Latvijas – manas mājas

Mūsu dzimtene ir maza valstiņa pie Baltijas jūras – ar savu vēsturi, kultūru un tradīcijām. Sīksta un lepna tauta te dzīvo, kas darba nebaidās, kas savu senču gudrības mantojusi, kas svētkos māk skanīgi dziedāt un raiti dejot. Latvija – tās ir mūsu mājas. Te saule mīlīgāk silda, te vēji maigāk žūžo, te baltākās ziemas, jaukākie pavasari, smaržīgākās vasaras un krāsainākie rudeņi. Cik labi ir vakarā atgriezties mājās, kur mūs sagaida savējie – mamma un tētis, māsas un brāļi, vecmāmiņa un vectētiņš! Ielūkosimies Madlienas vidusskolas skolēnu pārdomās par savu Latviju, kura sākas ar mūsu mājām! Ilustrācijas – variācijas par latviskajiem ornamentiem – veidojuši 7. klases audzēkņi.

Madlienas vidusskolas skolotāja Zinta Saulīte

Manas mājas atrodas Zādzenē,svaigs, tīrs gaiss. Ap mājām aug stalti un stipri koki. Kad pienācis ziedēšanas laiks, visur virmo brīnumainas smaržas. Rudenī, pūšot maigajam vējam, var redzēt, kā košās lapas lidinās pa gaisu. No rītiem pamostos un priecājos par skaisto sauli, kas iespīd sejā. Esmu laimīga, jo dzīvoju Latvijā. Šeit ir skaisti. Te dzīvo mana mīļā māmiņa, tētis, māsas un brāļi, un mēs nebrauksim prom uz Angliju.

Krista Streile, 4. kl.

Kopā ar ģimeni dzīvoju „Atvaros”. Mājai ir ap 40 gadu. To uzbūvēja mans vectētiņš. Mājām ir skaists pagalms, kurā ir lielas šūpoles un jauka smilšu kaste. Ap ēkām aug vairākas ābeles, varens ozols, kupla kļava, bērzs un lazda. Mums ir savs sakņu dārzs, vislabāk man garšo pašu audzētās zemenes.

Krišs Bičevskis, 4. kl.

Es dzīvoju Madlienas „Jaunbirzniekos”. Te vasarā skaisti zied puķes. Glīti izskatās, kad ir nopļauts mauriņš. Ap mājām aug daudz ābeļu, kas rudeņos ir pilnas ar garšīgiem āboliem. Tad mēs tos salasām un spiežam sulu. Rudenī priecājos par krāsainajām koku lapām. Kad uzsnieg sniegs, es labprāt slēpoju un slidoju. Pavasarī, laikam paliekot aizvien siltākam, atlido putni, saplaukst koki. Es savā dzimtenē jūtos vislabāk.

Edgars Mežajevs, 4. kl.

Manas mājas ir Ogres novada Taurupes pagastā. Blakus ēkām ir daudz koku, un īpaši skaistas ir ābeles. Kad dodos pāri pļavai, tad redzu lazdas, liepas, ozolus, vecās šūpoles, reizēm var manīt arī čūsku, kas guļ, saritinājusies saulītē. Netālu ir dīķītis, kurā makšķerēju, te peld arī pīlītes. Piekalnītē skaistas aug meža zemenītes. Kad būšu liels, noteikti dzīvošu laukos, jo man te patīk.

Elvis Veinbergs, 4. kl.

Es dzīvoju Lauberē, tas ir lauku ciemats. Man šeit patīk. Vasarā es peldos, makšķerēju, sauļojos, spēlēju futbolu, florbolu. Rudenī labprāt grābju lapas, lasu ābolus, braucu ar kvadraciklu. Ziemā ir tik jauki braukt ar slēpēm un ragavām, slidot, spēlēt hokeju, pikoties un celt sniegavīrus. Kad ir atnācis pavasaris, es spēlējos, braucu ar velosipēdu, peldos un dodos makšķerēt.

Ralfs Kriškāns, 4. kl.

Mana dzimtā vieta ir Lauberes pagasta „Kavenčos”. Mājas ir vecas, tām ir vairāk nekā 70 gadu, netālu ir divi dīķi un tālumā mežs. Ap mājām ir skaista apkārtne – glīts rožu dārzs, te aug gan ķirši, gan ābeles, gan avenes. Kad no rītiem izeju ārā, man uzpūš maigs vējiņš un sejā iespīd saules siltie stariņi. Manu suni sauc Unna, bet kaķus – par Pūciņu un Česi. Mājas man ir ļoti mīļas.

Zenta Vītola, 4. kl.

Latvija vienmēr būs ieslēgta dziļi manā sirdī un domās. Te ir manas mājas, kurās jūtos droši, gaidīta un mīlēta. Sajūtas, ieejot mājās, ir vienreizējas. Maizes smarža, siltums un saticība… nekas cits nav vajadzīgs. Es Latviju cienu un godāju. Kā dārgumu, kas vienmēr mirdz. Mums visiem jāsaka liels paldies tiem cilvēkiem, kas, nedomādami par sevi, aizstāvēja mūsu mājas, lai mums, jaunatnei, būtu, kur atgriezties, un būtu, ko saukt par mājām.

Megija Veselova, 10. kl.

Es mīlu Latviju – zemi, kurā dzīvoju. Mīlu šos mežus, vēja šalkoņu un reizēm tik skarbos laika apstākļus. Manā dzimtenē ir dažādi dzīvnieki. Visu gadu
trallina putni, kas piepilda mūsu dzīvi ar skanīgām dziesmām. Es vienmēr palikšu Latvijā, cienīšu un mīlēšu to, jo, kā sacījis J.Jaunsudrabiņš, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats”.

Aiga Pīķe, 10. kl.

Latvija ir manas mājas. Latviešu valoda ir mana dzimtā valoda. Mūsu valsts ir bagāta ar tradīcijām un tikai latviešiem raksturīgajiem svētkiem. Es varu būt lepns par Latviju, jo manā dzimtenē ir daudzi godalgoti sportisti, kas guvuši slavu visā pasaulē. Piemēram, Māris Štrombergs izcīnīja 1.vietu BMX riteņbraukšanā. Volejbolisti Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš ieguva medaļas volejbolā. Latvijai ir sava himna, savs karogs, un tā ir ieguvusi neatkarību, tas nebija viegli. Man pašam patīk šeit dzīvot, jo te ir manas mājas, draugi un ģimene.

Edgars Sprukts, 10. kl.

Es Latviju uzskatu par savām mājām, jo esmu šeit piedzimis un joprojām dzīvoju. Ļoti svarīgi ir nenonicināt savu tēvzemi un vienmēr runāt par to tikai labu. Nepiegružot Latvijas dabu, bet gan to kopt un saudzēt, lai pašam prieks iziet svaigā gaisā un jauki atpūsties. Es priecājos, ka Latvijā ir daudz lielisku un jauku sportistu. Ja vajadzētu pārstāvēt Latviju kādā pasākumā, tad es to darītu ar lielāko prieku, jo Latvija ir manas mājas.

Normunds Puriņš, 10. kl.

Latvijā esmu piedzimusi, uzaugusi un savu mūžu nodzīvošu. Te ir mana dzimtene, mājas, ģimene un draugi. Šobrīd Latvija ir brīva valsts, un par to mēs
varam pateikties mūsu senčiem, kuri karā lēja savas asinis par mūsu zemi, lai tā būtu brīva. Tādēļ godāsim un pieminēsim šos cilvēkus un Latviju! Katram
savas mājas ir vismīļākās, un man tā ir Latvija.

Liene Leitāne, 10. kl.

Es lepojos, ka dzīvoju Latvijā. Te ir skaista daba, brīnišķīgas tradīcijas un svētki. Visjaukākās sajūtas mani pārņem Dziesmu un deju svētkos. Lai gan tajos neesmu piedalījusies, bet ceru, ka man dzīvē būs tāda iespēja, lai pēc tam varētu dalīties ar neaizmirstamām atmiņām. Es mīlu savu zemi un ieteiktu to darīt arī citiem, jo nekur nav tik labi kā mājās – Latvijā.

Dita Žurēviča, 10. kl.

Latvija vienmēr paliks manas īstās mājas – neatkarīgi no tā, kur nākotnē es dzīvošu, jo dzīves apstākļi šeit ir ne visai labvēlīgi. Par patriotu sevi neuzskatu, bet domāju, ka vienīgā vieta pasaulē, kur pa īstam jūtos kā mājās, ir mana dzimtene, kurā esmu dzimis un audzis. Mājās ir vienmēr prieks atgriezties, īpaši no ilgas prombūtnes, jo savas dzimtenes vienmēr pietrūkst. Latvija ir manas mājas un ceru, ka te pavadīšu visu savu dzīvi.

Edvards Jēkabsons, 10. kl.

Latvija ir mana dzimtene. Lai kurp es dotos, tēvzeme tāpat būs manas mājas neatkarīgi no tā, vai labāk sokas citur vai šeit. Es pat nevēlos pamest Latviju, varbūt tikai uz pāris dienām, lai apciemotu savus tuviniekus, bet ilgāk vai uz palikšanu nekādā gadījumā. Es ļoti ceru, ka man dzīvē nenāksies pamest dzimteni, lai dzīvotu un strādātu ārpus tās.

Evija Dišlere, 10. kl.

Latviju īpašu padara mūsu veidotā vēsture. Tas, kā mūsu senči ir cīnījušies par brīvību, padzenot svešās tautas, iznīcinot citu valstu kundzību. Mēs esam maza un ļoti sīksta valsts, kas mūs visus padara īpašus. Vēsture mūsos ir atstājusi cīņas sparu un veido mūsu katra raksturu un dzīves izpratni.

Toms Balodis, 12. kl.