20. Izlaidums – Ilze Smilškalne
Mana skola
Manas gaitas Madlienas vidusskolā aizsākās 1983. gadā. Maza un bikla kopā ar māmiņu un tēti devos uz skolu, kuru biju iepazinusi sagatavošanas klasē. Kādu klasesbiedru jau zināju, taču lielākā daļa bija to, kuri bija apmeklējuši bērnudārzu un kļuvuši par draugiem, bet man sveši. Katru rītu bija agri jāceļas, lai ar autobusu no Vērenes brauktu uz Madlienu. Esmu 11 gadus bijusi uzticīga Madlienas vidusskolai, to sekmīgi absolvējot 1994. gadā (20. izlaidums).
Mana pirmā audzinātāja bija skolotāja Anastasija Pužule, stingra un prasīga. Skolas formai vienmēr bija jābūt kārtībā, apkaklītei un aprocītēm baltām, pie krūtīm piespraustai oktobrēnu nozīmītei. Gatavojāmies arī ierindas skatēm, kur visi soļoja, dziedāja un klases sacentās savā starpā.
Atmiņā palicis lauciņu laiks, kad vasaras brīvlaikā trīs reizes braucām uz skolu, lai lasītu ogas, ravētu. Skolā iemācījāmies strādāt, būtiska nozīme bija dežūrām ēdnīcā un arī pie skolas zvana, vajadzēja mazgāt abas kāpnes līdz pat trešajam stāvam, koridoru un kādu daļu no garderobēm. Ja bijām dežūrklase, bija jārūpējas par kārtību skolā. Klasē tika sadalīti pienākumi, kur katram būs jādežūrē – kādā no stāviem, ēdnīcā, sporta vai internāta galā, garderobēs. Neaizmirstamas atmiņā palikušas līnijas pirmdienas rītos, kad visi sanāca otrajā stāvā un skolas vadība izstāstīja nedēļas notikumus, labo un slikto. Mācību iestādes noteikumu pārkāpēji tika izsaukti līnijas priekšā un norāti.
Pamatskolas pirmā audzinātāja bija Inta Oša – jauna, skaista un jauka, bet skolotāja aizgāja dekrētā, un klasi pārņēma Mārtiņš Ošs. Mūsu bija ģeogrāfijas klase, kurā labprāt uzturējāmies. Audzinātājs daudz ceļoja un nodarbojās ar tūrismu, tajā iesaistīja arī savus audzināmos. Vēl tagad māku salocīt telti un sasiet tūrisma mezglus. Spilgtākās atmiņas ir no vidusskolas laikiem, kad braucām pa Gauju un Ogri ar laiviņām. Klase bija maza, tikai seši skolēni, tādēļ bijām ļoti saliedēti un draudzīgi. Sāpīgs notikums saistās ar 12. klasi, kad klasesbiedrs Māris gāja bojā sadursmē ar vilcienu Skrīveru stacijā.
Liels paldies skolotājam Andrim Šrāderam, kas iemācīja mīlēt sportu. Es labprāt piedalījos sacensībās un guvu arī labus rezultātus. Ļoti patika iet uz peldēšanas stundām. Sporta nodarbību neatņemama sastāvdaļa bija stunda šautuvē, kur bija auksti un baisi. Interesanta bija skolotāja Ilze Rengarte, kas mācīja algebras formulas un ģeometriskās teorēmas. Ne stunda nepagāja bez viņas izteicieniem, kurus pierakstīju klades aizmugurējās lapās. Vēsture aizritēja ātri un nemanāmi, jo Valentīna Caune stundas mācēja pārvērst par vēstures notikumu. Arī krievu valodas skolotāja Antonija Mikšta ieguldīja lielu darbu, lai es apgūtu svešvalodu, kas nepieciešama visu dzīvi. Vidusskolā vācu valodu mācīja Jekaterina Viļkeviča, kura strādāja ar mums kā ar lieliem cilvēkiem, un vācu valoda tika apgūta teicami – visi guva labus rezultātus eksāmenā. Paldies skolotājiem par ieguldīto darbu manas izglītības veidošanā!
Pēc Madlienas vidusskolas ceļš mani aizveda uz Jelgavu, kur savu pirmo augstāko izglītību ieguvu LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē lietišķās mājturības specialitātē. Lai turpinātu darbu skolā, atgriezos Jelgavā un ieguvu pedagoģisko izglītību. Nostrādādama gadu Meņģeles pamatskolā, atgriezos Madlienā un sāku strādāt par sākumskolas skolotāju, bet pēc gada jau biju mājturības pedagoģe. Tā tas turpinās līdz šodienai.
Esmu precējusies ar savu skolas biedru, kaimiņu. Kopā audzinām divus bērnus – meitu Lindu, kas mācās 7. klasē, un otrklasnieku Pēteri. Abi izglītību iegūst Madlienas vidusskolā. Linda jau ir beigusi Kārļa Kažociņa Madlienas Mūzikas un mākslas skolas mākslas nodaļu, bet Pēteris tajā vēl mācās.
Skolai gribu novēlēt, lai nepazaudē vidusskolas statusu. Skolotājiem – lielu izturību, radošus bērnus, saprotošus vecākus.
Ilze Smilškalne,
2016. gada marts.