Skolēnu grupas mobilitāte Grenlandē

Erasmus+ skolēnu mobilitāte Grenlandē bija liktenīga nejaušība. Nordplus partnerskola no Grenlandes labprāt vēlējās paplašināt savu projektu sadarbību ar Eiropu un piekrita būt uzņemošā skola Madlienas vidusskolas skolēnu grupas mobilitātei Erasmus+ projekta ietvaros. (Līguma NR. 2022-1-LV01-KA121-SCH-000053899) Kopumā Grenlandes skolas iesaistās galvenokārt Nordplus projektos ar Baltijas un Skandināvijas valstīm. Mācību brauciens uz tālo nezināmo zemi bija vienreizējs piedzīvojums visiem projekta dalībniekiem. Un tā skolēnu grupa – Nikola Markovska, Justīne Mūrniece, Harijs Jānis Pluģis un Raivis Andriksons – no 16.04.2023. līdz 22.04.2023. devās uz Grenlandi, Atuarfik Mathias Storch skolu Ilulissatā.

Grenlande ir pasaulē lielākā sala, un tās platība ir 2.166 milj.km²  un 33 Latvijas var novietot uz šis platības. 85% no salas virsmas klāj pastāvīga ledus sega, kas pārsvarā ir vairāk nekā 1 km bieza. Lidojumā pāri Grenlandei vairāk nekā stundu bija redzams tikai balts klajums un nekādu ilūziju par zaļo zemi, kā to nosaukuši senie salas iedzīvotāji.

Grenlandei ir sarežģīta gan apdzīvošanas, gan politiskās neatkarības vēsture. Kaut arī sala tik maz ir apdzīvojama, tomēr to ir iekārojušas daudzas valstis, bet pēdējie bija dāņi. Kopš 2008. gada Grenlandei ir autonomija no Dānijas, kas paredz, ka ārlietas un valsts aizsardzības politiku vada Dānija un arī valūta ir dāņu krona.

Ceļojumu līdz projekta pilsētai Ilulissatai veido trīs lidojumi. Vispirms ar AirBaltic līdz Kopenhāgenai, kur vienu dienu var veltīt pilsētas apskatei, un lidojums uz Grenlandi ir tikai nākamajā dienā. To apkalpo Air Greenland aviokompānija, un dažāda lielumu lidaparāti ir sarkanā krāsā. Lidojums pāri Norvēģu jūrai, Islandei, Dāņu šaurumam un pašai salai ilgst 4 stundas 20 minūtes, bet īsāku to padara monitors, kur var spēlēt spēles, skatīties filmas vai vienkārši sekot līdzi lidojumam uz ekrāna. Bija iespēja noskatīties labu dokumentālo filmu par Grenlandes vēsturi un tautas pašnoteikšanās centieniem. Kad lielais laineris  nosēžas Kangalusakā, apkārt redzama sniegota un kalnaina nebūtība un maza, labi funkcionējoša lidosta. Tālāk mazā lidaparātā, kas izmēros atgādina autobusu Setra, bet tikai ar propeleriem, 40 minūšu lidojumā dodamies uz projekta pilsētu Ilulissatu. Abās lidostās strādā muitas suņi un rūpīgi “piereģistrē” pasažierus un bagāžu, bet, kad kārtējā pasažieru plūsma ir apsekota, tad suņi savam pavadonim pieprasa spēļu bumbiņu, lai gaidītu nākamos pasažierus.  Suņu klātbūtne tomēr liek domāt, ka ir, ko meklēt.

Erasmus+ projekta skolēnu grupas mobilitātes pamatuzstādījumi vienmēr ir jaunu zināšanu un mācību pieredzes apguve citas valsts skolā, kur kopā ar vienaudžiem apgūst ne tikai mācību vielu, bet iepazīst kultūru, vēsturi, dabu un tradīcijas dažādās skolas un ārpusskolas aktivitātēs.

Atuarfik Mathias Storch skola – tā grenlandiešu valodā saucas uzņemošā skola Ilulissatā.  Tā ir jauna, moderna un plaša skola. Goda vietā Grenlandes karogs un arī kartes, kas parāda vietas sarežģīto ģeogrāfiju. Madlienas skolēni kopā ar vienaudžiem savstarpēji iepazinās, prezentējot savu valsti un savu skolu, tika izrādītas dažādas mācību iespējas Ilulissatas skolā. Izglītošanās par Grenlandes neparasto dabu, par sarežģīto vēsturi, kultūru un tautas tradīciju uzturēšanu notika Ilulissatas muzejos un ledus fjorda centrā. Šajā centrā, kas darbojas no 2021. gada un izceļas ar ļoti savdabīgu arhitektonisko risinājumu, jaunieši apguva zināšanas par klimata pārmaiņām, kas ir ļoti aktuāls jautājums visai Grenlandei un arī pasaulei. Straujāka ledāju uzkrāšanās Grenlandes ledus cepurē un milzīgu ledus gabalu ieslīdēšana ūdenī rada draudus klimatam un reizē ar to arī tradicionālajām grenlandiešu nodarbēm – zvejai un medībām.

Ilulissatas dabu projekta dalībnieki izbaudīja ikdienā, sākot no nolaišanās uz Grenlandes zemes, bet vēl aizraujošāks bija izbrauciens jūrā ar laiviņu, lai tuvumā pavērotu aisbergus, kā arī vizināšanās suņu pajūgā.

Ar pašu Ilulissatu kopumā iepazīšanās notika autobusa braucienā uz visiem tālākiem skatu punktiem. Pilsētas ainava gandrīz eiropeiska, ja ne klintis un peldošie ledi visos līčos. Mājas spilgtās krāsās, kas padara ainavu košāku. Nekur blakus esošās mājas nav vienādā krāsā. Daudzstāvu mājām kāpnes ir ārpusē. Daudzviet notiek ceļu būve un māju celtniecība, tas nozīmē, ka Ilulissata attīstās. Pie mājām tradicionāli ir laivas un mašīnas. Laivas ir transports vasarā gan vietējai zvejai, gan ceļojumiem gar piekrasti un pa fjordiem. Mašīnas ir tikai pārvietošanās iespēja uz vietas, jo starp apdzīvotām vietām ceļu nav, ir tikai lidošana vai brauciens pa ūdeni.

Grenlande kā starptautisku projektu sadarbības vieta ir vienreizēja un neparastiem iespaidiem bagāta pieredze gan skolēniem, gan pedagogiem. Ja daudzus sākotnēji nodarbināja jautājums – kā tur tik tālu no citām vietām un tik skarbos apstākļos var dzīvot, tad, iespējams, ka tuvāka grenlandiešu dzīves iepazīšana ļāva saprast šo cilvēku piesaisti Ilulissatai un Grenlandei paaudžu paaudzēs.

Apbrīnojama ir grenlandiešu dabas ritma un praktiskās dzīves izjūta, izpratne par savu vietu un iespējām te dzīvot, saimniekot, skolot bērnus un pašiem apgūt tehnoloģijas, bet tai pašā laikā apzināties, cik apdraudēta ir viņu tagadējā dzīve klimata pārmaiņu kontekstā. Baltie lāči ir pametuši Ilulissatu un pārvietojušies uz ziemeļiem, kur to dzīve ir drošāka, kaut arī Ilulissata ir tālu aiz polārā loka.

Visvērtīgākais noteikti bija sarunas ar grenlandiešu skolotājiem un citiem cilvēkiem, kas ļāva mums iepazīt viņu labestīgo un optimistisko mieru gan attiecībā uz dabas apstākļiem, gan savstarpējās attiecībās, gan attieksmē pret savām tradicionālām vērtībām, krāšņo svētku tērpu un sadzīves tradīcijām. Lai arī mēs īsti nenovērtējām delikatesi vaļa ādas izskatā un varbūt pašu vārītā brieža gaļas zupa nebija īsti kā grenlandiešiem, tomēr visur mēs izjutām to patriotisko attieksmi pret savu skarbo vietu un atvērtu labvēlību pret viesiem.

Pēc Grenlandes mērogiem Ilulissata ir tāda kniepadatas galviņa milzīgajā salā, tomēr tajā dzīvo gandrīz 8% no visiem Grenlandes iedzīvotājiem un tā ir trešā lielākā pilsēta Grenlandes rietumos. Pateicoties Erasmus+ projektu iespējām, mums bija lemts ielūkoties šīs milzīgās salas mazā stūrītī, kur mēs tikām ļoti laipni uzņemti.

Justīne Mūrniece: “16. aprīlī agri no rīta devāmies ceļā uz lidostu, lai lidotu uz Kopenhāgenu, kurā pavadījām visu dienu. Pirmo reizi braucu ar metro, sapratu, ka šis ir ļoti efektīvs pārvietošanās veids. Kopenhāgenas centrā apskatījām dažādas populāras apskates vietas, kā Mazo Nāriņu, parku un pieminekļus tai apkārt. Šai datumā Dānijas karaliene Margrēte II atzīmēja savu dzimšanas dienu, visa pilsēta pulcējās pie Amalienborgas, lai redzētu un atzīmētu nozīmīgo dienu kopā ar karalieni. Pēc ilgās pastaigas izvēlējāmies sev tuvāko un interesantāko muzeju, kuru varējām apskatīt – Nikolaja Laikmetīgās mākslas centrs. No pirmās ceļojuma dienas visvairāk izbaudīju mākslas muzeju, kurā varēja apskatīt modernu mākslas stilu.

Nākamajā dienā mērojām 4 stundu garu lidojumu, kuram sekoja nepilnas stundas lidojums, to rezultātā nonācām savā galamērķī Ilulissatā. Skati no lidmašīnas logiem bija prātam neaptverami, brīžiem pārņēma sajūtas, ka atrodos kādā fantastikas filmā. Lielā laika starpība starp Latviju un Grenlandi bija mulsinoša, bija dotas 5 stundas vairāk, lai apskatītu pilsētas skaistos skatus, ledājus, kalnus un suņus, kas bija daudzviet.

Atuarfik Mathias Storch skola ir moderna, katrā klasē bija interaktīvās tāfeles, katram bērnam ir piešķirts Ipads, ko var ņemt uz mājām, lai mācītos. Skolēni mācās vizuāli, tādēļ visapkārt bija plakāti, pamācības un zīmējumi. Biju pārsteigta, ka skolēnu un skolotāju attieksme pret mācībām ir tik brīva un nepiespiesta. Bērniem ir dota vieta skolā, kur skolotājiem ir aizliegts uzturēties. Viņiem starpbrīžos ir jāiet ārā, jāpavada laiks dabā, rotaļājoties vienam ar otru, nevis pavadot laiku telefonos, tā bērniem nav problēma, jo internets tiem tiek piešķirts uz vienu stundu mācībām.

Kopā ar Nikolu apmeklējām arī Grenlandes telpu futbola čempionātu. Tā bija mana interesantākā dienas daļa, jo tas bija pirmais futbola mačs, ko biju redzējusi dzīvē. Spēle bija intensīva, un komanda, kuru izvēlējāmies atbalstīt, uzvarēja. Spēle iepatikās tik ļoti, ka to apmeklējām arī nākamajā dienā.

Grenlandē pavadītais laiks bija aktivitāšu piepildīts. Devāmies arī pilsētas apskatē, redzējām vēl neredzētus skatus. Nogaršojām vietējās sviestmaižu veida maizītes, kuras tiesājot klausījāmies grenlandiešu tradicionālo tetovējumu nozīmes. Man tas likās ļoti interesanti, ka katrai līnijai ir savs stāsts. Kā arī interesants šķita fakts, ka viņi netaisa tetovējumus, lai atšķirtos, bet gan, lai iederētos un sekotu tradīcijām. Pēc garšīgās maltītes bija iespēja braukt ar suņu pajūgu. Mūs vilka aptuveni 10 haskiji. Skats bija apburošs, kaut kas tāds, ko pirms brauciena pat nevarēja iedomāties. Visapkārt bija apsniguši kalni, spīdēja saule, un, skatoties uz priekšu, bija redzami brīnišķīgās šķirnes suņi. Skaistie skati sekoja viens otram, tad turpinājums – izbrauciens ar mazo kuģīti. Bija ļoti auksti, vējš no braukšanas ātruma triecās sejā, taču tas viss bija to vērts, redzot aisbergus tik tuvu. Vakaru noslēdzām istabiņās ar apburošo aisbergu skatu un maigu saulrietu.

Liels paldies skolotājai Ligitai par šo vienreizējo iespēju apskatīt Kopenhāgenu un Ilulissatu. Šis ir ceļojums, kas noteikti paliks atmiņā kā viens no iespaidīgākajiem.”

Raivis Andriksons: “Brauciens uz Grenlandi – tā bija mana pirmā reize izbaudīt, kā tas ir lidot ar lidmašīnu un doties uz savdabīgu vietu pasaulē, uz kuru, iespējams, dzīvē vairs nekad neaizbraukšu.

Izkāpjot no lidmašīnas, likās, ka esmu nolaidies uz jaunas planētas. Nekur tuvumā nebija redzamas mājas, tikai viena neliela lidosta un sniegoti kalni. Pati pilsēta bija maza un nebija tāda, kādu to iedomājamies Eiropā. Mājas un pat iestādes bija salīdzinoši mazas un būvētas no koka. Taču no pilsētas bija vērojami ļoti skaisti un saulē mirdzoši aisbergi. Likās, ka skatos kādu dokumentālo filmu televīzijā, jo nespēju noticēt, cik tie bija skaisti un lieli.

Skolas vizīte arī bija interesanta. Mūs sagaidīja smaidīgi skolotāji, piedāvājot kafiju. Klases un pati skola bija ar plašām telpām un interesantiem noteikumiem. Man likās savādi, ka pa skolu nedrīkst staigāt ar apaviem. Bija patīkami uzzināt par Grenlandes skolas izglītības sistēmu. Paviesojāmies arī Icefjorda muzejā, kur mums tika dota iespēja izglītoties par Grenlandes dzīvniekiem un ūdens iemītniekiem, kā arī izprast, kā globālā sasilšana skar Grenlandi. Manuprāt, muzeja saturs ir labi izveidots, lai rādītu cilvēkiem, ka klimata pārmaiņas – tas tomēr ir nopietni.

Brauciens ar kuģīti uz aisbergiem un brauciens ar suņu pajūgos noteikti bija tie notikumi, kuri atstāja visiespaidīgākās emocijas. Bija diezgan bailīgi, jo kuģītis nebija ļoti liels un dārdieni, saduroties ar aisbergiem, arī nebija visai patīkami. Ass vējš, temperatūra zem nulles, bet tas tīrais nieks, ja bija tik lieliska iespēja redzēt milzu aisbergus. Skats bija vienreizējs, nekad iepriekš neko tādu nebiju redzējis. Mūsu kapteinis arī bija ļoti jauks un komunikabls, tāpēc uzzinājām daudz par Ziemeļu Ledus okeānu, par aisbergiem.

Šo braucienu es noteikti nekad neaizmirsīšu, stāstīšu saviem bērniem un mazbērniem. Esmu ļoti pateicīgs par šādu iespēju.”

Ligita Ridūze – Erasmus+ projekta koordinatore