28. Izlaidums – Liene Krapāne

Esmu ļāvusies izaicinājumiem

Esmu madlieniete, kas, maza būdama, izskraidījusi vietējos mežus, pļavas un tuvāko apkārtni, izbaudījusi laukus un bijusi laimīgs bērns. Madlienā pavadīju savu bezrūpīgo bērnību un skolas laiku. Esmu Madlienas vidusskolas skolotāju – Intas un Mārtiņa Ošu – meita, kura skolas gaiteņus iepazina krietnu laiku, pirms uzsāka mācības. Klusi sēdēju stundu laikā un klausījos, cik tētis stingri vada stundas, un cerēju, ka man pie viņa nebūs jāmācās. Un nebija. No mammas kā skolotājas gan neizdevās izbēgt. Man bija lieliska un saulaina bērnība – ar pienākumiem, kuri tobrīd likās negodīgi, un izklaidēm ar draugiem, ar blēņām un īstiem piedzīvojumiem, ar nakšņošanu teltī un dārza būdā, ar ripošanu no skolas kalna, braucot ar skrituļslidām, ar sasaukšanos starp balkoniem un ceļmallapu lasīšanu nodošanai aptiekā, ar modesskatēm mājas pagalmā un basketbolu līdz tumsai, ar kariņa spēlēšanu un slēpšanos pagrabā, ar patiesiem strīdiem un vēl patiesāku prieku. Ja jāraksturo atmiņas par skolu kā skolniecei, tad spilgtā atmiņā palicis 1990. gada 1. septembris – patīkamais satraukums un nemiers, jo beidzot bija pienākusi diena, kad jādodas uz skolu. Ilgi gaidītais brīdis, kad varēja uzvilkt sarkanos svārkus un pumpaino jaciņu, nemaz nerunājot par baltajām zeķēm ar bumbuļiem un matos iesieto lielo, balto banti. Rokās milzīgs asteru pušķis, tik liels, ka tikko varēju noturēt, bet es centos un pacilātā garastāvoklī devos pretī nezināmajam. Pēc tam bija ilgi jāstāv un jāklausās, kaut ko runāja skolas direktors, un visi mazie pirmklasnieki nepacietīgi mīdījās un dīdījās, nostādīti pirmajā rindā. Zvana zvaniņu, ieskandinot 1. septembri. Es tik ļoti gribēju to iezvanīt, bet kādam citam tika tā laime! Nekas, varbūt citu gadu! Kad runas beigušās un zvaniņš iezvanīts, mūs, visus mazos, lielie ņēma pie rokas un veda uz klasi. Žēl, ka tā vēl nebija lielajā skolā, bet nekas, jau pēc gada arī mēs tur būsim, tajā brīdī bija svarīgi tikai tas, ka lielie mūs veda! Un man bija pašai sava Ābece ar gaili, un nekam citam nebija nozīmes. Esmu liela, beidzot mācīšos 1. klasē, un jau rīt varēšu ņemt savu sarkano mugursomu un tajā likt Ābeci, jauno penāli un visas citas skolas lietas. Un tas ir būtiski! Atceros, cik lepna toreiz jutos, cik tas bija liels notikums, ka varu iet pie rokas vecāko klašu skolēniem. Tā diena pagāja, un arī ikdiena daudz nemainījās, jo pirmā klase bija bērnudārza telpās, pat pusdienlaiku vajadzēja gulēt. Tomēr apziņa, ka esam jau skolēni, bija neaprakstāma.

Turpmāko klašu pirmie septembri nav palikuši tik spilgtā atmiņā, un arī mācības noteikti nav tas, kas pirmais nāk prātā, atceroties sākumskolu. Vislabākais laiks tomēr bija starpbrīži, gumijas lēkāšana, klasītes, sunīši un pat paslēpes. Un kā skolotājiem nepatika tā burzma un spiegšana! Gribas pasmaidīt, to visu atceroties, jo tas bija tik ļoti īsts un pozitīvs, patiesu prieku, pārdzīvojumu un piedzīvojumu laiks. Un vēl mums bija ļoti daudz klases audzinātāju. Ja pareizi atceros un esmu saskaitījusi, tad līdz 5. klasei mūs paspēja mācīt četras skolotājas. Īpaši izcelt gribētos Anastasiju Pužuli, kura bija ļoti stingra, bet reizē arī sirsnīga. Man, un domāju, ka ne tikai man, gribējās, lai viņa paslavē, jo to viņa darīja reti. Un, kad tas notika, bija tāda neaprakstāmi pacilājoša sajūta. Laikā, kad mūs mācīja skolotāja A. Pužule, piedalījos skatuves runas konkursā „Zvirbulis”, kā arī devos uz Ogres rajona olimpiādi. Īsti neatceros, kādu, bet tam pat nav nozīmes, jo svarīgs jau ir pats fakts, ka biju olimpiādē. Turpmākajā skolas laikā tas tik bieži vairs neatkārtojās. Skolotājai A. Pužulei bija neizskaidrojama aura, ar viņu bija patīkami runāt, gribējās uzticēties, ne velti vēl ilgi pēc tam, kad vairs pie viņas nemācījāmies, gājām ciemos. Skolotāja mācēja klausīties, bet mums patika stāstīt, arī prasīt palīdzību mācībās un saskarsmē ar klasesbiedriem. Viņa mūs cienāja ar cepumiem, un mēs kā pieaugušie dzērām tēju un runājām. Tas tobrīd bija svarīgi, un A. Pužule palikusi atmiņā kā gaišs un saprotošs cilvēks.

Kad no mazās skolas beidzot varējām pārcelties uz lielo, tas bija nozīmīgs notikums. Zināju, ka var gadīties, ka mana klases audzinātāja būs mamma, bet tik ļoti cerēju, ka tā tomēr nenotiks. Un nenotika. Mūsu klases audzinātājas pienākumus uzņēmās skolotāja Daira Putriča (vēlāk Bičevska), un šķiet, tas bija labākais, kas varēja būt. Viņa bija jauna skolotāja, kura vēl mācījās, iejutās un meklēja pareizo pieeju, un mēs mācījāmies līdz ar viņu – sapratni, sadarbību un cieņu citam pret citu. No savas mammas gan līdz galam neizvairījos – viņa bija audzinātāja paralēlklasei, un turpmākās klašu ekskursijas, klases vakari un citi skolas pasākumi mums ar mammu bija kopīgi. Nebija jau tik traki, ņemot vērā mammas biežo klātesamību un iespēju, ka viņas kolēģi ātri vien aizies pasūdzēties, skolas laikā nekādas lielas blēņas neesmu sastrādājusi. Līdz šim brīdim gan nesaprotu, kāpēc sporta skolotājs Andris Šrāders pēc nobastotām slēpošanas stundām tā arī pie mammas neaizgāja, kaut vairākas reizes solīja, bet paldies viņam par to, nevajadzēja mocīties iemesla izdomāšanā. Man šķiet, ka skolas laikā ļoti veicās ar skolotājiem, kuri mācīja. Ir tādi, kuri vairāk palikuši atmiņā, ar kuriem izdzīvoti spilgtāki notikumi, bet visi ir bijuši nozīmīgi. Vēstures stundas pie skolotājas Valentīnas Caunes, kad stāstītais atdzīvojās un nemanot palika atmiņā. Fizika pie skolotājas Ritas Grāvītes, kad vēlos pateikt, ka nesaprotu, bet kontroldarbā saņemu labu atzīmi. Ķīmija pie skolotājas Vandas Kalniņas, kad vienīgais, ko gribas, ir nevis atcerēties Mendeļejeva tabulu, bet kaut ko saliet kopā, lai redzētu, kas būs. Un ekonomika, mājturība, krievu valoda, matemātika un visi citi mācību priekšmeti un to skolotāji, par katru no viņiem noteiktu būtu vismaz viens stāsts, kas palicis atmiņā un liktu pasmaidīt. Iespēja būt un piedalīties tik daudzos ārpusklases pasākumos ir bijusi patiesi liela veiksme. Tas, ka biju aktīva un labprāt piedalījos gan klases un skolas pasākumos, man deva iespēju būt labākajai konkursā „Gada skolēns”. Tajā brīdī šķita, ka esmu uzvarējusi Mis pasaule konkursā, bet šobrīd, atskatoties un atceroties šo notikumu, nesaprotu, kā tik daudzi varēja balsot tieši par mani? Paldies viņiem par to, joprojām atceros tā brīža sajūtas! Kad sāku apmeklēt vidusskolu, šķiet, mēs bijām mainījušies, kļuvuši pieaugušāki, un arī skolotāja Daira mūs bija iepazinusi un iemācījusies izprast. Mēs bijām draugi, un viņa mūs saturēja kopā. Bijām daļa viņas dzīves, un audzinātāja mūs ielaida savās mājās. Tikāmies arī vasarās. Skolotājas Dairas dārzā spēlējām spēles un cepām gaļu, smējāmies un baudījām dzīvi, kā arī tikāmies, kad gribējās izrunāties. Viņa nekad neatteica, kopā ar skolotāju varēju runāt stundām ilgi. Daudzas manas izvēles ir ietekmējuši audzinātājas Dairas ieteikumi un mudinājumi. Arī augstskolas izvēle lielā mērā ir viņas nopelns, pārliecība, ka es to varu, kā arī palīdzība, gatavojoties iestājeksāmeniem, arī man pašai ļāva noticēt saviem spēkiem. Es vienmēr būšu Dairai pateicīga, ka viņa spēja mani motivēt un ievirzīt, atbalstīt un uzmundrināt. Līdz ar viņas aiziešanu arī daļa manis aizgāja, daļa manas pārliecības, ka tiešām varu. Nebija neviena cita, kam tik daudz tobrīd būtu stāstījusi par saviem nākotnes plāniem, nebija neviena cita, kam gribēju prasīt padomu. Man šķiet, ka ne tikai manī kas mainījās. Arī citi mani klasesbiedri, domāju, to izjuta. Līdz ar Dairas aiziešanu arī mēs pazaudējām mūsu satikšanās, pazaudējām saikni un kontaktus. Man ir ļoti liels prieks, ka mums bija iespēja satikt šo neizsakāmi brīnišķīgo, neatkārtojamo un sirsnīgo skolotāju un būt kopā līdz skolas beigšanai un pat vēl ilgāk. Atmiņās viņa paliks mūžīgi!

Madlienas vidusskolu absolvēju 2002. gadā (28. izlaidums). Izvēle studēt sociālās zinības, žurnālistiku bija likumsakarīga, jo man patika rakstīt un lasīt. Vēl studiju laikā šad tad mēdzu uzrakstīt pa kādam rakstam, vēlāk gan ne. Studējot bija iespēja strādāt lielā pasākumu aģentūrā, un tas mani tik ļoti ieinteresēja, ka joprojām ir daļa no tā, ko daru. Pa šiem gadiem esmu ļāvusies izaicinājumiem un tādā veidā atklājusi daudzas savas intereses un prasmes. Šobrīd darbojos dažādos reklāmu un kino projektos un izbaudu to, ka manā darbā nav rutīnas. Noteikti nenožēloju, ka nestrādāju žurnālistikā, kas to zina, kas var notikt, un nekad nesaku nekad. Varbūt kādu dienu atgriezīšos pie sava vidusskolas sapņa un uzrakstīšu grāmatu! Katrā ziņā žurnālistikas studijās iegūtās zināšanas man noteikti ir noderējušas un arī ļāvušas daudz ko ieraudzīt citādāk, domāt plašāk.

Šobrīd paralēli savām profesionālajām gaitām un ikdienas skrējienam esmu arī mamma otrklasniekam. Un, skatoties uz savu dēlu Kristenu, sāku patiešām saprast, ka mācīties mēs nekad nebeidzam, šobrīd arī es cītīgi atkārtoju otrās klases vielu un mēģinu atcerēties, vai tiešām arī mums tik daudz bija jāzina. Tā kā gan mani, gan vīra vecāki ir pedagogi, tad ceru, ka veiksmīgi un pedagoģiski pareizi tiksim galā gan ar otrās klases reizrēķinu, gan visiem citiem turpmākajiem izaicinājumiem, bet nu jau kā vecāki.

Madlienas vidusskolai un tās cilvēkiem svētkos un arī ikdienā novēlu būt īstajā vietā un īstajā laikā, būt saskaņā un savstarpējā sapratnē, būt vienam par otru un visiem kopā! Daudz laimes Madlienas vidusskolai svētkos!

Liene Krapāne (Oša)