēlējām basketbolu. Tās cīņas ar jaunākās māsas Edītes klases komandu bija nu tik principiālas, ka pēc zaudējuma varējām nedēļu nesarunāties. Orientēšanās pie Oskara Siliņa un tūrisma pārgājieni, vēlāk pāris reizes esmu piedalījusies „Magnētā”.

Pēc vidusskolas bija divas izvēles: studēt LU literatūru vai ģeogrāfiju. Grūta izšķiršanās. Ģeogrāfus atmetu, jo vienkārši nobijos no lielā konkursa: 5 uz vienu vietu. Iestājos Filoloģijas fakultātē, studējot sapratu, ka mana turpmākā dzīve būs saistīta ar skolu.
Pēc valsts sadales vajadzēja strādāt Latgalē. Joprojām ticu, ka mūs vada kāda roka. Vecākā māsa Inta strādāja Rīgā Dzirnavu ielā nelielā grāmatnīcā, viņiem bija fenomenāla vadītāja Regīna Dukāte, beigusi Cēsu skolotāju institūtu, erudīta un harizmātiska personība. Un viņas komanda – meitenes 7–8 gadus vecākas par mani, bet cik zinošas un inteliģentas. Kādas balles! Vienmēr tematiskas un sarunas par teātri un mākslu, arī bohēma pieļaujamās robežās. Cik nozīmīgi ir sastapt savā dzīves ceļā īstos cilvēkus! Blakus Berga bazāram atradās Rīgas 41. PTV, tur vajadzēja latviešu valodas skolotāju un bibliotekāri, bet ar noteikumu, ka skola nodrošinās ar dzīvojamo platību, tad uz Latgali nevajadzēs doties. 1980. gados tas bija kas neiedomājams! Aizeju pie skolas direktores, un viņa, mani nepazīdama, paraksta vajadzīgo papīru. Sadales komisija pārsteigta, un es sāku strādāt skolā. Protams, dzīvojamā platība palika uz papīra.

Pēc pusotra gada direktore laikam saskatīja manī kādas prasmes un uzaicināja strādāt par direktores vietnieci audzināšanas darbā. Draugi mani sauca par Makarenko, jo kontingents skolā bija smags. Lotosi, talkas kolhozos, mācīju latviešu valodu un audzināju klases. Mani tas viss tā aizrāva. Bet, lai turpinātu strādāt par direktores vietnieci, vajadzēja stāties partijā. Skolas partijas sekretārs teica, ka inteliģencei tik reti piedāvā vietas. Iestājos, jo man gribējās turpināt aizsākto. Protams, uztvēru to nenopietni. Man vēl tagad saglabājusies neliela draudzeņu dāvināta balta kartiņa ar sarkanu sirpi un āmuru un uzrakstu „Partija – mūsu laikmeta prāts, gods, sirdsapziņa”. Gaisā sāka virmot brīvības vēji… Kā iestājos, tā arī izstājos. Karjerā kāpums – kļuvu par direktores vietnieci ražošanas darbā, skolu pārdēvēja par Rīgas 12. arodvidusskolu. Mēs apmācījām speciālistus apavu ražošanai. Liekas, kas tad tur – kurpe, zābaks! Iemācījos un pārzinu visas ar apavu ražošanu saistītās operācijas. Tas ir tik aizraujoši!

Sākās pārmaiņas, un es kļuvu par skolas direktori. Tad notika nacionalizēto īpašumu atdošana to īstajiem īpašniekiem, un manu skolu no Berga bazāra izlika un pārcēla uz Vecmīlgrāvi, kur divus gadus stāvēja tukša 22. arodvidusskola, kurā mācīja kuģu speciālistus plašajai Padomju Savienībai. Izveidoju savu komandu, pārvilināju māsu Edīti par vietnieci saimniecības darbā, jo man bija vajadzīgs cilvēks ar apgriezieniem un kuram es varu uzticēties. Kopā mēs izveidojām skolu kā konfekti un jutāmies kā ģimene (ap 250–300 audzēkņu). Un tā 10 gadus.

Tad atkal pārmaiņu vēji. Tāpat kā šodien skolu tīkla optimizācija – mazo skolu likvidēšana, pievienošana, savienošana, atvienošana. Absurds! Reformas izglītībā turpinās! Paliku bez darba, domāju, kas tad tur – mācīšu latviešu valodu. Izrādās, ka neviens direktors īpaši nealkst pēc skolotāja, kas bijis direktors! Pēc nelielas atelpas mani draudzene uzaicināja uz Rīgas Amatniecības vidusskolu – strādāju bibliotēkā, pasniedzu latviešu valodu, biju audzinātāja integrētai grupaipuse audzēkņu dzirdīgi, otra puse – nedzirdīgi. Iemācījos zīmju valodu! Mani audzināmie pēc 4 gadiem pabeidza skolu, un man kaut kā pietrūka, iestājās rutīna. Nolēmu atkal mācīties, sāku RPIVĀ studēt psiholoģiju. Pašlaik strādāju par psihologu skolā. Šo darbu izjūtu kā aicinājumu, sava veida misiju. Joprojām papildinu zināšanas.

Esmu precējusies, dzīvoju ar vīru Rīgā viņam atdotā tēva īpašumā. Brīvajā laikā daudz lasu, vismaz reizi mēnesī apmeklēju teātri, interesējos par ezotēriku. Garīgā līdzsvara atgūšanai palīdz darbs dārzā, māsas un, protams, Vērene.

Madlienas vidusskolai un tās kolektīvam novēlu motivētus skolēnus un stingri turēties šajos pārmaiņu, reformu laikos. Skolotājiem veselību, izturību, jo ar saviem skolotājiem Madliena vidusskola var lepoties!

„Dzīve ir kā džezs. Tā kļūst labāka, kad ļaujamies improvizēt.”
/Džordžs Gēršvins/

Vilma Sprancmane (Balode)