22. Izlaidums – Anita Muceniece

Šis skaistais skolas laiks

Mana bērnība un skolas gadi ir pagājuši Madlienā. No bērnudārza laikiem palikusi atmiņā muzikālā audzinātāja Valdiņa (Valda Jirgena), kuru saucu par „muzikālo Valdiņu”. Tik gaiša, tik „viegla”, tik labestīga. Atvadoties no bērnudārza, lai uzsāktu skolas gaitas, visvairāk bija žēl šķirties no šīs audzinātājas.

No mazākajām klasēm īpaši atmiņā palicis brīdis, kad tika nolasīts obligātās literatūras saraksts. Parasti tā bija kāda no pēdējām skolas dienām pirms garā vasaras brīvlaika. Tiklīdz bija saņemts grāmatu saraksts, tā no skolas kopā ar draudzeni Evu gāju uz ciema bibliotēku izņemt vasarai lasāmo literatūru. Mājās grāmatas nostāvēja glītā kaudzītē uz galda. Kad līdz skolas sākumam bija palikušas 2–3 nedēļas, mamma pirms gulētiešanas šad un tad lasīja grāmatas priekšā.

Droši varu apgalvot, ka visi pedagogi, kas mani mācījuši, ir skolotāji ar lielo burtu un katram no viņiem esmu pateicīga gan par mācīto, gan par uzslavām, gan arī par kādu skarbāku vārdu.

Mana pirmā klases audzinātāja bija Daina Līdaka, stingra un tajā pašā laikā ļoti mīļa. Pirmajos skolas gados katru rītu „vecās skolas” pirmajā stāvā notika rīta rosme. Par tās nokavēšanu dienasgrāmatās tika rakstītas piezīmes. Vienu reizi arī man gadījās nokavēt. Būdama kārtīga skolniece, vispirms noliku skolotājai uz galda savu dienasgrāmatu un tikai tad pievienojos pārējiem „vingrotājiem”. Atceros, kā sirsniņa drebēja no bailēm un kauna par to, kā pēc rīta rosmes skolotāja visas klases priekšā mani kauninās. Kad visi atgriezāmies, Daina Līdaka piegāja pie sava galda, paņēma manu dienasgrāmata, un es gaidīju, ka nu tik būs! Un sagatavojos „ielīst aiz kauna zemē”. Skolotāja piecēlās kājās un nāca atdot dienasgrāmatu, teikdama: „Tā kā Anita pati bez teikšanas bija nolikusi uz galda dienasgrāmatu, viņai piezīmi nerakstīšu.”

Atceros, ka sākumā netika liktas atzīmes. Toties skolotājai D. Līdakai bija „zīmodziņu” komplekts ar dažādiem zīmējumiem. Mēs ļoti centāmies izpildīt uzdotos darbiņus, lai tikai varētu nopelnīt burtnīcā zīmodziņu. Saņemt kādu no tiem – tā bija liela atzinība, vismaz es tā toreiz sajutos.

Lai cik grūts un nesaprotams būtu mācību priekšmets, labs un zinošs skolotājs vienmēr pratīs iemācīt un izskaidrot savas jomas mācību vielu. Sliktu mācību priekšmetu nemaz nav.

Skolotāja Dzidra Megi ar tautasdziesmām un latviešu rakstnieku darbiem iemācīja mums mīlēt un cienīt latviešu valodu, un pareizi to lietot gan runā, gan rakstos. Aina Šrādere iemācīja saprast matemātiku un iemīlēt ģeometriju. Valentīna Caune ar savu aizraujošo stāstījumu ļāva man domās uzburt dažādas vēstures ainas.

Andris Šrāders bija stingrs, bet godīgs skolēnu spēju novērtēšanā. Tomēr fizkultūra nebija vienīgā, ko skolotājs A. Šrāders lieliski vadīja. Joprojām atceros to dienu un pārsteiguma sajūtu, kad vienā fizkultūras stundā mums, kā parasti, vajadzēja nostāties ierindā, viņš pats uzkāpa tribīnēs, un tad atskanēja klavieru skaņas – visa sporta zāle piepildījās ar tik grandioza marša skanējumu. Atzīšos, ka gribētu vēl kādreiz dzirdēt, kā skolotājs A. Šrāders spēlē klavieres.

Biju sajūsmā par tūrisma pulciņu, kuru vadīja skolotājs Mārtiņš Ošs. Daudz gājām pārgājienos pa Latviju, nakšņojot teltīs, piedalījāmies orientēšanās sacensībās. Viņš mūs aizveda arī uz Krimu 10 dienu pārgājienā, kas bija mans pirmais tālais un garais ceļojums.

Ar lielu interesi klausījos skolotāja Andra Karaseva stāstījumus par kultūrvēsturi. Šajās stundās varēju atpūsties no pārāk lielas domāšanas.

Vidusskolā latviešu literatūru pasniedza skolotāja Daira Putriča, vēlāk – Silvija Tutāne. Viņas mums iemācīja nebaidīties paust savas pārdomas par mācību vielā iekļautajiem rakstnieku darbiem.
Studēdama Rīgas Tehniskajā universitātē, šad un tad atvēru pie skolotājas Vandas Kalniņas veiktos pierakstus ķīmijā. Tie tiešām noderēja, jo augstskolā neviens vairs katru vārdu atsevišķi nepaskaidroja.

Vidusskolā apmeklēju Intas Putniņas-Cīrules vadītās mākslas nodarbības. Es gan sākotnēji nebiju īsti pārliecināta, vai gribēšu turpināt, bet vienu nodarbību jau varēja arī izmēģināt. Nezinu, kādēļ, bet manī bija „iesēdies” tāds stereotips, ka visi mākslinieki ir lepni, pat iedomīgi, bet ne Inta. Sirsnīgās sarunās un darbos viņas nodarbībās aizmirsu iepriekšējo dienu neveiksmes gan skolā, gan mājās, prāts beidzot varēja atpūsties, un es pati radīju kaut ko vienkārši sava prieka pēc.

Atceros, ka vidusskolā bija noteikti obligātie un izvēles priekšmeti. Ar šodienas domāšanu varu teikt, ka tas bija neprāts ļaut šajā vecumā izlemt, kādus priekšmetus skolēns vidusskolā mācīsies vai nemācīsies. Lielākā daļa izdomāja, ka neapgūs fiziku – skolēnu valodā runājot „priekš kam tāda fizika?”.

12. klasē nāca apskaidrība un nepieciešamība par to „priekš kam tāda fizika?”, bet tad jau vairs nebija neviena skolotāja, kas mums varētu šo priekšmetu mācīt. Paldies skolas direktoram Broņislavam Zukulim un vidusskolas klases audzinātājai Vandai Kalniņai, kura bija arī mācību pārzine, ka sarunāja fizikas stundas Suntažos pie skolotājas Veronikas Ločas un mūsu stundu sarakstu sakārtoja tā, ka divas reizes nedēļā varējām braukt mācīties. Un, protams, paldies skolotājai Veronikai Ločai, ka viņa, nepazīdama, kādi mēs esam, tam piekrita.

Pēc pēdējā eksāmena ceļā no skolas uz mājām, nonākdama pie stadiona, nejauši atskatījos atpakaļ. Un tikai tad ieraudzīju, cik skaistā vietā atrodas Madlienas vidusskola un cik skola ir cēla. Sajūta bija tāda, it kā es skatītos uz dārgu gleznu. Visus šos 11 mācību gadus to pat nebiju pamanījusi. Tikai tad sapratu, cik patiesībā skolas laiks ir bijis skaists.

Pēc Madlienas vidusskolas beigšanas 1996. gadā (22. izlaidums) nākamais dzīves posms saistījās ar studijām Rīgas Tehniskajā universitātē, iegūstot ekonomista kvalifikāciju un sociālo zinātņu maģistra grādu starptautisko ekonomisko sakaru vadīšanā.

Pirmās nopietnās darba gaitas uzsāku Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, kur nostrādāju vairākus gadus, tad tīras nejaušības pēc nonācu „Latvijas Hipotēku un zemes bankā”. Pateicoties savam departamenta vadītājam un bankas vadībai, pilnveidojos gan kā personība, gan kā speciāliste, tas nodrošināja manas tālākās karjeras attīstības iespējas.

Šobrīd savā profesionālajā jomā ieturu pauzi, jo auklēju dēlus Kristeru (2 gadi) un Reini (6 mēneši).

Novēlu, lai Madlienas skolā bērni un skolotāji spietotu kā bites stropā – vienmēr darba pilni, vienmēr rosīgi un nenogurdināmi.

Anita Muceniece,
2017. gada marts.