Radošo darbu iedvesma – I. Ziedoņa “Krāsainās pasakas”

Pasaka par Dzeltenīti

Reiz bija dzeltena māja. Tajā iekšā bija miljons gaismas spuldžu, tur viss bija dzeltens, pat logi un durvis bija dzeltenas. Saule, kas no rītiem spīdēja spoži, tagad mirdzēja piecas reizes spožāk, un tieši tāpēc varēja dabūt dzeltendūrienu. Tajā mājā dzīvoja Dzeltenīte, kura bija dzelteniem matiem, dzeltenu seju, dzeltenās drēbēs un brūniem vasarraibumiem. Viņai bija mājdzīvnieki, kurus sauca par sauleszaķīšiem. Dzeltenīte bija ļoti stipra, tāpēc ka ēda daudz dzeltenu stiprumgraudu, un viņa varēja pacelt pat sauli.

Reiz kādu dienu Dzeltenīte sastapa krāsu, kuru sauca par Zilīti, bet viņa īstais vārds bija Zilo Zilono. Viņi kļuva par labākajiem draugiem, brauca uz saulaināko vietu, uzņēma foto un draiskojās. Bet viens foto bija īpašs – viņi paši sevi nokrāsoja: Dzeltenīti – dzeltenu un Zilīti – zilu. Dzeltenīte teica: “Lec uz pleciem, pacelšu!” Zilītis teica: “Labi!” Un tā izveidojās Ukrainas karogs.

Marija Mukāne, 5.kl.

Pasaka par sarkanās liesmiņas Ziemassvētkiem

Viss sākās tā. Oto piecēlās, saklāja gultu un devās ar ģimeni pēc eglītes, kuru ātri atrada. Tad to lika mašīnā un brauca mājās. Eglīti uzlika uz krusta pamatnes un devās nolikt istabā. Skaisti to izrotāja. Oto pēc eglītes pušķošanas ar brāli iededzināja svecītes, un, kā Oto iededzināja savu svecīti, tā atdzīvojās. Svecīte bija maza un pieklājīga. Viņa ar Oto parunāja un teica: „Lūdzu, ieliec mani žagariņos vai lapās, vai čiekuros, lūdzu, es gribu kļūt lielāka!” Oto atbildēja: „Nē, var notikt kaut kas slikts.” Svecīte pagrieza muguru un teica: „Nu labi, tu tur mani vari nelikt.”

Oto devās paēst. Kad aizvēra durvis, viņš sajuta dūmu smaržu, tie bija eglītes dūmi. Oto, cik ātri varēja, nodzēsa uguni, bet bija par vēlu. Viņš pēc tam uzlika 4 svecītes uz galda un tās aizdedzināja, un atkal uguntiņa atdzīvojās un teica: „Lūdzu, piedod man, es tā negribēju!” Oto piedeva. Liesmiņa lūdzās: „Ieliksi mani eglītē?” Oto atbildēja: „Nē, jo mums vairs nav eglītes.”

Oto devās uz savu istabu un teica: „Ziemassvētku vecīti, paņem visas dāvanas un uzdāvini man vienu lielu eglīti.” Pēc pāris minūtēm atskanēja durvju zvans. Oto atvēra durvis, un tur stāvēja sarkans maiss un eglīte, kas bija ļoti skaista. Oto pasauca savu brāli, un viņi eglīti aiznesa uz istabu un izrotāja. Sarkanajā maisā atradās dāvanas. Visas dāvanas tika atvērtas. Palika tikai viena, tā bija uguntiņai – dzelzs būris, un tur iekšā bija žagariņi un čiekuri. Uguntiņa bija priecīga par dāvanu. Oto uguntiņu ielika iekšā, un viņa teica: „Šie ir vislabākie Ziemassvētki!”

Ernests Dzalbs, 5.kl.

Šo pasauli es redzu zaļā krāsā

Mana pasaule ir zaļa, jo tā ir mana mīļākā krāsa. To sauc arī par dzīvības un nemirstības krāsu. Redzu to zaļu, jo visapkārt ir meži, pļavas un skaista daba. Man ļoti patīk, ka cilvēki iekšēji arī paliek zaļāki. Viņi sāk domāt par veselīgāku dzīves veidu un zaļu pasauli. Tiek veidotas dažādas programmas un projekti par zaļu dzīvi, skolās arī šai tēmai pievērš lielu uzmanību. Man liekas, cilvēki, esot zaļi, paliek jaukāki un pozitīvāki.

Es uzskatu, ka mums zaļā pasaule ir jāsargā un jārūpējas par to. Man patīk mana valsts, pasaule. Tajā ir dažādi zaļi ēdieni, vietas un sajūtas. Īpaši ir meži, kuros zvēri dzīvo savu labāko dzīvi, pļavas, kurās vējā līgojas ziedi. Reizēm paskatos debesīs, un tur ir arī zilā krāsa, kas stiepjas bezgalīgos plašumos. Arī saule mirdz spoža un dzeltena. Un no abām šīm krāsām nonākam atkal pie zaļās.

Ja mēs samazināsim kaitīgās rūpnīcas un visu pārējo, nākotnē pasaule varētu būt pavisam zaļa un skaista. Lai to panāktu, jāiet grūti ceļi, jo pasaule mainās un attīstās, nav vairs kā agrāk, kad viss bija tīrs un skaists. Mazliet žēl, ka esam piedzimuši tieši tagad, jo gribētos laikus, kad viss bija zaļš un, ieelpojot svaigo gaisu, varēja just dabu visapkārt.

Mēs paši esam atbildīgi par to, kādu pasauli veidojam, ja rosīgi darbosimies, šķirosim atkritumus, piedalīsimies talkās un darīsim vēl citus labus darbus, mūsu zeme būs zaļa un skaista.

Annija Tauriņa, 9.kl.

Šo pasauli es redzu zaļā krāsā

Šo pasauli redzu zaļā krāsā, un ne tikai tāpēc, ka tā ir mana mīļākā krāsa. Zaļš simbolizē auglību, dabu un atdzimšanu, kuri, manuprāt, ir trīs svarīgākie simboli cilvēka dzīvē. Zaļā krāsa arī veicina miera un harmonijas sajūtu, kas ir ļoti nozīmīga mūsu trokšņu pilnajā pasaulē.

Zaļo krāsu mēs sastopam apkārt katru dienu. Izejot no mājas, mūs sagaida koši zaļā zāle un brašie koki ar to zaļajām lapām. Toties, nākot krāsainajam rudenim un aukstajai ziemai, zaļā zāle kļūst balta no biezajām sniega kupenām un rudens nokrāso koku lapas viskrāšņākajās krāsās. Taču, apejot šīm sezonām, pienāk pavasaris un zaļā zāle atgriežas, lai mums atgādinātu, ka arī daba mainās un nestāv un vietas, tāpat kā mēs – cilvēki.

Zaļā krāsa uz zemes ir bijusi ilgi pirms mums un mūsu senčiem. Ne velti tā tiek uzskatīta par nemirstības krāsu. Arī cilvēki kādreiz saprata, ka zaļā krāsa nomierina acis un prātu, tāpēc tika izveidota tā sauktā zaļā terapija, kurā parasti ietilpa aktivitātes dabā jeb zaļā vidē, kā, piemēram, dārza terapija. Zaļā terapija var nozīmēt arī vienkārša laika pavadīšanu svaigā gaisā, lai tiktu skaidrībā ar savām domām un emocijām vai lai uz mirkli aizmirstu par reālās dzīves problēmām. Es arī dažkārt kādā drūmā vai ne tik drūmā dienā izeju ārā pie dabas, jo zaļā krāsa patiešām rada harmonijas un relaksācijas sajūtu.

Zaļajai krāsai ir vairāki toņi. Sākot ar pistācijas zaļo, beidzot ar olīvzaļo, katrs no šiem toņiem kaut ko simbolizē. Piparmētru zaļais simbolizē veselību, veiksmi, emeralda zaļā krāsa nozīmē izsmalcinātību un bagātību, un mans mīļākais tonis no visiem – meža zaļais – simbolizē līdzsvaru, cerību un drošību. Es pasaulei novēlu vienmēr turpināt būt zaļai un lutināt mūs ar savām bagātībām.

Heidija Rimša, 9.kl.

Šo pasauli es redzu koraļļu krāsā

Uz pasaules ir daudz krāsu, kas katra izraisa savu noskaņu, emociju vai priekšmetu. Melnā parasti izsaka drūmumu, dzeltenā – prieku. Es izvēlējos koraļļu krāsu, tā ir oranži rozā, bet kādēļ redzu pasauli tādu? Tas ir tuvāk saistīts ar emocijām, ko man šīs krāsas izsaka. Koraļļu krāsa dod siltumu un drošības sajūtu, atgādina bērnības lelles un multfilmas, gardum gardus saldumus, kā cukura vati un ledenes. Ejot es vienmēr visapkārt pamanu to, jo man tā izsaka vislabāko.

Kādēļ es neizvēlējos tikai rozā krāsu, bet koraļļu? Dzīvi nevar dzīvot tikai ar rozā brillēm. Viss nevar vienmēr patikt un notikt tā, kā gribam. Man nepatīk oranža krāsa. Atgādina ieslodzījumu, smagumu un kodīgas vai pat toksiskas vielas. Staigājot visvairāk pamanu šo kairinošo krāsu apģērbā, ļoti reti redzu patīkamu un proporcionāli saliktu ietērpu oranžā. Nav jau arī tikai negatīvais, var iedomāties rudens sajūtu vai sveces liesmu, bet diemžēl vairāk rada nepatiku.

Es savu pasauli sajūtu, redzu un dzirdu koraļļu toņos, jo dzīve ir kā “Jiņ” un “Jan”, ir savs tumšais un gaišais, kontrasts starp abām pasaulēm. Dzīves krāsas var  mainīties. Iesaku atrast savu krāsu, padomāt, ko tā izsaka? Tagad man tā ir koraļļu krāsa, kuru saistu ar saulrietu.

Lelde Damroze, 9.kl.

Šo pasauli es redzu krāsainu

Visas dienas man ir pelēkas. Katra ir tāda pati kā iepriekšējā. Vai pazīsti šos teikumus? Varbūt esi teicis ko līdzīgu, kad kāds jautā, kā tev klājas? Ja esi, tad būtu jādomā par šī fakta mainīšanu. Tā var būt nodarbe, ko vari darīt ar draugiem vai pats. Varbūt vari kaut kur iestāties, lai nomainītu dzīves veidu. Pasaule ir tik krāsaina, ka katru dienu vari atrast kādu jaunu krāsu.

Piemēram, cilvēki. Katra persona ir kā dažādu krāsu sajaukums. Kāds var būt vairāk dzeltens un mēģina atrast pozitīvo dzīvē. Vai arī ir zils un vairāk domā par savām jūtām un personisko dzīvi. Parasti ir uztraukts par visu. Katrs cilvēks ir citādāks un īpašs. Tā visapkārt redzi vairākas krāsas – vai ziema, vai vasara. Ja tās ieraudzīsi, tad vari iepazīties ar citiem, tā izraibinot dienas.

Vai arī tev labāk ir staigāt vienam, bez kāda klātbūtnes. Tad vari iziet ārā un paskatīties, kā pasaule apkārt mainās. Pašlaik var redzēt pēdējos krāsainos ziedus un zaļās lapas. Pēc tam nomainīs koši koku gali un paklājs. Kurš koks nomainīs savu izskatu pēdējais? To varēs pateikt pēc mēneša.

Visas krāsas ir skaistas, bet kuras ir manas mīļākās? Manas top trīs krāsas ir gaiši rozā, ceriņu un melnā krāsa. Rozā, pēc manām domām, ir miermīlīga krāsa, kas simbolizē priecīgu prātu. Tas tāpēc, ka šo krāsu parasti dievina mazas meitenītes, kas spēlējas ar lellēm. Dažreiz es vēlētos atgriezties tajās dienās, tomēr dzīve virzās uz priekšu. Ceriņkrāsa, man liekas, simbolizē maigu personību, jo tā pati ir maiga krāsa. Melno krāsu parasti uzskata par nomākušos, tomēr man tā neliekas, jo ar to visas citas krāsas izskatās spilgtas un košas. Tāpēc man tā ir došanas krāsa.

Redz, cik krāsaina ir pasaule! Vajag tikai to ieraudzīt tādā veidā. Tāpēc nesaki, ka katra diena ir pelēka un vienāda, bet sāc tās mainīt!

Terēza Elza Rone, 9.kl.

Šo pasauli es saredzu zilu

Paskatoties uz pasauli no augšas, es saredzu tik daudz krāsu un toņu. Pasaule nav iedomājama bez cilvēkiem, kuri padara to daudz siltāku un krāsaināku. No visām krāsām mani visvairāk piesaista zilā. Paskatoties uz to, jūtos, kā nonākusi jūras vidū, kur visapkārt valda miers.

Zilā krāsa ir īpaša, jo tā simbolizē inteliģenci, mieru, pārliecību un harmoniju. Zilā ir vienīgā krāsa, kas saglabā savu raksturu visos toņos. Senajā Ēģiptē zilā asociējas ar debesīm, viduslaiku Eiropas valstīs – ar svētību un tikumu, bet Ķīnā – ar maskām, spokiem un nāvi. Man zilā krāsa asociējas ar lietām, par kurām citi bieži vien neaizdomājas.

Lai arī ko es darītu, vienmēr nonāku pie zilās krāsas. Vasarā noraujot un apēdot svaigi izaugušu, tumši zilu mellenīti, es izgaršoju zilo krāsu. No rīta pieceļoties, man caur tumšajiem aizkariem uzsmaida saulīte, turpat arī ir gaiši zilās debesis. Es saredzu zilo krāsu. Ieejot jūrā, sajūtot, kā viļņi mani šūpo uz priekšu. Es nevēlos kustēties, jo izjūtu zilo krāsu. Zilā vienmēr ir un būs mums blakus. Atliek tikai to pamanīt.

Lielākā daļa mūsu bērnības glabājas nevis fotogrāfijās, bet noteiktās smaržās, ēdienos, sajūtās. Bērnība man atgādina zilo krāsu. Vēl joprojām, aizejot pie spoguļa un ieskatoties savās acīs, prātā nāk spožas bērnības atmiņas. Ne visas ir priecīgas un krāsainas. Dažas no tām ir drūmas. Visspožākās atmiņas ir tās, kuras es aizvadīju ar sev mīļiem un tuviem cilvēkiem. Tās nekad nezaudēs savu vērtību. Atliek paskatīties sev apkārt, novērot visu, kas mums ir dots.

Sandija Liepa, 9.kl.

Šo pasauli es redzu dažādās krāsās

Katrs šo pasauli redz citādāk. Kāds – melnu un skumju pārņemtu, cits – dzeltenu un prieka pilnu. Kādu es šo pasauli redzu? Krāsainu. Dzeltenos toņus redzu kā sauli, kas silti apskauj, kā kļavas lapu, kas grezni nolaižas, lai ziņotu mums par rudens tuvošanos, kā tulpi, kas neslēpjas no pavasara. Brīžiem dzeltenais manās acīs ir kā nikns kameņu bars, kam ik vasaru ir vēlme iedzelt.

Zaļie toņi ir kā prieks manās acīs par pareizi izpildītu uzdevumu, kas šķitis nepareizs kā zāle rīta agrumā, pilna ar skaistām rasas lāsēm. Dažreiz zaļais ir kā bioloģijas grāmatas vāks, kas rada mazliet nepatiku un dusmas, bet tajā pašā laikā arī lielu interesi. Pelēkie un melnie toņi man līdz šim šķita neizprotami un lieki, bet katra krāsa ir īpaša, es tikai to nespēju saskatīt. Melnie krāsas toņi man ir kā mazs, mīlīgs cālēns, par ko ir prieks, tie ir kā skaista nakts ar simtiem zvaigžņu. Laiku pa laikam melnais man šķiet kā noslēpumains siluets, no kā “uzmetas zosāda”. Šī pasaule nav tikai melnbalta vai rozā. Tā ir krāsaina. Katrs tonis ir unikāls, un tas ir jānovērtē.

Ieva Kleinberga, 9.kl.