21. Izlaidums – Pārsla Liepiņa

Skolu atceros ar prieku

Esmu Plāteres bērns. Mūsu ģimene dzīvoja daudzdzīvokļu mājā. Vecākiem esam trīs bērni: es un divi brāļi. Pirmās gudrības apguvu bērnudārzā „Taurenītis”, kur arī iepazinu savus nākamos skolas biedrus – labākās draudzenes un draugus.

Atminoties 1970. un 1980. gadu Plāteri, kas tik toreiz nebija! Pirmsākumos – sava ciema padome, pasts, veikals, ēdnīca, traktoristiem darbnīca, smēde, savs klubiņš pasākumiem, kino, pakalpojumu kombināta filiāle. Bibliotēkā strādāja un klubiņu vadīja Viktorija Boļšaka, kura mūs, plāteriešus, vienoja kopīgos pasākumos. Bija ļoti interesanti un radoši. Aktīvi darbojoties, arī es apguvu pirmos pamatus daiļrunāšanā. Mācījāmies dzejolīšus, iestudējām ludziņas, kā arī jauki pavadījām brīvo laiku.

Ziemā no Sproģkalna un grantsbedrēm nācām mājās kā sniega kupenas. Otrā rītā bija jādodas uz skolu, bet drēbes vēl mitras, slapjas ne pa jokam! Uz skolu braucām ar strādnieku autobusu, dažreiz tētis mūs atveda un aizveda ar piena mašīnu. Kas par bērnu baru bijām Plāterē – vairāk nekā 30 ar savām blēņām, priekiem, asarām! Cits par citu rūpējāmies un aizstāvējām.

Joprojām atceros skolas gadu rudeņus, kad sākās katrs mācību gads, kā skola smaržoja pēc asterēm un gladiolām. Ziedus dāvājām savām mīļajām skolotājām.

Jau no mazākajām klasēm padomju saimniecībā „Madliena” vasarās ravējām lopbarības bietes. Ziemā tā bija barība gotiņām fermās. Par ravēšanas darbu mums, bērniem, sovhozs piešķīra brīvpusdienas – tā bija ļoti laba darba audzināšana.

Kā pirmklasniecei skola šķita tik plaša, arī sveša, taču bija liela griba mācīties. Viss jau nemaz neklājās tik gludi un raiti. Mūsu pirmā klases audzinātāja bija Leonora Atslēdziņa, ļoti mīļa un sirsnīga – mūsu Noriņa. Ar prieku atceros visas skolotājas. Vija Funknere „ielika” labus pamatus vācu valodas apguvei, Klavdija Buša atklāja krievu valodas burvību. Matemātiku kā ar karoti „ielēja” skolotāja Aina Šrādere, nekad nesteidzās apgūt mācību vielu, kamēr visai klasei kārtējā tēma nebija saprotama. Skolā īsti nesaistīja vēsture un ģeogrāfija. Atceros gadījumu, kad visa klase aizbēgām no ģeogrāfijas stundas. Kad prasīja, kurš vainīgs, zēni atbildēja: „Visi.” Jau tad bijām īsta timuriešu komanda – viens par visiem un visi par vienu. Augstu vērtēju direktoru Broņislavu Zukuli, jo skolā bija disciplīna un kārtība. Uzskatu, ka skolas direktoram ir jābūt vīrietim un ar stingru mugurkaulu. Sporta nodarbību vadīšanā pateicība Andrim Šrāderam un Jevgēnijam Liepam. Mūsu klasē sports bija „topā”, labākā un mīļākā stunda, kā arī darbmācība un mājturība. Sirsnīga un mīļa bija arī mūsu latviešu valodas skolotāja Anita Tukiša.

Skolas laikā bija formas tērpi. Man tas patika, jo visi bijām līdzīgi, nevis kā šodien – jo trakāk, jo labāk, bez kādas gaumes izjūtas. Esmu bijusi pioniere. Katru dienu, dodoties uz skolu, apsēju sarkanu kaklautu, zilajai kleitai obligāti vajadzēja būt klāt baltai apkaklītei.

Kad pabeidzu 9. klasi, nevēlējos mācīties citur. Tā iesāku vidusskolas gaitas Madlienā. No pirmsākumiem bijām palikuši tikai kādi divpadsmit skolēni ar klases audzinātāju Ainu Šrāderi. Klasēs uz katras palodzes bija pa puķupodam, par tiem atbildīgi bija dežuranti. Viņi katru dienu rūpējās par kārtību kabinetā, divi skolēni bija norīkoti dežūrēt skolas ēdamzālē. Dienas beigās telpu izslaucīja. Mācījāmies arī sestdienās, pēc ceturtās stundas vēl atlika laiks klasi un garderobi izmazgāt un sapost jaunajai nedēļai. Vasarā noteiktās dienās divas vai trīs reizes gājām strādāt skolas lauciņā. Atceros, kā skolotāja Vanda Kalniņa mācīja pareizi uzrakt dobes, kas nemaz nebija tik viegli izdarāms. Skolas laiks bija interesants. Ar prieku atceros kartupeļu, ābolu un akmeņu talkas. Darbs – tā bija arī izdzīvošana, nevis laiska vāļāšanās pa gultu un kā šobrīd arī sēdēšana pie datora. Tagad darbu uzskata par līdzekļu iegūšanas avotu, nevis vērtību. Man šķiet, ka jauniešiem vajadzētu strādāt ar prieku, tādējādi mērķtiecīgi aizpildot savu laiku. Gandarījums par padarīto taču dod prieku.

Pēc Madlienas vidusskolas beigšanas (1995. gads, 21. izlaidums) jau agri kļuvu par māmiņu. Tas bija par iemeslu, kāpēc nedevos tālāk studēt. Strādāju tirdzniecības jomā, kredītiestādē un Madlienas bērnudārzā „Taurenītis” par skolotāja palīgu. Esmu izaudzinājusi meitu Santu un dēlu Elmāru, arī viņi nesen beiguši mācības Madlienas vidusskolā.

Laiki mainījušies, skolotāji arī, visa izglītības sistēma kļuvusi citāda. Vairs pat nav elementāras glītrakstīšanas, ir tikai ķeburi un nesaprotams raksts mājasdarbu burtnīcā. Katru burtiņu ir jāveido tā, lai pats var izlasīt un lai skolotājs nemin, kas rakstīts. Uzskatu, ka ģimenē ir vairāk jārunā ar bērniem. Tas palīdz viņiem izaugt iejūtīgākiem, līdzcietīgākiem, dzīvespriecīgākiem un draudzīgākiem. Katru dienu mācībās jāuzzina kas jauns. Ko šodien darīt skolotājam, ja viņš redz, ka bērns patiešām negrib mācīties, ka viņu maz kas interesē? Varbūt vīriešu skolotāju vajadzētu vairāk? (Bet zemais atalgojums un prestižs.) Tad ir jābūt priekam ar bērniem tikties un katru dienu kaut ko iemācīt interesantā veidā, radoši pierādīt, kā noris dažādi procesi.

Tomēr savu skolas laiku atceros ar prieku un ar smaidu sveicinu uz ielas ikvienu Madlienas vidusskolas skolotāju. Lai viņiem veselība, izturība un prieks audzināt jauniešus! Vēlu Madlienas vidusskolai pastāvēt vēl ilgi.

„Un, mīļie skolotāji, ko lai sakām,
Mēs Jūsu priekšā zemu paklanāmies.
Paldies, ka ierādījāt īsto dzīves taku,
Kas ved uz priekšu dzīves pakalnos.”

Pārsla Liepiņa (Sedoja),
2017. gada marts.