skolēnu uzņemšana
kalendārs
Pasākumos var notikt fotogrāfēšana vai filmēšana, fotogrāfijas var tikt izmantotas izglītības iestādes publicitātes pasākumiem.

17.06.
Sākas vasaras atvaļinājums.
skolēniem
vecākiem
skolotājiem

2017. gada 20. janvārī Galēnu pamatskolā notika Robertam Mūkam veltītā Latvijas skolu 2.–12. klašu skolēnu jaunrades darbu konkursa noslēguma pasākums. Pavisam kopā tika saņemti 523 darbi no 79 skolām, skolēnus konsultējuši 130 skolotāji. Arī Madlienas vidusskolas skolēni piedalījās konkursā. Pateicības saņēma Rainers Kriškāns (10. kl.), Sanda Rācene (11. kl.), Linda Elīza Lapsa (12. kl.), Krapes filiāles skolniece Lorita Rutka (9.b kl.), atzinības – Undīne Dzene (5.a kl.), Tince Mūrniece (9.a kl.), Monta Meikališa (12. kl.), bet 3. pakāpes diplomu – Jānis Mežapuķe (10. kl.). Katram rakstītājam dāvanā bija grāmatas vai kalendārs. Apsveicam skolēnus ar panākumiem! Konkursam palīdzēja sagatavoties latviešu valodas skolotājas Silvija Tutāne un Zinta Saulīte, kuras arī saņēma konkursa organizatoru sarūpētas pateicības un dāvanas. Ieskatam veiksmīgāko autoru jaunrades darbi.

Manas sirds pavēlniece

Es izšķīlos pavasarī kā skaists, zili dzeltens taurenis. Mani interesēja pasaules brīnumi. Dārzā, kurā es dzīvoju, ziedēja tulpes un narcises. Tās reibinoši smaržoja, un man ļoti patika lidot no zieda uz ziedu. Dārzā uzziedēja arī citas puķes.

Vasaras vidū visā krāšņumā sevi pieteica rozes. Man likās, ka skaistākus ziedus neesmu redzējis. Rozes burvīgi smaržoja. Es lidinājos no viena rozes zieda uz citu, un man likās, ka nav nekā burvīgāka par rožu smaržu, sienāžu vijoles spēli vakarā, varžu kori piemājas dīķī vai jāņtārpiņu uguņošanu naktī.

Pienāca rudens. Atlidoju pie savām rozēm, bet ziedu nebija. Rozes bija noziedējušas. Es noskumu! Bet tad izdzirdēju klusu saucienu: „Neskumsti!” Blakus manām rozēm ziedēja balta astere. Pielidoju pie asteres, apsēdos uz tās zieda, un skumjas izgaisa. „Nāc, manas durvis ir tev atvērtas! Kļūsti par manu pavadoni!”

Manā sirdī ielija laimes eliksīrs, un es sapratu, ka katrs zieds ir skaists un katrai puķei ir savs laiks ziedēšanai. Nu man bija balta astere, manas sirds pavēlniece šai aukstajā un drēgnajā rudenī.

Undīne Dzene, 5.a kl.

Es un pasaule

Man ir 15 gadi un melni mati,

Rokas un kājas, un savas mājas.

Runāt un rakstīt es protu,

Varu noturēt otu.

Es māku ēst, smaržot un izgaršot.

Es varu visu, tikai ja daru.

Un vēl pāris domas, ko gribu jums teikt,

bet nevajadzēs jau mani sveikt.

***

Pasaule pieder man, un es – pasaulei. Vai jūs zināt, cik daudz varat ņemt? Jums pasaule dod daudz un vēl vairāk, pat ja makā svilpo vējš. Tev uz rokas ir pulkstenis, tev pieder laiks. Tev ap kaklu ir šalle, tev pieder siltums. Tev virs galvas spīd saule, tev pieder gaisma! Tev pasaule ir atvērtas durvis, tā tevi gaida. Gaida, kad tu saņemsies, iziesi pa tām un atklāsi tev dotās iespējas. Ņem atvēlēto laiku un izplāno to! Ņem siltumu un sasildi otru, izmanto gaismu, lai dzīvotu, nevis eksistētu, lai sildītu, samīļotu, apskautu…

***

Es esmu pasaulei kā atvērtas durvis. Pasaule veido manu dzīvi. Tā deva rokas, kājas un prātu, visu, ar ko darboties. Tā sniedza man iespējas – skolas, pulciņus, vaļaspriekus… . Visu, lai varētu rīkoties. Ar sniegtajām iespējām varu padarīt savu dzīvi interesantu, bet papildināt pasauli ar jaunām idejām un neparastām pieejām. Es esmu pasaules puzles gabaliņš, kuru pievienojot piešķiru puzlei krāsu, paspilgtinu attēlu un veidoju vienu veselumu. Pasaule, pieņemot mani, var padarīt sevi krāšņāku un piepildītāku.

Tince Mūrniece, 9.a kl.

Šis stāsts ir reiz teikts

(Pēdējās durvis)

Šai naktī vistumšākajā,

Saltiem vējiem manas buras plosot,

Augstiem viļņiem manu kuģi triecot

Un vīru vaidiem airus stumjot,

Es stāvu savā pēdējā gājienā, savā pēdējā ceļojumā turp –

Ceļojumā, kurā es gluži kā mans tēvs un mani brāļi, ceļojumā, kurš nekad nebeigsies.

 

Maigās dienas mani pavadīja tad, un nu tukšums, ko jūtu,

Manas rokas sārtās no asinīm, ko lējis,

Mana seja cieta no šausmām, ko es redzējis,

Mana stāja cieta kā sirds, kas sen par akmeni tapusi.

 

Šis ir mans pēdējais ceļojums, ceļojums, kurā devos no bērna kājas,

Es nebaidos nedz vīru, nedz velnu, nedz dievu,

Šī zeme dreb zem manām kājām, kad speru soli,

Debesis iekrāsojas sārtas, kad es ceļu savu roku,

Mātes, sievas un meitas lej asaras, kad mans vārds tiek saukts.

 

Šis ir man pēdējais ceļojums, ceļojums, kurā devos ne no savas gribas,

Mans cirvis ir kļuvis smags ar katru cirtienu, kurā grāvu ļaužu sienas,

Mana loka stīga ir kļuvusi stīva kā vīru griba, kuru dzīves laupīju,

Mans zobens ir kļuvis truls – gluži kā mans prāts, kā asinis, kuras lējis esmu.

 

Mans ceļojums tūdaļ būs galā, ceļojums, kura galu jau sen esmu gaidījis,

Es sūtu savus vīrus atpakaļ, savu dēlu atpakaļ pie viņa mātes, ceļot pēdējo reizi savu šķēpu

Un skrienot briesmoņa rīklē,

Pēkšņi vētra paliek klusa un maiga,

No manām krūtīm skan salda balss, kas lūdz man pārnākt mājās,

Kas lūdz mani būt tev blakus,

Bet es nevaru neko viņai atbildēt, kā vien piedod,

Un es tevi allaž mīlēju, bet mūsu dēla laiks vēl nav klāt.

Ar skaļu rēcienu es pēdējo reizi kļūstu par nezvēru un traucos briesmoņa rīklēs,

Man vairs nesāp viņu cirtieni, dūrieni un šautās bultas,

Man vairs nav auksti, man vairs nav smagi, mans ceļojums ir galā.

 

Šai naktī vistumšākajā,

Saltiem vējiem manas buras plosot,

Augstiem viļņiem manu kuģi triecot

Un vīru vaidiem airus tumšos ūdeņos stumjot,

Es dodos savā pēdējā gājienā, savā pēdējā ceļojumā turp –

Ceļojumā, kurā esmu devies gluži kā mans tēvs un mani brāļi,

Ceļojumā, kurš nekad nebeigsies.

Jānis Mežapuķe, 10. kl.

Miesas mednieki

Es esmu vaļējas kajītes durvis, kurās nepārtraukti ietraucas dažādi cilvēki, pagroza mani pa labi un pa kreisi, taču man pašai ir jāsaprot, kā tālāk vadīt šo kuģi. Esmu viena savās sāpēs, priekos un asarās. Vispirms cīnos ar sevi. Tas ir mokoši – justies bezspēcīgam, kad pār tevi no reizes uz reizi gāžas „lavīnas”. Daudz kas notiek ne tā, kā domāts. Tā, it kā mums nekad nebūtu bijusi iespēja. Es pamodos ar šīm bailēm. Tās aiznes mani caur vistumšākajām ēnām. Manās acīs tas ir tikai sapnis. Logā mīt bailes, debesis raud, es tās vēroju un ķeru asaras savās plaukstās. Tas uzbur neesošas paralēles, kas iedzen apātijā pret dzīvi.

Kurā brīdī upuris kļūst tik liels, ka par to jāsāk maksāt skarbi un postoši? Mēs jūtamies tukši, jo atstājam daļu sevis visā, ko kādreiz mīlējām. Uz pasaules dzīvo zvēri, kas gatavi cits citu saplosīt. Kliedēt šaubas nemaz nav tik viegli. Vilšanās un nodevība uzglūn tepat aiz stūra. Novērs skatu, un varam vainot tikai paši sevi. Viena iespēja, vai spēsi to izmantot? Kad visi pamodīsies, būs jau par vēlu. Nereti pasaule pagriež muguru pret to, ko nesaprot, kas ir citādāks vai labāks. Tie dod cerību, taču beigās aplauž spārnus, un viņi paliek gaidot… Cilvēki ir „gaismas” zagļi, viņi grābj vairāk, nekā spēj sagremot. Nekad nav gana. Otra tāda nav, ko es tevī saskatu. Pa tumsu mūžu dzīvoji, un tur arī paliksi. Radījums, kas no iekšienes sapūs. Vienmēr tev būs bail kaut ko iegūt un pazaudēt. Šīs bailes ir spēcīgākas par mīlestību, jo to vārdā mēs darām trakas lietas. Bet vai tādēļ mēs nepazaudējam daudz vairāk, nekā iegūstam? Ja taisnība nav manā pusē, tad lai līdz ar mani viss šis sadeg.

Manas domas mani iznīcināja, centos nedomāt, taču arī klusums bija slepkava. Tukšums, ko aizpilda domas. Rokas ieskauj sirdi, apņem stipri un vaļā nelaiž kā dzelzī kaltas važas. Sargāji manu sirdi, sākumā to sildīji, pēc tam sasaldēji. Es jūtos netīra… Pasaules „netīrumi” noklāj mani no galvas līdz kājām. Jums nav ne jausmas, kā tas derdzas. Elles vidū es elsoju un tiecos pēc gaisa. Uz sirds parādījās tūkstošiem dzīslu. Tā bija lauskās kā saplēsta porcelāna glāze. Tavās acīs mīt

Un vīru vaidiem airus tumšos ūdeņos stumjot,

Es dodos savā pēdējā gājienā, savā pēdējā ceļojumā turp –

Ceļojumā, kurā esmu devies gluži kā mans tēvs un mani brāļi,

Ceļojumā, kurš nekad nebeigsies.

Jānis Mežapuķe, 10. kl.

Miesas mednieki

Es esmu vaļējas kajītes durvis, kurās nepārtraukti ietraucas dažādi cilvēki, pagroza mani pa labi un pa kreisi, taču man pašai ir jāsaprot, kā tālāk vadīt šo kuģi. Esmu viena savās sāpēs, priekos un asarās. Vispirms cīnos ar sevi. Tas ir mokoši – justies bezspēcīgam, kad pār tevi no reizes uz reizi gāžas „lavīnas”. Daudz kas notiek ne tā, kā domāts. Tā, it kā mums nekad nebūtu bijusi iespēja. Es pamodos ar šīm bailēm. Tās aiznes mani caur vistumšākajām ēnām. Manās acīs tas ir tikai sapnis. Logā mīt bailes, debesis raud, es tās vēroju un ķeru asaras savās plaukstās. Tas uzbur neesošas paralēles, kas iedzen apātijā pret dzīvi.

Kurā brīdī upuris kļūst tik liels, ka par to jāsāk maksāt skarbi un postoši? Mēs jūtamies tukši, jo atstājam daļu sevis visā, ko kādreiz mīlējām. Uz pasaules dzīvo zvēri, kas gatavi cits citu saplosīt. Kliedēt šaubas nemaz nav tik viegli. Vilšanās un nodevība uzglūn tepat aiz stūra. Novērs skatu, un varam vainot tikai paši sevi. Viena iespēja, vai spēsi to izmantot? Kad visi pamodīsies, būs jau par vēlu. Nereti pasaule pagriež muguru pret to, ko nesaprot, kas ir citādāks vai labāks. Tie dod cerību, taču beigās aplauž spārnus, un viņi paliek gaidot… Cilvēki ir „gaismas” zagļi, viņi grābj vairāk, nekā spēj sagremot. Nekad nav gana. Otra tāda nav, ko es tevī saskatu. Pa tumsu mūžu dzīvoji, un tur arī paliksi. Radījums, kas no iekšienes sapūs. Vienmēr tev būs bail kaut ko iegūt un pazaudēt. Šīs bailes ir spēcīgākas par mīlestību, jo to vārdā mēs darām trakas lietas. Bet vai tādēļ mēs nepazaudējam daudz vairāk, nekā iegūstam? Ja taisnība nav manā pusē, tad lai līdz ar mani viss šis sadeg.

Manas domas mani iznīcināja, centos nedomāt, taču arī klusums bija slepkava. Tukšums, ko aizpilda domas. Rokas ieskauj sirdi, apņem stipri un vaļā nelaiž kā dzelzī kaltas važas. Sargāji manu sirdi, sākumā to sildīji, pēc tam sasaldēji. Es jūtos netīra… Pasaules „netīrumi” noklāj mani no galvas līdz kājām. Jums nav ne jausmas, kā tas derdzas. Elles vidū es elsoju un tiecos pēc gaisa. Uz sirds parādījās tūkstošiem dzīslu. Tā bija lauskās kā saplēsta porcelāna glāze. Tavās acīs mīt vēsums, kas sastindzina sārtās lūpas, līdz ar ledu pārvērš sniegā. Nevaru saprast, vai grimstu tavās acīs vai savos sapņos… Tik reāls un reizē nē. Es baidos apmaldīties vārdos. No mutes tie lido lejup kā putnu sapņi. „Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas tajā skraida, jebšu 1000 krist tev blakus un 10000 pa labo roku, taču tevi tas neskars.”

Darot otram sāpes, kam no tā ir labums? Negaidi, kad pār tevi brauks kravas mašīna! Nespēju iedomāties dzīvi. Nevaru dzīvot tavu dzīvi un sasniegt to, kas jāsasniedz tev. Kā caur sirdi rakstītas dziesmu rindas vīsies dzīves ceļš, ja tikai ļausies tam. Viņš vairs nebūs tas, ko pazināt. Dzīve ir harmonija, nevis lieta, ko nīst. Pēc nelāgas dienas nevajag uzskatīt, ka visa dzīve drūmā tonī klāta. Tu esi ēna no dzīves, ko nevēlos atminēties. Viena kļūda visu var izpostīt kā orkāns. Es zinu tavu sirdi. Ko tu gaidi? Nekad neesmu gribējis darīt tev pāri. Sāpēs kliegdams, ieguva spārnus. Ar tiem satvēra krītošās sirds lauskas, kas dega kā ugunī un grieza. Melnas asinis pār tiem lija, un tumsnēja dvaša ieskāva. Spārni lausku gabalus saspieda arvien ciešāk pie ķermeņa. Centās atdzesēt un remdēt sāpes. Turpināja tiem pieskarties, zinot, ka tiks sāpināts. Grima nožēlas saltajās skavās. Mīlestība ir lode smadzenēs. Saprātam nav vietas. Paliek ilūzijas. Tā nav vājība, bet gan spēks. Nezinu, vai kādreiz mani sadzirdēsi. Varbūt aizmirsīsi kā vecos laikrakstus. Grūti noskatīties, kā pieļauj lielāko kļūdu.

Es pavadu dienas, skaitot rētas. Viņi abi noticēja, ka ir radīti viens otram, taču laiks bija „iztecējis”, un kopā būt nav lemts. Viņš pieņēma to izvēli. Lai ņem visu, kas pieder man! Tu nekad neesi teicis, ka mīli manas rētas, kas sūrst un apvelkas ar vienaldzības kreveli. Neizlaid no rokām, jo tas ir viss, kas man ir. Nedz sirds, nedz dvēseles, nedz ķermeņa… Man netraucē tās asaras, kas laipni veldzē rētas. Es Dievam lūdzu cerību, bet tas man deva iespēju. Eņģelis, kas aizbiedēja prom visus manus dēmonus. Viņš nemācīja man skaisti runāt, viegli darīt, bet gan katru rētu uztvert kā vēl vienu iespēju, lai mainītu visu, kas līdz šim bijis greizi. Tu vari pacelt sevi debesīs, ja uzskati, ka veiksies. Gan slīdēsi, gan klupsi, līdz likteni notversi…

Monta Meikališa, 12. kl.

stundu saraksts
informācija
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

rakstu arhīvs