24. Izlaidums – Mareks Liepa
Paldies par skaisto laiku!
Mani sauc Mareks, esmu Madlienas vidusskolas 1998. gada 24. izlaidums. Daudzi pazīst kā Žani vai Žanīti. Iesauka no tēta Jevgēnija Liepas, kurš skolā joprojām ir sporta skolotājs, un viņu sauc par Žani. Tad nu es tiku nodēvēts par mazo Žanīti, jo bieži vien bērnībā gāju viņam līdzi uz skolu, un tad bija Žanis lielais un Žanis mazais.
Nevarētu teikt, ka skolā biju ļoti apzinīgs, cītīgs un prātīgs skolnieks. Drīzāk jau tāds, kaut kāds pa gaisu, bieži vien slinks. Bet man bija jauki klasesbiedri, it īpaši labs draugs Ūdrītis (Andris Ūdrasala), kas ļāva norakstīt ķīmijas, algebras un ģeometrijas mājas darbus, jo no tiem skaitļiem nekā īsti nesapratu un bieži vien nebija laika mācīties, jo bijām pārāk aizņemti ar „blakuslietām”. Par to gan jāsaka liels paldies skolotājai Brigitai Zukulei, kura ļāva mums skolā darīt radošas lietas. Ar draugu Sandri Cileviču uzbūvējām skolas radio, ja pareizi atceros, radio nosaukums bija „Radio Poga”, kas skanēja katru starpbrīdi skolas gaiteņos. Tad vēl sanācām kopā un veidojām skolas avīzi „Maska”. Spēlējām diskotēkas un organizējām pasākumus. Vienā vārdā to laikam sauc par „ārpusklases darbu”. Tieši tā arī bija – vairāk ārpus klases nekā klasē. Laikam liela nozīme bija arī tam, ka vieta radiomezglam atradās trešajā stāvā blakus fizikas un ķīmijas kabinetiem, kur bija tāds kā mūsu radošais štābs.
Ļoti paveicās ar klasesbiedriem un arī klases audzinātāju vidusskolā Ritu Grāvīti. Mēs bijām tiešām draudzīga un saliedēta klase. Un joprojām ir bariņš no mums, kas regulāri satiekas un nepazaudē saites. Reti liela veiksme – klasesbiedri, kas ir arī labi draugi!
Interesanti bija veidi, kā pelnījām naudu, lai aizbrauktu ekskursijās – atceros, kā rudenī visa klase gājām lasīt ogas mežā, savukārt pavasarī stādījām kartupeļus. Un 12. klasē bija iespēja arī aizbraukt ekskursijā līdz Čehijai. Tur jāsaka paldies mūsu klases audzinātājas izdomai – kāpēc gan sēdēt un kaut ko gaidīt, lai kāds iedod, ja var paši nopelnīt.
Skaists laiks ir pavadīts. Patiesībā to novērtējam, kad esam jau prom. Nevar izcelt konkrētus atmiņu brīžus, liekas, viss bijis jauks – atmosfēra, cilvēki. Gribētos izmantot izdevību un pateikt lielo paldies pilnīgi visiem skolotājiem, kas man jebko ir mācījuši!
Kad kāds man jautā, kas es esmu, ar ko šobrīd nodarbojos, nezinu, ko īsti atbildēt –eksperimentētājs varbūt. Visu daru. Vienā vārdā nevar pateikt, ar ko tieši nodarbojos. Un tad, kad nevaru atbildēt, viena daļa domā, ka es esmu „bezģeļņiks”, jo man taču nav konkrēta rāmja, pēc kā vērtēt, kas esmu un kas neesmu. Un otra daļa domā, ka esmu „baigi gudrs un daudzpusīgs”. Taisnības nav ne vieniem, ne otriem, tā ir atrodama kaut kur pa vidu. Un, domāju, daudzi cilvēki, pat visu dzīvi nodzīvojot, nevar pateikt, kas viņi ir, un bieži vien no tā kaunas. Tā, īsi sakot, cenšos būt cilvēks. Tas izpaužas tā, ka bez trīs standartnodarbošanās veidiem – ēst, gulēt un iet uz tualeti – mani interesē vēl kaut kas…
Un ja par sasniegumiem, tad es neko dzīvē neesmu sasniedzis bez citu palīdzības. Ja teiktu, ka esmu, es melotu, tāpēc tādu īstu personīgo sasniegumu man nav. Ir viens labs un gudrs teiciens: „Ja esi zelts un tu spīdi, tev nevajag citiem to pierādīt… Viņi paši to redzēs!”
No otras puses, ir tik viegli, jo nav ne pie kā jāpieturas, es varu būt jebkas – vienu dienu Dj, citu dienu „bezģeļņiks”, vēl kādu dienu varbūt mākslinieks, vēl citu avīzes veidotājs, citu idiots. Tās lomas mainās kā dienas, nav vienādu identisku, katra ar kaut ko atšķiras, un tas ir skaistākais, jo nav vienveidības. Ļoti apbrīnoju un cienu tos cilvēkus, kas sevi ir atraduši kādā konkrētā amatā un visu dzīvi sevi pilnveido, pieslīpē, līdz kļūst par meistariem.
Man novēlējums skolai – nepazaudēt cilvēcīgumu un mainīties atbilstoši laikam. Šobrīd ir tā, ka viss ļoti, ļoti, ļoti ātri attīstās. Pasaulē ir informācijas pārbagātība, un kļūst grūti orientēties. No vienas puses, ir labi, ja datorā uzklikšķinot tu vari atrast to, ko vēlies, no otras puses, ir ļoti viegli apjukt, lai saprastu, kas tad ir noderīgs un kas nav. Ļoti daudz liekas, bezjēdzīgas „spaminformācijas”. Un, ja skola var dot to noderīgo, turēties pie vērtībām vai iemācīt izšķirot, kas ir noderīgs un kas nav, tad tas nozīmē, ka tā mainās atbilstoši laikam un ir vērtība. Tā kā jebkurā brīdī mūsu mainīgajā laikā viss var sabrukt, novēlu stabilus pamatus, lai nebrūk pēc iespējas ilgāk!
Mareks Liepa