7. Izlaidums – Ojārs Atslēdziņš
Mans veiksmes stāsts ir tepat – Madlienā
Madlienas vidusskolas 45. dzimšanas dienu gaidot, pagasta informatīvajā izdevumā izveidotās rubrikas mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar Madlienas vidusskolas absolventu dzīves ceļu jeb „veiksmes stāstu” un pakavēties atmiņās par skolā pavadīto laiku. Mans stāsts būs nedaudz atšķirīgs no līdz šim publicētajiem, jo šajā rubrikā būšu pirmais no daudzajiem vidusskolas absolventiem, kuri savu veiksmes stāstu ir izvēlējušies veidot tepat – Madlienā.
Madlienas skola man nozīmē vairāk nekā tikai vieta, kur pavadīts dzīves visspilgtākais laiks. Tā ir manas dzimtās vietas neatņemama sastāvdaļa, kas vēsturiski ir nesaraujami saistīta ar ģimeni, jo par skolotāju ir strādājusi gan mana mamma Leonora Atslēdziņa, gan sievastēvs Oskars Cināts, bet šobrīd strādā sieva Elita Atslēdziņa un nu jau arī meita Māra Atslēdziņa.
1970. gadā aizsākās manas skolas gaitas Madlienas astoņgadīgajā skolā, kura atradās Lielās muižas ēkā. Pirmos divus gadus bijām divas paralēlklases. Mana pirmā klases audzinātāja Ruta Jēkabsone bija prasmīga rokdarbniece un elementārās iemaņas adīšanā, šūšanā un tamborēšanā mācīja arī mums. Es gan toreiz biju diezgan slikts rokdarbnieks un atceros, ka sacensībā starp „zvaigznītēm” mana piešūtā poga karājās burtiski divos diegos pāris centimetru no auduma gabala. Mūsu klasē izvietotās šujmašīnas izmantojām, lai spēlētu „mājas”. Mācību laiks skolā vairāk asociējas ar piedzīvojumiem ceļā uz un no skolas. Celšanos no rītiem, lai paspētu uz autobusu, atceros kā murgu, autobuss, protams, bija pārpildīts, bet kājām iet ne visai gribējās. Atpakaļceļš jau bija daudz jautrāks, jo stundas bija beigušās un pa ceļam visādas blēņas nāca galvā. Visspilgtāk atminos vienu gadījumu – pavasara šķīdonī Madlienas virzienā palaimējās „noštopēt” kādu transporta līdzekli – zirgu pajūgu ar ragavām, kas veda graudu maisus. Mūs, jautru puišu bariņu, laipni blakus maisiem uzņēma lauku brigādes darbiniece, ātri vien tuvojāmies Madlienai, bet tad, braucot no darbnīckalna, zirgs sāka aulekšot lielā ātrumā, un mēs pa vienam vien taisījāmies no tā pajūga tikt ārā, kamēr neesam apgāzušies. Un, kā jau tādās reizēs mēdz būt, mana piezemēšanas vieta, lecot ārā no ragavām, bija dubļaina peļķe, gana nepiemērota skolas formai.
Sajūtas, ieejot jaunajā Madlienas vidusskolā 1972. gada 1. septembrī, nekad neaizmirsīšu. Telpas likās tik plašas un gaišas, mājīgas un saules pielietas. Interesanti, ka sajūtas nav zudušas līdz pat šai dienai, un tā jūtos skolā, ieejot arī tagad, jo katru gadu kādas telpas tiek izremontētas un svaigas krāsas smarža komplektā ar gladiolām un asterēm ir 1. septembra un jauna mācību gada sākšanās apliecinājums. Pirmais gads jaunajās telpās iesākās varen pozitīvi, iepriekšējās divas paralēlklases bija apvienotas vienā, pie tam mūsu klasē bija papildinājums arī no tikko likvidētās Zādzenes pamatskolas. Audzinātāja bija Daina Līdaka, kura ilgus gadus mazajās klasēs mācīja mīlēt tautiskās dejas. Bet mēs, 3. klases skolēni, jau zinājām, ka skola nav domāta tikai un vienīgi mācību priekšmetu apgūšanai, tur ir iespējas arī darīt daudz ko interesantu, tāpēc necik ilgi nebija jāgaida pirmā bargā audzinoša rakstura sapulce ar vecāku saukšanu uz skolu. Šis radošais kolektīvo aktivitāšu gars mūsu klasē saglabājās līdz pat vidusskolas beigām.
Mūsu klasei bija iespēja izmantot pagājušā gadsimta 70. gadiem raksturīgo straujo infrastruktūras attīstību Madlienā. Skolā ienāca ne tikai jauni speciālisti, bet arī mācību līdzekļi, un sporta bāze bija ļoti labā līmenī. Vaļējais un slēgtais peldbaseins, manēža vieglatlētikas treniņiem un šaušanai, stadions ar tam laikam deficīto gumijotā bitumena segumu, sporta zāle ar pilna izmēra basketbola laukumu, smagatlētikas un vingrošanas aprīkojumu, āra sporta spēļu laukumi, tai skaitā hokejam, visbeidzot motokrosa trase, kuru ziemā izmantojām slēpošanai. Bija pieejams arī internāts ar visām no tā izrietošām sekām. Bijām pirmie, kuriem bija iespēja mācību stundu programmas ietvaros iegūt B un C kategorijas autovadītāja apliecību.
Skolā mans mīļākais mācību priekšmets bija fizkultūra. Stundas pie skolotāja Andra Šrādera bija ļoti interesantas, patika, ka varējām apgūt visdažādāko sporta veidu pamatus, nodarbojāmies gan ar vieglatlētiku, gan vingrošanu (bija pat sacensības atbalsta lēcienos un brīvajās kustībās), gan cilājām svarus, bet visvairāk saistīja sporta spēles, galvenokārt spēlējām basketbolu. Ziemā slēpošana, slidošana un peldēšana bija fizkultūras stundu programmā, mums bija divas fizkultūras stundas pēc kārtas, lai varētu paspēt noslēpot distanci. Jaunā sporta speciālista Jevgēnija Liepas ienākšana Madlienas vidusskolā „pacēla” vieglatlētikas rezultātus nebijušā līmenī, un mūsu sasniegumi uzlabojās ar katru treniņu. Lai gan mani rezultāti nebija salīdzinoši paši labākie, regulāri pārstāvēju skolu rajona mēroga sacensībās.
Lai arī līdz 8. klasei sliktās uzvedības dēļ mācību stundās un, protams, arī ārpus tām par mūsu klasi nereti teica, ka tādi mežoņi Madlienas skolā vēl nav redzēti, un kaunināšanu par sastrādāto esam piedzīvojuši regulāri, tad, uzsākot mācības vidusskolā, bijām gana prātīgi, lai nedarbi pieaugušajiem bieži vien netiktu zināmi. Viens no spilgtākajiem nedarbiem ar manu piedalīšanos bija nesankcionēta mācību Moskviča aizņemšanās, lai izvadātu klasesbiedrenes pa mājām pēc kāda pasākuma, to gan tā īsti noslēpt neizdevās.
Gribu pateikt lielu paldies visiem Madlienas skolas pedagogiem, kuri ir centušies nodot mums savas zināšanas, un tas viņiem lielā mērā ir izdevies, jo lielu grūtību iestāties augstskolā nebija. Vislabāk patika stundas pie skolotājiem, kuri varēja nodrošināt disciplīnu stundu laikā, jo man bija svarīgi sadzirdēt un saprast jauno vielu jau skolā, lai mājās laiks mācībām nebūtu lieki jātērē, tāpēc matemātikas mācīšanās pie Brigitas Zukules un Ainas Šrāderes nesagādāja lielas problēmas. Kaut gan man labāk veicās eksaktajos mācību priekšmetos, kā fizikā un ķīmijā, tomēr nez kāpēc man tie nepatika, bet Gunārs Cilevičs un Māris Siliņš bez problēmām spēja mācību vielu izskaidrot un padarīt saprotamu. Vienu reizi pat nokļuvu līdz valsts līmeņa ķīmijas olimpiādei. Skolotāju vidū gribu izcelt vienu, par kuru man ir vissiltākās atmiņas, tā ir mūsu vidusskolas klases audzinātāja Valentīna Caune. Viņa mācēja atraisīt radošumu, nostiprināt kolektīva garu un bieži vien bija vienkārši kā mamma. Klasē regulāri notika tematiski klases vakari, pārgājieni un ekskursijas, tas viss ir atainots klases dienasgrāmatā, kura tiek papildināta vēl šodien.
Pēc Madlienas vidusskolas absolvēšanas 1981. gadā (7. izlaidums) iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā Arhitektūras un celtniecības fakultātē, kur sākotnēji biju nolēmis izbaudīt studentu sabiedrisko dzīvi, un mācību process nedaudz iekavējās, tāpēc saņēmu diplomu, kad šai mācību iestādei nosaukums jau bija Rīgas Tehniskā universitāte. Sadūšojos apgūt vēl vienu izglītību – pirms sešiem gadiem ieguvu profesionālo maģistra grādu darba aizsardzībā. Savas zināšanas esmu izmantojis, strādājot Madlienas būvbrigādē, bet nu jau gandrīz 20 gadus mans darbs ir saistīts ar pašvaldību. Iesāku kā saimniecības daļas vadītājs, tad izpilddirektors Madlienas pagasta pašvaldībā, šobrīd esmu Ogres novada pašvaldības Madlienas pagasta pārvaldes vadītājs, tāpēc no Madlienas vidusskolas necik tālu neesmu un tajā ierodos gandrīz katru dienu.
Madlienas vidusskolai gribu novēlēt noturēties izglītības sistēmas ierindā un mācēt pastāvēt par sevi šajā grūtajā laikā, kad daudz ko nosaka subjektīvi faktori un politiskajai piederībai ir liela nozīme. Bet, paldies dievam, politiķus ievēlam mēs paši, tāpēc mūsu rokās ir skolas un Madlienas liktenis.
Ojārs Atslēdziņš