kalendārs
Pasākumos var notikt fotogrāfēšana vai filmēšana, fotogrāfijas var tikt izmantotas izglītības iestādes publicitātes pasākumiem.

13. - 19.10.
EPVS aktīvākie jaunieši dodas pieredzes apmaiņas braucienā uz Briseli.

17.10.
Radošās darbnīcas „Izzinošās spēles” 1.-4. klašu skolēniem.

17.10.
Izliekam I semestra starpvērtējumu.

18.10.
Rudens tirdziņš sākumskolā.

18.10.
Tematiskā diskotēka 6.-12. klašu skolēniem.

18.10.
Pedagoģiskās padomes sēde par skolēnu mācību sasniegumiem.

18.10.
Izsniedzam I semestra starpvērtējuma liecības.

24.10.
Pedagogu konference Ulbrokā par kompetenču projektu (reģistrācija ir noslēgusies)

21. - 25.10.
Skolēnu rudens brīvdienas.

25. - 27.10.
Skolā tiek uzņemta Skautu nometne (apm. 200 skolēni).

31.10.
Valsts svētku mēneša ieskaņas koncerts, folkloras un seno cīņu kopa „Vilkači”.

NOVEMBRIS: ⇅

DECEMBRIS: ⇅

visi pasākumi

11. Izlaidums – Aina Tirša

Atmiņu mozaīka

Madlienas vidusskolu absolvēju 1985. gadā (11. izlaidums). Atmiņas par skolas laikiem kā krāsaini mozaīkas gabaliņi te pazūd, te uzrodas, te veido neparastas kombinācijas – tās vēlākajos dzīves gados palīdzējušas pielāgoties dažādām dzīves situācijām.

Pidika Aina 1

Madlienas vidusskolā sāku mācīties 6. klasē. Vecāki tobrīd pārcēlās uz Zādzeni – tajā laikā dzīvības pilnu, sakoptu ciematiņu padomju saimniecībā „Madliena”. Šī vieta tiešām fascinēja – visi trīs iebraucamie ceļi bija apstādīti alejām. Lasot vēstures grāmatas, uzzināju, ka Zādzenē bijusi muiža. Man patika izstaigāt bijušo tās teritoriju, īpaši Cierkalniņu. Uz to veda taciņa, gar kuras malu auga ozolu rinda. Acīmredzot turp muižnieki gāja cierēt, varbūt medīt.

6. klase mani sagaidīja visai nedraudzīgi. Tās, protams, tikai bērna izjūtas, nokļūstot svešā vidē. Klasesbiedru ķircināšana tomēr nāca par labu, jo iemācījos sevi aizstāvēt. Draudzenes – Dana, Inta un Iveta – bija mana atbalsta grupa, kas palīdzēja iejusties skolā.

Tā kā iepriekš biju mācījusies Cesvainē, kur skola bija barona pilī, Madlienas skolas ēka pārsteidza ar plašiem gaiteņiem, logiem, kurus varēja atvērt vēdināšanai, lielo sporta zāli un visvairāk ar to, ka no rītiem nebija jānes malka, lai kurinātu klašu telpas.

Ar cieņu atceros Madlienas vidusskolas skolotāju kolektīvu. Varu ar pārliecību teikt, ka pedagogi strādāja, sirdsapziņas vadīti. Paldies latviešu valodas skolotājai Silvijai Tutānei – gramatikas zināšanas man šodien ļoti noder, veicot korektora darbu. Fizkultūras skolotājs Andris Šrāders rūpējās, lai visi skolēni iemācītos slēpot, peldēt, šaut, spēlēt futbolu, tautasbumbu, basketbolu un vēl daudz citu sportiski noderīgu lietu. Fizikas skolotājs Andris Karasevs izpelnījās manu cieņu, jo stundās stāstīja nevis „pliku” teoriju, bet jebkuru fizikas likumu pamatoja ar piemēriem no dzīves. Kaut vai – ja jūs izžaujat veļu, kad tā žūs ātrāk, kad vēdlodziņš būs atvērts vai aizvērts? Tiem laikiem ļoti moderns bija vācu valodas kabinets – ar stikla būrīti katram skolēnam, mikrofonu un austiņām. Skolotāja Vija Funknere stundā centās aprunāties ar katru. Tieši individuāla pieeja lika rūpīgāk gatavoties stundai un nepaļauties uz veiksmi. Matemātikas skolotāja Aina Šrādere tik labi prata sadalīt laiku, ka stundās spējīgākie un ne tik spējīgie skolēni katrs darbojās ar cita līmeņa uzdevumiem, tajā pašā laikā visi kopā veiksmīgi „izbūrās” cauri mācību vielai. Visus skolas gadus viņa centās mani virzīt uz matemātikas studijām. Tikai daudzus gadus vēlāk, kad jau biju izmēģinājusi vairākas profesijas, sapratu – matemātika ir mana joma, tāpēc iestājos Grāmatvedības un finanšu koledžā un 2006. gadā to veiksmīgi pabeidzu.

Spilgti palikuši atmiņā Tautu draudzības festivāli, kurus organizēja skolotāja Antonija Mikšta. Interesanti bija iepazīt citu tautību cilvēkus, viņu tradīcijas, uzskatus, paražas. Tāpēc šodien bēgļu kontekstā tas palīdz izprast viņu centienus meklēt labākus dzīves apstākļus, spēju vai – tieši pretēji – nespēju pielāgoties un integrēties. Man kā labiniecei bieži bija iespēja doties apmaiņas braucienā uz citām republikām. Sākumā tas likās kā sods, nevis atzinība – pēkšņi izrauj no ierastās mierīgās vides un iemet neprognozējamu notikumu virpulī, bet pēc katra brauciena secināju – pieredze ir neatsverama.

Vistālākais brauciens bija uz Uzbekiju. Pēc 7 stundu lidojuma, izkāpjot no lidmašīnas, pusstundas laikā izkusa kurpju zoles. Tad uzzinājām, ka gaisa temperatūra ir +45 grādi ēnā pēc Celsija. Cita pasaule. Koki un zāle neaug, toties visās puķudobēs zied rozes, kurām tāds klimats ir pa prātam. Govīm lielākais izslaukums – 1 litrs piena dienā, kartupeļi tur ir ekskluzīvs augs – pāris stādiņu piemājas puķudobē, un tie paši nepārtraukti jāapūdeņo. Bezgalīgi kokvilnas un arbūzu lauki. Un zemesrieksti patiešām aug zemē kā kartupeļi. Šajā braucienā mūs pavadīja skolotāja Antonija Mikšta, kura kā cāļu māte pieskatīja katru savu cālēnu, kā arī kopā ar vietējiem skolotājiem bija sastādījusi lielisku ekskursiju programmu. Šobrīd šāds ceļojums izmaksātu vairākus tūkstošus eiro.

Neatņemama sastāvdaļa bija kartupeļu talkas. Jau ar pirmo septembra nedēļu visiem bija jādodas vākt saimniecības kartupeļus, pavadot daudzas stundas garajās vagās. Tā teikt, „dzimtene sauc”… Toreiz bija modē, ka gan darba kolektīvi (skolotāji, ārsti, grāmatveži), gan studenti un skolēni devās palīgā lauksaimniekiem, bet darba mīlestību tas gan neieaudzināja, kā arī padarītais nebija sevišķi kvalitatīvs. Taču labums no šīm talkām bija – tās veidoja socializēšanās un sadarbības prasmes: ja klasesbiedram uzsmaidīja vai pateica kādu labu vārdu, viņš palīdzēja aiznest grozu līdz traktoram vai izrušināja no ugunskura saceptu kartupeli.

Pēc skolas, pašai negaidīti, iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē krievu valodas un literatūras nodaļā. Mācības patika, bet kļūt par skolotāju tomēr nebija mans aicinājums.

Pārcēlos uz Madonu, audzināju bērnus, prātoju, kur gan es varētu strādāt. Tad parādījās vakance tipogrāfijā – maketētājs jeb datormākslinieks, kā toreiz ierakstīja darba līgumā. Pieteicos, nedaudz nācās pamānīties, ka protu ar datoru rīkoties, lai gan biju tikai pāris reizes tuvumā redzējusi. Datoru ēra Latvijā tik tikko bija iesākusies. Tad gan nācās apgūt datora „gudrības” „kosmiskā ātrumā”, jo, sākot jau ar pirmo darba dienu, bija jāmaketē laikraksts. Tipogrāfijā nostrādāju 15 gadus. Patika. Likās, ka visa dzīve tāda sakārtota – bērni, darbs, mājas… Bet negribēju ieslīgt pašapmierinātībā, nolēmu, ka jāmācās – pabeidzu Grāmatvedības un finanšu koledžu. Pašreiz strādāju par grāmatvedi elektromontāžas uzņēmumā SIA „ENC LATVIA”, bet poligrāfijas darbi ir mans vaļasprieks. Tas mani ir savedis kopā ar skolotāju Zintu Saulīti, arī Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja „Braki” vadītāju, kas mani aicināja piedalīties šajā pozitīvajā notikumā – veidot atmiņu stāstus par Madlienas vidusskolu.

Tuvojoties jubilejai, Madlienas skolai novēlu zinātkārus bērnus un entuziasma pilnus skolotājus. Tas ir skolas dzinējspēks.

Aina Pidika (Tirša)

stundu saraksts
informācija
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

skolēniem
vecākiem
skolotājiem