kalendārs
12.12.-16.12.
Izstāde „Ziemassvētku dekors”, „Labo darbu nedēļa”.

19.12.
izliekam līdz plkst.16.00. pirmā semestra vērtējumus.

20.12.
plkst.14.30.Pedagoģiskās padomes sēde par semestra skolēnu mācību sasniegumiem.

21.12.
plkst.14.00 Sekmēs veiksmīgāko skolēnu un viņu vecāku pieņemšana pie skolas direktora skolas Aktu zālē.
- 17.00. Ziemassvētku eglīte skolas skolēniem.
- 19.00. Diskotēka.

22.12.2016.-04.01.2017.
skolēnu Ziemas brīvdienas.

par skolu

Atzinība R. Mūka jaunrades darbu konkursā

Janvāris ir trimdas dzejnieka, reliģiju pētnieka un filozofa Roberta Mūka mēnesis. Jau 10. reizi R. Mūka muzejs un Galēnu pamatskola rīko Vislatvijas jaunrades darbu konkursu. Šogad tēma “Ko es darītu, uzjājis stikla kalnā?” Konkursā piedalījās 400 skolēnu no visas Latvijas 4 klašu grupās. Mūsu skolas 8. klases skolniece Tince Mūrniece arī nosūtīja savu radošo darbu žūrijai 8.-9. klašu grupā. 15. janvārī Galēnu pamatskolā tika pasniegtas balvas konkursantiem. Tince saņēma Atzinību. Konkursam Tincei palīdzēja sagatavoties skolotāja S. Tutāne.

Atziniba_konkursaa_T.Murniece.

Sapnis Stikla kalnā

Nu tā diena bija klāt! Diena, kurā man viss bija apnicis. Manas problēmas bija lielākas par mani pašu. Es vairs nezināju, kur bēgt, ko darīt. Man bija apnicis stāstīt, kas man kaiš un kas man rūp, līdz es aizmigu… un tad tas notika.

Es ieraudzīju viņu. Stikla kalnu.  Tas staroja saullēkta oranžajā saulē. Kalns bija dzidri tīrs, it kā mitrs, apaudzis ar rasas pilieniņiem. Kalna galu nevarēja saskatīt. Tas bija ieslīdzis mākoņu segās. To ieraugot, man palika viegli… it kā ļaunums izgaisa, un mana sirds aiz prieka dejoja.  Es piegāju tam klāt. Un katrā solī, ko liku, mana sirds atmaiga un rūpes izgaisa. Kalnā kāpjot, es vairs neatcerējos iepriekšējos notikumus. Mani vilināja kalna spožums un dzidrums, kalna dzidrais gaiss un tīrība, kas to ar abām rokām bija ieskāvusi. Mani soļi bija viegli, un dažbrīd šķita, ka lidoju pa gaisu. Mani samīļoja mākoņi, slāpes remdēja lietus, un saule mani sildīja. Es tuvojos nezināmajam – kalna virsotnei…

Mani soļi kļuva vāji, man palika auksti, sirds sažņaudzās. Pār manu galvu vērās plašs debesu jums. Zemes vietā bija mākoņu jūra, kurai nebija ne gala, ne malas, ne sākuma, ne arī beigu. Te pēkšņi pār mani pārslīdēja ziemeļblāzma. Tā no zaļas strauji tapa sarkana. Tajā peldēja vīzijas… man sala. Es jutos tik slikti kā sākumā. Atcerējos visu negatīvo. Mani iekšēji lauza… tomēr es ievilku elpu un palūkojos augšup, it kā ziemeļblāzma man kaut ko vēlētos parādīt. Tad pēkšņi tajā es saskatīju cilvēkus. Tie gulēja uz zemes noklātām drānām, kailām kājām – starp peļķēm. Bērni izmisumā rāva aiz mammas svārkiem, lūgdami ēst. Cilvēki, izmisuma pilni, rāpās cits pāri citam, klupdami, krizdami skrēja pēc ēdiena. Bērnu asaras krita kā zvaigznes no debesīm man virsū… man tās dūrās ādā, sāpīgi dzeļot. Ausīs skanēja bērnu raudas un vaimanas. Viņu vienīgais glābiņš varēja būt Dievs, kurš tiem palīdzētu tikt pie ēdiena, pajumtes un siltuma. Mana bērna sirds raudāja visiem līdzi. Es sevi nespēju iedomāties viņu vietā… Man palika vēl grūtāk. Mani nobiedēja lādiņu sprādzieni un šāviņu trokšņi. Ziemeļblāzmā atspīdēja Eifeļa tornis. Tas it kā sabruka man pie kājām, kā sabruka mirušo dzīves. Manī iekšā viss trīcēja… mani kāds centās salauzt.

Pret kalna izcilni man paslīdēja kāja. Es kritu. Izgaisa ziemeļblāzma, pazuda mākoņi. Es atkal jutos tik viegli kā sākumā, kad kāpu kalnā. Es kritu cauri miglai, mākoņiem un lietiem. Es vienkārši lidoju nepareizā virzienā. Es satrūkos… atvēru acis, un visapkārt man bija tumsa. Es biju mājās! Tas bija tikai sapnis. Sapnis kā fabula ar līdzšinējās dzīves skatījumu un vēstījumu. Es atcerējos visu, kas notika sapnī…  Sev apkārt es sajutu siltumu, bet sirds mana sala. Es zinu, kādēļ man sala. Bija žēl sevis, citu, pasaules.

Es jutos nomākta, līdz stikla kalns man parādīja, kā ir justies slikti, kā ir, kad sāp, kad salst. Pirms padoties likteņa izspēlētajiem jokiem, jāatceras par citu sāpēm un ciešanām. Vai mūsu problēmas vispār var saukt par problēmām? Uz mums nešauj, mūsu ģimenes netiek ar varu šķirtas, mūs nevajā, nedraud un nenogalina. Jāpadomā, cik mums ir iemeslu būt laimīgiem. Latvijā dzird salūta blīkšķus, ne bumbu sprādzienus. Mūs nenosoda ticības dēļ vai nevajā bagātību dēļ. Stikla kalns vienmēr parādīs un palīdzēs, kad būšu apmaldījusies sevī. Kalns palīdzēs saprast, ka manu problēmu ir tik daudz kā zvaigzņu visumā, bet tās ir tik mazas, ka mēnesi pāraugt nespēs.

 


stundu saraksts
informācija
skolēniem
aktuāli
vecākiem
skolotājiem
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

rakstu arhīvs


Madlienas vidusskola,
“Skola”,
Madlienas pagasts,
Ogres novads, LV-5045
e-pasts: madlienasvidusskola@ogresnovads.lv

Mājas lapas izstrāde: Raimonds Vērpējs, uzturēšana: Rasma Vērpēja