Veiksme Blaumaņa konkursā
Kā katru gadu, arī šogad Madlienas vidusskolas skolēni piedalījās “Braku” muzeja organizētajā R. Blaumaņa literārās prēmijas konkursā. Tika nosūtīti četri domraksti, kuru autori – Raiens Perfiševs (7.kl.), Terēza Elza Rone (9.kl.), Justīne Mūrniece (11.kl.), Elīza Evelīna Fišere (12.kl.). Skolēnus konkursam sagatavoja latviešu valodas skolotājas – Vija Jēkabsone un Zinta Saulīte.
Blaumaņa konkursa žūrija saņēma 146 domrakstus no dažādām Latvijas skolām, uzaicinot 69 labākos autorus uz apbalvošanas sarīkojumu, kas notika 2. decembrī Ērgļos. No Madlienas vidusskolas tika uzaicināti trīs jaunieši – T. E. Rone, J. Mūrniece un E. E. Fišere, kā arī viņu skolotāja Z. Saulīte. Pasākuma dienā bija iespēja ciemoties “Braku” muzejā, piedalīties radošajās darbnīcās Ērgļu saieta namā un būt apbalvošanas ceremonijā, kuru vadīja Dailes teātra aktieris Gundars Silakaktiņš. Mūsu jaunieši uz pasākumu varēja ierasties kopā ar vecākiem: gan Terēza, gan Elīza sarīkojumu apmeklēja ar savām mammām. Tā kā Justīne bija iesaistīta projektā Erasmus+, tad 2. decembrī nevarēja būt Ērgļos.
Visas trīs jaunietes saņēmu atzinības un vērtīgas dāvanas. Paldies meitenēm par uzņēmību, vēlmi lasīt un iedziļināties rakstnieka R. Blaumaņa daiļradē un paust savus uzskatus un viedokli!
“Par velti nekas netop dots un darīts.” (R. Blaumanis)
Bērnībā viena no manām mīļākajām grāmatām bija R. Blaumaņa pasaka “Velniņi”. Vakaros to man pirms aizmigšanas lasīja mamma. Man patika tieši tas, ka tā pasaka bija nu tāda… mazliet bailīga. Man patika baidīties mammas drošajā tuvumā. Kad jau pats mācēju lasīt, pasaku lasīju vēlreiz un vēlreiz. Jā, tie velniņi tur dara visādas blēņas. Domāju – vai es pats tā gribētu? Sapratu, ka laikam jau nē.
Tikai tagad, pārlasot pasaku, saprotu, ka katram cilvēkbērnam (vai arī velnabērnam), dzīvē mācoties, jāiegūst dažāda pieredze, lai saprastu, kas labs un kas slikts. Velniņi jau arī beigās saprata, ka katram darbam vai nedarbam ir sekas.
Man šķiet, ka tiešām nekas dzīvē netiek iedots par velti, ja neko nedarīsi pats, neko arī nesasniegsi. Tas sasniedzamais var būt mērķis, darbs vai hobijs. Tas var būt jebkas, galvenais, lai to padara. Neko nedarot, dzīvot ir neiespējami, var strādāt maz un kaut ko sasniegt, bet galvenais, ka vismaz to izdarīji.
Man, atbraucot no skolas, negribas tūlīt ķerties pie mācībām. Kurš tad to grib? Atbraucot uz mājām, esmu noguris un neķeros tūlīt pie uzdotajiem mājasdarbiem, pārģērbjos un eju ārā. Spēlējot ar kaimiņiem futbolu vai kādu citu spēli, laiks paskrien nemanāmi.
Kad ienāku mājās, paskatos uz pulksteni. Ak, vai! Esmu pārsteigts, ka tas rāda jau astoņus, vakars tik ātri pienācis. Redzot, ka mamma kaut ko gardu gatavojusi, sniedzos pēc šķīvīša un ēdu vakariņas. Ieeju internetā, ievadu savu vārdu un paroli, skatos, kas uzdots. Ko!? Manu elpu aizsit uzdotās briesmas.
Tik daudz uzdots, ka var rīkot manas bēres! Eju pakaļ grāmatām no plauktiņa. “Tā… matemātika, latviešu valoda, literatūra, angļu valoda un pasaules vēsture,” es pie sevis domāju. Neko darīt, jāķeras pie darba. Datorspēlēm šovakar laika neatliks. Bet rīt varbūt saņemšu labus vērtējumus par savām pūlēm. Skolotāji par manām zināšanām tikai nopriecāsies, bet man pašam tās dzīvē lieti noderēs.
Viss, ko daru, nav par velti darīts. Vērtības, ko iegūstu? Zināšanas, mana pieredze, attīstība dzīvei. Iegūstot zināšanas, pieredzi sev, varu ar to dalīties, dot citiem. Nekas nav par velti iegūts, ja tu ar to spēj padalīties. Tu esi bagāts…
Par savām šodienas atziņām varu teikt paldies arī saviem bērnības “velniņiem”.
Raiens Perfiševs, 7.kl.
“Par velti nekas netop dots un darīts.” (R. Blaumanis)
“Ja tu vēlies kaut ko, tad tev tas jānopelna,” tas tiek mācīts kopš agras bērnības, lai gan tā nav gluži patiesība. Brīnišķīgos saulrietus, varavīksni debesīs, rasā samirkušu zāli agrā vasaras rītā nav jānopelna. Tas ir jābauda! Un tas ir par brīvu. Tieši tāpat kā rudenī krāsainās lapas, kas sačokurojušās kā mazas karotītes un uztver katru lietus lāsi. Jūra, kas reizēm mierīga, reizēm draudoši šalkojoša. Pērkona un zibeņu dārdošais spēks. Latvijas lauki, ezeri un upes. Vai zināt, cik skaisti ir Gaujas krasti starp Cēsīm un Līgatni? Tas viss ir man un Jums arī, neskatoties uz to, kādi kuram būtu panākumi vai zaudējumi dzīvē. Un tas ir bijis vienmēr. Vai ne, Rūdolf? Tieši tāpēc raksti dzejolī “Vizbuļu ziedā”: “Un krākdams ūdens puto lejā,/ Un tālumā, klau! Rubens rūc./ Velk cīruls dziesmu jautrā dejā,/ Ap ziediem bites klusām dūc.” Vai ne tāpēc nerakstījāt dzejoļus “Pienenītes” vai “Mazās Martas dziesmu”? Dabas skaistums nav jānopelna, gluži tāpat kā vecāku mīlestība. Tā ir, un to neviens man nevar ne iedot par labu mācīšanos, ne par uzvaru konkursā. To nevar atņemt par zaudējumu, sliktu atzīmi vai reizēm ne visai labu uzvedību. Tomēr, neskatoties uz to, ka mums, cilvēkiem, daudz ir dots piedzimstot, dzīve kopumā ir tāda, kādu tu sev to izveido. Tas ir saistīts ar izvēlēm, ko katru dienu izdarām.
No pašas bērnības ir jāizvēlas, vai gribi mācīties vai slinkot. Jautājums – darīt vai nedarīt? Izvēles iespējas ir jāizprot jau mazos gados, lai varētu sagatavoties pieaugšanai. Izvēle, vai strādāt – palīdzēt vecākiem, piedalīties konkursos un darīt daudz ko citu – vai arī labāk gulēt gultā un skatīties telefonā, ir jāizdara katru dienu. Protams, slinkot ir vieglāk. Īstermiņā. Lai gan sākumā liekas, ka tas neko daudz nemainīs, vai piedalies kādā konkursā vai nē, bet tas pasākums var mainīt visu dzīvi. Piemēram, man sākumā patiešām nepatika lasīt grāmatas. Es to saucu par smagu darbu, raudāju, kad vajadzēja izlasīt kādu lapaspusi. Māsai bija līdzīgi. Tomēr pēc kāda laika un piedalīšanās “Lasīšanas stafetē” man iepatikās lasīt. Šobrīd es lasu izklaides pēc un noteikti nedomāju, ka tas ir grūts darbs. Rūdolfa Blaumaņa rakstītais arī šad tad tiek izlasīts.
Vecāki jau no manas bērnības skandina, ka pieliktais darbs ir tieši proporcionāls panākumiem. Sākumā es to nesapratu. Mācīties spēlēt vijoli vai klavieres, piespiest sevi kaut ko darīt reizēm ir tik grūti, bet šobrīd es novērtēju to, ka varu daudz ko paveikt, ka varu spēlēt vijoli un vieglāk apgūt ģitāras spēli. Es varu daudz ko, un par to ir prieks. Prieks, ka sanāk.
Tā izvēle jau ir jāizdara vienmēr – arī pieaugot. Lienei “Salnā pavasarī” arī bija jāizdara izvēle – laime vai nauda. Bet vai tāda nauda ir prieku nesoša? Ir latviešiem tāds teiciens – ko sēsi, to pļausi. Nevar pats būt laimīgs, nododot draugus. Un uzticība ir jānopelna. Pieaugušie apgalvo, ka atgūt uzticību ir grūtāk, nekā to noturēt. Kā tad ir, Pindacīš, vai tiešām bij vērts zagt to lakatiņu? Vai tiešām uzticību ir vērts pazaudēt tikai kāda lakatiņa dēļ? Un, Ābram, vai tiešām tā Zāra bija tik slikta, kā tev šķita? Nu nebija viss! Tādu cilvēku, kā Pindacīša un Ābrams, kas izdara nepareizu izvēli vai neuzticas, arī šodienas pasaulē ir gana. Jā, mēs esam cilvēki. Mēs drīkstam kļūdīties. Mēs varam atpūsties, kad vēlamies, turklāt tas ir ļoti vēlams. Tomēr vajag domāt par nākotni, cilvēkiem, kas tev apkārt, un visu, ko tev tajā laikā ir jāievēro un jāizdara. Nedrīkst pārāk aizrauties izklaidēs, un arī nebūtu vēlams, ka pret citiem izturies egoistiski. Vienkārši rūpējies par sevi un citiem, un tad pasaule tev dos atpakaļ tikpat vai varbūt pat vēl vairāk.
Nekas par velti netiek dots un darīts? Jā un nē vienlaicīgi. Panākumi dzīvē, karjera, cilvēku uzticība ir jānopelna. Slikta atzīme, nosodījums vai neveiksme, ko saņem par nedarīšanu vai sliktu rīcību, par velti netiek dota, savukārt mīlestība, palīdzēšana un dabas skaistums vienkārši ir. Tas atgādina, ka velna likums Blaumaņa pasakā “Velniņi” ir velnišķīgs un pie mums, cilvēkiem, daļēji patiess. Nabaga velniņi, kam vajadzēja visu dzīvi domāt, ka nekas netiek dots par brīvu. Es velna likumu pārveidotu – katrs pats ir savas laimes kalējs. Tā būtu precīzāk, cilvēciskāk, vai ne?
Terēza Elza Rone, 9.kl.
“’Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna.” (R. Blaumanis)
Rudens līgani iešūpo koku zarus un ezera smilgas. Dzestrums liek rokām noslēpties kabatās, vaigiem iekrāsoties sārtiem kā tikko kritušiem āboliem. Vasara aizplīvo līdz ar pēdējām pieneņu pūkām. Cik daudz no sajustā gribas paturēt saulainās atmiņās, kam ļaut satrūdēt līdz ar kļavu lapām, un kuru no sākumiem saukt par patiešām jaunu? Grēki, kurus sirds pavēl no atmiņām izdzēst, kļūdas, kuras pat sev negribas piedot, un gaisā izkliedēti vārdi kā izzudusi rīta migla, iekšas urda tik daudz ļaunā, ko tā vienkārši varētu paņemt un izjaukt – lēnītēm, lēnītēm, kā irdinot iesākto cimdu…
Dzīve ir spēle, kurā katrs mēdz zaudēt un uzvarēt vairākas reizes. Azarts, vēlme izmēģināt nepiedzīvoto, ambīcijas un kauns, ir tik daudz notikumu, kas met mūs arvien jaunos likteņa pavērsienos. Tādos, ko gribas aizmirst, nezināmi pazaudēt un nekad vairs neredzēt. Kurš no mums gan nav piedzīvojis neizdošanos, tādu, ka asaras plūst straumēm, rokas kņudina “zosāda” un mati ceļas stāvus. Zaudētas sacensības, sajaukti soļi dejā uz skatuves, neizturēti pārbaudes darbi un mezglos sametušies mājturībā veidotie cimdi. Pateikti vārdi un noklusēti. Spēja laiku pagriezt atpakaļ un izvairīties no kļūdām ir stiprākā vēlme, lai tikai sirdī nepaliktu nepatīkamais rūgtums.
Lai kaut kur nonāktu, kaut kas ir jādara. Treniņi katru vakaru, lai sevi dzītu uz starta līnijas, iekalts mūzikas ritms un dejas zīmējums, noklausītas vairākas stundas par fizikas maģiju un matemātikas īpatnībām, beigu beigās tas viss tikai tāpēc, lai galā iznāktu kāds vien redzams skaitlis? Kur slēpjas viss skaistais? Vai brīdī, kad saņem medaļu? Vai brīdī, kad seju glāsta skatuves gaismas? Šie prātā iekaltie skaistuma brīži ir tik īsi, ka tos saukt par galvenajiem nebūtu godīgi pret spēku, kas ieguldīts.
Es jūtu un pavisam droši zinu, ka viss skaistas slēpjas ceļā uz mērķi, tāpēc nav vērts brīdī, kad neizdodas, visu gribēt sākt no jauna. Neizdošanās izdaiļo uzvaras, tās piesātina lepnumu un piešķir ticību spēkam. Spīts un pacietība ļauj savu dzīves grāmatu rakstīt bez pārtraukumiem, teikumos liekot komatus, ne punktus. Patiesi skaista pieredze ir tā, kas izturēta, lai arī desmit reizes šķietami zaudēta. Ne vienmēr izdarīto iespējams izdzēst un sākt no jauna, pateikti vārdi paliek sirds kambaros, zaudējuma nepatīkamo garšu atmiņa patur kā ceļojumā dārgi pirktu suvenīru. Kļūdīšanās ir cilvēcīga, varbūt tieši tāpēc visbiežāk piedodama.
Vecmāmiņas adītajos cimdos katrā cilpiņā ir ievijies grams mīlestības. Mīlestība, augot pašai, mīlestība, audzinot citus. Pirmo ābeli piemājas dārzā, pirmo mārtiņrozi aiz loga, dienvidu pusē. Pirmo kaķēnu ar pienā mērcētu muti un pirmo bērnu, guldītu baltos palagos. Mīlestība krāsainajos dzijas diegos sapinusi visu – arī pirmās un vēl pirms mirkļa pēdējās asaras. Priekus un bēdas, cilvēkus un svētkus. Ja vien mēs spētu saskaitīt, cik kopā savītu diedziņu, cik kopā sakabinātu cilpiņu ir vienā cimdā vien. Vai cimds nav kā vesels nodzīvots mūžs? Mūžs, kuru nav iespējams izdzēst, jo katrs diegs tāpat, adīts no jauna, paliek vien tas pats diegs. Tas nekas, ka blakus citam mezglam.
Mans dzīvesstāsts ir kā gara un piepildīta pasaka, kura nav pārtraucama un dusmās izārdāma kā neizdevies adītais cimds. Viss, ko es paveicu, lai sasniegtu mērķi – glīti uzadītu cimdu, uzvaras un iegūtas medaļas, ir svarīgāks par citu viedokļiem, saistītiem ar manu progresēšanu. Nav vērts sākt no jauna to, ko izdzēst tāpat nekad nebūs iespējams, tāpēc prasme pieņemt sevi, savas kļūdas un rīcību situācijā, kad atradies nekomfortablos apstākļos, ir visvērtīgākā. Neļauj vasarai aiznest līdzi visu, ko piedzīvoji pirmo reizi, kļūdies un kļūdies gudrāk, nerakstot to uz jaunas lapas!
Rūdolfa Blaumaņa adītos cimdus vēl tagad nēsā katrs, lasīdams viņa grāmatas. Nezāles, pērkonu, pavasari, uguni, grēkus un paradīzi – raibos, tumsnējos un pārdroši košos cimdos rakstnieks ievijis katram latvietim zināmas, sirdī mītošas un atmiņās sargātas emocijas. Tās palīdzēja piedzīvot “Silmaču” saimnieces Antonijas sarežģītās attiecības, Kārlēna cerība uz izdzīvošanu un Tālavas taurētāja drosme. Gan smagumu, gan mācības, gan galvu reibinošu un mūžam garu mīlestību. Spēks – tas ir vārds, kas raksturo tieši viņa cimdus. Spēks garā, spēks cilvēkā, spēks dabā, ģimenē un ticībā.
Velkot rokā Blaumaņa adīto cimdu, tas cieši, cieši piekļaujas rokai. Es paņēmu tādu zilgani blāvu, ar galos izadītu latvju rakstu. Ikdienišķs, visiem pazīstams, mazliet drūms. Šķiet, ka, veidojot šo cimdu, adītājs centies pieturēties pie klasiskajiem rakstiem. Ciešais adījums norāda par piesardzīgumu, it kā bēgdams, it kā slēpdams, it kā stipri cenzdamies, adītājs cimdu adījis. Atrodu cimdā vairākus mezglus. Šis nav bijis viegls cimds, bet var redzēt, ka to savijušas sāpes un asaras, vēlme celties un kritums purva akacī, alkas pēc pārtikušas dzīves un nožēla par zaudētu mīlestību. Otrs cimds pamests pusratā, nepabeigts. Laikam to neplānoti un, kā redzams, pāragri kāds atrāvis no darba. Varbūt arī dzīves…
Ir 1908. gada rudens. Tuvojas veļu laiks. “Braku” sētā ik pa laikam iečivinās putns. Kļavu lapas jau koši dzeltenas, bet sārtoties vēl kādu brīdi negrasās. Klusums. Laikam notikusi traģēdija… ir pabeigts rakstnieka R. Blaumaņa adītais cimds. Ar latviskām zīmēm, ar dzimtās zemes smagā māla brūnumu, ar dzelteno pieneņu pūkainumu, baltrozīšu maigumu un medaino liepziedu zeltainumu…
Justīne Mūrniece, 11.kl.
„Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna.” (R. Blaumanis)
Notikumiem bagātā dzīve dažkārt izvēršas tik sarežģīti – līdzīgi kā paštaisīts cimds. Dzīve ir unikāls adījums, ko veido likteņa līkloči un mūsu pieņemtie lēmumi, kurus ne vienmēr rūpīgi izvēlamies. No brīža, kad uzmetam uz adāmadatām pirmās likteņa rindiņas, mūsu dzīves adījums sāk veidoties, adot stāstu, kas nepārprotami ir mūsu pašu. Tāpat kā, adot cimdu, var šo to palabot, mazliet izārdīt un pārveidot, pievienot kādu krāsainu pavedienu, veidojot interesantu rakstu, jo dzīve dod mums iespēju mainīties un attīstīties. Ir brīži, kad pavediens samezglojas vai pārtrūkst vai jāizlabo kāds noiris valdziņš, lai cimds veidotos skaists un izturīgs. Cik dažādi ir cimdi – darba cimdi, siltie, rakstainie dūraiņi, elegantie un dažādie pirkstaiņi, tik daudzveidīgas ir pašu cilvēku veidotās dzīves. Līdzīgi kā dzijas izvēle, adāmadatu veids un ritmiskā adatu deja – mūsu dienu veido dažādi pavedieni, izaicinājumi, smiekli un asaras. Vai cimdi cieši pieguļ rokai vai ir par lielu, vai spiež un ir neērti – tas sasaucas ar komfortu vai diskomfortu, ko piedāvā dzīve.
Dzīve, pēc Blaumaņa domām, ir pārāk sarežģīta, lai to varētu izārdīt un adīt no jauna. Grāmatā “Blaumaņa zelts” autore Līvija Volkova raksta: “Blaumanis uzskata, ka patiešām nevar, jo dzīves adījumā katrs valdziņš ir pārāk ciešā saistījumā cits ar citu.” Rūdolfs Blaumanis nepārtraukti atbalstīja gan jaunos literātus, gan draugus, gan kolēģus – finansiāli, ar gudriem padomiem – nelietot alkoholu un nepīpēt, izvairīties no gadījuma dzimumsakariem, čakli strādāt un mācīties. It īpaši alkohola lietošana Blaumanim nepatika, tas bija milzīgs netikums, kura dēļ dzīvē notika lielas traģēdijas. Ne visi labprāt pieņem citu padomus, it īpaši jaunībā patīk pretoties labi domātiem ieteikumiem, bet gribas dzīvot, kā pašam patīk. Lasot L. Volkovas grāmatu, secināju, ka Blaumanis daudziem tā laika jaunajiem rakstniekiem bijis kā glābiņš. Viņš spējis iejusties otra liktenī gan priekos, gan bēdās. Bez izjūtas smalkuma nevarētu uzrakstīt tādus darbus, kuros sievietes dažādā jūtu pasaule ir aprakstīta ar izpratni. Lasot R. Blaumaņa uzrakstīto, redzams, ka viņš ģimeni ļoti augstu vērtējis, bet traģiski ir tas, ka pats neapprecējās un ģimeni neizveidoja. Kā tēvs Blaumanis notikti būtu ļoti gādīgs. Attiecībā uz ģimenes veidošanu Blaumanis bijis ļoti neizlēmīgs un atstājis savu cimdu neuzadītu. Toties palīdzējis to adīt citiem.
Ja dzīve sarežģījusies tiktāl, ka gribas veidot par jaunu – kā Krustiņam R. Blaumaņa lugā, tad cilvēki parasti meklē vainīgo, kādu citu, kurš visu sabojājis. Reti kāds vainu meklē sevī, tāpēc ir grūti vai pat neiespējami dzīvi veidot no jauna. R. Blaumanis ne tikai “Pazudušajā dēlā” izmanto salīdzinājumu ar cimdu vai dzijas pavedienu. Arī Elīna lugā “Skroderdienas Silmačos” par savu dzīvi saka: ”Reizēm, lūk, dzīve tā sarežģījas. Kā dzijas gabaliņš. Tu tin, tin, viss iet labi, uzreiz drusku kas aizmetas, tu pavelc, paknibini, un nav viens, divi, kad pavediens mezglu mezglos. Vai tu tur vainīga? Vai tu tā gribēji?” Mēs dzīvojam daudzveidīgā sabiedrībā un esam kopā ar citiem cilvēkiem, kuri ietekmē mūsu dzīvi un domas. Vēl viens Blaumaņa tēls – Edgars nemaz netaisās mainīties, bet palikt tāds “purva bridējs”, ar kuru Kristīnei būs jātiek galā. Un te sākas tā dzīves pavedienu samezglošanās, kurus tik viegli vairs nevar atšķetināt. Edgars un Krustiņš ir tēli, kuriem neizdodas adīt dzīves cimdu bez mezgliem un noirušiem valdziņiem. Edgaram ir Kristīne, pie kuras viņš var paglābties, bet Krustiņš grib labot savas kļūdas un iet bojā. Dīvaini, ka dzīvē tā notiek tad, kad gribas visu vērst par labu, cilvēks cenšas laboties, bet pavisam nepareizā veidā, un nekāda izārdīšana un adīšana par jaunu nesanāk.
Lai dzīvi sāktu no jauna, cilvēkam vajadzētu izdzēst vai pārtaisīt savu pagātni ar visu tās pieredzi un lēmumiem. Dzīve ir nepārtraukts vienvirziena ceļojums, kurā pagātni nevar izmainīt. No otras puses, jaunas nodaļas sākšana dzīvē ir izteiciens, kas apliecina spēju uzsākt pārmaiņas, izaugsmi un jaunu sākumu esošajos savas dzīves ietvaros. Nākotne ir atvērta iespējām. Jauna cimda sākšana ietver apzinātu lēmumu pieņemšanu, jaunu mērķu izvirzīšanu un pārmaiņu pieņemšanu, neizdzēšot visu iepriekš veidoto. Tas, ko cilvēki parasti neapzinās, ir tas, ka nevar sākt adīt dzīves otru cimdu pāri, ja neesi pabeidzis pirmo. Iesāktais kaut kur mētāsies un traucēs, ir jāpabeidz un jānēsā vai jānoliek plauktā. Turēšanās pie veciem notikumiem, atmiņām neļauj mums augt. Tāpat kā adījumā var būt dažādas rindiņas, raksti, svītriņas un mezgliņi, arī dzīves ceļojumā svarīgi ir uzadīt jaunas rindiņas, nevis atstāt cimdu pusadītu. Ja skatāmies uz pirmajām uzadītajām rindiņām, kuras iesākuši mūsu vecāki, un redzam, ka kaut kas nepatīk, par to jāpadomā, kas un kāpēc nepatīk. Varam paņemt citas krāsas dziju un uzadīt skaistu rakstu, lai glītāk. Ja to nedarām, varam zaudēt jaunas iespējas uz gaišāku nākotni. Šis process ne vienmēr ir viegls, jo prasa pašaizliedzību, rakstura stingrību, atvērtību un drosmi mainīties. Tas ir ceļojums, kurā cilvēks atklāj spēju pielāgoties, augt un adīt savu cimdu. Dzīvei nevar mainīt sākumu, bet var izmainīt beigas.
Sasaistot rakstnieka personīgo dzīvi ar viņa darbiem, saprotu, ka dzīvē nepiepildītais tiek ierakstīts stāstos un lugās, sevišķi akcentējot laimīgu mīlestību. Tā arī ir, tā rodas skaisti uzadītais, rakstainais cimds. Šajā apcerē par dzīves līdzību ar adījumu un Rūdolfa Blaumaņa skatījumu uz dzīvi kā sarežģītu adījumu redzam, kā veidojas ne vien izaicinājumi, bet arī iespēju bagātība. Savos darbos viņš parāda, cik bieži aplamas iedomas samudžina situāciju, un viņa stāstījums veido izpratni par cilvēku dabu. Mūsu dzīves adījums, līdzīgi kā cimds, ir raibs un daudzveidīgs. Rūdolfa Blaumaņa stāsti, lugas, viņa aizbildniecība jaunajiem rakstniekiem ir kā iedvesma – līdzīgi kā adījums prasa smalkumu, uzmanību un cieņu pret citiem. Tomēr Blaumaņa traģiskā līdzdalība arī rāda, ka dzīves adīšana nav viegla un katrs mezgliņš, ko mēs atstājam, ietekmē nākamās paaudzes. Tāpat kā adījumā, kur ir dažādi pavedieni un krāsas, dzīvē ir iespēja veidot krāsainu un bagātu audumu, kas atspoguļo mūsu unikālo ceļu.
Elīza Evelīna Fišere, 12.kl.