26. Izlaidums – Iveta Ābele (Ozola-Ozoliņa)

Skola – gaiša zinību krātuve kalna galā

Madlienas vidusskolu sāku apmeklēt 1988. gadā. Tad pirmo klašu telpas atradās bērnudārzā. Mana mamma Dzidra Ozola-Ozoliņa bija audzinātāja vienai no klasēm. Man, bērnam, šķita pavisam neparasti un jocīgi, ka mamma skolā ir viens tēls – skolotāja, taču mājās cits – pierastais, ikdienišķais. Pie sienas klasē atradās Ļeņina ģīmetne, un uz audzinātājas galda vienmēr bija ar roku skandināms zvans, ko dzirdējām, stundu sākot un beidzot. Toreiz bija jāguļ arī pusdienas laikā, taču gulēt lielai daļai nenāca ne prātā.

Otro klasi sāku jaunuzceltajā Madlienas vidusskolas korpusā, tā sauktajā „jaunajā skolā”. Toreiz tas bija „īsts pirmais septembris” – ar baltām bantēm un zilo, skaisto skolas formas kleitu, protams, ar gladiolu pušķi līdz zemei. Telpas bija plašas, gaišas, jaunas, tur mācījās tikai bērni līdz 4. klasei, tāpēc jutāmies droši un jauki. Īpatnēji veidotais balkons otrajā stāvā vienmēr izaicināja skolas ašākos zēnus nolēkt no tā vai vismaz izbāzt cauri galvu, ko pēc tam grūti bija dabūt atpakaļ.

Klasi sāka audzināt Regīna Gaiķena, vēlāk Signe Kušnire, no kuras sākumā baidījāmies, jo viņa taču bija direktora meita. Vēlāk audzinātāja mums kļuva pat liela draudzene, un mēs viņu drosmīgi saucām par skolotāju Signi, kā arī šad tad devāmies viesos uz mājām apciemot viņu un mazo dēliņu. Tas gan bija īpašs notikums.

Paralēli mācījos arī K. Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolā un apmeklēju dažādas citas aktivitātes, piemēram, zīmēšanas pulciņu, kā arī dejošanu agros rītos pirms stundām pie skolotājas Dainas Līdakas. Kādu brīdi bibliotēkā bija šūšanas pulciņš, ko vadīja bibliotekāre. Izgatavoju sev glītu penāli, un ar to mana šūšanas karjera beidzās, taču šūt esmu iemācījusies, un šodien tomēr varu meitām kādu kostīmu teātriem uzšūt!

Mūzikas skolai bērnībā bija liela nozīme, un, lai arī bija grūti savienot to ar mācībām, labprāt spēlēju klavieres, patika eksāmeni un koncerti, jo zināju, ka saņemšu labu atzīmi. Bieži nācās kavēt stundas, jo bija jābrauc uz Rīgu, kad notika kāds koncerts, konkurss vai eksāmens tepat, skolā. Tas, iespējams, citiem klases biedriem toreiz likās netaisnīgi, taču kavēto stundu mācību vielu apguvu ātri, bez lielas piepūles.

Pārejot uz 5. klasi, citu skolas korpusu (tolaik tas tika dēvēts par veco skolu), mūsu klases audzinātāja bija Silvija Tutāne. Varu droši apgalvot, ka latviešu valoda un literatūra man patika līdz pat 12. klasei, un patiesībā pat gaidīju sacerējumu dienas, kad varēšu atklāt savas domas un lasīto grāmatu varoņu pārdzīvojumus uz papīra. Dzirdot vārdus „obligātā literatūra”, daudzi nepatikā saviebsies, bet es ar prieku ņēmu grāmatas, lasīju vakaros, vasarās un vēlreiz pēc kāda laika. Nebija grūti iztēloties varoņu dzīvi, līdzpārdzīvot un vēlāk analizēt. Mūsmājās grāmatas tika (joprojām ir) turētas lielā cieņā, un krājumi bija gana lieli. Latviešu valodas gramatiku bez mācīšanās izpratu un atzīšos, ka bieži laboju klases biedriem kļūdas gan diktātos, gan sacerējumos, protams, atstājot „pa kādai aizmirstai” kļūdai profilakses nolūkos.

Skolas laiku iemūžināju fotogrāfijās, un redzu, ka ar savu klasi esam bijuši skaistās Latvijas pilsētās, rakstnieku muzejos, parkos, muižās. Klasē bija vairāki jautrā gara uzturētāji, un nebija grūti celties no rītiem pirms pulksten septiņiem, lai jau 7.15 dotos ar autobusu uz skolu un satiktu klases biedrus, jo dzīvoju attālāk no Madlienas centra. Ziemas rītos, kad termometrs noslīdēja zem -20 grādiem, autobuss vienkārši negāja, mēs devāmies uz skolu kājām jautrā, čalojošā barā. Tad gan pēdējie metri, īpaši skolas kalniņā kāpjot, bija tie grūtākie. Dažus gadus darbojos skolas dramatiskajā pulciņā, kuru apmeklēja dažādu klašu skolēni. Braucām uz teātra skatēm Ogrē un citās pilsētās. Uzstājāmies arī Madlienas skolas aktu zālē. Tā bija jauka un interesanta izraušanās no skolas ikdienas.

Man, vidusskolniecei, toreiz patika plānot, organizēt un rīkot dažādus pasākumus vai sarīkojumus. Tādos brīžos pazuda laiks, un mēs ar domubiedriem mājās pārradāmies vien krēslā, protams, izprasot atļauju un pirms tam no skolotāju istabas telefona sazvanot mājiniekus. Vienu gadu pat visi bridām pēc Ziemassvētku egles uz netālo mežu! Rotājām telpas, apgleznojām logus.

Skola bērnībā iedvesa bijību un arī drošību ar saviem plašajiem, vaskotajiem gaiteņiem, garajiem koridoriem un stalto skatu kalnā brīdī, kad skolēns tikai tai tuvojas. Tad, šķērsojot upīti, kas pavasaros bija liela un mutuļojoša, un, kāpjot kalnā, likās, tā būs mūžīgi! Taču laiks nestāvēja uz vietas. Absolvējot vidusskolu 2000. gadā (26. izlaidums), nonācu Rīgā, kur jaunības maksimālismā aizgāju mācīties reklāmas dizainu Amatniecības vidusskolā, kursā, kur uzņem pēc vidusskolas. Pēdējā mācību gadā sāku strādāt. Sākumā veikalā par pārdevēju, konsultanti, tad kļuvu vadītāja. Vēlāk iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē un, beidzot uzņēmējdarbības un ekonomikas studijas, jau strādāju vienā no lielākajām ziemeļvalstu bankām Latvijā, turklāt telpas atradās Vecrīgā pie Laimas pulksteņa. Strādāju ar privātpersonu lietām, vēlāk jau kļuvu par ziemeļvalstu juridisko klientu konsultantu.

Ar savu vīru iepazināmies darbā, abiem esot veikala vadītājiem, protams, dažādos veikalos, un kopā turpinājām strādāt arī bankā. 2016. gadā svinējām desmit gadu kāzu jubileju, un kopā ar mums to atzīmēja arī abas meitiņas, kurām nu ir trīs un septiņi gadi.

Dzīve mūs ir aizvilinājusi uz Zviedriju, jo vīrs pieņēma darbā sniegto izaicinājumu pārcelties. Nu mūsu ģimene dzīvo Stokholmā, pilsētā, kuras logos vienmēr tiek iedegtas mazas un lielas lampiņas.

Tas vairs nav pārsteigums, ka cilvēks, ja vien viņam ir atbilstošas zināšanas, var strādāt un dzīvot jebkur plašajā pasaulē. Manas meitas ar panākumiem apgūst zviedru valodu un ir labi integrējušās zviedru skolu sistēmā, kas ir ārkārtīgi atšķirīga no Latvijas sistēmas. Es atbalstu viņas un esmu pārsteigta par šejieniešu sniegto palīdzību. Pati mācos zviedru valodu un vēlos studēt jau profesijai nepieciešamo izvēles priekšmetu padziļināti. Stokholmā esmu satikusi un sadraudzējusies ar dažādiem cilvēkiem, kas nāk no visas pasaules. Ar interesi klausos viņu stāstos, iepazīstu tradīcijas.

Manas meitas turpina Zviedrijā apgūt latviešu valodu, aktīvi apmeklējot Stokholmas Latviešu skolu sestdienās, tāpat piedalāmies citos latviešu rīkotajos pasākumos, meitas uzstājas. Pati darbojos arī Stokholmas Latviešu skolas valdē. Kopā ar citiem latviešiem, skolēnu vecākiem strādājam pie dažādiem, ar skolas attīstību, darbību saistītiem jautājumiem. Dziedu Stokholmas latviešu korī, ko dibinājis kāds trimdas latvietis pirms gandrīz 70 gadiem. Uz Latviju braucam bieži, cenšamies katru mēnesi apciemot vecākus, radus, draugus. Latvijā palikusi mūsu kopīgi uzceltā māja un iekoptais dārzs. Iespējams, dzīve mūs atvedīs atpakaļ. Madlienas vidusskola atmiņā paliks kā gaiša zinību krātuve kalna galā, gribu ticēt – ar skatu nākotnē. Novēlu turēties līdzi šodienas tendencēm, nebēdāt par zaudēto, bet spēt attīstīties, mainīties atbilstoši mūsdienu prasībām. Uzturēt skolēnos degsmi gūt zināšanas, palīdzēt virzīties, piepildot viņu sapņus!

Iveta Ābele (Ozola-Ozoliņa)