Skolai 50

2022. gads ir Madlienas vidusskolas 50. jubilejas gads, tāpēc atskatīsimies uz paveikto, priecāsimies un godināsim tos, kuri tik daudz pūļu veltīja, lai skola būtu skaista, sakopta un mūsdienīga. Mums ir, ar ko lepoties! Ar darbiem, ar cilvēkiem un viņu paveikto. Viens no Madlienas vidusskolas lepnumiem ir tās pedagogi, īpaši tie, kuri skolā nostrādājuši daudzus gadus, iemīlējuši šo vietu un kurus joprojām atceras viņu skolēni un vecāki.

Madlienas vidusskolas lepnums ir tās ilggadējais direktors Broņislavs Zukulis, kurš 1971. gada vasarā kopā ar dzīvesbiedri Brigitu pārcēlās uz Madlienu. Sākumā gan strādāja vecajā skolā, kas atradās Lielajā muižā, bet jau 1972. gada 1. septembrī mācības tika uzsāktas jaunajā izglītības iestādē. Tikai B. Zukulis, viņa darba komanda un p/s „Madliena” direktors J. Beļavnieks zināja, cik grūts bija ceļš līdz skolas atklāšanai un cik daudz vēl darāmā, lai iestāde augtu un pilnveidotos.

B. Zukulis visspilgtāk atminas infrastruktūras un saimnieciskos darbus. Kad jaunā skola bija atklāta, nākamā rūpe – sporta zāle un stadions, jo fizkultūras stundas notika galvenokārt ārā vai vestibilā. Ar B. Zukuļa uzņēmību un J. Beļavnieka atbalstu jau 1973. gadā tika atklāta jaunā sporta zāle, bet 1974. gadā – izveidots stadions. Tā kā skolu apmeklēja daudz skolēnu no attālākām vietām, tad sasāpējusi problēma bija internāts, kurš atradās vecās skolas telpās. To bija nepieciešams iekārtot tuvāk mācību iestādei, jo visa ēdināšana notika skolā un arī bijusī muiža jau bija nolietojusies un nepiemērota dzīvošanai. 1975. gadā tapa nākamā būve, kuras 1. stāvā iekārtoja mācību kabinetus, bet 2. stāvā – internātu un dzīvokļus. 1977. gadā uzbūvē šautuvi, bet 1978. gadā – slēgto baseinu. Aktuāla problēma bija savas aktu zāles trūkums, pasākumi notika vai nu kultūras namā, vai vestibilos. Atkal B. Zukulim jāmeklē risinājums, bet gribējās, lai pasākumu zāle ir moderna un skaista. Projektu veidoja I. Reitere, lielais balsts – p/s „Madliena” un J. Beļavnieks, un 1989. gadā piebūve tika pabeigta – gan ar gaumīgi iekārtotu zāli, mācību kabinetiem un telpām mūzikas skolai. B. Zukulis atzīst – Madlienas vidusskola ir kā salipināta no atsevišķām ēkām un pārejām – gaiteņiem. Celtniecības darbi jau nebija vienīgā rūpe, kad ēka uzcelta, tā bija gaumīgi jāiekārto, jāmeklē mēbeles, aprīkojums. Viss maksāja lielu naudu, un Izglītības ministrijas attieksme ne vienmēr bija pozitīva, biežāk naudu nācās meklēt pašiem un lūgt p/s „Madliena” atbalstu, kurš arī nekad netika liegts un vienmēr meklēts un rasts risinājums. Kā pēdējā celtne, par kuru cīnījās B. Zukulis, bija māja skolotājiem. Ar lielām grūtībām 1980. gadu sākumā tika uzbūvētas „Gatves”. Ir paveikts daudz, īpaši infrastruktūras jomā. B. Zukulim bija laba skolotāju komanda, kas godam vadīja mācību un ārpusstundu aktivitātes. Dzīvesbiedre Brigita Zukule bija matemātikas skolotāja, ilgus gadus strādāja par pionieru vadītāju, organizējot daudzus pasākumus, sadarbojoties ar citām skolām, piedaloties tautu draudzības festivālos un vadot pionieru vasaras darba un atpūtas nometnes. B. Zukule darbu veica atbildīgi un apzinīgi. Kopā ar vīru Broņislavu Madlienas vidusskolā nostrādāti 28 gadi, aizejot pelnītā atpūtā 1999. gadā. Jubilejas reizē bijušais direktors B. Zukulis novēl mācību iestādei vēl 50 skaistus nākamos gadus!

Garu un piepildītu mūžu skolai ir veltījusi Aina Šrādere, sākot darba gaitas 1954. gadā – Madlienas septiņgadīgajā skolā, tad Madlienas astoņgadīgajā un 1972. gadā verot durvis jaunajā Madlienas vidusskolā. Visus darba gadus A. Šrādere mācīja matemātiku – ar aizrautību un mīlestību, gan palīdzot tiem, kam grūtības, gan attīstot talantīgo bērnu spējas. Desmit gadus veica mācību pārzines pienākumus, ko vērtē kā radošu sava darba mūža periodu. A. Šrādere ir bijusi audzinātāja daudzām klasēm un atzīst, ka tas ir interesanti, jo katrs skolēns ir atšķirīgs un skolotājam jārūpējas, lai visi justos labi, lai visos valdītu radoša darba gars, lai būtu savstarpēja sapratne, lai veidotos draudzīgas attiecības. A. Šrāderes dzīvē liela nozīme bijusi dejai, jo par deju skolotāju ir nostrādājusi gandrīz 30 gadus, vadot kolektīvus ne tikai skolā, bet arī kultūras namā. Ainai ir uzticēta arī ciema bērnības un pilngadības svētku, laulību ceremoniju vadīšana. Skolotāja Madlienas skolā ir nostrādājusi 55 gadus. Jubilejas reizē viņa novēl pedagogiem saskaņu, savstarpēju cieņu, tad būs darba prieks un raisīsies radošas domas.

Sportam savu mūžu ir veltījis skolotājs Andris Šrāders, kurš no 1954. gada strādāja vecajā skolā, tad jaunuzceltajā Madlienas vidusskolā. Kā sporta skolotājam darbu uzsākt bija grūti, jo praktiski nebija nekāda inventāra – tikai viena bumba, dažas koka granātas un lecamaukliņas. Pamazām situācija uzlabojās. Skolotājs priecājās, ka darbu sāka atbalstīt skolēnu vecāki, skolas vadība un – pats galvenais – paši skolēni. Patiecoties A. Šrādera uzņēmībai, tika izveidota viena no labākajām lauku skolu sporta bāzēm Ogres rajonā, jaunieši guva skaistas uzvaras daudzos sporta veidos. Skolēni nopietni tika trenēti vieglatlētikā, kā arī badmintonā, šaušanā, peldēšanā, basketbolā, galda tenisā, neizpalika arī daiļslidošana un slēpošana. Ar saviem izcilajiem rezultātiem skolēni kļuva par rajona izlases kandidātiem un dalībniekiem vairākos sporta veidos, atzinīgi novērtēti valstī un ārpus tās. Uz Madlienas vidusskolu praksē tika nosūtīti studenti, un daudzi no viņiem kļuva par sporta skolotājiem. Kā atzīst A. Šrāders, veiksmes nav tikai viņa nopelns, rezultāti gūti kopējā darbā ar kolēģiem, vadību, sadarbībā ar bērnu vecākiem, galvenie, protams, ir skolēni un viņu griba darboties. Skaists un darbīgs mūžs, 46 gadi veltīti Madlienas skolai. Paldies, skolotāj, par paveikto, paldies, ka Jūsu iesāktais turpinās – skolotājos, skolēnos un viņu vecākos. Lai piepildās Jūsu sportiskais vēlējums – ātrāk, augstāk, spēcīgāk!

Madlienas vidusskola kā vienīgā darba vieta 48 gadus ir bijusi Leonorai Atslēdziņai, kura no 1956. līdz 2004. gadam strādāja par sākumskolas skolotāju, kā arī vairākus gadus vadīja dramatisko pulciņu – ar degsmi un aizrautību. L. Atslēdziņa bija gaišs un labestīgs cilvēks, kura bērniem centās palīdzēt un skolā bija guvusi vērtīgas atziņas, lai pedagoģiskais darbs vainagotos panākumiem. Skolotājai bija svarīgi, lai bērni runā skaidri un saprotami, lai ir kārtīgi un godprātīgi. Lai arī L. Atsēdziņa jau daudzus gadus vairs nav saistīta ar skolu, atmiņas joprojām ir mīļas un neaizmirstamas: „Atceroties darba gadus, varu pateikt, ka brīnišķīgākā sajūta bija darba rezultāti, ja izdevās skolēniem iemācīt ieplānoto, lasītprasmi, uzrakstīt nepaklausīgos burtus, reizināšanas tabulu. Bērni ir atšķirīgi, ar dažādām prasmēm, interesēm un gatavību mācību darbam. Ja varēju ar mazo censonīti pārvarēt kādu šķietami neiespējamo darbiņu, tas bija vislielākais prieks. Jūs, šodienas pedagogi, esat varoņi. Novēlu jums izturību, veselību un „biezu ādu”.”

Ilze Rengarte kā matemātikas skolotāja sāka strādāt Madonas rajonā, bet no 1967. gada – Madlienā. Vispirms vecajā skolā, tad jaunajā vidusskolā. Skolēni ir bijuši dažādi – gan apzinīgi, izpalīdzīgi un cieņpilni pret pieaugušajiem, gan tādi, kuri nerespektēja neko. Ar visiem nācās sadzīvot un līdzās matemātikai iemācīt dzīves gudrības, cieņu un godīgumu. Kā atzīst I. Rengarte – esmu bijusi padomju laika skolotāja. Dažreiz liekas, ka neko neesot iemācījusi, ka viss bijis velti, taču ir tik patīkami, ka pēc 10, 20, 30 vai pat 40 gadiem kāds no skolēniem pienāk un pasaka labus vārdus par mācīto, dažreiz pat tāds audzēknis, kas bijis kluss un neievērojams, bet paņēmis dzīvei vērtīgāko. I. Rengarte priecājas par skolēnu sasniegumiem tālākajā dzīvē, par izaugsmi karjerā. Tā ir lielākā balva skolotājam, ka izaudzināti labi cilvēki. Lai arī I. Rengarte no 2009. gada devusies pelnītā atpūtā, veltot Madlienas vidusskolai 42 darba gadus, viņa joprojām seko sabiedrības un kultūras norisēm Latvijā un pasaulē, lasa, min krustvārdu mīklas. Novēl skolai ražot augstvērtīgu un konkurētspējīgu produktu. Lai izdodas!

1973. gadā Madlienas vidusskolā darba gaitas uzsāka Vija Funknere ar dzīvesbiedru Fridrihu Funkneru, kurš bija erudīts un prasīgs svešvalodu un militārās apmācības skolotājs un kuram tik pāragri aprāvās mūžs. V. Funknere bija zinoša, stingra vācu valodas skolotāja, ielika labus zināšanu pamatus. Viņai bija individuāla pieeja katram skolēnam, uzklausīja tos, ļaujot paust savu viedokli, palīdzēja īstenot radošās idejas gan ar padomu, gan pozitīvo attieksmi. Stājoties augstskolās, jaunieši bija konkurētspējīgi svešvalodu jomā. No 1993. līdz 1997. gadam skolotāja veica mācību pārzines pienākumus, tas bija liels pārmaiņu laiks – pāreja uz 10 baļļu sistēmu, obligāto un izvēles priekšmetu laiks, arī aktuāla problēma par vidusskolas pastāvēšanu laukos. V. Funknere Madlienas vidusskolai ir veltījusi 25 darba gadus un tos atceras ar prieku un gandarījumu.

Iemīļota sākumskolas skolotāja ir bijusi Dzidra Ozola-Ozoliņa, kura Madlienas vidusskolā darba gaitas uzsāka 1985. gadā, pirms tam vairākus gadus nostrādājot Carnikavas pamatskolā. Atnākot uz Madlienu, Dz. Ozola-Ozoliņa trīs gadus mācīja tikai pirmo klasi, kura atradās bērnudārza telpās. Vēlāk 1. klasi pārcēla uz skolu, un viņa bija audzinātāja no 1. līdz 3. klasei, vēlāk līdz 4. klasei. Skolotāja ar prieku atceras talantīgo mācību pārzini I. Koļesņikovu, sirsnīgo direktoru B. Zukuli. Dz. Ozola-Ozoliņa no sirds iemīlēja pedagoga darbu, viņai bija mīļi savi audzināmie, jo bieži jutās kā klases mamma, kura katru samīļo, iemāca dzīves gudrības, godīgumu, taisnīgumu, sarāj, ja nepieciešams. Skolotājai ar savu klasi patika iestudēt ludziņas, kuras katru gadu izrādīja vecākiem un draugiem. Tas bija liels notikums – mācīties no galvas tekstu, domāt par dekorācijām, tērpiem utt. Dz. Ozola-Ozoliņa mudināja skolēnus būt radošiem, rakstīt dzejoļus, viņa pat kādu laiku vadīja dzejnieku pulciņu. Darbs skolotājai bija dzīves jēga un pamats, un kur vēl lielāku prieku, ja kāds pieaudzis puisis vai meitene pasaka: „Paldies, skolotāj, paldies par mācīšanu un skološanu!” Dz. Ozola-Ozoliņa darba gaitas Madlienas vidusskolā beidza 2014. gadā, nostrādājot 29 gadus. Viņa novēl, lai skolotāju kolektīvs ir draudzīgs un izpalīdzīgs, lai vidusskola vēl pastāvētu daudzus gadus!

Skolotājai Vandai Kalniņai, kas nākusi no Latgales, Madlienas vidusskola ir vienīgā darbavieta – jau no 1983. gada. Iesākumā viņa dzīvoja skolas internāta dzīvoklī. Līdzās bioloģijas un ķīmijas pedagoga darbam bija internāta audzinātāja, būdama skolēniem gan mamma, gan arī draugs. No 1997. gada veic direktora vietnieces mācību darbā pienākumus. Skolotāja vienmēr ir priecājusies par skolēnu veiksmēm un sasniegumiem, par viņu karjeras izaugsmi, gandarījumu sagādā absolventi, kuri atgriežas Madlienas vidusskolā un te strādā. V. Kalniņu raksturo liela darba mīlestība, precizitāte, kārtīgums, stingrība. Kā mācību pārzine savus pienākumus vienmēr ir veikusi ar lielu atbildību un cieņu, sapratni un cilvēcību pret saviem kolēģiem. V. Kalniņa ir veiksmīgi sadarbojusies ar visiem četriem Madlienas vidusskolas direktoriem – Broņislavu Zukuli, Ingu Šrāderi, Aldu Karasevu un Edgaru Viņķi. Madlienas vidusskolā ir mācījušies abi skolotājas dēli – Gatis un Kaspars, prieku sagādā mazbērni, laika gaitā Madlienā ir uzceltas arī savas mājas „Kalniņi”. Skolotāja te ir ieaugusi kā koks ar saknēm un kļuvusi par madlienieti. Skolai jubilejā novēl labestīgumu, savstarpēju cieņu un sapratni.

Arī Intai Ošai Madlienas vidusskola ir pirmā un vienīgā darbavieta. Viņas dzimtā puse ir Nereta, pēc LVU Ģeogrāfijas fakultātes beigšanas 1985. gadā sāka strādāt Madlienā. Ir bijusi sākumskolas skolotāja, mācījusi arī vizuālo mākslu, rasēšanu. Nu jau ilgus gadus māca sev tuvos mācību priekšmetus – ģeogrāfiju, dabaszinības un bioloģiju. Madlienas vidusskolā izglītību ir guvuši arī I. Ošas bērni – Liene, Reinis un Gatis. Skolotāja daudz ceļo, viņai ir tuva daba, īpaši putni, patīk dejot. I. Ošai būt par pedagogu ir sirds darbs: „Jau kopš bērnības esmu gribējusi kļūt par skolotāju. Un dzīvē tā arī ir sanācis, ka visu mūžu strādāju par skolotāju – jau vairāk nekā 30 gadus. Mācu, manuprāt, pašu interesantāko priekšmetu – ģeogrāfiju. Mani ļoti interesē un saista daba, tāpēc jau vairākus gadus mācu arī dabaszinības un bioloģiju. Ļoti priecājos, ja izdodas savos mācību priekšmetos aizraut, ieinteresēt, saredzēt, sajust, izprast, uzmanīgāk ieklausīties, kas notiek ap mums visapkārt, un, protams, būt saudzīgākam, atbildīgākam pret dabu – mūsu mājām. Ja tas būtu iespējams, tad daudz lielāku laiku no mācību stundām labprāt mācītu āra nodarbībās, pārgājienos, mācību ekskursijās. Ar prieku atceros Madlienas dižu koku pētīšanas pārgājienus, kad iesaistījās visi skolēni. Vairākas klases kopā ar mani pārgājienos iepazinušas Latvijas skaistākās vietas – gan gar Amatu, Ogres upi, arī gar Daugavu. Un kur nu unikālās Līču–Laņģu klintis! Manī lielu prieku rada tas, ka bērni saredz un izjūt, cik bagāta ir mūsu Latvijas daba, un saka: „Es nezināju, ka Latvijā ir tik skaistas vietas!” Ir piepildījusies mana vēlme, ka arī vairāki vecāki dodas kopā ar mums pārgājienos un ekskursijās. Paldies viņiem par to, jo ieguvēji ir visi.

Ikdienas dzīvē visneaizmirstamākie notikumi saistās ar audzināmo klasi. Kopā mācāmies iepazīt dzīvi, pasauli, sevi. Ir prieks ar katru gadu ieraudzīt arvien drošāku, prasmīgāku, pārliecinošāku jaunieti. Ikviens sevi skolas laikā izmēģina uz skatuves un atklāj savus talantus dziesmā, dejā, lugas spēlēšanā. Visjautrākās parasti ir ga- tavošanās Ziemassvētku pasākumiem, popielām u.c. Es priecājos līdzi bērniem, kā viņi atraisās.

Liels gandarījums mācību jomā ir brīžos, kad mani audzēkņi gūst godalgotas vietas. Paldies tiem gudrajiem un čaklajiem skolēniem, ar kuriem braucām uz valsts ģeogrāfijas olimpiādi, valsts vides spēļu konkursu vai reģionālo bioloģijas un ģeogrāfijas olimpiādi. Lepojos ar jums! Mācību gada nobeigumā ir vislielākie svētki – izlaidumi! Tad ar prieku var vērot skaisti sapostos un priecīgi satrauktos jauniešus un atcerēties, kā viņi mūsu acu priekšā ir auguši un izveidojušies par labiem cilvēkiem.”

Īstena madlieniete ir arī skolotāja Daiva Lūse, uzsākot darba gaitas Mad- lienas vidusskolā 1986. gadā, pirms tam četrus gadus nostrādājot Taurupes vidusskolā (1982–1986). Mīļa un jauka matemātikas skolotāja, darbīga un ar labestīgu humoru. Ir mācījusi arī fiziku un ekonomiku, vadījusi skolas deju kolektīvus, no 1990. gadu vidus ir Madlienas vidusskolas arodorganizācijas priekšsēdētāja, rīkojot skolotājiem pasākumus, interesantas ekskursijas, saliedējot kolektīvu un aizstāvot pedagogu intereses. No 2011. gada ir Vislatvijas skolu uzņēmējdarbības projekta „Esi Līderis!” koordinatore. Skolotājas D. Lūses visi trīs bērni – Raitis, Linda un Mārtiņš – ir mācījušies Madlienas vidusskolā, meita Linda bijusi skolas virtuves vadītāja. Arī mazbērni kādu laiku ir apmeklējuši Madlienas vidusskolu.

Ritinot atmiņu pavedienu, D. Lūse atceras: „Savas skolas gaitas esmu sākusi Zādzenes pamatskolā, tad četrus gadus mācījos Madlienas astoņgadīgajā skolā, bet sesto klasi sāku Madlienas vidusskolā, kura bija saulaina, gaiša, ar plašiem gaiteņiem un moderniem kabinetiem. Pēc vidusskolas beigšanas (4. izlaidums) iestājos Liepājas Valsts Pedagoģiskajā institūtā un ieguvu matemātikas skolotājas kvalifikāciju. Jau 36 gadu strādāju Madlienas vidusskolā par skolotāju. Darbs skolā vienmēr ir bijis interesants, aizraujošs, pārdzīvojumiem un pārmaiņām bagāts. Strādājot skolā, esmu sajutusi gan bijušo, gan tagadējo kolēģu sirsnību un atsaucību, radošu atmosfēru, draudzīgu un saliedētu kolektīvu. Uzskatu, ka mūsu skolai ir skaistas un neaizmirstamas tradīcijas. Īpaša vieta manos darba gados ir audzināmām klasēm, jo esmu piedzīvojusi četrus skaistus vidusskolas izlaidumus un jūnijā būs piektais vidusskolas izlaidums. Skola ir vienīgā vieta, kurā atmiņu zvans, vienojot paaudzes kopā, cauri mūžībai skan.”

Skaista un zīmīga ir skolotājas Signes Kušnires saikne ar Madlienu, jo viņa ir dzimusi gandrīz reizē ar Madlienas vidusskolu, tēvs Broņislavs Zukulis ilgus gadus bijis skolas direktors, mamma Brigita Zukule – prasmīga ārpusstundu darba organizatore, dzīvesbiedrs Valdis Kušnirs – ilgus gadus vada skolas saimniecisko dzīvi, dēls Edgars Kušnirs – Madlienas vidusskolas absolvents. Signe ir apzinīga un ļoti darbīga skolotāja, labprāt iesaistās pasākumu organizēšanā, kopā ar bērniem piedalās dažādos konkursos un ārpusstundu aktivitātēs. Bijusi audzināšanas metodiskās komisijas vadītāja, iesaistījusies Comenius skolu partnerības projektos.

Atminoties jaukos brīžus, S. Kušnire raksta: „Tā nu ir sanācis, ka mana dzīve bez Madlienas vidusskolas nav iedomājama. Esam dzimušas ar 10 dienu starpību un „roku rokā” pavadījušas visus šos gadus. Tā kā mani vecāki bija skolotāji, skolas dzīvi iepazinu pavisam jaunā vecumā, ko vairāk gan atceros no citu atmiņām. Savus skolas gadus atminos ar siltumu sirdī. Tie bija piepildīti ar piesātinātu sabiedrisko dzīvi, visdažādākajiem pasākumiem, ekskursijām. Pirmo klašu audzinātāja Daina Līdaka mūs aizrāva ar dejas pasauli, kas bija neatņemama skolotājas un viņas klašu sastāvdaļa. Visjaukākās atmiņas man saistās ar vēlākajiem skolas gadiem un audzinātāju Ainu Šrāderi, kas vienmēr bija līdzās gan priekos, gan bēdās. Tikpat piepildīts un gandarījuma pilns ir mans darba mūžs vienīgajā darba vietā – Madlienas vidusskolā. Tas ir 31 bērnu un viņu vecāku mīlestības pavadīts gads. Tie ir mani mīļie kolēģi, kas bijuši un ir blakus. Lepojos, ka esmu daļa no Madlienas vidusskolas, un ceru, ka skolai tikpat daudz skaistu gadu vēl priekšā.”

Arī skolotājas Vitas Volkopas mūžs saistīts ar Madlienas vidusskolu vairāku gadu garumā, uzsākot darba gaitas 2000. gadā. Pirms tam viņa strādāja Taurupes bērnudārzā „Zemenīte” un Taurupes vidusskolā. Skolotāja ir mācījusi sākumskolas bērnus – ar mīlestību, sapratni, cenšoties katram rast individuālu pieeju. V. Volkopa kopā ar skolēniem aktīvi piedalījusies ārpusstundu nodarbībās, atbalstījusi skolotāju aktivitātes, sportiskos pasākumus, bijusi sākumskolas metodiskās komisijas vadītāja, kā arī skolas mazpulku organizācijas vadītāja, devusies ar skolēniem neaizmirstamos braucienos uz Vāciju. Arī V. Volkopas bērni – Dāvis un Signe – mācījušies Madlienas vidusskolā.

2018. gadā skolotāja darba gaitas turpināja citā mācību iestādē, taču atmiņas atviz gaišas un jaukas: „18 mani pedagoģiskā darba gadi tika aizvadīti Madlienas vidusskolā. Tas bija ļoti radošs un interesants laiks. Esmu gandarīta to saukt par savas pedagoģiskās darba pieredzes piesātinātāko laiku ar īpašiem notikumiem. Tā bija laba iespēja darboties jaukā un atraktīvā kolektīvā, pieņemt visas piedāvātās iespējas, īstenot savas idejas, piedalīties jaunās paaudzes ne tikai izglītošanā, bet arī audzināšanā. Biju sākumskolas skolotāja zinātkāriem, aktīviem un patiesiem ķipariem. Tā ir netverama sajūta, ka esi klātesošs mazā cilvēkbērna dzīvē četrus gadus. Šobrīd priecājos, ka varēju kaut nedaudz ietekmēt, palīdzēt un īstenot kādu sapni vai nodomu, ko bija iecerējuši bērni. Kopā ar viņiem kāpu uz skatuves Ziemassvētku uzvedumos, devos garos pārgājienos, braucu ekskursijās, svinēju dzīvi, braucu kā „ģērbēja” līdzi dejotājiem pa visu Latviju. Tiklīdz ko nesapratu, bija iespēja mācīties un sevi pilnveidot.

Kā īpašs ir jāpiemin laiks, kad strādāju ar Madlienas mazpulku – bērniem un jauniešiem, kuri Madlienas vidusskolas vārdu popularizēja valsts mērogā – piedaloties rudens darbu skatēs novados, konferencēs Rīgā, vasaras nometnēs un sporta spēlēs visā Latvijā. Vēl viens bonuss – dažkārt pavadīju jauniešu grupu no Madlienas vidusskolas starptautiskajās vasaras nometnēs Vācijā. Tā bija lieliska iespēja sevi pārbaudīt un rīkoties neierastā vidē, kā arī laba vācu valodas pielietošana praksē.

Protams, esmu pateicīga par šo laiku Madlienas draudzīgajiem un saprotošajiem kolēģiem; bērniem, kuru dzīves ceļos gadījos, kā arī viņu vecākiem. Madlienas vidusskolai skaistajā jubilejā novēlu – lai skolas gaiteņos nerimst jautras čalas, lai ir zinātkāri un patiesi bērni, saprotoši vecāki!”

Skolotāja Ilze Smilškalne ir savējā, kura šai pusē uzaugusi, mācījusies, savijusi ģimenes ligzdu un Madlienas vidusskolā nostrādājusi 23 gadus. Darba gaitas uzsāka 1999. gadā kā sākumskolas skolotāja, taču tuvāka bija mājturība, tāpēc daudzus gadus māca šo priekšmetu, kurš nu pārdēvēts par dizainu un tehnoloģijām. Sešus gadus I. Smilškalne piedalījās projektā „Karjeras atbalsts vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs” kā pedagogs karjeras konsultants. Liels izaicinājums bija 2014. gadā kļūt par audzinātāju 7. klasei un 2020. gadā jauniešus palaist dzīvē kā vidusskolas absolventus. Ar šo klasi I. Smilškalne aizsāka jauku tradīciju – kopt Vērenes kapus, īpaši tās kopiņas, kurām vairs nav piederīgo. Skolotājas bērni arī mācās Madlienas vidusskolā – Linda jau ir skolas absolvente, bet Pēteris – 8. klases skolnieks. Par Madlienas vidusskolu skolotājai savs stāsts: „Esmu dzimusi, augusi un joprojām dzīvoju Madlienas pagasta Vērenē. Mācījos Madlienas vidusskolā un tagad arī tajā strādāju, prom biju tikai īsu laiku, lai pakāptos augstāk zināšanās un savas gudrības, prasmes varētu nodot tālāk – gan mazajiem sākumskolēniem, mācot burtu un skaitļu gudrības, gan mācītu mīlestību uz rokdarbiem pamatskolas meitenēm. Kopā ar skolu ir bijuši priecīgi, jautri, skumji un pārmaiņu brīži. Ir piedzīvota varas maiņa kā skolniecei. Tas bija ļoti emocionāli un patriotiski, kad no sarkanā kaklauta gludināšanas un siešanas varēja atteikties un formas nomainīt uz ērtāku apģērbu.

Madlienas vidusskolā darbā mani pieņēma jaunā direktore Inga Šrādere, bet pedagoģisko rūdījumu deva direktore Alda Karaseva. Šajos gados skola ir kļuvusi modernāka, gaišāka un mājīgāka, ir piedzīvojusi daudzus remontus, mazākus un lielākus, kad vajadzēja visu sakārtot pēc skolotāju istabas degšanas un pēc vēja norautā jumta. Skolas garderobes, mācību kabineti ieguvuši jaunu izskatu. Skolas tradīcijas ir noturīgas, visemocionālākais un darbietilpīgākais ir gatavošanās Ziemassvētku pasākumam, bet, redzot prieku un laimi bērnu acīs, sirds ielīksmojas. Protams, arī skolotāju sporta dienas, kopīgas ekskursijas ir neatņemama skolas sastāvdaļa.

Novēlu skolai radošus, zinātkārus, enerģiskus skolēnus, skolotājus, kas spēj tikt līdzi pārmaiņām, ņemt un sniegt pašu labāko un dzīvei vajadzīgāko. Lai skolā ikdienā valda prieks, sapratne, savstarpēja cieņa un iejūtība!”

No 2000. gada Madlienas vidusskolā strādā Anita Jākobsone, kura ir iemīlējusi pedagoga profesiju, priecājas par skolēnu veiksmēm olimpiādēs un konkursos, kopā ar audzēkņiem ir tikusies ar Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāju Ainaru Latkovski. Ar degsmi vada skolēnu pašpārvaldi un kopīgi ar skolēniem organizē skolā tik iemīļotus pasākumus, kā „Aizej tur, nezin, kur…”, Spēka diena, Valentīna diena, popielas, diskotēkas. 2017. gadā tika saņemta Ogres novada Jauniešu gada balva – nominācijā „Cilvēks jaunietim”. Madlienas vidusskolā ir mācījušies A. Jākobsones bērni – Kristīne, Artūrs, meita Daniela ir 9. klases skolniece. Skolotājai par aizvadīto laiku skolā ir gaišas un mīļas atmiņas: „Madlienas vidusskola ir ikviena skolēna otrās mājas, kur ir iespēja ne tikai mācīties, bet arī piedalīties daudzveidīgos konkursos, sacensībās, projektos un ārpusskolas pasākumos. Madlienas vidusskola ir arī manas otrās mājas, jo 1978. gada 1. septembrī uzsāku skolas gaitas 1. klasē, kur au- dzinātāja bija Elga Ozoliņa, bet 2. un 3. klasē – Leonora Atslēdziņa, kura atmiņā palikusi kā stingra, prasīga, bet mīļa skolotāja. Pamatskolā un vidusskolā bija audzināja un matemātiku mācīja skolotāja Ilze Rengarte, kuru atceros ar slaveniem izteicieniem par ikdienas dzīvi un problēmām. Ar prieku atminos ierindas skates, kurās biju kā klases bundziniece, tautu draudzības festivālus Madlienas vidusskolā un braucienu uz Gruziju. Paldies maniem skolotājiem, kuru enerģija deva iedvesmu man kļūt arī par skolotāju!

Madlienas vidusskolā darba gaitas uzsāku 2000. gadā kā vidusskolas grāmatvede un sekretāre, bet 2022. gadā turpināju strādāt par mājturības un vēstures skolotāju. No 2014. gada septembra veicu skolēnu pašpārvaldes koordinatores pienākumus. Skolēnu pašpārvalde ir skolēnu apvienība, kurā darbojas skolas aktīvākie, patriotiskākie skolēni. Tā ir iespēja pilnveidoties arī pašai, mācīties strādāt komandā, pieņemt svarīgus lēmumus un uzņemties atbildību. Šobrīd mācu sociālās zinātnes un vēsturi 4.–12. klasei un kultūras pamatus 10.–12.klasei.

Mūsu skolai jau 50 gadi. Daudz kas ir bijis šajos gados, daudz prieka, daudz smieklu un laimes, daudz asaru izraudāts skolas gaiteņos un klasēs. Ir svarīgi nepalikt uz vietas. Iet vai braukt, meklēt, atrast, kļūdīties. Turpināt ceļu tālāk vai atgriezties – katra paša izvēle! Bet visā šajā ceļā paņemt pa daļiņai… kādu akmentiņu, kādu kristāla gabaliņu no tā, kur esi bijis, ko piedzīvojis, noskaņu, cilvēkus, kas tev bijuši blakus. Lielu paldies gribu teikt savām audzināmajām klasēm, saviem mīļajiem audzēkņiem par sapratni visos jautājumos, par uzticēšanos, par sarunām, ierosmēm un idejām, paldies, ka vienkārši bijāt blakus! Paldies par pārsteigumiem un garšīgajām tortēm mūsu kopīgajos svētkos!

Savai Madlienas vidusskolai novēlu būt tikpat īpašai kā šobrīd. Mēs paši to veidojam! Mēs nevaram paveikt lielas lietas uzreiz, bet mēs spējam paveikt daudzas mazas un labas lietas, kuras veidos lielās lietas. Veidosim mūsu skolu kopā! Domāsim labas domas, darīsim labus darbus, gūstot labas emocijas no padarītajiem darbiem!”

2001. gadā Madlienas vidusskolā sāka strādāt sporta skolotāja Rita Pučekaite, kuras dzimtā puse ir Mazozolu pagasts. Viņa ir mācījusies Taurupes vidusskolā, beigusi R. Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skolu kā ārstniecības speciāliste un ieguvusi bakalaura grādu sporta zinātnē, absolvējot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. R. Pučekaite divpadsmit gadus ir strādājusi par medicīnas māsu, līdz dzīves ceļi atveda uz Madlienas vidusskolu. Darbīga, enerģiska, aktīva skolotāja, kurai patīk būt kustībā, pašai sportot un tikpat azartiski uz to mudināt skolēnus. Līdzās sporta stundām R. Pučekaite vada interešu izglītības pulciņus – volejbolu (šobrīd to dara Miervaldis Līcītis), vispārējo fizisko sagatavotību, „Mazo ņipro” pulciņu, organizē sporta spēles. Madlienas vidusskolas skolēni aktīvi piedalās Ogres novada sacensībās, regulāri gūst panākumus republikas sacensībās, īpaši vieglatlētikā, krosā un krosa stafetēs. Skolotāja no sirds priecājas par viņu panākumiem, jo zina, ka visa pamatā ir grūts darbs, nogurdinoši treniņi, neizpaliek arī sporta traumas. R. Pučekaite māk un prot uzrunāt, uzmundrināt, iedvesmot, pārliecināt, lai jaunieši trenētos, sportotu un piedalītos pasākumos, un godalgotās vietas, uzvaras garša ir skaistākā balva un gandarījums. Līdzās sporta aktivitātēm R. Pučekaite ir bijusi audzinātāja vairākām klasēm. Tiem, kas bijuši kā vidusskolas absolventi, skolotāja dāvina īpašu velti – ābeli, lai jauniešu tālākais ceļš būtu dāsns un bagāts kā ābeles zari rudenī. Skolotājas dēls Ralfs Bite ir mācījies Madlienas vidusskolā, būdams labs sportists un meistarīgs sporta deju dejotājs.

R. Pučekaite veic vēl kādu ļoti nozīmīgu darbu – regulāri piedalās Ogres novada projektu konkursos un gandrīz vienmēr gūst atbalstu. Sākot no 2008. gada ir īstenoti 24 projekti, kas saistīti ar vides labiekārtošanu, sporta sacensībām, izglītojošiem pasākumiem un vasaras nometnēm. Bērni un jaunieši ļoti gaida šos vasaras sporta pasākumus un nometnes, gūst vērtīgu pieredzi un gandarījumu. Vienīgi R. Pučekaite zina, cik liels darbs ieguldīts jebkura projekta īstenošanā un no sirds priecājas par savu darba komandu, palīgiem un atbalstītājiem. Skolotājai ir arī savi vaļasprieki – darbošanās ar bitēm, klūgu pīšana, gardu ēdienu gatavošanu un ceļošana – gan pa Latviju, gan ārpus tās. Skolai jubilejā R. Pučekaite novēl pacietību, mīlestību un neizsīkstošu enerģiju, spēku saglabāt vecās tradīcijas un radīt jaunas inovatīvas vērtības.

Mūzikas skolotāja Iveta Mežajeva nāk no Daugavpils novada Līksnas, bet dzīves ceļi viņu 2002. gadā atveda uz Madlienas vidusskolu, kur jau strādāja māsa Vanda Kalniņa. Pēc Daugavpils Universitātes absolvēšanas mūzikas un sākumskolas skolotājas specialitātē I. Mežajeva Madlienas vidusskolā galvenokārt strādā kā mūzikas skolotāja, taču dažkārt aizvieto arī sākumskolas pedagogus. I. Mežajeva prasmīgi vada muzikālos pulciņus un priecājas par skolēnu aizrautīgo uzstāšanos pasākumos un veiksmēm dziesmu konkursos, īpaši tautasdziesmu konkursā „Lakstī- gala”. Viena no interesantākajām un neparastākajām sadarbības formām skolotājai bija grupa „Tikai runājiet”, kas darbojās dažus gadus un ļoti īsā laikā izveidoja savu koncertprogrammu, piedalījās jauno grupu konkursā Viesītē un arī festivālā „Bildes”. Par savu paveikto skolā I. Mežajeva stāsta: „Madlienas vidusskolā nemanot ir aizritējuši 20 gadi. Kad uzsāku darba gaitas šajā skolā, skolēnu skaits bija aptuveni divreiz lielāks. Tagad to grūti iedomāties, ka vienkāršā lauku vidusskolā bija paralēlklases. Skolā ir tradīcijas, kas pastāv jau vairākus gadu desmitus, daudz kas ir arī mainījies – nākuši klāt jauni, veiksmīgi pasākumi, bet ir arī tradīcijas, kas pamazām zudušas. Diemžēl, bet man kā mūzikas skolotājai nav izdevies uzturēt un saglabāt kora dziedāšanas tradīciju skolā. Kā viena no Madlienas vidusskolas vizītkartēm manā skatījumā ir Ziemassvētku izrādes. Tas ir pasākums, kurš rada kopības sajūtu. Tajā katrs skolēns var iesaistīties kopīgā priekšnesuma veidošanā, un rezultāts vienmēr ir bijis aizraujošs un interesants. Patīkamas atmiņas ir saistībā arī ar vecāku atsaucību dažādu ideju īstenošanā. Kā viens no piemēriem ir saistīts ar absolventu salidojuma pasākumu, kurā tapa vecāku (absolventu) un bērnu koris. Bērniem vienmēr ir prieks just savu vecāku atbalstu un kopīgi darboties. Skola ir vieta, kur skolēni ne tikai apgūst zināšanas konkrētos mācību priekšmetos, bet arī veido sevi kā personību. Patriotisma sajūtu noteikti rada Lāčplēša dienas gājiens, svinīgs apģērbs svētku dienās un lentītes karoga krāsās. Daudzi klašu kolektīvi meklē iespējas un darbojas dažādos projektos arī ārpus skolas, iesaistās labdarības akcijās. Domāju, ka daudziem skolēniem, nu jau absolventiem, Madlienas vidusskola ir bijis kā labs atspēriena punkts tālākām dzīves gaitām. Skolai novēlu zinātkārus, radošus, atbildīgus un aizrautīgus skolēnus un skolotājus.”

Ar Madlienas vidusskolu jau 20 gadus ir saikne Andim Bičevskim, kura dzimtā puse ir Plātere un kurš ir Madlienas vidusskolas absolvents. Pēc Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma beigšanas A. Bičevskis strādāja Skrīveru, tad Madlienas kultūras namā kā mākslinieciskās daļas vadītājs. Līdzās šim darbam 1992. gadā sāka strādāt K. Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolā par saksofona un klarnetes skolotāju. Skolotājas Elitas Atslēdziņas uzrunāts, 2002. gadā paralēli mūzikas skolai uzsāka darba gaitas Madlienas vidusskolā kā mājturības skolotājs un neklātienē ieguva mājturības un vizuālās mākslas skolotāja kvalifikāciju. Šobrīd ir gan mājturības (tagad – dizains un tehnoloģijas), gan vizuālās mākslas pedagogs. Vadot mājturības stundas, A. Bičevskis skolēnus iepazīstina ar koku, māca ar to darboties un izgatavot mākslinieciski skaistas lietas. Strādājot Madlienas vidusskolā, kādu laiku ir vadījis kokapstrādes pulciņu. Skolotāja audzēkņi ir sekmīgi piedalījušies mājturības olimpiādes, gūstot arī godalgotas vietas. Prieku sagādā, ka vairāki jaunieši izvēlas mācības turpināt Rīgas Amatniecības vidusskolā.

A. Bičevska pamatdarbs ir saistīts ar Madlienas mūzikas un mākslas skolu, dažkārt viņa audzēkņi ir arī Madlienas vidusskolas skolēni, ar kuriem ir kopīgas ne tikai darba un mācību stundas, bet arī koncerti un pasākumi, īpaši muzicējot orķestrī.

Skolotājs A. Bičevskis ir prasmīgs un radošs, nosvērts un mierīgs, mīl humoru. Labprāt piedalās pedagogu ekskursijās. Abi viņa dēli ir mācījušies Madlienas vidusskolā – Miks jau ir absolvents, bet Krišs vidusskolu beigs šogad. Skolai jubilejā A. Bičevskis novēl veiksmīgi attīstīties un pilnveidoties, saglabājot tradīcijas un svarīgākās vērtības.

Sandra Roga ir madlieniete, kura 1991. gadā uzsāka darba gaitas Madlienas vidusskolā kā krievu valodas, vēlāk arī vēstures skolotāja. No 2006. gada ir strādājusi dažādās skolās, līdz 2019. gadā atkal atgriezās Madlienas vidusskolā, kurā mācības turpināja arī viņas dēls Artūrs Roga. Atmiņās skolotāja raksta: „Madlienas vidusskolu saucu par savējo. Te esmu mācījusies, absolvējusi vidusskolu. Pēc Daugavpils Universitātes beigšanas 1991. gadā sāku strādāt par krievu valodas skolotāju. Savos 30 nostrādātajos gados visu mūžu esmu mīlējusi krievu valodu un šo mīlestību centusies dot arī saviem audzēkņiem. Lepojos ar skolēnu sasniegumiem olimpiādēs un konkursos. Lai saņemtu apbalvojumu, esmu tikusies pat ar Latvijas Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Madlienas vidusskolā nostrādāti 18 gadi. Atmiņā ir palicis 12. klases izlaidums – mirklis, kad es, 21 gadu jauniņā skolotāja, stāvu 28 bērnu priekšā. Tāpat atminos pirmos divu dienu pārgājienus ar nakšņošanu teltīs, ekskursijas, klases vakarus, skolas pasākumus, kur kopā ar audzēkņiem droši kāpu uz skatuves. Arī ar tagadējo 6. klasi esam devušies pārgājienā ar velosipēdiem. Vienmēr esmu piedalījusies skolotāju sporta spēlēs. Tagad dejoju līnijdeju kolektīvā ,,Dejo visi”. Paldies manam klases audzinātājam Andrim Šrāderam, kurš iemācīja cīnīties un sasniegt savas mērķus ne tikai sportā, bet arī dzīvē. Paldies skolotājai Silvijai Tutānei par atbalstu, uzsākot darba gaitas. Viņa bija tā, kas vienmēr iedvesmoja uz radošiem darbiem. Skolai novēlu darbīgus un enerģiskus skolēnus, mīlēt un cienīt skolotājus, vienmēr atcerēties savu pirmo audzinātāju, gūt zināšanas un lepoties ar savu skolu.”

Edītes Lases dzimtas saknes nāk no Madlienas. Kaut arī Madlienas skolā ir mācījusies tikai vienu gadu – 3. klasē 1967./68. mācību gadā Lielajā muižā, sirdī palikušas jaukas un gaišas atmiņas. 1999. gadā E. Lase atkal atgriezās dzimtajā pusē – sākumā Madlienas vidusskolā veica laborantes pienākumus, tad paralēli sāka strādāt Madlienas Mūzikas un mākslas skolā un vēl pēc kāda laika kļuva par vidusskolas bibliotekāri. Viņas dēls Dāvis Maškēvičs ir Madlienas vidusskolas absolvents. E. Lases sirds aicinājums ir šūšana, tas arī vislabāk patīt un vislabāk sanāk. Madlienas vidusskola var lepoties ar skolotājas veidotajiem lielizmēra tekstildarbiem, kuri bieži rotā skolas telpas un skatuvi. E. Lase daudzus gadus organizē skolas skaļās lasīšanas konkursu, kurā skolēniem ir arī labi rezultāti novadā, un tad jau notiek gatavošanās Rīgas konkursam. Atskatoties uz paveikto, E. Lase atceras: “Nekad nedomāju kļūt par skolotāju. Skolas laikā pedagoga profesiju uzskatīju par kaut ko pārāku un augstāku par citām. Man patika visi mācību priekšmeti, bet īpaši – ķīmija. Pēc 8. klases aizbraucu mācīties uz Olaini. Jau pirmās ekskursijas laikā pa rūpnīcām sapratu, ka tā nebūs mana dzīves profesija, tomēr pēc skolas beigšanas vienu gadu nostrādāju farmaceitiskajā rūpnīcā (tagad “Olainfarm”). Atalgojums tajos laikos bija divas reizes lielāks par skolotāja algu. Pamazām radās nojausma, ko labprāt gribētu darīt un pa īstam. Pirmo kleitu sev uzšuvu 12 gadu vecumā, pārveidoju maisveidīgo skolas formu, šuvu arī māsai un draudzenēm. Pieņēmu izaicinājumu un iestājos par mācekli individuālās šūšanas fabrikā “Baltijas Modes” ar gandrīz četras reizes mazāku algu. Četros gados apguvu sieviešu mēteļu šūšanu, modelēšanu un piegriešanu.

Neatkarība nāca ar senču īpašumu atgūšanu, un atgriezos Madlienā vecvectēva celtajā mājā, kurā ar pārtraukumiem dzīvoju no agras bērnības. Madlienieši mani zināja kā šuvēju, arī mana kliente Inga Šrādere bija pārsteigta, kad pieteicos uz ķīmijas laboranta vietu. 1999. gadā sāku strādāt Madlienas vidusskolā. Mākslas skolā piedāvāja vadīt tekstilmākslas nodarbības, bet bija nepieciešama pedagoģiskā izglītība. 42 gadu vecumā iestājos LU, pēc 5,5 gadiem biju diplomēts pedagogs. 2003. gadā kļuva vakanta vidusskolas bibliotekāra vieta, pieteicos, pieņēma. Un tā jau 23 gadus Madlienas skolas ēka ir arī manas otrās mājas ar trim ļoti atšķirīgiem darba pienākumiem. Skaistākie mirkļi skolā ir bērnu mirdzošās acis un sajūsmas saucieni, kad, savienojot divus caurspīdīgus šķidrumus, rodas pienbaltas vai citrondzeltenas klimpas vai šķīdums iekrāsojas aveņsārts. Jūtos pati kā skolniece, kad pirmoreiz redzēju šos brīnumus. Vai arī aina bibliotēkā – ienāk bērns un lūdz palīdzību grāmatas izvēlē, noskaidroju intereses, iesaku grāmatu, lūdzu palasīt, vai maz patiks. Gaidu, līdz saprotu, ka jaunais lasītājs jau ir “iekritis” stāsta radītajā paralēlajā pasaulē. Cita aina, kad jāaizvieto mājturības skolotāja un ierodos kabinetā ar savām lupatu paunām, atskan neslēptas nopūtas un vaidi. Kad parādu stundā veicamā uzdevuma paraudziņu, meiteņu acīs redzu ne tikai izbrīnu un neizpratni, bet pat izmisumu un šausmas. Tas taču nav iespējams! Izskaidroju, parādu, visas nomierinās, un pirms zvana atskan: “Urrā! Pabeidzu!” No klašu meiteņu darinātajiem elementiem esmu izveidojusi vairākus lielizmēra tekstildarbus, kas izmantoti skolas telpu un skatuves dekorēšanai, kā arī eksponēti tekstilmozaīkas festivālos Rīgā. Vislielāko gandarījumu pedagoģiskajā darbā tomēr esmu guvusi pieaugušo auditorijā. Sajūtas neaprakstāmas, kad kundzes ar bagātu dzīves pieredzi un izcilu meistarību dažādās rokdarbu tehnikās saka: “Paldies, skolotāj! Es iemācījos ko jaunu.”

Skolotāji, lai bērniem vienmēr mirdzošas acis, kad palīdzat atminēt brīnumus un uzveikt kārtējo (ne)iespējamo misiju! Skola, esi!”

Daiga Zamarina nāk no Mazozolu pagasta, kur pedagoga darba mīlestība mantota no mammas Veras Gruzniņas. D. Zamarina jau vairākus gadus bija strādājusi Mazozolu pamatskolā, kad 2003. gadā viņu uzaicināja paralēli vadīt mācību stundas arī Madlienas vidusskolā. Skolotāja izaicinājumu pieņēma, taču nebija viegli no mazas skolas “pārorientēties” uz mācību iestādi, kurā klasē ir ap 20 skolēnu. Tā ar pārtraukumiem D. Zamarina Madlienas vidusskolā ir nostrādājusi 15 gadus, mācot vēsturi, sociālās zinības un ekonomiku: “Gadi tiešām ir aizskrējuši vēja spārniem, un Madlienas vidusskola šoruden kopā sauks visus, kam mīļas un dārgas ir atmiņas par kopā pavadīto laiku. Laimīgs ir tas, kurš par savu skolu, skolēniem, kolēģiem var domāt ar prieku un pateicību, ka savam dzīves ceļam ir paņēmis ne tikai grāmatu gudrības, bet arī savu kolēģu mīlestību un sirds siltumu. Arī mans ceļš jau daudzu gadu garumā ved uz Madlienas skolu, kuru saucu par savējo. Tas nepavisam nebija viegli – pieņemt apstiprinošu lēmumu paralēli pamatdarbam Mazozolu skolā uzsākt darba gaitas Madlienā. Māca neziņa, kā būs vai varēšu? Mani uzrunāja un iedrošināja direktore Alda Karaseva, palīdzēja direktora vietniece mācību darbā Vanda Kalniņa un kolēģi. Sāku strādāt 2003. gadā kā vēstures, politikas un tiesību skolotāja. Man paveicās, jo toreizējās 12. klases krustugunis es izturēju – turpmāk varēju ar viņiem un pārējiem vidusskolēniem diskutēt par svarīgiem politiskiem notikumiem, uzklausīt viņu viedokli un argumentus. Šī atziņa vienmēr nākusi līdzi turpmākos gadus – nepalikt vienaldzīgiem, paust savu nostāju, nepalikt bez “mugurkaula”.

Protams, kā jebkuram pedagogam, arī man bijusi gandarījuma sajūta par labi paveiktu darbu, kad audzēkņi piedalījušies olimpiādēs un konkursos, iegūstot godalgotas vietas. Neaizmirstami palikuši atmiņā kolēģu sveikšanas brīži, ekskursijas, skolas akreditācija kovida laikā. Ienākot skolā, nevar nepamanīt pārmaiņas, kas to skārušas: sakopta estētiskā vide, gaumīgi noformēti skolas gaiteņi, labiekārtoti kabineti, garšīgas pusdienas. Allaž ar interesi esmu vērojusi ārpusstundu pasākumus, un tie vienmēr bijuši interesanti un aizkustinoši. Viss kopā liecina par vienotu veselumu un komandas darbu. Tagad ikdienā ar pamatskolēniem un vidusskolēniem esmu sociālo zinību un sociālo zinātņu pasaulē. Interesanti, ka paši skolēni atzīst, ka šis ir priekšmets par dzīvi un ka viņi ir labi sagatavoti tai, un ka tas iedevis sapratni, kas notiek mums apkārt un pasaulē. Daži domā, ka priekšmets ir ļoti viegls, bet, kā izrādās, ir jāzina gan par valsts uzbūvi, ekonomiku, gan tiesībām un arī vēsturi. Ko vēlēt 50 gadu jubilejā? Ticēt sev un saviem spēkiem, bet visiem – dzīvot un strādātprieku. Skolas saimei no visas sirds vēlu, lai piepildās visi labie nodomi, lai nezūd ticība labajam, lai vienmēr skan Madlienas skolas zvans un tālāk vijas skolas gaismas pavediens.” Daiga Rosicka – līdzīgi kā Daiga Zamarina – arī Madlienas vidusskolā nonāca nejauši. Viņai, Taurupes vidusskolas skolotājai, nāca piedāvājums mācīt fiziku Madlienas vidusskolā. Arī izaicinājums, kuru skolotāja pieņēma. Pamazām līdzās fizikai laika gaitā D. Rosicka sāka mācīt arī matemātiku vidusskolas klasēs. Viņa ir aktīva, darbīga, cenšas apmeklēt un būt klāt lielākajos Madlienas vidusskolas sarīkojumos, arī dodas kopīgos skolotāju pasākumos un ekskursijās. Spilgts notikums D. Rosickai bija iespēja 2011. gadā piedalīties konkursa „Experiments” televīzijas filmēšanā kopā ar Elitu Atslēdziņu un 9. klases komandu, kā arī 2016. gadā Madlienas vidusskolā uzņemt Ogres novada fizikas pedagogus. Skolotāja, atceroties Madlienā pavadīto, raksta: „Vislabākās atmiņas Madlienas vidusskolā saistās ar atsaucīgiem kolēģiem, kopīgiem skolotāju pasākumiem gada noslēgumā un priekšnesumiem Ziemassvētku un citos pasākumos. Madlienas skolas kolēģus jau biju iepazinusi, strādājot Taurupes vidusskolā un piedaloties kopīgā projektā par jaunajām skolas programmām tālajā 2003 gadā, tā ka šajā skolā ienācu bez lieka stresa. Prieks par atsaucīgajiem vidusskolēniem, kuri papildus mācās un piedalās fizikas olimpiādēs, arī iegūstot labus rezultātus un popularizējot savu skolu. Gandarījums par centīgiem skolēniem, kuri apzinās savus mērķus un droši tos īsteno. Prieks katru gadu Žetonu vakarā skatīties uz 12. klases skolēniem, kuri izveidojušies par personībām ar savu raksturu un stāju. Gandarījums par maniem skolēniem – nu jau kolēģiem, kuri turpina skolas tradīcijas. Skolai 50 gados novēlu – lai turpinās iesāktais darbs, lai skola attīstās atbilstoši laikmeta prasībām, lai vienmēr ir zinātkāri skolēni, saprotoši vecāki un gudri skolotāji!” Zinta Saulīte arī Madlienas vidusskolā nokļuva nejauši – 2008. gada rudenī bija ļoti vajadzīga latviešu valodas skolotāja. Tā nu „Braku” muzeja speciāliste un bijušās Liepkalnes pamatskolas skolotāja sāka strādāt Madlienas vidusskolā, paralēli turpinot darbu muzejā. Līdzās stundu vadīšanai Z. Saulīti pamazām iesaistīja pasākumu organizēšanā, scenāriju veidošanā, vēlāk nāca rakstu gatavošana Madlienas pagasta avīzei „Mana Madliena” (sākumā „Madlienas Vēstis”). Skolotāja veic arī rakstu rediģēšanu un labošanu gan mājas lapai, gan avīzei. 2017. gads bija īpašs, kad Z. Saulītes vadībā iznāca skaists un vērienīgs pētījums par skolu – grāmata „Mana Madlienas vidusskola”. No 2020. gada skolotāja ir Valodu un mākslas jomas metodiskās komisijas vadītāja. Z. Saulīte ir iemīļojusi Madlienas vidusskolu, labi saprotas ar kolēģiem, priecājas par skolēnu izaugsmi, veiksmēm un uzvarām. Arī atmiņas par skolu vienmēr iekrāsosies gaišas: „Skolotājas darbs ir mans aicinājums – jau bērnībā mācīju brāli, kaimiņu bērnus, arī savas lelles un rotaļlietas. Citā profesijā sevi iedomāties nevarēju. Pēc deviņiem nostrādātiem gadiem Liepkalnes pamatskolā uzsāku darba gaitas R. Blaumaņa muzejā „Braki”, un drīz nāca piedāvājums strādāt Madlienas vidusskolā. Izaicinājums bija mācīt vidusskolas klasēs. Sākumā vilcinājos, pat baidījos no vidusskolēniem, taču, labu kolēģu pamudināta, piekritu un nekad neesmu nožēlojusi, ka no 2008. gada septembra sāku divas reizes mērot tālo ceļo no Ērgļiem uz Madlienu. Iepatikās strādāt vidusskolas klasēs, jo jauniešus uztvēru kā pieaugušus cilvēkus. Protams, ne jau viss vienmēr veicās gludi – bija arī sāpju un rūgtuma brīži, īpaši, ja skolēni nenovērtēja manu darbu vai radās nopietnas disciplīnas problēmas, taču vairāk ir skaistā un patīkamā. Vienmēr esmu priecājusies par skolēnu attīstību, pilnveidi un uzvarām konkursos un olimpiādēs, par mirdzošām acīm stundās, par labi pateiktu vārdu, par savstarpēju harmoniju un sapratni. Esmu optimiste un rezultātu cenšos panāk ar cilvēcību, pozitīvismu un labestību. Mana skaistākā uzvara ir 2015. gadā aizsāktais un 2017. gadā īstenotais vēsturiskais pētījums, atmiņu pieraksti par Madlienas vidusskolu. Tas bija pamatīgs komandas darbs, kura rezultāts bija grāmata „Mana Madlienas vidusskola”. Nu jau vairākus gadus strādāju divos novados – Madonas un Ogres – un allaž savējiem Ērgļos stāstu, cik man labi kolēģi Madlienas vidusskolā un ka ar prieku dodos uz skolu. Tāpat no sirds esmu iemīlējusi darbu „Braku” muzejā, kur veicu pētījumus par „Brakiem”, Blaumani un Ērgļu apkaimes vēsturi. Muzeja darbs arī ir skaists, īpaši tikšanās ar apmeklētājiem, no kuriem strāvo vēlme izzināt vēsturi un tās bagātības. Esmu satikusi un iepazinusi tik daudz gaišu cilvēku, sajutusi tik daudz pozitīvu emociju, ka varu apgalvot, ka mana darba pamatvērtība ir cilvēks. Ja es pati būšu atvērta un pozitīva, tad arī man uzsmaidīs jauki un saprotoši cilvēki. Lai maniem „Brakiem” un Madlienas vidusskolai saules mūžs, lai veiksme, Dieva svētība un cilvēcisko attiecību skaistums!”

Skolotājas Vijas Jēkabsones darbs ir saistīts ar Mazozolu pamatskolu, taču no 2009. gada viņa paralēli strādā Madlienas vidusskolā un māca latviešu valodu un literatūru, kā arī jaunu mācību priekšmetu – teātra mākslu. Skolotāja ir darbīga, patīk lasīt grāmatas, īpaši par vēsturi, viņa labi pārzina augu valsti un labprāt ceļo, iepazīstot gan Latviju, gan arī ārzemes. Par sevi V. Jēkabsone stāsta: „Pēc izglītības esmu filoloģe, latviešu valodas un literatūras pasniedzēja, absolvēju Latvijas Universitāti. Pirmā darbavieta bija latviešu valodas katedra Filoloģijas fakultātē. Tur biju laborante, strādāju ar dokumentiem. Kā latviešu valodas un literatūras skolotāja sāku strādāt sava dzimtā pagasta Oškalna astoņgadīgajā skolā, kuru pati esmu arī beigusi. Mācību iestāde ir vairākkārt pārdēvēta. Šajā skolā esmu mācījusi arī vācu valodu un sportu, vadījusi dramatisko pulciņu. Joprojām turpinu strādāt savā skolā.

Nāca laiks, kad vācu valoda vairs nebija aktuāla, skolā kā svešvalodu tās vietā sāka mācīt angļu. Radās iespēja skolēnus izglītot augstskolā apgūtajā specialitātē – latviešu valodā un literatūrā, bet kaimiņu skolās. Tā nonācu Madlienas vidusskolā. Pirmo reizi bija jāstrādā paralēlklasēs. 6.b klase bija korekcijas klase. 6.a klasē bija daudz skolēnu. Bija arī tādi, kuri dažādos veidos centās pārbaudīt gan manu pacietību, gan humora izjūtu. Par lielu pārsteigumu – Ziemassvētkos no skolas direktores Aldas Karasevas saņēmu apsveikumu kā 6.a klases visaugstāk novērtētā skolotāja, kura prot būt prasīga un stingra, labi izskaidro katru jautājumu un tiek galā ar disciplīnu stundās. Protams, biju ļoti gandarīta.

Nemelošu – mūsdienās strādāt par skolotāju nav viegli. Bet ir gandarījuma brīži, kas atsver visas grūtības. Mēs, skolotāji, redzam, kā veidojas personība, kā no maza cilvēciņa izaug zinošs, par sevi pārliecināts jaunietis. Man ļoti patīk vieta, kurā atrodas Madlienas vidusskola. Ir prieks katru rītu kāpt kalnā un iziet caur diviem ozolu milžiem, kuri reizēm pasveicina ar priecīgu lapu čaboņu, bet reizēm, šķiet, iegrimuši tādā simtgadnieku snaudā. Mums visiem, gan skolotājiem, gan pārējiem iedzīvotājiem, jācīnās par to, lai Madlienas vidusskola spētu pastāvēt arī šajos ne tik vieglajos laikos, jo kas tad būtu Madliena un visi apkārtējie pagasti bez savas gaismas pils?”

2012. gadā Madlienas vidusskolā sāka strādāt Maruta Viduce-Ševele kā tautisko deju skolotāja un sociālais pedagogs. Šobrīd viņa vairs nav deju kolektīvu vadītāja, bet jau piecus gadus organizē un vada skolas ārspusstundu un audzināšanas darba dzīvi, kā arī joprojām veic sociālā pedagoga pienākumus. M. Viduci-Ševeli raksturo cilvēcība, sapratne, iejūtība, atvērtība, kā arī Dieva mīlestība, no kuras smeļas spēku un ticību, ka viss notiek ar viņa ziņu un klātesamību. Par savu skolu M. Viduce-Ševele atminas to labāko: „Skaistākie un spilgtākie brīži vispirms ir saistīti kā Madlienas vidusskolas skolniecei, piemēram, mūsu klases Žetonu vakars kultūras namā, Pēdējais zvans skolas pagalmā, satraukuma pilnais eksāmenu laiks, ceriņu smarža, nemainīgi viena solabiedrene – 11 gadus kopā Madlienas vidusskolā. 1987. gadā to draudzīgi absolvējām, un tad lielā dzīve. Veiksmīgi iestājos Latvijas Valsts konservatorijā, pēc augstskolas beigšanas atgriezos uz dzīvi Madlienā. Pēc studijām pavisam nedaudz biju saistīta ar Madlienas vidusskolu un Madlienas mūzikas skolu, strādājot par ritmikas skolotāju. 2012. gadā, atsaucoties Elitas Atslēdziņas aicinājumam strādāt Madlienas vidusskolā par tautas deju skolotāju un sociālo pedagogu, piekritu darbam, kurš šobrīd rit jau desmito gadu. Tautu deju mācīšanu jau kādu laiciņu gan esmu pārtraukusi, to nomainot uz citu pienākumu – vadīt ārpusklases un organizēt audzināšanas darbu skolā, un droši varu teikt, ka katra darba diena ir spilgta – bagāta notikumiem, piepildīta ar prieku, atziņām un mīlestību. Ar gandarījumu varu atskatīties uz pavadīto darbu un laiku kopā ar saviem kolēģiem, ar ikkatru skolēnu un viņu vecākiem, priecē, ja esmu varējusi būt noderīga un vajadzīga. To paredz mani darba uzdevumi – palīdzēt ikvienam, kam tas nepieciešams, to liek arī mana sirds – ne padomu dot, bet, turot mieru ar visiem, rādīt ceļu pie Lielā Padomdevēja. Mans spēka avots ir Dievs, viņa vārds, viņa klātbūtne sajusta ik situācijā, ik mirklī, tāpēc droši varu teikt, ka īpaša ir katra diena, bet spilgtākās un piepildītākās manā darbā Madlienas vidusskolā noteikti ir tās, kurās esmu varējusi kādam savam līdzcilvēkam stāstīt par Dieva neizsakāmo mīlestību un vārdos neaprakstāmo majestātisko diženumu, par katra cilvēka vietu viņa varenajā plānā, par Dieva dēlu Jēzu Kristu, kas ir Kungs, bet tajā pašā laikā – vislabākais draugs, palīgs un patvērums, ja vien mēs ticam un to atzīstam, patīkami ir runāt ar viņu, par viņu un viņa svēto garu mūsos un dāvāto žēlastību, jo mēs ikviens Dieva acīs esam ļoti mīlēti un dārgi.

Skolai 50 gadu jubilejā izmantošu daudziem zināmus vārdus no 1. vēstules korintiešiem un mūsu skolu vienlīdzināšu ar mīlestību – pastāvīgu un neatlaidīgu: „Madlienas vidusskola ir lēnprātīga, Madlienas vidusskola ir laipna, tā neskauž, Madlienas vidusskola nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” Lai miers un Dieva apsardzība mums visiem!”

Marina Dišereite ir sākumskolas skolotāja, kura jau 8 gadus Madlienas vidusskolā strādā ar tā saucamajiem mazajiem, ir iemīlējusi šos zinātkāros, draiskos un aktīvos bērnus, priecājas par viņu izaugsmi un panākumiem: „Madlienas vidusskolā strādāju kopš 2014. gada. Paralēli mācību darbam bērnus iesaistu dažāda līmeņa projektos, konkursos. Skolēnu panākumi dod prieku skolotājam. Jau vairākus gadus veiksmīgi darbojamies projektos – „Mammadaba” un „Eno Weather week” (Laika vērošanas nedēļa), kuros padziļināti apgūstam dabaszinības. Tāpat arī iesaistāmies Valodas aģentūras konkursos, paveiktie darbi tiek novērtēti un publicēti grāmatās. Regulāri gatavojamies Ogres novada skatuves runas konkursam, ir saņemtas augstas pakāpes. Veicot pamatīgāka apjoma pētniecisko darbu, ir izcīnīta uzvara Ogres novada 2.–4. klašu projektu darbu konkursā. Šogad kopā ar Madlienas vidusskolas skolēniem piedalījos „Erasmus+” projekta aktivitātēs Somijā. Ar patiesu prieku vēroju savu bijušo audzēkņu un pārējo mūsu skolas dalībnieku zināšanas, radošumu, sadarbību, draudzīgumu, veicot dažāda līmeņa uzdevumus. Prieks un lepnums bija būt viņu vidū! Ikdienā gandarījumu dod bērnu prieks un mīlestība. Apbrīnas pilnas acis par jauno vielu, ko stāstu, par interesi darboties, vēlmi sasniegt rezultātus. Ja vēl izdodas celt bērna pašapziņu un spēju noticēt sev, tā ir brīnišķīga sajūta, ka spēj padarīt kāda dzīvi labāku. Paldies visiem maniem mīļajiem audzēkņiem par kopīgi pavadītajiem gadiem, paldies vecākiem par sniegto atbalstu un sapratni, jo, tikai strādājot kopā, varam sasniegt vislabākos rezultātus! Sirsnīgi sveicu skolu jubilejā! Novēlu saglabāt visu to, kas ir bijis labs un izcils, kā arī turpināt attīstīties atbilstoši mūsdienu prasībām!”

Skolotāja Dana Dātava ir Madlienas vidusskolas absolvente, kura mērķtiecīgi izvēlējās nākamo profesiju un atgriezās skolā, lai pilna apņēmības mācītu sākumskolas bērnus un vadītu deju kolektīvus. Lai arī šobrīd D. Dātava ir mazās meitiņas Laimas kopšanas atvaļinājumā, viņa labprāt viesojas skolā, gaida pie sevis ciemos un ar gaišām domām atceras Madlienas vidusskolu: „Esmu Madlienas vidusskolas absolvente un no 2014. gada strādāju skolā par sākumskolas skolotāju. Savu profesiju biju jau izvēlējusies, vēl mācoties pamatskolā, savu mērķi arī piepildīju. Uzsākot mācības, strādāju Rīgas bērnudārzā par auklīti, vēlāk par audzinātāju, līdz beidzot laimīgi sakrita, ka bija iespēja strādāt Madlienā. Ir izaudzinātas divas klases ar brīnišķīgiem bērniem, kas prot ikdienu padarīt raibu, radošu un interesantu. Papildus ieguvu izglītību arī dejas pedagoģijā un vairākus gadus vadu gan pirmsskolas deju kolektīvu, gan skolas dejotājus. Viens no skaistākajiem brīžiem saistās ar dejošanu, kad uz Madlienas vidusskolas skatuves dejas izdejoja vairāki kolektīvi sadancī „Pa dejas ceļu laime iet”. Izveidojās jaunas draudzības un nostiprinājās esošās. Biju priecīga, ka skolas kolektīvs atbalstīja, palīdzēja un piedalījās pasākuma tapšanā. Tas bija viens varens un lustīgs koncerts. Kā klases audzinātāja cenšos bērnu ikdienu padarīt aizraujošu un radošu. Darboties tā, lai zināšanas iegūst praktiski. Iestājoties pandēmijas laikam, visi kopīgie pasākumi skolā nedrīkstēja notikt. Tomēr – kā gan Ziemassvētku laiks bez uzveduma! Tā nu mēs ar klasi iestudējām pasaku „Vecīša cimdiņš”. Bērni mācījās tekstu, gatavoja kopā ar vecākiem maskas un mēģināja klasē vairākas dienas un vairākas reizes dienā. Tas bērnus saliedēja vēl vairāk. Madlienas vidusskolai, kolēģiem un skolēniem novēlu vienmēr domāt pozitīvi, neapstāties pie sasniegtā, turpināt augt un attīstīties.”

2014. gads Madlienas vidusskolā nāca ar pārmaiņām – direktore Alda Karaseva nolēma vairs neveikt atbildīgo pienākumu – vadīt skolu. Iestājās zināms izmisums – kā būs, jo visi bija pieraduši pie A. Karasevas darba stila un prasībām. Zīmīgi, ka uz direktora vietu neviens tā īsti „nerāvās” un jaunais mācību gads, likās, sāksies bez direktora, taču nē – laimīgas sakritības dēļ izdevās pierunāt Edgaru Viņķi, kurš jau astoņus gadus vada Madlienas vidusskolu un ir piedzīvojis dažādas pārmaiņas, reformas un sarežģītāko procesu izglītībā – attālināto mācību darbu. Direktors atceras: „Madlienas vidusskolā savas darba gaitas uzsāku 2014. gada augusta nogalē. Nekad nebiju iedomājies, ka varētu strādāt lauku vidusskolā. Iepriekšējā darba pieredze bija saistīta ar vēstures skolotāja darbu dzimtajā Dobeles pilsētā, tad skolas direktora darbs Ķeguma komercnovirziena vidusskolā 15 gadu garumā – skaists, grūts un interesants izaicinājums ar pilnīgi atšķirīgas pieredzes gūšanu. Dzīvē sagadījies tā, ka ar laukiem saistība bijusi visai neliela – tik, cik skolas un augstskolas laikā rudens talkās cukurbietes, āboli vai aronijas novāktas. Divi gadi studentu – celtnieku vienībā Madlienā. Atceros – toreiz es uz Madlienas vidusskolu skatījos no attāluma kā uz lielu, iespaidīgu un greznu celtni, jo tā laika turīgie kolhozi un saimniecības prata atrast interesantus un unikālus ēku arhitektoniskus projektu risinājumus savu jauniešu izglītošanai.

Un tad negaidīts piedāvājums kļūt par Madlienas vidusskolas direktoru. Kad devos skolu apskatīt no iekšpuses un tikties ar toreizējiem darba devējiem, vairāk uztvēru to kā pieklājīgas atbildes žestu uz uzaicinājumu strādāt par Madlienas vidusskolas direktoru. Nezinu, kas tikšanās reizē mani vairāk uzrunāja – vai toreizējā pagasta pārvaldes vadītāja Ojāra Atslēdziņa miers un nosvērtība, vai direktora pienākumu izpildītājas Elitas Atslēdziņas enerģijas, uzņēmības un mērķtiecības strāvojums, kas varētu nākotnē izpausties produktīvā komandas darbā.

Izglītība pārmaiņas uzņem smagnēji. Arī Madlienas vidusskolā. „Mums taču ir tradīcijas, ir pasākumi, mēs apmeklējam kursus, seminārus, mēs zinām, protam,” daudzkārt nācās dzirdēt no pedagogiem un sabiedrības. Tāpēc zinu, cik grūti bija pirmo reizi aicināt uz svinīgu pieņemšanu pie direktora Ziemassvētkos sekmēs veiksmīgāko skolēnu vecākus un skolēnus kopā ar viņu skolotājiem. Cik daudz vajadzēja runāt un pārliecināt par to, ka Lāčplēša dienā visai skolai ar lāpām kopā ar jaunsargiem ir jādodas pieminēt Brīvības cīņās kritušie Madlienas kapsētā. Skolēniem ir jādod iespēja apmeklēt citas skolas, draudzēties un sadarboties ar citu mācību iestāžu skolēniem – tika izmantoti sadraudzības kontakti no „Ķeguma laikiem” un viesojāmies Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā, Aizputes vidusskolā un Saldus vidusskolā, rīkojām arī sadraudzības pasākumu Madlienā. Šobrīd manis atbalstīta un saprotama ir starptautisko sadraudzības projektu gatavošana un skolēnu un personāla iesaistīšanās to īstenošanā. Tas ir milzīgs ieguvums skolai un katram personīgi.

Man vienmēr ir bijusi svarīga vide, kurā dzīvojam, uzturamies, telpas, to aprīkojums, mācību līdzekļi. Tam jāspēj ieinteresēt un piesaistīt. Grūti, bet daudz arī paveikts – esam nodrošināti ar modernu datortehniku, katrā mācību telpā ir projektors, atsevišķos kabinetos interaktīvās tāfeles, regulāri veicam klašu kosmētiskos remontus, atjaunojam mēbeles, ieguldām līdzekļus elektronikas un robotikas interešu izglītības programmu attīstībā. Organizējam vasaras nometnes Madlienas skolas un apkārtnes bērniem. Varbūt dzīvojam izšķērdīgi? Varbūt bez daudz kā var iztikt? Varbūt? Bet vai vajag? Joprojām skumji, ka novadā esam vienīgā skola, kura nav nosiltināta, kurā nav veikti visu sanitāro mezglu remonti, kurā nav izveidota notekūdeņu novadīšanas sistēma. Plašā sporta kompleksa (sporta zāle, āra sporta laukumi, stadions) sabrukums vairs nav aiz kalniem. Neskatoties uz ikdienā risināmajām problēmām, Madlienas vidusskolu nākotnē redzu kā mūsdienīgu un modernu lauku vidusskolu, kurā ir ar pilsētvidi konkurētspējīga sporta bāze, mūsdienīgi mācību kabineti, jauni un profesionāli pedagogi, zinātkāri skolēni un izglītības kvalitātē ieinteresēti vecāki.”

No 2016. gada Madlienas vidusskolā strādā absolvente Māra Atslēdziņa, mācot matemātiku, datoriku. Savu darbu un pienākumus veic ar lielu atbildību. Nebaidās lūgt pieredzējušu kolēģu atbalstu, lai mācību darbs tiktu pilnveidots un optimizēts. Māras sirdī tuvs ir laiks, kad pati mācījās skolā, to atceras ar gaišumu un mīlestību: „Visvairāk atmiņu un notikumu par Madlienas vidusskolu man ir kā skolniecei. Vienmēr esmu lepojusies ar savu skolu, jo mums bija gudri, zinoši skolotāji, kas spēja aizraut ar saviem mācību priekšmetiem, notika interesanti ārpusstundu pasākumi, kuros gan piedalījos, gan darbojoties skolēnu pašpārvaldē, palīdzēju organizēt, bija iespēja apmeklēt dažādus pulciņus, kā arī katru gadu varējām kopā lepoties par skolēnu sasniegumiem mācībās un sportā.

Pēc augstskolas absolvēšanas atgriežoties Madlienas vidusskolā nu jau kā skolotājai, pārņēma interesantas sajūtas, jo nu mani skolotāji kļuva par kolēģiem. Jāatzīst, ka skolotājiem bija vieglāk mani pieņemt kā kolēģi, nekā pieņemt, ka mani skolotāji vairs nav skolotāji. Madlienas vidusskolā nostrādāti jau 6 gadi, kaut gan esmu matemātikas skolotāja, visus šos gadus mācīju arī datoriku (sākotnēji – informātiku), kā arī pirmajā darba gadā – mūziku sākumskolā divām klasēm. Vissiltākās atmiņas ir par manu audzināmo klasi, ar kuru kopā bija daudz dažādu notikumu.

2022. gads ir Madlienas vidusskolas 50. jubilejas gads, un tas man būs ļoti īpašs, jo 1. septembrī dēls Kristaps uzsāks mācības 1. klasē Madlienas vidusskolā. Novēlu, lai skola attīstās, kļūst modernāka, lai ir daudz zinātkāru, gudru, talantīgu un daudzpusīgu skolēnu.”

Madlienas vidusskolā jau piecus gadus strādā skolas absolvente Justīne Linde, kura māca latviešu valodu un literatūru, kā arī ir klases audzinātāja. Ļoti enerģiska, apzinīga, mērķtiecīga skolotāja, kura darbu veic ar lielu atbildību un pietāti, ir pozitīva un atvērta jaunām idejām, mīl pedagoga darbu un nebaidās no grūtībām.

Par laiku, kas saistīts ar skolu, raksta: „Madlienas vidusskolu par savu saucu jau kopš 2000. gada, kad pirmo reizi sešu gadu vecumā vēru lielās, plašās skolas durvis. Gaiteņi šķita tik lieli un nebeidzami. Biju aktīvs mazais censonis, kas spēja apvienot sākumskolas slodzi ar mācībām Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolā vijoļspēles klasē. Kā tagad atceros to saulaino klasi, kurā šūpoju kājas, klausoties skolotājas Imantas Kalniņas aizraujošajos stāstos par dzīvi. Jau tolaik, harizmātiskas skolotājas iedvesmota, klusībā sapņoju, ko es teiktu, ko darītu, ja stāvētu klases priekšā. Toreiz gan neapjautu šo sapņu nopietnību.

Vēlāk sekoja pamatskolas gadi. Spilgti atceros, ka biju komunikabla un bezrūpīga skolniece, bet, kad iegāju skolotājas Silvijas Tutānes kabinetā, aizmirsos. Es prātā ilustrēju skolotājas literāro darbu analīzes, kā arī ļoti izbaudīju mirkļus, kad viņa uzdeva radošos darbus. Tikai pāris komentāri mani iedvesmoja un lika noticēt, ka esmu „liela” dzejniece.

Vēlāk sekoja skaistākie dzīves gadi – vidusskolas laiks. Biju ambicioza jauniete, kas vienmēr iestājās par vienlīdzību it visā. Arī tobrīd mans mīļākais mācību laiks bija literatūras stundas pie skolotāja Zintas Saulītes. Tas miers un apgarotība, kas mani pārņēma, klausoties R. Blaumaņa un citu autoru dzīves gājumu. Klusībā salīdzināju sevi ar viņiem, toreiz gan vēl neapjautu, ka jau teju stāvu uz lielās dzīves sliekšņa un pietiek sapņot.

Pēc vidusskolas beigšanas ambiciozā daba guva pārsvaru pār sirdi, un semestri es studēju tūrisma vadību. Jau ātri sapratu, ka šī joma manā dzīvē un ikdienā nenesīs prieku. Tad es arī apjautu, ka nekas šajā dzīvē nav grūtāks par izvēli. Šobrīd varu teikt lielu paldies saviem vecākiem, kuri mani pazīst un lika noticēt, ka manī ir nepieciešamais potenciāls skolotāja profesijai, un jau nākamajā mācību gadā iesniedzu dokumentus LU Pedagoģijas fakultātē.

Studijas nebija vieglas. Ātri vien tās mani piezemēja. Es sapratu, ka darba ir daudz, bet tas ir tā vērts. Katra negulētā nakts, katrs mirklis, kad sevi piespiedu mācīties ilgāk, vairāk, cītīgāk, lika man apjaust savas spējas. Šie gadi iemācīja strādāt precīzi, atbildīgi un pamatīgi. Lai studijas spētu apvienot ar dzīvi Rīgā, es līdztekus strādāju apģērbu veikalā. Biju ļoti lepna, kad trešajā kursā uzsāku darbu Juglas bērnudārzā par audzinātāju. Šis laiks mani vēl vairāk pārliecināja, ka man patīk strādāt ar bērniem.

Tad sekoja diplomdarba aprobācija. Daudz nedomājot, sniedzos pēc dzimtās vietas un skolas. Ļoti priecājos, ka Zinta Saulīte toreiz uzņēmās prakses vadītājas lomu. Atceros tos trīcošos ceļus, kad pirmo reizi nokļuvu klases priekšā. To dienu es iekrāsoju savā plānotājā. Toreiz man likās, ka darbs skolā nemaz nav tik sarežģīts. 2017. gadā es uzsāku darba gaitas Madlienas vidusskolā. Vadot stundu bez prakses vadītājas, es domāju: „Te nu tu esi, tas ir tas, kāpēc tu tik cītīgi strādāji!” Sajūta bija neticama. Katra diena šķita kā piedzīvojums.

Šobrīd aizvien sevi uzskatu par iesācēju šajā jomā. Katru dienu cītīgi mācos, analizēju paveikto un plānoju nākamo. Cenšos nepievilt sevi, kolēģus un skolēnus. Es meklēju atbildes uz jautājumiem, mēģinu izpildīt visu, ko skolēniem apsolu. Jau piekto gadu pulksten 8.00 no rīta veru skolas durvis, steigā ņemu klases atslēgu un eju caur garajiem skolas gaiteņiem, sasveicinoties ar skolēniem, atbildot uz jautājumiem, un, kad beidzot atslēdzu savas klases durvis, es zinu – viņi mani gaida. Un tā ir sajūta, kas piepilda manu sirdi.

Skolai nākotni vēlēšu Imanta Ziedoņa vārdiem: „Radi SAVU pasauli! (..) Veido no dzejoļu rindām un no keramikas māliem. Tai nav jābūt lielai, bet tai jābūt bagātai! Un tai nav jābūt skatlogā izstādītai, bet, ja tevi atrod ciemiņš, lai tu vari to pacienāt. Lai paliek krāsaina dzirkstele no tavām glazūrām viņā.”

Lai šajos mainīgajos laikos skolai izdodas noturēt stabilitāti un kvalitāti! Lai, neraugoties uz lauku skolas statusu, mums izdodas pilnveidot mājīgu vidi, skolēnam saistošu mācību saturu un iedvesmojošu, siltu sociālo klimatu! Lai katrs, kurš iziet pa Madlienas vidusskolas durvīm, ir spējīgs dot, nevis tikai lūgt!”

Madlienā 2018. gadā atgriezās skolotāja Ligita Ridūze, kura ir šīs skolas absolvente un, nostrādājot vairāk nekā četrus gadus, ir ienesusi Madlienas vidusskolas dzīvē daudzas pārmaiņas, popularizējot mācību iestādi, piedaloties un īstenojot projektus, organizējot pieredzes apmaiņas braucienus ne tikai ar Latvijas skolām, bet arī ārpus valsts robežām. „Madlienas vidusskolu droši varu saukt par savu skolu. Pirms 50 gadiem – 1972. gada 1. septembrī – es turpināju mācības 4. klasē jaunuzceltajā Madlienas vidusskolā. 1980. gadā to absolvēju, bet 2018. gada 1. janvārī atgriezos savā skolā kā matemātikas un informātikas skolotāja. Kaut arī darba gadi Madlienā nav gari, tomēr šajā laikā kopā ar skolēniem ir izdevies veikt daudzus nozīmīgus darbus un gūt labus panākumus – konkursos, olimpiādēs, projektos.

Par skaistākajiem brīžiem noteikti uzskatu:

• Neatlaidīgu darbu kopā ar skolēniem – Justīni Mūrnieci, Anci Ikaunieci, Elīzu Rasmu Bičevsku, Mariju Uļjani un Annu Uļjani – dažādu valsts mēroga konkursu pētniecisko darbu izstrādāšanā un iegūto balvu kopīgā izbaudīšanā. Tas deva iespēju man pašai uzzināt daudzas interesantas lietas par Madlienu un arī labāk iepazīt skolēnus.

• EP Vēstnieku skolas izveidi Madlienas vidusskolā un jauniešu aktīvo dalību tajā. Noteikti vēlos uzteikt pirmos vēstniekus – Tinci Mūrnieci, Lauru Krupskaju, Anniju Augšpuli, Anci Ikaunieci un Verneru Cileviču.

• Vislielāko gandarījumu man sniedz darbs ar savu audzināmo klasi. Veiksmīgā sadarbība ar klases skolēniem un viņu vecākiem ir devusi labus panākumus gan projektā „Maini dzīvi, domā plašāk!”, gan ZZ čempionātos, gan arī parastajos ikdienas darbos. Projekta ideju kopīga izstrādāšana, darbu saplānošana un kopīgi padarītais darbs, lai Madlienas skolas apkārtne būtu skaistāka un mūsu darba rezultātus vēl daudzus gadus varētu izmantot visi, dod prieku un vēlmi darboties vēl vairāk. Projekts „Maini dzīvi, domā plašāk!” pierādīja, ka ir iespējams pašiem attīstīt idejas, gūt finansējumu un pārliecību, ka sabiedrība labprāt iesaistās un atbalsta skolēnu idejas. Skaistus brīžus var radīt kopīgā darbā, īstenojot varbūt pat pārdrošas idejas un izdarot kaut ko tādu, kas stiprina skolas labo vārdu.

Īstenojot Nordplus Junior, Erasmus + akreditācijas 2021 – 2027 mobilitātes projektus, ir iespēja gan skolotājiem, gan skolēniem gūt starptautisku pieredzi izglītībā, kultūrā, vēsturē, mākslā un mūzikā.

Skolai jubilejā novēlu turēt cieņā gudrību, patiešām labas zināšanas un labi padarītus darbus. Pieticību nomainīt ar izaicinošu intelektuālo izaugsmi, tiekties uz augstiem valstiski un starptautiski novērtētiem sasniegumiem. Izmantot jebkuru iespēju gan projektos, gan konkursos, lai atklātu jaunus apvāršņus un kopā ar skolēniem un sabiedrību padarītu spožāku Madlienas skolas labo vārdu. Tas viss ir iespējams kopīgā darbā! Lai mums izdodas!”

Skolotāja Anna Stauža arī ir Madlienas vidusskolas absolvente un te sāka strādāt 2018. gadā. Smaidīga, jautra, dzīvespriecīga skolotāja, kura māca angļu valodu. „Savas gaitas Madlienas vidusskolā uzsāku 2007. gadā, kad lepni sevi saucu par pirmklasnieci. Man visi mūsu skolas skolotāji ir bijuši mīļi, bet lielākajai daļai skolēnu, to skaitā arī man, tieši klases audzinātājas ir tās, kas atmiņā paliks vienmēr. Sākumskolā mans un klasesbiedru lielākais atbalsts, uzticības persona un „miera osta” bija skolotāja Dzidra Ozola-Ozoliņa. Pamatskolā mums vienmēr bija blakus, mūs nomierināja un motivēja skolotāja Iveta Mežajeva. Vidusskolā labākais draugs, domubiedrs, ideju atbalstītājs un stingrais plecs, uz kuru vienmēr paļauties, bija skolotāja Rita Pučekaite. No laika, kad Madlienas vidusskolā biju skolniece, visspilgtāk atmiņā ir palicis skaistais, mazliet bezrūpīgais, tajā pašā laikā nopietnais un darbīgais vidusskolas laiks – svētku atzīmēšana, piemiņas brīži, skolas pasākumi, kuros vienmēr varēju just tik ļoti vajadzīgo un katram skolēnam nepieciešamo piederības sajūtu, to, ka esi daļa no kaut kā ļoti, ļoti liela un nozīmīga, sajūtu, ka neesi viens.

Atmiņā, protams, ir palicis katrs Zinību dienas pasākums, skaistais izlaidumu laiks, Žetonvakars, kurā saņemto Madlienas vidusskolas piederības zīmi – žetona gredzenu – nēsāju ikdienā, un tas man ir ļoti tuvs. Vidusskolu beidzot, protams, bija pavisam skumji, jo nevēlējos pamest tik tuvos un jau labi iepazītos gaiteņus, mājīgās klases, skaisto skolas apkārtni, un nevar nepieminēt arī skolas gardās pusdienas. Tad es pat nespēju iedomāties, ka pavisam drīz skolā atgriezīšos, bet nu jau nevis kā skolniece, bet kā skolotāja.

Skolā sāku strādāt 2018. gadā, mācīju angļu valodu 10. un 11. klasei. Atceros, ka pēc sarunas ar mācību pārzini Vandu Kalniņu par piekrišanu strādāt Madlienas vidusskolā mana pirmā doma bija: „Nu labi, es piekritu mācīt angļu valodu, kas man jādara tālāk?” Sajūtas pēc pirmās mācību stundas novadīšanas bija sirreālas, bet jau tad sapratu, ka mans izvēlētais ceļš pēc vidusskolas beigšanas – komunikāciju zinātne un žurnālistika – varbūt nav pareizais. Pēc pirmajiem mēnešiem skolotāja amatā sapratu, ka man šis darbs liek acīm mirdzēt un sirdij pukstēt straujāk. Kurš gan būtu domājis, ka viens telefona zvans un viens „jā, es esmu ar mieru mēģināt” var tik ļoti izmainīt dzīvi? Liels paldies ir jāsaka kolēģiem un skolas vadībai par atbalstu, sapratni un pretimnākšanu, jo cilvēkam vienam dzīvē iet cauri visam ir ļoti grūti un sarežģīti. Madlienas skolas skolēni katrs ir atšķirīgi, bet visi kopā – neaprakstāms spēks. Viņu izteiktie pateicības vārdi Žetonvakaros, Pēdējā zvana pasākumos, izlaidumos un arī klusie „paldies” ikdienā katram skolotājam ir un vienmēr paliks sirdī. Kaut arī klases audzinātāja esmu bijusi tikai vienu mācību gadu, vēlos pateikties savai audzināmajai klasei, kura aug un ļauj man augt kopā ar viņiem.

Madlienas vidusskolai 50 gadu jubilejā vēlu daudz radošu, gudru un spējīgu skolēnu, enerģiskus un uz pašizaugsmi vērstus skolotājus, skolas darbiniekus! Katram skolēnam un skolotājam prasmi saskatīt skaisto un labo mūsu ikdienā, jo tā mums apkārt ir ļoti daudz. Spēju krist, sasisties, celties un iet uz priekšu, mācīties no savām kļūdām un smagi strādāt, lai mūsu kopējā nākotne būtu vēl gaišāka, panākumiem bagātāka, jo pat katram mākonim ir zelta maliņa. Mainās laiks, un mainās arī Madlienas vidusskola – kā skolas estētiskā vide un telpas, apkārtne, tā arī izglītības sistēma, iesaistīšanās dažādos projektos un kursos. Augt un attīstīties, jo pastāvēs, kas mainīsies! Ticu un ceru, ka arī mans dēls sevi varēs saukt par Madlienas vidusskolas absolventu! Saules mūžu Latvijai, Madlienai un manai Madlienas vidusskolai!”

Skolotāja Dina Vēze ir kurzemniece, kuru dzīves ceļi atveduši uz Vidzemi un pavisam nejauši uz Madlienas vidusskolu. Jauna, uzņēmīga, darbīga skolotāja, kura mīl bērnus un angļu valodu cenšas mācīt pēc vislabākās sirdsapziņas, iekļaujot jauno, mūsdienīgo. Dina ir cilvēcīga, izpalīdzīga un sirsnīga. Atmiņās viņa raksta: „Savas skolas gaitas kā pedagogs Madlienas vidusskolā uzsāku 2019. gadā. Dzīves ceļi no Tukuma puses aizveda līdz Daugavpilij, kur pabeidzu valodu un pedagoģiskās studijas, un tālāk līdz Koknesei, no kurienes diendienā dodos uz Madlienu. Ienākot Madlienas vidusskolā, darbs nebija svešs, jo iepriekš tika gūta pieredze gan skolā, kurā pati mācījos (Irlavas vidusskolā), kā arī Līvānu 1. vidusskolā, lai gan šo trīs gadu laikā darba netrūka. Ikdienā, vadot stundas angļu valodā, iepazinu arī skolas tradīcijas, cenšoties apmeklēt visus pasākumus. Ļoti interesants un patīkams šķiet Ziemassvētku pasākums, kurš iepriekš skolās netika redzēts; arī negaidītie ierobežojumi šo trīs gadu laikā liedza iepazīt visas skolas aktivitātes. Trešais gads bija notikumiem visbagātākais, jo septembrī kļuvu par audzinātāju 5. klasei. Ar audzināmo klasi, šķiet, arī visvairāk var izjust piederību skolai, jo esmu iesaistīta praktiski visos notikumos un skola sniedz atbalstu arī paša iniciatīvām. Skolai novēlu labestīgumu gan pašas sirdī, gan līdzcilvēkos.”

Jau divus gadus Madlienas vidusskolā kā sporta skolotājs strādā absolvents Ēriks Einārs Oto. Viņa uzdevums ir veikt tik atbildīgo darbu, kas saistīts ar sportiskajām aktivitātēm, jo madlienieši visos laikos ir bijuši lieli sportisti un guvuši labus panākumus ne tikai novadā, bet arī valsts mērogā. Ēriks uzticēto veic atbildīgi un nopietni, jo pats ir liels sporta mīļotājs un ar gaišumu atceras savas skolas gaitas Madlienas vidusskolā: „Dzimis un audzis Madlienā, arī savas skolas gaitas sāku Madlienas vidusskolā 2002. gadā. No skolas laika ir palikušas gan pozitīvas atmiņas, gan arī kādi pārdzīvojumi. Lielākie sasniegumi bija sporta jomā, par ko man jāsaka liels paldies sporta skolotājam Jevgēnijam Liepam, kurš iemācīja visu nepieciešamo, lai sasniegtu labāko, ko varu. Grūti nosaukt, kurš būtu spilgtākais brīdis Madlienas vidusskolā, jo tādu ir bijis daudz, bet noteikti atceros jaukās klases ekskursijas, kuras organizēja audzinātāja Inta Oša. Spilgtākais laiks Madlienas vidusskolā noteikti ir vidusskolas laiks. Būdama neliela klase, vairāk jutāmies kā draugu bariņš, kurš, protams, šad tad neiztika arī bez strīdiem. Madlienas vidusskolai novēlu turpināt audzināt radošus un spēcīgus jauniešus kā līdz šim.”

Materiālu apkopoja Zinta Saulīte