5. Izlaidums – Edīte Balode

Atmiņas, kas paliek sirdī

Mana dzimtā puse ir Vērene, Madlienas pagasta tālākais nostūris. Esmu 5. izlaiduma absolvente 1979. gadā. Manas skolas gaitas aizsākās 1968. gadā Madlienas astoņgadīgajā skolā, kura atradās muižā. Mēs bij ām divas pirmās klases – vienā mācījās bērni no bērnudārza, bet mūsu klasē visi tie, kuri zināšanas bij a apguvuši pašmācībā. Pirmā skolas diena izvērtās par lieliem svētkiem. Astotās klases audzēkņi mūs, mazos ķiparus, veda pie rokas uz klasēm. Audzinātāja līdz trešajai klasei bij a Marta Lejniece, ļoti mīļa un jauka.

Tā kā līdz skolai bij a 12 kilometri un tos izbraukāt katru dienu nebija iespējams, dzīvojām skolas internātā. Tajā laikā ziemas bij a tādas, ka sniegs nenokusa līdz aprīlim, un tāpēc bija reizes, kad uz skolu mūs veda tētis ar zirdziņu. Sals tāds, ka acis no pieres „sprāgst ārā”, bet kas tā bija par romantiku! Meži piesniguši, sarma vizuļo visos zāles stiebros un koku zaros, un kupenas tādas, ka zirgam līdz vēderam. Internātā dzīvot bij a ļoti interesanti, it īpaši, esot bērnam.

Lai īsinātu laiku, vakaros spēlējām paslēpes skolas koridoros un pagrabos. Jāatzīst, ka tas bij a diezgan baisi, jo koridori un pagrabi bij a tumši un mistisku ēnu pilni. Un, ņemot vērā bērnu attīstīto fantāzij u, tur bij a pilns ar briesmoņiem, kas to vien gaidīja, lai saķertu kādu. Bet tas padarīja spēles vēl aizraujošākas. Pēc mācību stundām vakaros skolotāja Dzidra Megi vadīja dramatisko pulciņu. Mums, mazajiem, ļāva skatīties, kā „lielie” gatavojas izrādēm. Protams, neiztika arī bez palaidnībām. Pie skolas bija ābeļdārzs, un tad vakaros devāmies „misij ā” – nočiept kādus ābolīšus un bumbierīšus.

No ceturtās klases mūsu audzinātāja bija Antonija Mikšta, kura ar lielu entuziasmu mācīja krievu valodu un organizēja skolas sadraudzības festivālus, kuros piedalījās audzēkņi no visām padomju republikām.

Kad pārcēlāmies uz jauno skolu Madlienas centrā, likās, ka esam nokļuvuši citā pasaulē – plaši gaiteņi, katram mācību priekšmetam atbilstoši iekārtots kabinets, liela sporta zāle un mājīga ēdnīca. Skolā ne tikai mācījāmies, bet arī strādājām. Bij a dežūras klasē un virtuvē. Atmiņā palikušas pirmdienu rītu līnij as ar dežūrējošās klases ziņojumiem par pārkāpumiem un labajiem darbiem.

Nezinu kāpēc, bet mūsu klasei ik pēc dažiem gadiem mainījās klases audzinātāji. Sestajā klasē mūsu audzinātājs bij a Māris Siliņš – jauns, enerģisks, tikko atgriezies no dienesta armijā. Kopā ar viņu pēc stundām aiz estrādes spēlējām dažādas spēles,bet ķīmij as stundās taisījām dažādus eksperimentus, kas ļāva mums justies kā īstiem zinātniekiem. 7. un 8. klasē mūsu audzināšanu pārņēma bioloģijas skolotāja Tālij a Jirgena. Viņa bija pilnībā pārņemta ar dabas zinībām. Viss kabinets bij a pilns ar dažādiem eksponātiem un uzskates materiāliem, un skapī varēja sasveicināties ar īstu skeletu.

Protams, par visiem skolotājiem var uzrakstīt daudz jauku vārdu, lai gan skolas laikā tā nelikās. Mani mīļākie skolotāji bij a latviešu valodas skolotāja Dzidra Megi, sporta skolotājs Andris Šrāders un mūsu vidusskolas audzinātāja Ilze Rengarte. Skolotāja Dz. Megi bij a stingra un prasīga, jo gramatikas likumi bij a jāiemācās kā grāmatā. Kopā ar viņu piedalījāmies daiļlasīšanas konkursos un gatavojām priekšnesumus Jaungada eglītēm.

Ar sporta skolotāju man bij a īpašas attiecības, viņš mani vienmēr mīļi sauca par Dūduliņu, laikam tāpēc, ka mans uzvārds bij a Balode. Par lielu prieku sporta stundās viņš pats spēlēja klavieres, un mēs aktīvi kustējāmies, soļojām un skrējām mūzikas ritmā. Basketbols, volejbols un badmintons bij a mani mīļākie sporta veidi. Pēc stundām vienmēr gājām uz papildu nodarbībām. Kāds mums bij a patiess prieks, ka mēs, astotās klases skolnieces, uzvarējām vienpadsmitās klases meitenes! Rudeņos un pavasaros notika krosa skrējieni skolas estrādē, ziemā – slēpošanas sacensības Plāteres pilskalnā. Finišs vienmēr bij a pret kalnu, kad nespēkā kritu gar zemi un kāds jau elpoja pakausī. Aizrāvāmies arī ar ekstrēmu sajūtu tveršanu sporta stundās – peldēšanu baseinā, izkarsēšanos pirtī un vārtīšanos baltajā sniegā.

Skolotāja Ilze Rengarte palikusi prātā ar pamatīgu un saprotamu jaunās vielas izskaidrošanu. Man liekas, ka mēs bij ām viņas mīļākie audzēkņi. Skolotājs Fridrihs Funkners mācīja ne tikai vācu valodu, bet arī militārās apmācības. Tās bija šausmas, jo stundā noteiktā laikā bij a jāizjauc Kalašņikova automāts. Rokas trīcēja, spēka nebija – visi pilnīgā panikā. Un vēl tā „trakā” šaušana, kad visas lodes pēc „piena”. Lai nokārtotu ieskaiti, mēģināju skolotāju apmānīt, nemanīti ļaujot savā vietā izšaut kādam no klases puikām.

Kad absolvēju vidusskolu, vajadzēja domāt par turpmāko. Visu laiku plānoju doties mācīties uz Fizkultūras institūtu, lai kādreiz, iespējams, atgrieztos strādāt Madlienas skolā, bet liktenim bij a savi plāni.

Tā pēc vidusskolas beigšanas iestājos Ogres tirdzniecības skolā, ieguvu pārdevējas specialitāti un pirmos gadus strādāju Madlienas tirdzniecības centrā. Pēc tam atkal jauns pagrieziens dzīvē – aizbraucu dzīvot uz Rīgu. Desmit gadus strādāju Rīgas 12. arodvidusskolā kopā ar māsu Vilmu, kura bija direktore. Tad mūsu skola tika reorganizēta un atgriezos darbā tirdzniecībā. Nu jau 15 gadus strādāju uzņēmumā „Jānis Roze”.

Pateicoties skolotājam Andrim Šrāderam, joprojām aktīvi nodarbojos ar sportu – apmeklēju ūdens aerobiku un ziemā slēpoju.

Spēku jaunai darba nedēļai rodu savās lauku mājās Vērenē, kur kopā ar ģimeni esam iekārtojuši ļoti lielu puķu dārzu, kas priecē gan acis, gan sirdi. Tur arī notiek uzmundrinoši iknedēļas pirts rituāli, kā arī tā ir vieta, kur vienmēr satiekas visa ģimene: meita Ieva, dēls Lauris, kā arī divi mazbērni – Kate un Gustavs, un neiztikt bez māsām – Intas un Vilmas.

Savai skolai novēlu saglabāt tās labo vārdu un slavu, skolotājiem – izturību, gudrus, mācīties gribošus un spējīgus audzēkņus.

Edīte Millere (Balode)