kalendārs
Pasākumos var notikt fotogrāfēšana vai filmēšana, fotogrāfijas var tikt izmantotas izglītības iestādes publicitātes pasākumiem.

13. - 19.10.
EPVS aktīvākie jaunieši dodas pieredzes apmaiņas braucienā uz Briseli.

17.10.
Radošās darbnīcas „Izzinošās spēles” 1.-4. klašu skolēniem.

17.10.
Izliekam I semestra starpvērtējumu.

18.10.
Rudens tirdziņš sākumskolā.

18.10.
Tematiskā diskotēka 6.-12. klašu skolēniem.

18.10.
Pedagoģiskās padomes sēde par skolēnu mācību sasniegumiem.

18.10.
Izsniedzam I semestra starpvērtējuma liecības.

24.10.
Pedagogu konference Ulbrokā par kompetenču projektu (reģistrācija ir noslēgusies)

21. - 25.10.
Skolēnu rudens brīvdienas.

25. - 27.10.
Skolā tiek uzņemta Skautu nometne (apm. 200 skolēni).

31.10.
Valsts svētku mēneša ieskaņas koncerts, folkloras un seno cīņu kopa „Vilkači”.

NOVEMBRIS: ⇅

DECEMBRIS: ⇅

visi pasākumi

11. Izlaidums – Aigars Vilnītis

Mans skolas laiks ar šīs dienas acīm

Nepretendējot uz absolūtu objektivitāti, es, Aigars Vilnītis (1985. gada 11. izlaidums), mēģināšu atklāt dažas skolas dzīves ainiņas, kuras atceros spilgtāk un kā tās redzu šodien jau ar zināmu laika filtru.

Vilnītis Aigars

Esmu dzimis Jūrmalā. Kad man bija divi gadi, vecāki kā jaunie būvniecības speciālisti ieguva darbu un dzīvokli Madlienā. Tā nu likumsakarīgi arī es nokļuvu tur. Viens no mana tēva pirmajiem darbiem bija vadīt jaunās Madlienas vidusskolas celtniecību. Tad nu pēc pieciem gadiem, pavadītiem vietējā dārziņā, lepni paceltu galvu, saģērbts tā laika obligātajā skolēna formā – tumši zilā uzvalciņā, baltā kreklā ar tievām melnām līnijām, bereti galvā – un asteru pušķi rokā iesoļoju vēl arvien pavisam jaunajā skolas ēkā. Jā, maza atkāpe, šis aksesuārs berete padomju laika skolā man vēl šodien nav īsti saprotams, bet mamma bija tādu iegādājusies kā obligātās formas sastāvdaļu un pastāvēja uz savu, ka tā ir jāliek galvā. Vēlāk gan risinājums tika rasts – pastkastīte kāpņu telpā, kurā šī cepure ideāli ietilpa.

Tā nu sākās manas skolas gaitas. Nevarētu teikt, ka daudz kas ir palicis atmiņā no pirmajām trim klasēm. Audzinātāja Monika Ostrovska dzīvoja tieši kaimiņos, pat tajā pašā kāpņu telpā, kur es, bet atceros vien to, ka viņa bija stingra, apzinīga un visu izpildīja laikā. Mācījos diezgan labi, un vienīgās piezīmes bija par manu matu garumu (lai arī uzreiz nākamajā dienā pēc friziera) un kādu skolas sola mistiski pazudušu skrūvi, kurai netīšām biju atradies vistuvāk no klases.

Nākamos gadus atceros jau spilgtāk, jo bijām nonākuši pie audzinātājas Tālijas Jirgenas. Par mūsu klasi kļuva dabas mācību kabinets, kurš bija pilns ar istabas augiem un kura noliktavā bija visvisādi brīnumi, sākot ar parafīna bumbieriem un beidzot ar embrijiem un lenteņiem spirtā. Pamazām arī parādījās dažādi jauni priekšmeti. Fotogrāfijas, kurās lūkojos, atsauc atmiņā skolotājus un viņu sniegtās dzīves gudrības. Tā nu koka ēveli vēl šodien nespēju nolikt ar zobu uz leju, pateicoties darbmācības skolotājam Oskaram Siliņam senioram. Par junioru Māri Siliņu atceros, kā kāds mans negantāks klasesbiedrs neatlaidīgi gribēja, lai skolotājs ķīmijas stundās labāk lasa savus dzejoļus, ar kuru rakstīšanu viņš tiešām laikam arī aizrāvās. Pie skolotāja Fridriha Funknera, kas mācīja krievu valodu, dziedājām dziesmiņu par sunīti. Nevarēju nodziedāt, bet atceros mulsi sirsnīgo atmosfēru – hm… jādzied taču skaļi balsī… un vēl krieviski. Matemātika ir pilnīgi nopietns stāsts, jo to mūsu klase mācījās papildus un padziļināti. Paldies skolotājai Ainai Šrāderei, jo šis priekšmets skolas laikā tika apgūts vispamatīgāk. Paralēli tam pionieru laiks, kas, pateicoties Brigitai Zukulei, likās pavisam gaišs un priecīgs. Biju arī pionieru vienības padomes priekšsēdētājs, un, tā kā vizuāli atbildu īstajam pioniera tēlam – gaišiem matiem, zilām acīm –, tad kādā no Latvijas tā laika pionieru kongresiem tiku iesēdināts prezidijā. Nekas jau gan tur nebija jādara, tikai jāsēž un jāizskatās laimīgam.

Jocīgs stāsts ir arī par iešanu uz skolu. Tā kā dzīvoju vistuvāk skolai, tad no mājas izgāju vienmēr pēdējā brīdī. Tajā laikā jau pulksteņa, nerunājot par mobilo tālruni, nebija, tāpēc vienīgā precīzā laika norāde bija… skolotāja Regīna Gaiķena, kura katru dienu nemainīgi cienīgi skolas durvju līniju šķērsoja tieši 9.00. Tā nu ik rīta uzdevums bija, tiekot baznīcas kalnā, novērtēt skolotājas atrašanās vietu, lai durvju līniju varētu šķērsot vismaz dažas sekundes ātrāk.

Atsevišķa tēma ir sports. Sākums tam noteikti bija skolotājs Andris Šrāders, pirmo triju klašu sporta (toreiz fizkultūras) stundu iesildīšanās laikā spēlējot uz pianīna „Rīga” sporta zāles tribīnē mazliet džeziskus maršus un arī ātrākus gabalus. Nezinu, vai kādā Latvijas skolā sporta stundās šobrīd ir pieejama šāda ekstra. Vēlāk, kad mācījos piektajā klasē, Madlienā ieradās jauns sporta skolotājs Jevgēnijs Liepa, kurš bija tikko no augstskolas, enerģijas pilns un kura vadītie treniņi likās pilnīgi citādi nekā sporta stundas – cauri spīdēja zināms profesionālisms un termini – iesildīšanās, stiepšanās, sprinta vingrinājumi. Toties no sporta stundām pie Andra Šrādera bija tāds pamatīgums – klasiskas lietas, kas nezaudē vērtību. Pateicoties viņam, tiku pie patstāvības treniņu procesā vidusskolas laikā – skolotājs man bija iedevis grāmatu par slavenā čehu skrējēja Emīla Zatopeka treniņu metodēm. Tā nu lasīju un mēģināju atkārtot uz skrejceļa. Par gargabalnieku gan nekļuvu, bet skolu ļoti veiksmīgi pārstāvēju gan skrienot, gan slēpojot, un skolas rekords tāllēkšanā vēl pavisam nesen bija manējais salekts pirms trīsdesmit gadiem.

Skolā piedalījos visās iespējamās ārpusskolas aktivitātēs. Pie Madlienas mēroga gan ir grūti atdalīt skolu no pašvaldības un kultūras nama, bet tajā laikā pulciņos izmēģināju gan klavieres spēlēt, gan sveces liet un groziņus pīt vai vēlāk arī dejot tautas dejas un spēlēt estrādes ansamblī.

Tā pagāja arī vidusskola, kur jau klases audzinātāja bija Antonija Mikšta, līdz ar to istabas augu klasi nomainīja ļoti kolorīta telpa – internacionālā klase, kurā bija soli no kādas brālīgas republikas sadraudzības skolas, bet sienas rotāja dažādas tā laika plašās dzimtenes draugu dāvanas. Interesanti, vai no tā kas ir palicis.

Vienpadsmitās klases vidū pēkšņi sapratu, ka mana sapņu profesija mežsargs tomēr nav tas, ko vēlos, tāpēc metos aizejošā vilcienā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, katru nedēļu braucot uz sagatavošanas kursiem Rīgas Politehniskajā institūtā, lai līdz vasarai iemācītos zīmēt. Šis likās interesants laiks, jo Madliena pēkšņi izrādījās diezgan tuvu Rīgai – vajadzēja tikai aiziet līdz Ķeipenei, divas ar pusi stundas vilcienā, divas stundas kursi Rīgā un ar vakara vilcienu tas pats atpakaļ.

Iemācījos mazliet zīmēt, liela nozīme bija skolā apgūtajām fizikas zināšanām (paldies Andrim Karasevam), matemātikas pamatiem, un rudenī jau biju students RPI arhitektūras specialitātē. Tad divi gadi armijā, pieci augstskolā un mazliet pāri divdesmit, strādājot par arhitektu, projektējot dažādus objektus gan Jūrmalā, gan Rīgā, gan arī Madlienā. Šobrīd ir savs projektēšanas birojs.

Kopā ar sievu Lieni un trīs bērniem – Līvu, kura jau beigusi augstskolu Tallinā, Aleksi, kurš šobrīd septītajā klasē, un Elzu, kura vēl dārziņā, – Madlienā esam diezgan bieži, jo Ogres upes krastā esam uzbūvējuši nelielu brīvdienu māju.

Brīvajā laikā pēc lielāka pārtraukuma nu jau septiņus gadus nodarbojos ar vieglatlētiku –tāpat kā skolā atkal lecu tālumā, izrādās, skolā liktie pamati vēl galīgi nav zuduši. Vienīgi tie, ar kuriem sacenšos, arī beiguši skolu pirms 30 gadiem.

Šā brīža Latvijas skolu kontekstā vispirms gribas novēlēt, lai Madlienā un apkārtnē ar katru nākamo paaudzi bērnu skaits tikai palielinātos, bet skolai novēlu radošus skolotājus un darboties gribošus un kustīgus skolēnus.

Aigars Vilnītis

stundu saraksts
informācija
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

skolēniem
vecākiem
skolotājiem