34. Izlaidums – Linda Celmiņa Ķeze
Aktīva un darbīga skolas dzīve
Madlienas vidusskola. Mana dzīve šajā skolā sākās no 5. klases, līdz tam mācījos Taurupes vidusskolā, kas gan apmēros, gan skolēnu skaita ziņā bija daudz mazāka. Līdz ar to man nebija priekšstata, ko nozīmē paralēlās vai vispār lielas klases. 2000./2001. mācību gadā Madlienas vidusskolā bija nokomplektētas divas piektās klases, katrā pa 30 skolēniem. Manuprāt, esam lielākais skolēnu skaits un vēlāk arī vienīgās trīs paralēlklases skolas vēsturē.
Pirmās atmiņas par skolu – milzīgi, vienādi gaiteņi, neskaitāmas līdzīgas klases, jaunvārdi – „jaunā skola”, „vecā skola” un sporta zāle. Liela, aprīkota un iespaidīga bija sporta zāle, ne tāda kā Taurupē. Pirmās sporta gaitas paspēju uzsākt pie skolotāja Andra Šrādera, kas no klasesbiedriem jau mazākajās klasēs bija izveidojis skolas un rajona mērogā zināmus censoņus. Ieraugot manu augumu, skolotājs laikam nolēma, ka būšu labs papildinā jums meiteņu basketbola komandai. Šīs cerības gan sagrāvu pirmajā iekštelpu nodarbībā. Ieraugot augstlēkšanas aprīkojumu, panikā sāku raudāt, jo kaut ko tādu redzēju pirmo reizi mūžā. Bailes gan pārvarēju, un vidusskolā augstlēkšana pat patika. Kad klases sporta stundas pārņēma skolotājs Jevgēnijs Liepa, tiku iekļauta meiteņu basketbola komandā un vairākas reizes piedalījos rajona un vienu reizi valsts mēroga sacensībās. Tomēr nekāda nopietnā sportiste no manis neiznāca. Jāmin, ka ar skolotāju J. Liepu mums bija īpašas attiecības – reizēs, kad netrāpīju uz tāllēkšanas dēlīša vai neapdomīgi izdarīju kādu citu aplamību, vai vienkārši ārpusklases aktivitāšu dēļ man bija nepieciešama brīva stunda, tiku saukta par Intu, jo mana mamma Inta savu skolas gaitu laikā arī bija sportojusi pie skolotāja J. Liepas un izpaudusies līdzīgi – darot visu citu, bet sportam nopietni tā arī nepievērsdamās.
Šķiet, ka man un klasesbiedriem, kā arī mūsu vecākiem pamatskolas laiks palicis atmiņā ar regulārām paplašinātajām klašu vecāku kopsapulcēm. Sākotnēji, izvēloties otro svešvalodu, tikām sadalīti trijās klasēs, no kurām divas apguva krievu valodu un viena vācu. Beidzot 7. klasi, pārdalīšana notika atkal. Tika izveidota korekcijas klase, tā bija zēnu klase, kuras audzināšana tika uzticēta pieredzes bagātākajai skolotājai Ilzei Rengartei. Ārēji bargā skolotāja šo pienākumu veica izcili un ar augstu atbildības sajūtu pret katru savu „zelta gabaliņu”. Attiecības ar skolotāju I. Rengarti man un maniem ģimenes locekļiem vienmēr bijušas īpašas, sevišķi aizkustinošas tās kļuva, kad Madlienas vidusskolā sāka mācīties mans brālēns Ģirts Beperščaitis. Mūsmājās skolotāja I. Rengarte vienmēr tika pieminēta ar labu vārdu. Matemātikas kabinetā bija īpaša vieta – „tronis”, vienvietīgs sols tieši blakus tāfelei, šī sēdvieta sākotnēji tika izveidota nekārtību cēlājiem, taču, kopš Ģirts uzsāka mācības, manuprāt, jau otrajā matemātikas stundā viņš troni ieņēma un turpināja tajā sēdēt līdz pat 9. klases beigām. Protams, neatkārtojami un zīmīgi bija skolotājas I. Rengartes stundās lietotie izteicieni, tos atceras un piemin visi viņas audzēkņi.
Pamatskolas laikā nomainījās trīs audzinātājas: no 5. līdz 6. klasei bija skolotāja Ilze Smilškalne, 7. klasē – skolotāja Anita Jakobsone, no 8. līdz 12. klasei – skolotāja Silvija Tutāne. Pamatskolas noslēgumā ar skolotājas S. Tutānes gādību un milzīgu entuziasmu tika atjaunota un „pacelta” jaunā līmenī skolas avīze „Maska”. Visu vidusskolas laiku „Maskas” kolektīvā veicu redaktores pienākumus. Tika veidoti dažādi informatīvi un izglītojoši raksti par skolas un skolēnu dzīvi. Avīze iznāca aptuveni reizi divos mēnešos, to īpašāku darīja asprātīgās un aktuālās Jāņa Sarkalna veidotās karikatūras. Diemžēl pēc skolas beigšanas ir zuduši kontakti, un nezinu, ar ko Jānis pašreiz nodarbojas, bet, cerams, ir attīstījis šo talantu.
Vidusskolas laikā iesaistījos arī Skolēnu parlamentā, biju prezidente. Organizējām dažādus pasākumus. Spilgti atmiņā palicis skolotājas Elitas Atslēdziņas kabinets otrajā stāvā, kur tika veidoti scenāriji un dažāda atribūtika veiksmīgai pasākumu norisei. Liekas, neizsmeļams bija krājumu skapis, kurā varēja atrast gandrīz visu iespējamo – gan armijas krāsas, gan dažādus interesantus apģērba gabalus un telpu dekorēšanai nepieciešamos materiālus. Tā kā parlamentā darbojās arī skolotājas E. Atslēdziņas bērni – Jānis un Māra – tad mums bija piekļuve vēl vienai bagātību krātuvei – īpašai atvilktnei, kurā glabājās saldumi, citreiz šokolāde, citreiz cepumi, kā nu kuru reizi, bet tie vienmēr uzlaboja atmosfēru un lieti noderēja ilgstošajā pasākumu plānošanas procesā. Kā spilgtākie mūsu organizētie pasākumi palikuši atmiņā „Dziesmu duelis” ar tā vadītāju Baibu Sipenieci (Agitu Litvinoviču), „Brīnumzemes šovs” ar tā kolorītajiem „pensionāriem” Justīni Praliču, Gintu Baumani un Jāni Atslēdziņu, tāpat arī organizētās skolēnu un vecāku sacensības, rudens stafete ar izcili drēgnu un lietainu laiku, kurā komandām, līdzi nesot ķieģeli, bija jāapskrien vai puse Madlienas un jāveic dažādi uzdevumi: ugunskura aizdegšana, atjautības uzdevumu risināšana, bumbu mešana grozos, dārgumu meklēšana u.tml.
Īsti klases kolektīva saliedēšanas pasākumi bija „Superklase” un makulatūras vākšanas talkas, tajos iesaistījāmies ar milzu entuziasmu. „Superklasē” bija jāveic dažādi uzdevumi visai klasei kopā, jo vērā tika ņemts kolektīvais veikums, nevis katra individuālais. Šo konkursu uzvarējām, jo spējām mobilizēties un sadarboties kopīga mērķa vārdā, tomēr jāatzīstas, ka palīdzēja arī veiksme. Viens no vērtētajiem uzdevumiem bija grāmatu apvākošana, līdz konkrētam datumam nedēļas ietvaros visai klasei bija jāapvāko grāmatas, tad skolas bibliotekāre nāca tās pārbaudīt. Šajā uzdevumā klases biedri bija daudz čaklāki par mani un apvākošanu veikuši laikus, bet tieši kontroles mirklī man bija jābūt kādā sanāksmē, un veiksmīgas sakritības rezultātā mums ieskaitīja 100% apvākošanu. Vēlāk gan apvākošanu apzinīgi veicu.
Savukārt makulatūras vākšana bija ļoti azartisks process. Visi izvācām savas, radu, kaimiņu mājas, gadījās nodot arī kādu svaigāku laikrakstu vai grāmatu, lai tikai kilogramu skaits augtu. Mirklī, kad sapratām, ka uzvara ir tuvu, tikai nepieciešams to noturēt, azarts auga. Tika apstaigāti visi Madlienas uzņēmumi, kantori, iedzīvotāji. Lai guvums būtu tūlītējs un konkurenti krājumus nenoceltu degungalā, izmantojām vecāku dienesta stāvokļus, tika noorganizēts transports ar šoferi, kurš sarunāto makulatūru savāca un nogādāja līdz pieņemšanas punktam. Atmiņā palikušas arī dažādās ekskursijas, kuru laikā tika izbraukāta vai visa Latvija. Skolas gados apskates objekti kaut kā nelikās ekskursijas interesantākais posms, īpašas bija nakšņošanas vietas un naktis. Katrā ekskursijā telpas bija citas un bērnu izvietojums atšķirīgs, tomēr princips viens: meitenes pie meitenēm, zēni pie zēniem, nemiera cēlāji tuvāk skolotājām. Atmiņā palikusi kāda ekskursija, kurā mūsu zēni ar īpašu izdomu mēģināja nokļūt līdz meiteņu istabiņām. Zēnu istaba atradās blakus skolotāju istabai, tās durvis neciešami čīkstēja. Lai tās būtu iespējams atvērt un nemanītiem doties pie meitenēm, tika izstrādāta stratēģija: vienlaicīgi tika vērtas durvis un tualetē laists ūdens.
Mācību laikā tika piedzīvotas arī satraucošas epizodes. 12. klases otrais semestris vispār bija ļoti stresains – gan eksāmenu tuvošanās, gan bailes no jauna dzīves posma sākšanās, situācija ar skolas dedzināšanu, kad, aizdedzinot skolotāju istabu, gāja bojā daudz informatīvu materiālu, bet, par laimi, klašu žurnālus izdevās izglābt. Tādi nokvēpuši, izmirkuši un oda pēc dūmiem, bet savu funkciju pildīja līdz pat mācību gada noslēgumam. Divas reizes piedzīvojām skolas piespiedu evakuāciju, jo tika ziņots par sprāgstvielu esamību telpās, atbrauca specvienība ar sunīšiem, izstaigāja telpas, neko neatrada, bet diena bija izjaukta. Spilgti atceros otrās reizes emocijas, kad Alda Karaseva, Elita Atslēdziņa un Vanda Kalniņa, sagaidot skolēnus iepretim baznīcai, virzīja plūsmu uz kultūras namu: „Atkal? Tiešām kādam nav, ko darīt?” Skolas direktore A. Karaseva saņēma draudu īsziņas, mācību daļas vadītāja V. Kalniņa ugunsgrēkā zaudēja lielu daļu darba mūža veikumu. Situācija bija diezgan neapskaužama, abas vēlējās amatus atstāt, bet, pateicoties profesionalitātei, kolēģu un ārējam atbalstam, viss atrisinājās. Direktore A. Karaseva un mācību pārzine V. Kalniņa turpināja darbu, šādi skolēniem radot pārliecību, ka no problēmām nav jābēg, bet tās jārisina. Mums radās drošības sajūta, ka situācija tiek kontrolēta.
Madlienas vidusskola, pedagogi, manas sabiedriskās aktivitātes radīja pārliecību un ļāva ticēt spējām veidot kolektīvu, nebaidīties no grūtībām, risināt problēmas un nepārtraukti pilnveidot sevi, tādēļ pēc vidusskolas beigšanas (2008. gads, 34. izlaidums) izvēlējos grūtāko ceļu un iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, kur ieguvu ergoterapeita profesiju. Šobrīd strādāju Rehabilitācijas centrā „Līgatne” un palīdzu pacientiem pēc dažādām saslimšanām uzlabot veselības stāvokli un atgriezties aktīvā dzīvē. Skolai novēlu gudrus, zinošus un entuziasma bagātus pedagogus, zinātkārus skolēnus un interesantu ikdienas dzīvi!
Linda Celmiņa Ķeze