35. Izlaidums – Līga Paeglīte
Gaišais stars visai dzīvei
Sveika, mana mīļā Madlienas vidusskola! Vai Tu vairs mani atceries? Tā esmu es, Līga Paeglīte. Bija skaista 2009. gada vasara, kad es pēdējo reizi gāju pa skolas gaiteņiem kā skolniece. Esmu visu bērnību pavadījusi Madlienā, skola man bija kā sapnis, kuru, mazam bērnam esot, gribējās piepildīt. Jau pirmos soļus sperot bērnudārzā „Taurenītis”, zināju, ka jāmācās ir apzinīgi, lai mamma mani aizvestu pēc tam uz „lielo” skolu, tur, kur mācījās māsīca Ivita Grinberga, kura man bija kā paraugs it visā, ko darīju. Mans lielais piedzīvojums tik tiešām sākās, kad 1997. gada 1. septembrī pirmo reizi mammai pie rokas devos uz Madlienas vidusskolu augstajā kalnā. Atceros vēl joprojām, kā vēroju citus skolēnus kāpjam kalnā, viņi visi izskatījās tik pārliecināti par ceļu, kuru veic. Bet es vēl biju maza knīpa, kura nezināja, ko sagaidīt. Mammas roka manējā, otrā rokā iespiests asteru pušķis, un mazās kājas tikko spēja izceļot līdzi pa skolas gaiteņiem. Todien prātā bija tikai viena doma, vai es atradīšu savu audzinātāju un kāda viņa būs. Man ļoti patika pirmā audzinātāja Anastasija Pužule. Viņa radīja sajūtu, ka mēs, maziņie, esam atnākuši pie mīļas vecmāmiņas, kura visu dienu pavada kopā ar mums. Interese par skolu parādījās uzreiz.
Man ir māsa Rūta, kura uzsāka skolas gaitas 1998. gadā, mana jaunākā māsīca Santa Fokina arī mācījās šeit. Tā mēs visas bijām līdzās šos gadus, bet jāsaka, ka skolas telpās nemēdzām īpaši komunicēt, pietika laika jau ārpus skolas, lai viena otrai apniktu. Vasaras brīvlaikā gan vai katru dienu aizvadījām, pastaigājoties pa skolas parku. Laikam mums vasarā arī pietrūka mācību.
Atminos, ka jau 2. klasē kā no zila gaisa parādījās pirmās simpātijas izpausmes no puišu puses. Smieklīgi, jo es vēl pat nesapratu, kas tas ir. Tam puisēnam (lai vārds paliek neatklāts) gan nācās par mīlestības izrādīšanu un uzmanības pievēršanu ar kokos izmētātām magnetofona kasešu lentām skolas priekšā doties uz direktora kabinetu. Jau no pašām agrākajām skolas gaitām mūsu klase nekad tā īsti nepaspēja pieķerties vienam audzinātājam, jo sanāca, ka mums gandrīz katru gadu bija cita audzinātāja. Tas bija tikai par labu, jo iemācījāmies saprasties ar dažādiem skolotājiem.
Skolā nekad nebija garlaicīgi. Jūs teiksiet – nu jā, visu laiku tie mājas darbi, un līdz vēlām dienas beigām jāsēž solā… Nē, man bija interesanti tāpat vien. Pat bez mācībām biju gatava celties no rītiem, lai ierastos skolā agri, agri pirms stundu sākuma. Mācību iestādei piemita tā īpašā aura, kad puse klases biedru sanāca pirms stundām, lai pasēdētu kopā pie skolas zvana pogas, lai vai nu pārrunātu iepriekšējās dienas piedzīvojumus, pastāstītu cits citam jaunumus, kādi pasaulē notikuši, vai arī…. Jā, galvenokārt, lai norakstītu uzdotos mājas darbus no skolas gudriniekiem. Apbrīnojami, kā mums tas vienmēr izdevās, zinot, ka skolas zvana poga bija tieši pie direktores kabineta durvīm. Nu labi, bija arī gadījumi, kad visi kopā pildījām algebru un ģeometriju, jo matemātikas skolotāja nekādus plaģitātus nepieņēma, tāpēc uzreiz atzināmies, ka pildījām kolektīvi.
Bez sēdēšanas no rītiem pie mājas darbu norakstīšanas/pildīšanas bija daudz vēl citu lietu, ko darīt. Dziedāju skolas korī, ansamblī, apmeklēju volejbola treniņus, tautas dejas, mācījos Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolā, vēlāk arī apguvu mūsdienu dejas un darbojos teātra pulciņā. To uzskaitot, man metas raibs gar acīm – kā es to visu paspēju? Vidusskolas gados biju arī skolēnu pašpārvaldē. Atmiņā palikuši daudzi skolotāji. Mana mūza bija Elita Atslēdziņa. Likās, ka viņa tikpat kā dzīvo skolā, jo zināja visu un par visu, kas notiek, it kā viņa būtu skolas Google vietne. Ārpusklases darbā E. Atslēdziņa metās iekšā ar tādu entuziasmu un aizrautību, ka daļa no tā pielipa arī man. Pateicoties viņas labajam piemēram pasākumu organizēšanā, arī manī radās interese par pasākumu rīkošanu, un daudz vienkāršāk bija izvēlēties profesiju. Ar skolotāju bija viegli kontaktēties, lai gan bija arī daži, kuri baidījās no viņas „dabūt sutu”.
Vidusskolas laiks bija pats interesantākais. Tad arī vairs nebija tik daudz prāta, lai mācītos, kā veidot attiecības un reizēm arī tās skaidrot ar līdzcilvēkiem. Te var pieskaitīt „pirmo mīlestību vēl skolas solā”, kad paslepus pēc stundām tika organizēta tikšanās 3. stāva foajē ar kādu puisi… Šis laiks man palicis atmiņā kā plaukstošs, ar daudzām emocijām un lielu skriešanu pēc panākumiem, kad gribējās sasniegt visu. Mācību ziņā nekas īpaši nemainījās tiem, kas visus skolas gadus bija izcilnieki, bet vairāk parādījās kavējumu, jo interesēja arī lietas ārpus skolas. Un te nu sākās arī nelieli nedarbi. Bija gadījumi, kad nācās „piesegt” klasesbiedrus, kuri mēdza aizgulēties un ierasties skolā nedaudz vēlāk uz pirmo stundu. Tad skolotājas izvilināšana no klases, lai paspētu norakstīt uzdotos mājas darbus. Elementārs paņēmiens: atnākt uz stundu ar nokavēšanos, atvainoties, līdz zemei klanoties, ka tā vairs nedarīs, un pateikt skolotājai, ka viņu kāds pasaucis uz skolotāju istabu. Pa to laiku, kamēr pedagogs aiziet, tiek trenēta atrakstīšana augstā līmenī. Nu, trenējāmies augstskolai. Tad daudzi iemācījās rakstīt ne vien ātri, bet arī salasāmi, jo, kā zināms, tad skolotāja ķēpas burtnīcā nepieņemtu. Jūs domājat, ka mūsu valdība sola zilus brīnumus, tad jums jādzird, ko sola skolēni dienā, kad izliek atzīmes un draud palikšana uz otru gadu. Pat līdz tam, ka apsolās skolotājai izravēt dārzu. Esam arī kāpuši pa logu iekšā, lai paskatītos, kādi ir kontroldarba rezultāti, vai lai „iemestu aci” gaidāmajā kontroldarbā. Tajā laikā mobilās ierīces vēl tikai kļuva populāras, bet ne tik augstā līmenī kā šobrīd, mums nebija iespēja fotografēt un pārsūtīt failus. Tad nācās visu iegaumēt tāpat un atstāstīt klasesbiedriem. Arī simulēšana pirms kontroldarbiem pagadījās. Kad ļoti, ļoti sāp galva, nav taču iespējams padomāt, tāpēc bija kaut kā jāatrod ceļš uz mājām, lai izvairītos no pārbaudījuma.
Skola deva tik daudz iespēju katram izpausties veidos, kādi vislabāk patika, ja vien bija vēlme. Dejas, sports, aktiermāksla, socializēšanās un plānošana. Pat ja patika matemātika un vispār kāds mācību priekšmets bija īpaši tuvs, tad varēja gatavoties olimpiādēm, nevienam nebija aizliegts papildus izglītoties, ja vien bija aizrautība. Atceros, ka gadu pēc gada piedalījos matemātikas, bioloģijas, mājturības, latviešu valodas olimpiādēs. Bija arī labi rezultāti, atzinības, bet vairāk par visu novērtēju jau tad iegūtās zināšanas.
Ziniet, kas ir brīnums? Skolotāja Aina Šrādere. Mēs bijām viņas audzināmā klase vidusskolas laikā. Un mums ļoti paveicās absolvēt klasi viņas gādībā. Sākumā bijām nobijušies, kad uzzinājām, ka mūsu audzinātāja būs tieši viņa. Šķita, ka nu ar mums būs cauri, jo iepriekš par viņu vecāko klašu skolēni stāstīja, ka esot ļoti stingra, bet patiesībā nemaz tā nebija, taču dabūjām arī pāris reizes no viņas trūkties. Audzinātājai neviens nerunāja pretī, visiem bija liela cieņa pret šo cilvēku. Mūs fascinēja skolotājas sakārtotība darba procesā, viņai bija savi likumi, sava kārtība, kuru ievēroja un kura ar laiku pielipa arī mums. A. Šrādere ir skolotāja, kura jebkuram spēj iemācīt, kā aprēķināt cilindra tilpumu. Nav neviena, kurš viņas mācīto nesaprastu. Atceros, ka tad, kad mēs tomēr viņu nokaitinājām, skolotāja lietoja savu īpašo frāzi „kaut kas traks”. Viens no klasesbiedriem pat bija ierīkojis uz kādas klades aizmugurējā vāka vietu, kur ar ķeksīšiem atzīmēja katru reizi, kad skolotāja teica „kaut kas traks”. Nu un jūs varat iedomāties – jo vairāk mēs viņu kaitinājām, jo vairāk ķeksīšu pildījās. Šis teiciens pārspēja visu. Vēl viens teiciens, kas palicis atmiņā, ir, ko lietoja skolotāja Elita Atslēdziņa. Bieži vien, ienākot uz stundu klasē, viņa teica: „Nu tad vienvārd’ sakot…” Un ticiet man, ja stunda sākās ar šo frāzi, tad tā bija gara. Pats garākais vienvārds pasaulē. Tagad, pēc gadiem, patīkami atcerēties.
Pēc Madlienas vidusskolas absolvēšanas devos uz Rīgu, kur iestājos Latvijas Kultūras koledžā un mācījos pasākumu režiju. Vēlāk turpināju izglītoties Alberta koledžā, kur apguvu pasākumu organizēšanu un vadīšanu. Tas arī bija interesants laiks, jo piedalījos dažādos pasākumos, kuri krietni atšķīrās no pierastajiem skolā. Pašreiz izvēlētajā profesijā nestrādāju, jo audzinu meitiņu Rebeku. Kā jau saka: tiem, kas visu dzīvi skrien, arī kādreiz jāatpūšas. Un kāpēc gan ne šādā skaistā atpūtā.
Mana skola, tā, kas augstajā kalnā stāv, Tu viena tik svarīga daļiņa no manas dzīves, Tu mana bērnība un pirmie jaunības gadi! Tu man esi devusi visai dzīvei līdz gaišu staru. Novēlu Madlienas vidusskolai turpināt stipri iesakņotai stāvēt kalnā, lai kādas vētras plosītu, lai kādi laiki nāktu. Lai nepazūd šis īpašais skolas gars, kas piestāv un piemīt tikai Madlienas vidusskolai! Lai katrs, kurš vada skolā pēdējo gadu, vēlas atgriezties atkal un atkal! Lai visi, kas strādā skolā, ir stipri un laimīgi cilvēki! Mana Madlienas vidusskola! Daudz laimes dzimšanas dienā!
Līga Paeglīte