Baltā ziema ir tik skaista!

Šogad ziema tāda savāda – bieži līst lietus, dienas ir drūmas, sniega gandrīz nav. Reizēm ir tik skumīgi. Madlienas vidusskolas audzēkņi ļoti gaida ziemu, daudziem tā ir vismīļākais gadalaiks. Tā gribas baltu sniedziņu, uzcelt pagalmā lielu sniegavīru, izpikoties no sirds, braukt ar ragaviņām, doties uz kalnu slēpot un snovot. Vai daba ziemā nav visskaistākā, kad sarma koku zaros, kad logos uzzied leduspuķes un saule mirdzēdama iekrāso sniegu sarkanīgu? Ticēsim brīnumam un gaidīsim balto, stalto Sniega māti! Ielūkosimies skolēnu pārdomās par ziemu, tās skais­ tumu un priekiem!

Madlienas vidusskolas skolotāja Zinta Saulīte

Rudens beigās, kad bālā saule ar iesārto maliņu lēni noslīd ezera dzelmē, stiprais sals laiž klajumā savus dēlus. Apsarmojušie koki jau noliekušies ziemas miegam. Pēkšņi sniega māte ver maisus vaļā un putenī jautri griežas sniegpārsliņas. Tagad zemei balta un pūkaina villaine, kas mirdz kā rasas pilieni aizgājušajos vasaras rītos.

Ieva Kristīne Jēgere, 6.a kl.

Ir skaists ziemas rīts. Kailie koki pārklāti ar vieglām sniega pūciņām. Tās mirguļo kā mazi, izkaisīti dimantiņi. Sarkankrūtīši koku zaros meklē sēkliņas. Viņu sārtie vēderiņi saulē spīguļo kā koši rudens ābolīši. Kur vien paveras skats, viss ir balts. Ledus pārklājis ezerus, upes un dīķus. Zemei ir silti. Tā klusi gaida pavasari.

Agnese Balode, 6.a kl.

Ziemas rītā no tumsas izlaužas saule savā ledainajā dailē, ar asajiem stariem rakstīdama atlikušo tumsu un aizdzīdama to pavisam. Sals pieņemas spēkā, saldēdams zemi, jo viņa dusmas šodien ir kā milzis, kas vēlas iznīcināt visu savā ceļā. Koki kā mēmi, pacietīgi stāvi cieš klusu, jo zina, ka ziema reiz beigsies. Sniegs rāmi guļ, pārklājoties ar cietu sarmas un ledus vāciņu, kas mirdz kā dimanti, kuri izbārstīti pa baltu paklāju, liekot sniegam izskatīties izsmalcinātam un dārgam.

Beāte Ločmele, 6.a kl.

Sniegpārsliņas ir vienādas, taču tik atšķirīgas. Tās var būt lielas un mazas, stūrainas un zvaigžņotas. Tās krīt no gaisa, dejodamas cēlu sniega deju. Uz logu rūtīm skaisti vizuļo leduspuķes. Sarma viz uz krūmu tievajiem un koku lielajiem zariem. Man patīk Ziemassvētku laiks, kad visapkārt valda labestība un visi varam būt kopā.

Gerda Sedoja, 7.a kl.

Tuvojas ziema. Pārsliņas, lēni virpuļojot, izbirst no lielā debesu maisa. Tās ir cita par citu skaistākas. Dažas ir stūrainas, citas mazākas par puteklīti, bet visskaistākās ir ar mežģīņu rakstu. Robainās, mirdzošās pārsliņas lidojot aizķeras eglīšu durstīgajos zaros. No rītiem virs koku galotnēm paceļas ugunīgi sarkana bumba. Sniegs iekrāsojas oranžā krāsā. Koku zari kļūst sārteni. Tikai neilgu laiku saule dāvā šo rotājumu, tad viss atkal paliek balts.

Sanita Rešinska, 7.a kl.

Visvairāk pūkaino sniegu gaida bērni. Pagalmā tiek uzvelts liels un apaļš sniega vīrs. Tas tiek izrotāts ar oranžu degunu, melnām pogām un žagariem rokās. Ziema upes pārklāj ar ledus kārtu. Logu rūtīs uzplaukst leduspuķes, kas saules staros izskatās brīnišķīgas. Māju jumtus izrotā lāstekas. Ziemā visvairāk patīk mīkstā sniega sega, kas saulē izskatās kā krellīšu pogas.

Airita Tirša, 7.a kl.

Tuvojoties ziemai, no pelēkā apvāršņa uz zemes brūnajām krūtīm krīt balti sniega vāli. Tie met kūleņus augstu, augstu virs horizonta. Balti paliek meži, druvas, viensētas. Pārņem dziļš un svinīgs satraukums. Saulei lecot, apvāršņa malas kvēlo austošās dienas purpurā. Sals aizslīd pa gludo ezera virsmu, balansēdams uz spoguļainā ledus. Ziemas skaistums pārspēj tās trūkumus – aukstumu, salu un biezo sniega segu.

Roberta Atraste, 7.a kl.

Ziemā var slidot, braukt ar ragaviņām, slēpot vai vienkārši gulēt un vārtīties sniegā. Daudz prieka atnes Ziemassvētki, jo tad visi saņemam dāvanas. Skaists ir Jaunais gads, kad var redzēt krāsaino un spožo salūtu. Jebkura ziemas diena ir burvīga, kad snieg pūkains un mīksts sniedziņš. Viss kļūst balts kā pūkaina, no vilnas gatavota sega.

Iveta Streile, 8.a kl.

Ziema ir mans mīļākais gadalaiks, jo tad es varu spēlēt hokeju. Tas ir tik jautri! Ziemā ir burvīgākie svētki – Ziemassvētki, tad mēs ar ģimeni esam kopā. Parasti krāšņa ir Jaunā gada sagaidīšana, man ļoti patīk skatīties uguņošanu. Ar draugiem ziemā ir visjautrāk, jo var pikoties.

Ingars Malnačs, 8.a kl.

Ziema ir līksms un priecīgs gadalaiks. Ar vecākiem doda- mies slēpot uz kādu lielāku kalnu, ar draugiem – uz piemājas slidotavu vai ar ragaviņām jautrā pulciņā laižamies no kalniņa. Neparasta ir nebēdnīgā pikošanās kopā ar klasesbiedriem. Kad uzsnieg pirmais sniegs, es pagalmā uzceļu sniegavīru. Tas nu tad stāv un gozējas, skatīdamies, kā bērni gatavojas Ziemassvētkiem. Man ļoti patīk ziema, tas ir mans mīļākais gadalaiks.

Elfa Bukša, 8.a kl.

Rudeni nomaina ziema, kad sniegpārslas lēni un apdomīgi pieskaras zemei, kā pārbaudīdamas, vai tas ir droši. Viss paliek tik kluss. Koku zari ir kā sastinguši un gaida pirmo sniegpārslu glāstus. Ne mazākā vēja pūsmiņa neizjauc šo brīdi. Mākoņi paiet malā no apvāršņa, un rītos spožā saule met starus uz krītošajām sniegpārsliņām, liekot tām mirdzēt un vizēt no visām pusēm.

Madara Praliča, 9.a kl.

Mani ziemas prieki ir saistīti ar snovošanu. Kopš mani pirmo reizi 6–7 gadu vecumā uzstādināja uz slēpēm un es nobraucu no kalna, mana vēlme atgriezties tur atkal un atkal nav zudusi. Tikai tagad es vairs nebraucu ar slēpēm, bet gan ar sniega dēli pa arvien stāvākiem kalniem un pa arvien grūtāk nobraucamām trasēm. Kad Latvijā darbu sāk kalni, piedāvājot izbaudīt ziemas priekus, tā ir mana snovošanas sezona, kura noslēdzas tikai martā, kad sniegs atkāpjas no kalnu virsotnēm.

Elīna Strazdiņa, 9.a kl.