Veiksme Mūka konkursā
18.12.2018.

Roberta Mūka jaunrades darbu konkurss notika jau 13. reizi. Šogad tā tēma bija „Man nevajag nemirstības eliksīra, Nemirstība ir iesieta Latvijas sierā” (R. Mūks). Konkursam tika iesniegti vairāk nekā 380 radošie darbi, labākos uzaicinot uz apbalvošanu. No Madlienas vidusskolas konkursā piedalījās pieci skolēni – Undīne Dzene (7.kl.), Elīna Vosveniece, Tince Mūrniece (11.kl.), Rainers Kriškāns, Raimonds Batura (12.kl.). Uz noslēguma sarīkojumu, kas notika 14. decembrī Galēnu pamatskolā, tika uzaicināti divi skolēni. Apsveicam ar laureātes titulu – 1. vietu – Undīni Dzeni, kurai konkursam palīdzēja sagatavoties skolotāja Silvija Tutāne. Tincei Mūrniecei – atzinība (skolotāja Zinta Saulīte).

Ieskatam Undīnes un Tinces radošie darbi.

Manas dienasgrāmatas lappuses stāsta…

5. jūlijs

***

Vakars ar savu pelēko mēteli pārklāj zemi. Iedegas pirmās zvaigznes, vēstneses, ka nakts būs skaidra un silta. Sēžu pie loga un uzticu savas domas plānai rūtiņu kladei, ko saucu par Dzīves dienasgrāmatu. Šovakar mieru nedod jautājums – kas ir nemirstība? Jautāju vālodzei, kura šovasar sauc, bet nesasauc lietu, jautāju vējam, kas pats, manuprāt, ir nemirstīgs, zvaigznēm debesīs, savai sirdij… Mana atbilde liekas vienkārša – tas, kas paliek, nepazūd, ir kopā ar mums pēc aiziešanas. Nezinu, vai pareizi, bet man tā šķiet…

Zinu, ka mani mīļie tajā saulē, daba man apkārt, viss jaukais ap mani – ir nemirstīgi. Viņi manā sirdī ieadīti kā vecvecmāmiņas raibie cimdu raksti, kā vecvectētiņa paša darinātais koka grābeklis, āmurs, cirvis, malkas šķūnīša pažobelē karājas viņa iesietā izkapts, kas šūpojas vējā un dzied savu atvadu dziesmu, jo sen jau traktors un zāles pļāvējs veic viņas uzdevumu. Sekcijas atvilktnē kā vislielāko dārgumu vecmamma glabā viņas vecmāmiņas adītos dūraiņus – Latgales dabas rakstiem ierakstītos, dzīsloto roku sasildītos, neaizmirstamos ziemas dārgumus. Un vēl – attāla Latgales radinieka māla krūze, kura stāsta par vecvecvecmāmiņas raibo mūžu, bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Tā, manuprāt, ir nemirstība.

12. augusts

***

Katru rītu braucu garām saules apspīdētam rudzu laukam. Tas liek atcerēties vecmāmiņas cepto rudzu maizi ar dzintara krāsas medu virsū. Tomēr šis rīts nav tāds kā vienmēr, jo šorīt rudzu lauku apciemojis lietutiņš. Tāds pats kā tajā rudenī, kad ar tēti sēdējām mežā uz celma pie strautiņa, kurā, saules apspīdētas, mirdzēja zeltainas smiltis, bet ūdenī bija manāmi dabas spēka nopulētie oļi.

Tālumā uzblāzmo varavīksne, kura atgādina vectēva krāsainos bišu stropus. Medus vācējas kustas nenorimdamās – vectēvs kā baltais Dieviņš turas viņām līdzi.

Rudzu lauku vairs nevar manīt, jo nu jau ir redzamas pļavas ar burvīgajām puķēm. Iepriekšējos Līgo svētkos šajā pļavā auga visskaistākās margrietiņas, kuras es iepinu savā vainagā. Meitenes brīnījās, kur es tik skaistas pīpenes atradusi. Klusēju, jo zināju, ka nākamgad atkal apciemošu pļavu. Tā nebūs mani aizmirsusi, tā atkal dāvās man savu brīnišķo rotu.

Lauki jau paliek aiz muguras, un priekšā ir manāms mazs ciematiņš. Katram pie mājas ir dārziņš ar ogu krūmiem, dobes dārzeņiem un augļu koki – cilvēki domā par saviem mīļajiem. Tiem, pilsētniekiem, vajadzēs savu gurķīti, odziņu, siltumnīcā izlolotu tomātu…

Tas atsauc atmiņā vasaras brīvlaika dienas, kad mamma marinēja gurķus, vecāmamma spieda jāņogu un upeņu sulu, bet es no visa pa drusciņai nogaršoju.

31. augusts

***

Reizēm vēlos aizbēgt no problēmām, sabiedrības, nepaveicamajiem darbiem. Atgriezties laikos, kad nozīme nebija izskatam, bet sirsnīgam smaidam, mīļam glāstam. Vēlreiz izdzīvot šos skaistos mirkļus. Gribētos, lai tie nekad nebeidzas, lai mūžīgi mūs reibina pļavas ziedu smarža un strautiņa čalošana, bišu sanēšana ziedošajā liepā, suņa rejas kaimiņu sētā un gotiņas mierīgā maurošana vakarā, kad saimniece ar slauceni jau gaida pie sētas aploka vārtiem.

31. augusta nakts

***

Ak, šie mirkļi, ar neviltotu smaidu, nepārspīlētu prieku un atmiņā paliekošiem notikumiem. Kaut jūs būtu nemirstīgi! Rīt skola…

Undīne Dzene, 7.kl.

Jāņu siers – Līgo svētku nemirstības simbols

Siers, manuprāt, ir tāds kārtīgs Līgo svētku ēdiens. Vasara ir pusē, sīpoli jau sit pret sauli lokus, paukšķēdamas plauks peonijas, un pļavas ņirb no kukaiņu dziesmām. Es atzīšos. Lai arī Ziemassvēki ir balti ģimenes svētki, es mīlu aukstu kvasu, malkas krāsnī ceptus speķa pīrāgus, ābolmaizi un patiešām īstu, govs piena ķimeņu sieru vasaras vidū.

Svētki ir tradīcijas, jo tos mēs atzīmējam, svinot katru gadu. Un tradīcijas dzīvo tik ilgi, kamēr mēs tās svinam, cienām, piekopjam un radām.

Mūsu ģimenē Līgo un Jāņu dienas ir sevišķas. Nakts starp tām ir īpaši maģiska. Iepriekšējā dienā tiek siets siers, lasīti āboli. Šie ir svētki, kuros pie mums ierodas radi, paziņas un draugi. Mēs varbūt mazliet kuplākā skaitā nekā dzimšanas dienās pavadām diennakti pilnīgi blakus. Kopā.

Mums pagalmā ir pavisam jauna strūklaka. Šovasar tā ir ierakta pirmo reizi. Krītošā ūdens skaņa vienmēr nomierina. Kaut kā tas ūdens kutina iekšas. Visas mazās šūniņas pat nekustoties, šķiet, spēj saražot endorfīnus pilnai laimei. Zem ābeles stāv liels, masīvs koka galds. Šovasar mēs uz tā klājām lina lupatiņas un ēdām no māla šķīvjiem. Vāzēs es sarāvu puķes. Rudzupuķes, margrietas, smilgas un vārpas, jasmīna zarus un raspodiņus. Esot pļavā, debesīs mākoņi saskrēja draudzēties, jūtami tuvojās negaiss. Tas bija neparasti, dabas griesti tika uz pusēm dalīti. Vienā pusē saules apspīdēti mākoņi mirdz, otrā – dūmakā plosās un rosās padebešu zemākais stāvs, kur smagākie mākoņi jau tikpat kā glauda koku galotnes. Mēs aši iekūrām ugunskuru nostāk no galda, un dūmos ievijās blakusesošo priežu zari.

Ak, un jā. Pie manis ciemos atbrauca draudzene. Tā, no pierīgas. Negribēja saulgriežus nosēdēt dzīvoklī, kur ļaužu pārbāztās ielās sašļika smaržu nomāc automašīnu atgāzes un tūkstošiem cilvēku elpu. Mēs sagriezām ozola un jasmīnu zarus, ar kuriem, sasienot virtenēs, izpušķojām pagalmā esošās mašīnas. No kādas tālāk stāvošas skanēja Līgo dziesmas, un kaut kur tālāk, pļavā, gar dārza malu bauroja ganībās izlaistās govis. Galdā jau likti pulsējoši, silti pīrāgi, kuri, tik tikko izcelti no krāsns, tver pirmās skābekļa elpas. Uz baltiem, platiem porcelāna šķīvjiem ar vecrozā ziediem saulē gozējas saldās ābolmaizes. Kāds vīrietis, iespējams, redzu viņu pārāk reti, lai atcerētos vārdu, atkorķēja vīna pudeli un salēja glāzēs zeltainu dziru, kura liek mazliet saņemt drosmi un atžirgt kaut kādiem labsirdības hormoniem. Paliek labi. Silti. Droši. Var jau būt, ka tas ir reibums, kas liek noklusētajiem vārdiem kļūt skaļākiem par rejošu suni paglmā. Var jau būt, bet vīns sāk elpot, un cilvēku čalas, čuksti un smiekli pieņemas spēkā. Tiek aprunāts viss. Baumas, viens otrs, kaimiņš un tas, kurš jau pieklusis.

Riet saule. Tā riet gari un lēni. Šķiet, melnos mākoņus kāds kā juzdams, ka te tiem nav vietas, pastūmis malā. Iestājas krēslaina nakts. Nevar tā patiesi saprast, ir vēls vakars vai pavisam agrs rīts. Tumsas brīdi neviens tā arī nepamanīja, ugunskura čurkstoņa, siltums un gaisma novērsa domas par laiku. Mierīgais vējš, rāmi, mazliet greizi pūzdams strūklakas lāses, it kā apmīļoja pie galda sēdošos un lika justies labi. Godīgi sakot, tā bija silta nakts, un ugunskura siltuma bija mazliet par daudz. Runas un vārdi nekur nebija zuduši. Neviens nebija noguris, varbūt tikai kāds kādam mazliet tuvāk piekļāvies.

Runājot par to, ka īstenībā viss dzīvē tinas ap mīlestību, cilvēkiem un dzīvību, kāds pasmīnēja, bet, aizritot pāris minūtēm, vairs nespēja valdīt smieklus. Viņš smējās. Un visiem par izbrīnu smējās skaļi, uzkrītoši un pat pārāk bravūrīgi. Nevar noslēpt jūtamo sarkasmu, un tas pats vīrietis, kura vārdu es droši vien esmu dzirdējusi, neveikli uzdrošinājās pajautāt: „Par ko? Par ko tāda uzjautrināšanās?”

Dzīvība, cilvēki, mīlestība. Drīzāk skan banāli nekā jautri. Pārāk filozofiski vai muļīgi, bet ne jau smieklīgi. Tas vīrs, kurš smējās, centās savākties, lai gan acīs sariesušās asaras nodeva viņu kā samelojošos pirmklasnieku. Viņš mazliet nopurināja no krekla ēdienu drupačas, izbrauca ar roku caur saviem sirmajiem matiem, gribēdams izskatīties labāk, un nokrekšķējās. Otrā rokā joprojām bija palicis puskosts siers, ko viņš māžojoties bija nočiepis kādai mazliet draiskai sievietei. Paceļot roku, sieru izstiepdams deguna galā un it kā to apbrīnodams, viņš domīgi teica: „Redziet. Jūs runājat par cilvēkiem, mīlestību un dzīvību, bet kā būtu, ja es teiktu, ka dzīve tinas ap šo siera gabalu? Jā, varbūt tas ir mazs puteklis visumā, vai, jā, šis ir par lielu, lai dotu zīdainim, bet ja es apgalvoju, ka dzīve tinas ap šo un nevis to?”

Tas mani samulsināja. Es atceros. Mana sirds kaut kā salēcās, liekas, ka man palika kauns tā vīra vietā. Par drosmi, par tik dumju drosmi. Lai arī mans apmulsums sejā lika manīt, ka laiks būtu pasmieties vēlreiz un šo tēmu beigt, bet viņš turpināja tikapt drosmīgi. „Jūs visi esat te. Un ir Jāņi. Un tā ir katru gadu. Katru gadu ap šo laiku jūs visi esat te, cilvēki, kuri mīl un ir dzīvi, bet jūs zināt, kāpēc esat te? Lai būtu blakus. Pagājušo gadu mēs ēdām rudzu maizi, es labi atceros. Un gurķu, tomātu salāti, šķiet, arī bija. Vēl senāk ēdām rabarberu un biezpiena sacepumu. Katru gadu mainām ēdienus un mainās paši ēdāji, taču neviens gads nav bijis bez šiem svētkiem, bez cilvēkiem un bez siera. Kad mēs nomirsim, mūsu vietā te, iespējams, ka pat pie šī paša vecā galda un zem ražīgās ābeles sēdēs tikpat cieši mūsu bērni un mazmazbērni. Viņi un viņu draugi. Ēdīs sieru un spriedīs par to, kas apvij un savij dzīves. Paši nemaz nenojauzdami, ka mēs te darījām to pašu. Mirs viņi un būs jauni. Tradīcija nemirs. Tā savīs mūs, kaut tos, kas par mums domās tad, kad mūsu vairs nebūs. Un te viņi sēdēs. Sēdēs, lai ēstu sieru un domātu par mums,” viņš drosmīgi pabeidza un ielika mutē pēdējo siera gabalu.

Tince Mūrniece, 11.kl.

Panākumi Roberta Mūka konkursā
22.01.2017.

2017. gada 20. janvārī Galēnu pamatskolā notika Robertam Mūkam veltītā Latvijas skolu 2.–12. klašu skolēnu jaunrades darbu konkursa noslēguma pasākums. Pavisam kopā tika saņemti 523 darbi no 79 skolām, skolēnus konsultējuši 130 skolotāji. Arī Madlienas vidusskolas skolēni piedalījās konkursā. Pateicības saņēma Rainers Kriškāns (10. kl.), Sanda Rācene (11. kl.), Linda Elīza Lapsa (12. kl.), Krapes filiāles skolniece Lorita Rutka (9.b kl.), atzinības – Undīne Dzene (5.a kl.), Tince Mūrniece (9.a kl.), Monta Meikališa (12. kl.), bet 3. pakāpes diplomu – Jānis Mežapuķe (10. kl.). Katram rakstītājam dāvanā bija grāmatas vai kalendārs. Apsveicam skolēnus ar panākumiem! Konkursam palīdzēja sagatavoties latviešu valodas skolotājas Silvija Tutāne un Zinta Saulīte, kuras arī saņēma konkursa organizatoru sarūpētas pateicības un dāvanas. Ieskatam veiksmīgāko autoru jaunrades darbi.

Manas sirds pavēlniece

Es izšķīlos pavasarī kā skaists, zili dzeltens taurenis. Mani interesēja pasaules brīnumi. Dārzā, kurā es dzīvoju, ziedēja tulpes un narcises. Tās reibinoši smaržoja, un man ļoti patika lidot no zieda uz ziedu. Dārzā uzziedēja arī citas puķes.

Vasaras vidū visā krāšņumā sevi pieteica rozes. Man likās, ka skaistākus ziedus neesmu redzējis. Rozes burvīgi smaržoja. Es lidinājos no viena rozes zieda uz citu, un man likās, ka nav nekā burvīgāka par rožu smaržu, sienāžu vijoles spēli vakarā, varžu kori piemājas dīķī vai jāņtārpiņu uguņošanu naktī.

Pienāca rudens. Atlidoju pie savām rozēm, bet ziedu nebija. Rozes bija noziedējušas. Es noskumu! Bet tad izdzirdēju klusu saucienu: „Neskumsti!” Blakus manām rozēm ziedēja balta astere. Pielidoju pie asteres, apsēdos uz tās zieda, un skumjas izgaisa. „Nāc, manas durvis ir tev atvērtas! Kļūsti par manu pavadoni!”

Manā sirdī ielija laimes eliksīrs, un es sapratu, ka katrs zieds ir skaists un katrai puķei ir savs laiks ziedēšanai. Nu man bija balta astere, manas sirds pavēlniece šai aukstajā un drēgnajā rudenī.

Undīne Dzene, 5.a kl.

Es un pasaule

Man ir 15 gadi un melni mati,

Rokas un kājas, un savas mājas.

Runāt un rakstīt es protu,

Varu noturēt otu.

Es māku ēst, smaržot un izgaršot.

Es varu visu, tikai ja daru.

Un vēl pāris domas, ko gribu jums teikt,

bet nevajadzēs jau mani sveikt.

***

Pasaule pieder man, un es – pasaulei. Vai jūs zināt, cik daudz varat ņemt? Jums pasaule dod daudz un vēl vairāk, pat ja makā svilpo vējš. Tev uz rokas ir pulkstenis, tev pieder laiks. Tev ap kaklu ir šalle, tev pieder siltums. Tev virs galvas spīd saule, tev pieder gaisma! Tev pasaule ir atvērtas durvis, tā tevi gaida. Gaida, kad tu saņemsies, iziesi pa tām un atklāsi tev dotās iespējas. Ņem atvēlēto laiku un izplāno to! Ņem siltumu un sasildi otru, izmanto gaismu, lai dzīvotu, nevis eksistētu, lai sildītu, samīļotu, apskautu…

***

Es esmu pasaulei kā atvērtas durvis. Pasaule veido manu dzīvi. Tā deva rokas, kājas un prātu, visu, ar ko darboties. Tā sniedza man iespējas – skolas, pulciņus, vaļaspriekus… . Visu, lai varētu rīkoties. Ar sniegtajām iespējām varu padarīt savu dzīvi interesantu, bet papildināt pasauli ar jaunām idejām un neparastām pieejām. Es esmu pasaules puzles gabaliņš, kuru pievienojot piešķiru puzlei krāsu, paspilgtinu attēlu un veidoju vienu veselumu. Pasaule, pieņemot mani, var padarīt sevi krāšņāku un piepildītāku.

Tince Mūrniece, 9.a kl.

Šis stāsts ir reiz teikts

(Pēdējās durvis)

Šai naktī vistumšākajā,

Saltiem vējiem manas buras plosot,

Augstiem viļņiem manu kuģi triecot

Un vīru vaidiem airus stumjot,

Es stāvu savā pēdējā gājienā, savā pēdējā ceļojumā turp –

Ceļojumā, kurā es gluži kā mans tēvs un mani brāļi, ceļojumā, kurš nekad nebeigsies.

 

Maigās dienas mani pavadīja tad, un nu tukšums, ko jūtu,

Manas rokas sārtās no asinīm, ko lējis,

Mana seja cieta no šausmām, ko es redzējis,

Mana stāja cieta kā sirds, kas sen par akmeni tapusi.

 

Šis ir mans pēdējais ceļojums, ceļojums, kurā devos no bērna kājas,

Es nebaidos nedz vīru, nedz velnu, nedz dievu,

Šī zeme dreb zem manām kājām, kad speru soli,

Debesis iekrāsojas sārtas, kad es ceļu savu roku,

Mātes, sievas un meitas lej asaras, kad mans vārds tiek saukts.

 

Šis ir man pēdējais ceļojums, ceļojums, kurā devos ne no savas gribas,

Mans cirvis ir kļuvis smags ar katru cirtienu, kurā grāvu ļaužu sienas,

Mana loka stīga ir kļuvusi stīva kā vīru griba, kuru dzīves laupīju,

Mans zobens ir kļuvis truls – gluži kā mans prāts, kā asinis, kuras lējis esmu.

 

Mans ceļojums tūdaļ būs galā, ceļojums, kura galu jau sen esmu gaidījis,

Es sūtu savus vīrus atpakaļ, savu dēlu atpakaļ pie viņa mātes, ceļot pēdējo reizi savu šķēpu

Un skrienot briesmoņa rīklē,

Pēkšņi vētra paliek klusa un maiga,

No manām krūtīm skan salda balss, kas lūdz man pārnākt mājās,

Kas lūdz mani būt tev blakus,

Bet es nevaru neko viņai atbildēt, kā vien piedod,

Un es tevi allaž mīlēju, bet mūsu dēla laiks vēl nav klāt.

Ar skaļu rēcienu es pēdējo reizi kļūstu par nezvēru un traucos briesmoņa rīklēs,

Man vairs nesāp viņu cirtieni, dūrieni un šautās bultas,

Man vairs nav auksti, man vairs nav smagi, mans ceļojums ir galā.

 

Šai naktī vistumšākajā,

Saltiem vējiem manas buras plosot,

Augstiem viļņiem manu kuģi triecot

Un vīru vaidiem airus tumšos ūdeņos stumjot,

Es dodos savā pēdējā gājienā, savā pēdējā ceļojumā turp –

Ceļojumā, kurā esmu devies gluži kā mans tēvs un mani brāļi,

Ceļojumā, kurš nekad nebeigsies.

Jānis Mežapuķe, 10. kl.

Miesas mednieki

Es esmu vaļējas kajītes durvis, kurās nepārtraukti ietraucas dažādi cilvēki, pagroza mani pa labi un pa kreisi, taču man pašai ir jāsaprot, kā tālāk vadīt šo kuģi. Esmu viena savās sāpēs, priekos un asarās. Vispirms cīnos ar sevi. Tas ir mokoši – justies bezspēcīgam, kad pār tevi no reizes uz reizi gāžas „lavīnas”. Daudz kas notiek ne tā, kā domāts. Tā, it kā mums nekad nebūtu bijusi iespēja. Es pamodos ar šīm bailēm. Tās aiznes mani caur vistumšākajām ēnām. Manās acīs tas ir tikai sapnis. Logā mīt bailes, debesis raud, es tās vēroju un ķeru asaras savās plaukstās. Tas uzbur neesošas paralēles, kas iedzen apātijā pret dzīvi.

Kurā brīdī upuris kļūst tik liels, ka par to jāsāk maksāt skarbi un postoši? Mēs jūtamies tukši, jo atstājam daļu sevis visā, ko kādreiz mīlējām. Uz pasaules dzīvo zvēri, kas gatavi cits citu saplosīt. Kliedēt šaubas nemaz nav tik viegli. Vilšanās un nodevība uzglūn tepat aiz stūra. Novērs skatu, un varam vainot tikai paši sevi. Viena iespēja, vai spēsi to izmantot? Kad visi pamodīsies, būs jau par vēlu. Nereti pasaule pagriež muguru pret to, ko nesaprot, kas ir citādāks vai labāks. Tie dod cerību, taču beigās aplauž spārnus, un viņi paliek gaidot… Cilvēki ir „gaismas” zagļi, viņi grābj vairāk, nekā spēj sagremot. Nekad nav gana. Otra tāda nav, ko es tevī saskatu. Pa tumsu mūžu dzīvoji, un tur arī paliksi. Radījums, kas no iekšienes sapūs. Vienmēr tev būs bail kaut ko iegūt un pazaudēt. Šīs bailes ir spēcīgākas par mīlestību, jo to vārdā mēs darām trakas lietas. Bet vai tādēļ mēs nepazaudējam daudz vairāk, nekā iegūstam? Ja taisnība nav manā pusē, tad lai līdz ar mani viss šis sadeg.

Manas domas mani iznīcināja, centos nedomāt, taču arī klusums bija slepkava. Tukšums, ko aizpilda domas. Rokas ieskauj sirdi, apņem stipri un vaļā nelaiž kā dzelzī kaltas važas. Sargāji manu sirdi, sākumā to sildīji, pēc tam sasaldēji. Es jūtos netīra… Pasaules „netīrumi” noklāj mani no galvas līdz kājām. Jums nav ne jausmas, kā tas derdzas. Elles vidū es elsoju un tiecos pēc gaisa. Uz sirds parādījās tūkstošiem dzīslu. Tā bija lauskās kā saplēsta porcelāna glāze. Tavās acīs mīt

Un vīru vaidiem airus tumšos ūdeņos stumjot,

Es dodos savā pēdējā gājienā, savā pēdējā ceļojumā turp –

Ceļojumā, kurā esmu devies gluži kā mans tēvs un mani brāļi,

Ceļojumā, kurš nekad nebeigsies.

Jānis Mežapuķe, 10. kl.

Miesas mednieki

Es esmu vaļējas kajītes durvis, kurās nepārtraukti ietraucas dažādi cilvēki, pagroza mani pa labi un pa kreisi, taču man pašai ir jāsaprot, kā tālāk vadīt šo kuģi. Esmu viena savās sāpēs, priekos un asarās. Vispirms cīnos ar sevi. Tas ir mokoši – justies bezspēcīgam, kad pār tevi no reizes uz reizi gāžas „lavīnas”. Daudz kas notiek ne tā, kā domāts. Tā, it kā mums nekad nebūtu bijusi iespēja. Es pamodos ar šīm bailēm. Tās aiznes mani caur vistumšākajām ēnām. Manās acīs tas ir tikai sapnis. Logā mīt bailes, debesis raud, es tās vēroju un ķeru asaras savās plaukstās. Tas uzbur neesošas paralēles, kas iedzen apātijā pret dzīvi.

Kurā brīdī upuris kļūst tik liels, ka par to jāsāk maksāt skarbi un postoši? Mēs jūtamies tukši, jo atstājam daļu sevis visā, ko kādreiz mīlējām. Uz pasaules dzīvo zvēri, kas gatavi cits citu saplosīt. Kliedēt šaubas nemaz nav tik viegli. Vilšanās un nodevība uzglūn tepat aiz stūra. Novērs skatu, un varam vainot tikai paši sevi. Viena iespēja, vai spēsi to izmantot? Kad visi pamodīsies, būs jau par vēlu. Nereti pasaule pagriež muguru pret to, ko nesaprot, kas ir citādāks vai labāks. Tie dod cerību, taču beigās aplauž spārnus, un viņi paliek gaidot… Cilvēki ir „gaismas” zagļi, viņi grābj vairāk, nekā spēj sagremot. Nekad nav gana. Otra tāda nav, ko es tevī saskatu. Pa tumsu mūžu dzīvoji, un tur arī paliksi. Radījums, kas no iekšienes sapūs. Vienmēr tev būs bail kaut ko iegūt un pazaudēt. Šīs bailes ir spēcīgākas par mīlestību, jo to vārdā mēs darām trakas lietas. Bet vai tādēļ mēs nepazaudējam daudz vairāk, nekā iegūstam? Ja taisnība nav manā pusē, tad lai līdz ar mani viss šis sadeg.

Manas domas mani iznīcināja, centos nedomāt, taču arī klusums bija slepkava. Tukšums, ko aizpilda domas. Rokas ieskauj sirdi, apņem stipri un vaļā nelaiž kā dzelzī kaltas važas. Sargāji manu sirdi, sākumā to sildīji, pēc tam sasaldēji. Es jūtos netīra… Pasaules „netīrumi” noklāj mani no galvas līdz kājām. Jums nav ne jausmas, kā tas derdzas. Elles vidū es elsoju un tiecos pēc gaisa. Uz sirds parādījās tūkstošiem dzīslu. Tā bija lauskās kā saplēsta porcelāna glāze. Tavās acīs mīt vēsums, kas sastindzina sārtās lūpas, līdz ar ledu pārvērš sniegā. Nevaru saprast, vai grimstu tavās acīs vai savos sapņos… Tik reāls un reizē nē. Es baidos apmaldīties vārdos. No mutes tie lido lejup kā putnu sapņi. „Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas tajā skraida, jebšu 1000 krist tev blakus un 10000 pa labo roku, taču tevi tas neskars.”

Darot otram sāpes, kam no tā ir labums? Negaidi, kad pār tevi brauks kravas mašīna! Nespēju iedomāties dzīvi. Nevaru dzīvot tavu dzīvi un sasniegt to, kas jāsasniedz tev. Kā caur sirdi rakstītas dziesmu rindas vīsies dzīves ceļš, ja tikai ļausies tam. Viņš vairs nebūs tas, ko pazināt. Dzīve ir harmonija, nevis lieta, ko nīst. Pēc nelāgas dienas nevajag uzskatīt, ka visa dzīve drūmā tonī klāta. Tu esi ēna no dzīves, ko nevēlos atminēties. Viena kļūda visu var izpostīt kā orkāns. Es zinu tavu sirdi. Ko tu gaidi? Nekad neesmu gribējis darīt tev pāri. Sāpēs kliegdams, ieguva spārnus. Ar tiem satvēra krītošās sirds lauskas, kas dega kā ugunī un grieza. Melnas asinis pār tiem lija, un tumsnēja dvaša ieskāva. Spārni lausku gabalus saspieda arvien ciešāk pie ķermeņa. Centās atdzesēt un remdēt sāpes. Turpināja tiem pieskarties, zinot, ka tiks sāpināts. Grima nožēlas saltajās skavās. Mīlestība ir lode smadzenēs. Saprātam nav vietas. Paliek ilūzijas. Tā nav vājība, bet gan spēks. Nezinu, vai kādreiz mani sadzirdēsi. Varbūt aizmirsīsi kā vecos laikrakstus. Grūti noskatīties, kā pieļauj lielāko kļūdu.

Es pavadu dienas, skaitot rētas. Viņi abi noticēja, ka ir radīti viens otram, taču laiks bija „iztecējis”, un kopā būt nav lemts. Viņš pieņēma to izvēli. Lai ņem visu, kas pieder man! Tu nekad neesi teicis, ka mīli manas rētas, kas sūrst un apvelkas ar vienaldzības kreveli. Neizlaid no rokām, jo tas ir viss, kas man ir. Nedz sirds, nedz dvēseles, nedz ķermeņa… Man netraucē tās asaras, kas laipni veldzē rētas. Es Dievam lūdzu cerību, bet tas man deva iespēju. Eņģelis, kas aizbiedēja prom visus manus dēmonus. Viņš nemācīja man skaisti runāt, viegli darīt, bet gan katru rētu uztvert kā vēl vienu iespēju, lai mainītu visu, kas līdz šim bijis greizi. Tu vari pacelt sevi debesīs, ja uzskati, ka veiksies. Gan slīdēsi, gan klupsi, līdz likteni notversi…

Monta Meikališa, 12. kl.

Madlienas vidusskolas

Darbības mērķis
Uzdevumi
Prioritātes

Skolas metodiskā darba prioritāte – Pedagogu sadarbība mācību procesā kompetenču pieejā balstīta mācību saturakvalitatīvai realizācijai

Skolas audzināšanas darba prioritāte – Veselīga dzīvesveida nozīmes aktualizācija mācību un audzināšanas darbā

Skolas saimnieciskā un administratīvā darba prioritātes – Atsevišķu izglītības iestādes telpu remonts, saskaņā ar izstrādāto Rīcības plānu un iestādes budžeta iespējām

Perspektīvā plānošana tuvākajam (2019.- 2021.) un tālākajam attīstības periodam ( 2020. -2027.)