Skolēnu grupas mācību mobilitāte Polijā, Kartuzi pamatskolā

No 14.06.2026. līdz 20.06.2026. notika Madlienas vidusskolas skolēnu grupas mobilitāte Nikolaja Kopernika pamatskolā nr.2 Kartuzi, Polijā Erasmus+ projekta ietvaros. Projekta līguma NR. 2025-1-LV01-KA121-SCH-000342761. Mobilitātē piedalījās 20 skolēni (7.–9. klase) un trīs skolotāji.

Kartuzy pamatskola ir tikai viena no pilsētiņas pamatskolām, tajā mācās ap 600 skolēniem. Tā vizuāli ir ļoti moderna. Dienas pirmo pusi aizvadījām iepazīšanās aktivitātēs ar skolu, ekskursiju  pa telpām vadīja paši vietējie skolēni. Pirmais pārsteigums bija tas, ka skola ir savienota ar bērnudārzu, kurā bija interaktīvais paklājs, uz kura caur projektoru rādīja interaktīvas spēles.

Pēc iepazīšanās ar mācību iestādi un tās aktivitātēm notika angļu valodas un pirmās palīdzības nodarbība. No mācību stundām visnoderīgākā un visunikālākā, manuprāt, bija pirmā palīdzība, jo mūsu skolā neko tādu nepasniedz. Tas ir ļoti vērtīgs priekšmets, kas var noderēt kritiskās situācijās, lai glābtu kāda dzīvību, izmantojot elpināšanas vai CPR metodi. Salīdzinot ar Poliju, Latvijā kaut ko tamlīdzīgu māca tikai valsts aizsardzības mācībā jeb VAM vidusskolā vai arī šoferu kursos. Polijā tas notiek jau trīspadsmit gadu vecumā. No šīs stundas visvairāk atmiņā paliks dziesma “Stayin’ Alive”, ko rādīja skolotājs. Tās ritmu var dungot, izmantojot CPR metodi, lai atvieglotu skaitīšanas procesu.

Skolā ir daudzveidīgi pulciņi (burāšana, šahs, dažādu veidu dejas, sports) un tiem piemērota infrastruktūra – plaša sporta zāle, jauna šautuve, jauns inventārs, tehnoloģiski attīstītas klases/aktivitātes bērnudārzam.

Mājasdarbi nav obligāti, un eksāmenos var brīvi izvēlēties, kādu otro svešvalodu katrs vēlas kārtot. Arī eksāmenos nav izkrišanas sliekšņa – skolu pabeidz visi, vienīgi rezultāts izšķir nākotnes iespējas.

Skolā apmeklējām arī citas mācību stundas – angļu valodu, mūziku, ķīmiju, matemātiku, IT un sportu. Angļu valodā skolēni izmēģināja jaunus interaktīvus rīkus, kā arī kopīgi turpinājām savstarpējo komunikāciju. IT stundā mēs spriedām par mākslīgā intelekta jeb MI plusiem un mīnusiem. Tā bija vērtīga lieta par to, ka internetā ne viss ir patiess un ka ir jāpievērš uzmanība vissīkākajām detaļām, jo MI ir ļoti augsti attīstīts. Ķīmijas stundā ieguvu vairāk noderīgas zināšanas par CO₂ piesārņojumu, man tas bija aktuāli, jo vēl nesen latviešu valodas eksāmena runas daļā uzstājos ar tēmu par klimata pārmaiņām. Es varēju viegli atbildēt uz skolotājas jautājumiem. Mums stāstīja par dabai draudzīgākiem enerģijas avotiem, transportu un ikdienas paradumiem. Matemātika bija apvienota ar fiziskām aktivitātēm un sāncensības garu.

Skolā mums uzstājās arī bērnu tautas deju grupa “Slunoszka”, kas bija saģērbušies kašubu tautas tērpos un iepazīstināja ar kašubu kultūru – dziesmām un dejām. Man patika viņu tautastērpi, kur ir redzami kašubu raksti un simboli. Bija arī ļoti noderīga stunda – šaušana. Šaušanas zāle ir liela, tā atrodas zem skolas futbola laukuma. Pie šaušanas mēs netikām, taču varējām aptaustīt un rokās paturēt ieročus, kā, piemēram, slaveno AK47 jeb kalašņikovu, sporta pistoli un mazkalibra ieroci. Tā kā man interesē vēsture, medības un dažādi ieroči, tas viss šķita noderīgi.

Mobilitātes laikā mums bija noorganizēta arī vizīte pie pilsētas mēra. Tā bija ļoti saturīga. Tikām uzņemti ar lielu viesmīlību, dāvanām. Mērs bija gatavs ar mums pavadīt laiku, atbildēt uz jautājumiem. Viņš pastāstīja par vietējo reģionu, tā vēsturi un vērtībām. Padalījās ar prioritātēm un nākotnes plāniem. Bija iedvesmojoši dzirdēt, ka liela vērtība un finanses tiek piešķirtas izglītībai, tūrismam, kā arī mazajiem, vietējiem uzņēmējiem un (kā jau bijām pamanījuši) arī infrastruktūras attīstībai un atjaunošanai. Arī domes ēkā darbi runāja skaļāk par vārdiem – skola bija izremontēta pirms domes ēkas, parādot, ka prioritāte ir vietējos iedzīvotājos un bērnos, nevis pašos deputātos. Pats mērs ļoti pozitīvi izteicās par skolas sasniegumiem, Erasmus+ projektiem un direktora ieguldījumu.

Brauciena laikā apmeklējām arī vairākus vēsturiskus objektus, dabas objektus un tuvāko pilsētu Gdaņsku. To iepazinām gan laivu izbraucienā pa pilsētas upi un kanāliem, gan arī pilsētas vēstures un kultūras pastaigā ar gidu. Man ļoti patika pētīt Gdaņskas arhitektūru, visām ēkām ir kopīgs stils – Nīderlandes renesanse, kas pilsētā parādījās ap 16. un 17. gadsimtu. Mani izbrīnīja tas, ka II pasaules kara laikā 95% pilsētas tika iznīcināts, taču viņi ir uzbūvējuši to no jauna pašu spēkiem. Gdaņsku sauc arī par “Dzintara pilsētu”. Man patika Sv. Bridžitas bazilika, kurā redzams 11m augsts dzintara altāris. Tas bija kas neredzēts un paliks atmiņā kā iespaidīga daļa kultūras un mākslas mantojuma.

Skolotājas Lidijas vadībā mēs iepazinām arī vietējo pilsētiņu Kartuzy. Tajā dzīvo ap 16 000 cilvēku, un, kamēr citur Polijā arī ir dzimstības un demogrāfijas problēmas, šī pilsēta tikai aug. Pilsēta ir patīkama, sakopta, zaļa, ar parkiem un gariem pastaigu/riteņbraukšanas maršrutiem. Vēsturiskās ēkas (pilsētas centrs, baznīcas, klostera ēkas) tiek atjaunotas un labi uzturētas. Lieliski iekārtota pilsētas peldētava. Ezeri esot zivīm bagāti.

Apmeklējām arī Malborkas pili – vislielākā pils pasaulē (pēc platības). Iespaidīgākie fakti: pils tapšanā izmantoja ap 4,5 miljonus ķieģeļu, un katru no tiem veidoja un dedzināja ar rokām. Tajā bija ap 500 istabām. Arī tas, ka pilij tolaik bija ļoti moderna apsildes sistēma, ko sauc par hypocaustum, pagrabos atradās krāsnis, kurās karsēja akmeņus, tāpēc pilī varēja uzturēties omulīgi pat bargās ziemās.

 Pamanījām vēl vienu interesantu skatu – Vizlas upes malās izveidotus akmens uzbērumus. Uzzinājām, ka tie ir cilvēku veidoti, lai noturētu straumi, ātru un dziļu transportam, kā arī pasargātu krastus no izskalošanās. Šis fenomens kartē ir vērojams vairāku kilometru garumā.

Mobilitātes papildprogrammā tika iekļauts arī ievērojams dabas objekts – Lackas klejojošā kāpa Slovinski nacionālajā parkā netālu no pilsētas Leba. Tā bija iespēja vērst skolēnu uzmanību gan uz dabas procesiem, kas veido šo kāpu (šaurā zemes strēle, spēcīgie vēji, veģetācijas trūkums), gan nacionālā parka aizsardzības un ilgtspējīgas ceļošanas praksēm (neatstāt aiz sevis pēdas dabā). Skolēni bija pārsteigti gan par kāpas izmēru un skaistumu, gan dabas spēku, aprijot apkārtējos dzīvos kokus laika gaitā. Skaista atpūta iznāca arī pie Baltijas jūras.

Projekta noslēdzošā diena bija Kašubu brīvdabas muzejā, kur varējām padziļināt zināšanas par kašubu kultūru. Izmantojām iespēju un apmeklējām dažus interesantus pieturas punktus Kašubu reģionā, lai baudītu un izprastu, kāpēc šo apkārtni sauc par “Polijas Šveici” – izstaigājām kalnainos pie-ezeru ciematus, apskatījām arhitektūru, koka figūras, kā arī dzirnavas, kur vēl viens viesmīlīgs vietējais mums pastāstīja stāstu par to, kā vējdzirnavas tika veidotas, jo ūdens dzirnavām bija ūdens resursa nodoklis, bet vējam nodokli nevarēja uzlikt.

Brīvdabas muzejā lielisks un zinošs gids mūs veda cauri gan vietējo cilvēku vēsturei – gan izsūtījuma un trimdas laikiem, gan kara bunkuriem, gan vietējo lauksaimnieku un galdnieku vēsturei.

Muzejā apskatījām arī pasaulē garāko viena koka gabala galds, kā arī garāko dēli (Ginesa rekords). Tikām vēlreiz iepazīstināti ar kašubu notīm, kā arī tradicionālo izšūšanu un krāsu simboliku. Kopīgi arī cepām paši savu vietējo maizes klaipu un, lai gan pilnu slepeno recepti mums neviens nepačukstēja, zinām, ka tai pievienoti kartupeļi, lai maize ilgāk glabātos mīksta.

Šī projekta mobilitāte bija ļoti vērtīgs ceļojums, pilns ar jauniem draugiem, notikumiem, jautriem brīžiem, zināšanām. Esmu guvis patiesi daudz neaizmirstamu atmiņu, kas glabāsies manā sirdī visu atlikušo mūžu. Esmu ļoti pateicīgs par to, ka biju daļa no šī lieliskā brauciena ar visjaukākajiem cilvēkiem. Paldies!

Ģirts Irbītis – 9. klases skolnieks, kā arī skolotājas Maira Asare un Ligita Ridūze