6. Izlaidums – Ligita Ridūze

„Savs vārds ir katram jānes …”/Jānis Peters/

Daudzi notikumi jau piemirsušies, bet vienkārši jūtu – kaut kas tur tālumā, pagātnē, mirdz, un tas viss saistīts ar Tevi, mana skola, Madlienas vidusskola!

Skolotāj, gan mācību stundas, gan pārgājieni un ekskursijs, gan darbs skolas lauciņos un rudens talkās, gan kopīgi klases vakari, gan darba un atpūtas nometne Ogres upes krastā, gan dziesmas, gan pionieru ugunskuri, gan, gan, gan… visu šo gadu garumā – tas viss no Tevis! Paldies!

Uz savām skolas gaitām ar tagadējo vairāk nekā 30 gadu skolotājas darba pieredzi skatos varbūt vairāk analītiski, nevis emocionāli, velkot paralēles, kā skolā gūtās zināšanas un pieredze palīdzējusi manā izaugsmē.

Uz Madlienu vecāki pārcēlās 1967. gadā, kad man bija5 gadi. Tad arī apmeklēju jaunuzceltā Madlienas bērnudārza vecāko grupu. Spilgtā atmiņā jautrās, atraktīvās un mīļās audzinātājas Juzefa Žurēvica un Dace Muceniece, kā arī „briesmīgā” zivju eļļa, kas regulāri tika ielieta ēdamkarotē pirms pusdienām. Lai tiktu pie ēdamā, tā reizēm nejauši izlijauz vēdera, reizēm tika salieta zupas bļodiņā, paziņojot, ka zupa negaršo.

Bērnība ir laiks, kas dod apjēgu par ļoti svarīgām lietām dzīvē. Vecāku ilgās darba stundas un pagājušā gadsimta sešdesmito gadu pieticīgā rocība ļoti agri lika iepazīt tādas vērtības kā pienākums un atbildība, darba tikums un pamatīgums visā, ko dari. Paldies vecākiem, kuri man to visu iemācīja tā vienkārši, rādot savu labo piemēru.

Skolas gaitas sāku 1969. gadā Madlienas astoņgadīgajā skolā, tā sauktajā Madlienas vecajā skolā Lielās muižas ēkā. Pirmā skolotāja Leonora Atslēdziņa – sirsnīga, stingra, prasīga un pacietīga. Vienmēr atmiņā glītrakstīšanas stundas, kad viņa mācīja pareizi veidot pirmos burtus un glītu rokrakstu, kas noteikti jau tolaik veidoja arī manu raksturu, kā arī latviešu valoda ar pareizu vārdu „ābols” un „ūdens” izrunu. Skaists piedzīvojums bijapirmā klases ekskursijauz Siguldu.

1972. gada 1. septembrī 4. klasi sāku jaunatvērtajā Madlienas vidusskolā, kas bijasaulaina, gaiša, ar lieliem gaiteņiem un klašu telpām. Pāriešana uz jauno skolas ēku deva plašuma spārnus. Tas bijaprieks un lepnums par moderno skolu, par aprīkotajiem kabinetiem, lielo ēdamzāli. Mūsu klases audzinātāja bijabioloģijas skolotāja TālijaJirgena. Klases telpa – ar daudzveidīgiem telpaugiem izcili apzaļumotais bioloģijs kabinets, kurā draudzīgi dzīvoja divi papagaiļi. Enerģiskā skolotāja, pārņemta ar dabas zinībām, prata ieinteresēt dabas procesos arī skolēnus gan mācību stundās, gan praktiski darbojoties skolas lauciņos un siltumnīcā. Aktīvi piedalījos fenoloģisko novērojumu veikšanā, putnu vērošanā, ārstniecības augu vākšanas konkursos – bērzu un priežu pumpuru lasīšanā pavasaros, kā arī kumelīšu vākšanā aptiekas teritorijā,iesaistījos Zaļās patruļas darbā.

Tas ir tikai likumsakarīgi, ka kopš 1995. gada aktīvi darbojos vides izglītībā, kas deva pilnīgi citu pieredzi nekā matemātikas mācīšana. Kopā ar bērniem strādāju vides projektos, piedalījos konkursos. Bijaiespēja pabūt daudzās Eiropas valstīs, piedalīties vides konferencēs, apmeklēt citu valstu skolas un tikties ar to pedagogiem. Un kur nu vēl pasaules vides kongresi Monreālā un Marrakešā.

Darbs vides izglītībā veicināja skolēniem redzesloka paplašināšanos arī matemātikā, plašā pieredze motivēja skolēnus mācībām, pievēršot uzmanību tam, ka nevis atsevišķas faktu vai formulu zināšanas veido izglītību, bet tā ir integrēta izpratne par pasauli, dzīvi un savstarpējām attiecībām. Joprojām skolēnus iesaistu vides aktivitātēs, meža izglītībā.

Īpaša nozīme nākotnes profesijs izvēlē noteikti ir manai pirmajai un vienīgajai matemātikas skolotājai Ilzei Rengartei, kura saprotamā, loģiskā veidā skaidroja matemātiskās likumsakarības, bijaprasīga un izpalīdzīga. Neteikšu, ka matemātika bijamīļākais priekšmets, bet mani fascinēja pats uzdevumu risināšanas process, tas, ka reizēm pēc vairāku stundu darba uzdevums tika atrisināts (īpaši ģeometrijā).Pēc daudziem darba gadiem skolā piefisēju, ka arī es lietoju skolotājas I. Rengartes slaveno teicienu: „Tev mājās muiža var būt!”

Nākotnes profesijs izvēlei iedvesmoja arī fiikas skolotājs un klases audzinātājs Gunārs Cilevičs. Viņa eksperimentiem un demonstrējumiem bagātās mācību stundas palīdzēja izprast fiikas likumus, saistīt tos ar reālo dzīvi. Aizraujošas bijaarī astronomijs stundas. Ar skolotāju G. Cileviču saistās militārā apmācība, Kalašņikova automāta izjaukšana un salikšana, kā arī magazīnas lādēšana uz laiku, ierindas mācība un šaušanas nodarbības. Reiz pat nokļuvu Ogres rajona šaušanas sacensībās, kur ieguvu 3. vietu.

Arī vācu valodā pie skolotājas Vijs Funkneres tika ielikti ļoti labi pamati tajā laikā, kad svešvalodu vērtība nebūt nebijatāda kā tagad. Lai motivētu apgūt valodu, skolotāja man deva iespēju sarakstīties ar meiteni no Rostokas VDR (Vācijs Demokrātiskā Republika), pēc vairākiem gadiem Rīgā arī satikāmies. Kādu brīdi pat domāju kļūt par tulku, taču, beidzot skolu, šķiet, nebijupar sevi tik pārliecināta, lai dotos studēt valodu, tāpēc iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā (DPI) Fizikas un matemātikas fakultātē. Tas man netraucēja turpināt izglītoties vācu valodā. Institūtā, vācu valodas pasniedzēja Ausekļa iedrošināta, sabiedrisko profesijufakultātē apguvu tehnisko literatūru tulka profesiju,bet krietni vēlāk, 1997. gadā, Latvijs Universitātē saņēmu vācu valodas skolotājas diplomu. Vairākus mēnešus vācu valodas prasmes pilnveidoju arī Lībekā.

Mīlestību uz mūziku veicināja skolotāja Ruta Kravale. Stingra un noteikta savās prasībās skolotāja ielika pamatus gan nošu mācībā, gan mūzikas literatūrā, ievadīja klasiskās un koru mūzikas pasaulē. Līdz niansēm tika izstrādāts skolas jauktā kora skanējums, piedalījāmies rajona skatēs, kā arī skolas un ciema pasākumos. Jau 1976. gadā, skolotāja Oskara Cināta uzaicināta, sāku dziedāt Madlienas jauktajā korī diriģenta Jura Kokara vadībā. Kordziedāšana mani ir vadījusi visus šos gadus – studu laikā tautas koris „Daugava,” tad Cēsu skolotāju koris „Beverīna” un jauktais koris „Pie Gaujas”.

Ar vislabākajiem vēlējumiem vēršos pie fikultūras skolotāja Andra Šrādera. Skolas laikā ar fikultūru bijuuz „jūs”. Man vairāk patika tāds masu sports – paslēpojam, uzspēlējam basketbolu, paskrienam, aizejam uz baseinu, bet izmisumā dzina tās GDA normas, kuras nekādi nespēju izpildīt, tāpēc meklēju dažnedažādus attaisnojumus, lai nevajadzētu apmeklēt stundas. Šodien skolotājam varu teikt tikai paldies par viņa iecietību, sapratni un laipno attieksmi. Joprojām esmu par sportiskajām aktivitātēm: 1990. gados ar prieku skrēju Tautasdziesmu maratonu, labprāt uzspēlēju basketbolu, aktīvi kopā ar skolēniem dodos pārgājienos.

Varbūt tāpēc, ka bijāmļoti liela klase – 37 skolēni, mums bieži mainījās klases audzinātāji. 5. un 6. klasē tā bijalatviešu valodas un literatūras skolotāja Dzidra Megi, mīļi saukta par Megucīti, tad audzināšanu pārņēma AntonijaMikšta, bet vidusskolas pēdējos divus gadus audzinātāja lomā iejutās skolotājs Gunārs Cilevičs. Kopā ar katru no viņiem bijadažādas aktivitātes: organizējām brīnišķīgus klases vakarus, devāmies izzinošos pārgājienos – „Pretim zelta rudenim”, „Baltā ziema”. Pēc 8. klases izlaiduma kopā ar skolotāju A. Mikštu aizbraucām arī vienīgajā klases ekskursijāuz Baltkrieviju– Minsku, Brestu, Hatiņu. Aktīvā darbībā aizritēja Madlienas vidusskolas gadi, mācību iestādi absolvējot 1980. gadā (6. izlaidums).

Kopīgo klases ekskursijutrūkumu skolā kompensēju, uzsākot darba gaitas Dzērbenes vidusskolā. Esmu lutinājusi savus audzēkņus, organizējot un vadot viņiem izzinošas ekskursijs pa Latviju,pa bijušoPadomju Savienību (līdz 1989. gadam) – Ļeņingradu, Krimu, Karēliju,Karpatiem, vēlāk no 1996. gada pa Eiropu un Skandināvijs valstīm. Tad arī pa īstam izjutu svešvalodu praktisko nozīmi un sāku mācīties angļu valodu.

Kopš DPI beigšanas 1985. gadā uzsāku darba gaitas Dzērbenes vidusskolā par matemātikas skolotāju. Vēlāk, padziļinot pie skolotājas Rutas Jēkabsones iegūtās zināšanas darbmācībā, mācīju meitenēm šūt, adīt, tamborēt, izšūt un ēst gatavošanu. Joprojām pašai patīk rokdarbi, tāpēc atrodu laiku gan pērļošanai, gan aušanai, gan grāmatu iesiešanai un florstikai.

Vairākus gadus mācīju vācu valodu. Ir iegūts maģistra grāds pedagoģijā.1990. gadu beigās skolā strauji ienāca modernās tehnoloģijs, atkal studēju LU, lai iegūtu vidusskolas informātikas skolotājas diplomu.

Visus šos gadus esmu bijsi arī klases audzinātāja, tas prasa ļoti daudz spēka un enerģijs. Skolotāja darbs ir interesants, radošs un neļauj ieslīgt rutīnā. Ne mirkli nenožēloju savu izvēli! Pedagoga, īpaši klases audzinātāja, darbu ļoti labi raksturo Zentas Mauriņas vārdi: „Katram pumpuram ir vajadzīgs laiks, saule, gaiss un mitrums, lai uzziedētu un nestu sēklas. Tā arī mēs savas vēlmes ar varu nevaram īstenot. Neatlaidība un sīksta pacietība vainago darbu un palīdz arī mazā dārzā izaudzēt krāšņas rozes.”

2003. gadā sekoja jauns izaicinājums, proti, kļūt par direktora vietnieci audzināšanas darbā, kur atkal nepieciešamas jaunas prasmes un iemaņas scenārijurakstīšanā, pasākumu plānošanā un organizēšanā, veidojot skolas dzīvi kā vienotu veselumu. Veicot šo darbu, palīdzēja skolotājas Dzidras Megi radītā mīlestība uz literatūru, īpaši dzeju, stingrība citātu atprasīšanā, sacerējumu rakstīšanā. Dažus gadus vēlāk šim amatam pievienojās arī vietniece izglītības jomā, tas prasīja lielu atbildību vadīt skolā visu mācību procesu. No atbildības nekad neesmu vairījusies. Vārdam „atbildība” manā dzīvē ir īpaša nozīme, jo mans pirmais darba devējs vienmēr uzsvēra: „Nezināšana neatbrīvo no atbildības!”

Nemitīgās izglītības sistēmas reformas ir skārušas arī manu pirmo darbavietu Dzērbenē, tā no vidusskolas ir pārtapusi par ļoti mazu pamatskolu, kas gaida savas nākamās pārmaiņas. Tāpēc jau ceturto gadu esmu pieņēmusi kārtējo izaicinājumu un strādāju Rīgā. Šobrīd mācu matemātiku vidusskolas klasēs Rīgas Kultūru vidusskolā un audzinu 11. klasi.

Man ļoti, ļoti, ļoti patīk ceļot! Darbojoties dažādos projektos, ir bijsi iespēja apceļot daudzas Eiropas valstis, ar savu deju kolektīvu tika nodejoti 16 koncerti pat Taivānā. Esmu īstenojusi arī savu sapņu ceļojumu uz Austrāliju,taču domās virmo jauni un jauni galamērķi.

Ceļošana, laba literatūra, teātris, mūzika un māksla ir mani iedvesmas un enerģijs avoti darbā ar bērniem.

Savai skolai un skolotājiem vēlos pateikt paldies un novēlēt izturību plānotajās izglītības reformas vētrās. Aktīvus, radošus, zinātkārus, enerģiskus skolēnus, atsaucīgus un saprotošus vecākus! Turēties pie skolas tradīcijāmun turpināt sasniegt daudzas skaistas virsotnes!

„Savs vārds ir katram jānes,
Tu skaisti viņu nes –
Kā trauku, pilnu gaismas
Un pilnu – pasaules!”
(J. Peters)

Ligita Ridūze