17. Izlaidums – Zita Vucina

Skaistais, darbīgais un jaukais skolas laiks

Esmu dzimusi un uzaugusi Madlienā. Mamma bija bērnudārza audzinātāja, bet tētis – celtnieks. Ģimenē esmu pirmdzimtā. Jau agri, no viena gada vecuma, sāku apmeklēt Madlienas bērnudārzu. Kad paaugos, dārziņa vecākajās grupiņās, apliecinot savu patstāvību, tumšajos vakaros viena pati nācu mājās, jo mammai bija jāpieskata mazā māsa un ar mani auklēties vairs nebija laika. Mūsu ģimene dzīvoja jaunā daudzdzīvokļu mājā. Ar spēļu biedriem labi sapratos, un starp mums problēmu nebija. Visi kopā dzīvojām, spēlējāmies, arī strīdējāmies, lielie pieskatīja mazos, mazie – lielos… Kopā taču vienmēr jautrāk!

zita

1980. gada 1. septembrī kopā ar saviem vienaudžiem kāpu Madlienas vidusskolas kalnā. Te saņēmu dāvanā pirmo mācību grāmatu ar gaili – „Ābeci”, vēl šodien tā ir saglabājusies, jo taču vēsturiska. Tās dienas fotogrāfi jā redzu, ka rokās ir gladiolas – gandrīz manā augumā. Bet plati smaidīt gan laikam toreiz nevajadzēja, jo priekšējie zobi nesen kā izkrituši… Tajā gadā pirmklasnieku bija daudz, tādēļ tika izveidotas divas klases: „ācīši” un „bēcīši”. Es biju „bēcīšos”, un mūsu pirmā sākumskolas audzinātāja bija jauna skolotāja Elga Ozoliņa, vēlāk viņu nomainīja Ruta Jēkabsone. Mums, mazajiem, bija „grūtas” mācību stundas – glītrakstīšana, mācījāmies arī satiksmes noteikumus, uzzinājām par krustojumiem, „zebrām” un luksoforiem. Bet nesapratu, kam tas mums, lauku bērniem, jo uz Rīgu vienus tāpat nelaidīs.

Starp stundām bija laiks arī atpūtai, un starpbrīžos gāja vaļā spēles „sunīši” un „kājiņas”, tas bija jautri, bet reizē arī ļoti skaļi. Lai mūs, skolēnus, noturētu kaut kādos rāmjos, tikām radināti pie kārtības. Starpbrīžos mūs sadalīja pa pārīšiem, lēnā solī riņķojām pa gaiteni, skolas dežuranti visus pieskatīja. Agros rudeņos un vēlos pavasaros, kad laukā bija saulains, starpbrīžus jautri pavadījām skolas pagalmā. Tajā laikā meitenēm bija iecienīta lēkāšana ar gumiju, „klasītes” ar krītu uz asfalta vai lēkšana ar lecamauklu. Skolas parkā dzīvoja vāveres. Tām tika uzmeistarota barotava, un mēs, bērni, nesām maizi no skolas kopgalda. Liels prieks bija vērot no attāluma bailīgās kuplastes, kas nāca pie barotavas mieloties.

Audzinātāja pamatskolā bija Vanda Kalniņa, jauna un mīļa bioloģijas skolotāja. Lielais bioloģijas kabinets nu kļuva par mūsu klasi. Te bija ļoti daudz istabas puķu, visapkārt skaistums un zaļums. Mums puķes bija jākopj un jālaista.

Šajā laikā mēs no oktobrēniem pārtapām par pionieriem. Skolas pionieru vadītāja bija skolotāja Brigita Zukule, kura organizēja daudz dažādu pasākumu un konkursu. Ar lielu patiku piedalījos konkursos, kur gājām pa „stacijām” un mūs testēja, uzdodot erudīcijas un atjautības jautājumus. Katru gadu pionieriem notika ierindas skate, kurā klases sacentās savā starpā par vislabāk izpildīto soļošanu. Meitenēm obligāta prasība bija baltas kurpes. Veikalos preču piedāvājums bija diezgan vienveidīgs, tādēļ mūsu mammām nācās būt atjautīgām. Vienu gadu ar baltas krāsas aerosoliņa palīdzību dažu minūšu laikā sarkanas kurpes tapa par baltām.

Nomainījās klases audzinātāja – Valija Poļaka, jauna un eleganta skolotāja, mūs audzināja līdz pat 12. klases absolvēšanai. Viņa mācīja bioloģiju un ķīmiju, vēlāk arī darbmācību meitenēm. Audzinātājas vaļasprieks bija adīšana, tādēļ skolotāja ikdienā nēsāja pašas darinātos elegantos dzijas tērpus. Tā nu mēs, bariņš klases meiteņu, vēloties kaut ko no rokdarbu mākslas apgūt, gājām vakaros pie skolotājas uz mājām. Darinājām smalki izšūtus lakatiņus kā dāvanu mūsu mammām Starptautiskajā sieviešu dienā – 8. martā.

Latviešu valodas un literatūras skolotāja mūsu klasei bija Dzidra Megi, stingra, radoša un pieredzējusi. Kad bijām bērni, pat nedaudz baidījāmies no skolotājas. Man nepatika rakstīt sacerējumus, bet dažu labu gramatikas likumu vēl šodien atceros. Dz. Megi mūsu klasē laikam bija saskatījusi zināmu radošo potenciālu un iestudēja Hermaņa Paukša lugu „Uzmanību – cūka!!!” Vivita Landsmane tika pie galvenās lomas, man bija maza epizodiska loma – sanitārs zaķis. Tas bija liels un saviļņojošs piedzīvojums, un mēs ar lielu prieku nospēlējām dažas izrādes gan uz Madlienas, gan kaimiņu ciema kultūras nama skatuvēm. Citu reizi skolotāja mums palīdzēja sagatavot kādu apjomīgu un interesantu Jaungada izrādi, kas bija veltīta tautasdziesmām, teikām un ticējumiem par Rīgu. Kaut vairāk būtu tādu radošu skolotāju, kas spēj bērnus aizraut ar pareizām lietām!

Fizkultūru mācīja skolotājs Andris Šrāders, stingrs un reizē arī jautrs. Stundās vienmēr bija disciplīna, nopietna, organizēta sportošana, nebija nekādas „ņuņņāšanās”. Būdams labā omā, mēdza arī pajokot. Reiz skolotājs nodēvēja Sandru Možeiko par Brīnumiņu, tā šis vārds „pielipa” viņai uz visu skolas laiku.

Krievu valodu un literatūru mācījos pie Klavdijas Bušas, ļoti jaukas un sirsnīgas skolotājas. Pateicoties viņas izdomai un radošumam, krievu valodas un literatūras stundas nekad nebija garlaicīgas. Kādā aukstā dienā biju tā plānāk saģērbusies un laikam jau man nedaudz sala. Skolotāja to pamanīja, un bez vārda runas man uz pleciem uzgūla viņas siltais vilnas lakats.

Ģeogrāfi jā tikām pie jauna un jautra skolotāja Mārtiņa Oša. Viņš vadīja arī tādu kā tūrisma orientēšanās pulciņu, un mūsu klases lielākā daļa skolēnu, ļaujoties skolotāja avantūrisma garam, tajā darbojās. Tā apguvām jaunās tūrisma prasmes, kā, piemēram, uz ātrumu uzsliet telti, braucām uz sacensībām, devāmies gan tuvos, gan tālos pārgājienos. Mani divi tālākie pārgājieni bija Karpatu un Urālu kalnos. Smagais „jermaks” (liela tūrisma mugursoma) plecos, un uz priekšu pretī nezināmajam un satraucošajam! Tad uzzināju, ka garšīgu brokastu putru var pagatavot no mannā putraimiem un sausā piena maisījuma zīdaiņiem „Maļutka”. Un vēl, ka pēc garas pārgājiena dienas nav nekā labāka vakariņās par makaroniem ar „tušonku” (gaļas konservi), kas pagatavoti uz ugunskura.

Algebru un ģeometrij u mums mācīja gudra, labestīga un akurāta skolotāja Aina Šrādere. Viņas kabinetā auga citronkoks, kurš dažkārt piesaistīja skolēnu uzmanību. Atzīšos, ka arī es kā daudzi nevarēju pretoties kārdinājumam viegli paberzēt plaukstās šī koka lapas, jo vēlāk gaisā un uz rokām nu bija tik tīkamais citrusa aromāts. Jau tajā laikā iepatikās matemātika, un man noteikti paveicās ar jauko skolotāju. Lai arī A. Šrādere bija prasīga, tomēr mācīties šo priekšmetu nebija grūti. Sistemātiskā un pārdomātā apmācība nesa savus „augļus”. Kopā ar sola biedreni un draudzeni Ivetu Mucenieci samērā bieži startējām rajona un atklātajās valsts matemātikas olimpiādēs. Ar laiku sapratu, ka āķīgu matemātikas uzdevumu risināšana man sagādā azartisku prieku.

Pēc Madlienas vidusskolas absolvēšanas 1991. gadā (17. izlaidums) iestājos Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Pirmais kurss bija šoks, jo te man neviens vairs „mutē zināšanas nelēja”, nācās mainīt sevi, savu domāšanu, kļūt patstāvīgai. Studiju laikā sajutu vēlmi dziedāt un iestājos LU studentu korī „Juventus”. Šis laiks pavēra man vēl plašākas personīgās izaugsmes iespējas. Ar kori apceļoju daudzas Eiropas valstis, iepazinu starptautiskos studentu dziesmu svētkus Igaunijā un, protams, arī Dziesmu un deju svētkus Rīgā.

Pēc bakalaura programmas beigšanas 1996. gadā ieguvu matemātikas skolotājas diplomu un uzsāku darbu par matemātikas skolotāju Rīgā. Paralēli darbam turpināju studijas savā fakultātē un ieguvu maģistra grādu matemātikā. Maģistra studiju programmu apzināti izvēlējos tieši pie profesora Agņa Andžāna, ko biju jau iepazinusi skolas laikā, piedaloties olimpiādēs. Te nu varu palepoties ar savu artavu izglītības jomā – studiju programmas ietvaros esmu piedalījusies kādas mācību grāmatas tapšanā: „Mācību līdzeklis 8. klases ģeometrijas kursam par riņķiem”, autoru kolektīvs – Andžāns Agnis, Blūma Laine, Falkenšteine Elīna, Vucina Zita, Zvirbule Zaiga.

Nostrādājusi kādu laiku skolā, izlēmu savus spēkus pamēģināt citā jomā. Jaunu izaicinājumu meklējumos nokļuvu gan darbā LR Finanšu ministrijā, gan privātajās firmās, strādājot uzskaites grāmatvedības jomā. 2001. gadā izmācījos un ieguvu otru arodu – bilancspējīga grāmatveža kvalifikāciju. Tālāk uzsāku darbu, sniedzot grāmatvedības pakalpojumus maziem uzņēmumiem, un to daru vēl joprojām. Pašlaik no izglītības sfēras esmu aizgājusi, bet, kas zina, kā būs nākotnē.

Mana ģimene ir vīrs Mārtiņš un meita Ance (12 gadi). Meita ir muzikāla, dzied, spēlē un dejo tautas dejas. Mums visiem trim ļoti patīk pastaigas, pārgājieni vai izbraucieni ar velosipēdu, īpaši kopā ar draugiem. Ziemā noteikti slēpojam. Tātad skolotāju A. Šrādera un M. Oša ieliktie pamati nav zuduši, kaut skolas laikā fizkultūrā ne visai labi veicās.

Skolotāja darbs man nav svešs, zinu šo profesiju. Esmu bijusi gan skolniece, gan skolotāja, gan tagad skolnieces mamma. Zinu, ka darbs nav viegls, tādēļ novēlu skolotājiem izturību un optimismu, domājošus, sirsnīgus un radošus skolēnus! Skolēniem novēlu tādus pašus skolotājus! Un, lai tas viss piepildītos, ir vajadzīga gaiša, silta un mājīga skola. Novēlu manai skolai Saules mūžu!

Zita Zariņa (Vucina)

stundu saraksts
informācija
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

rakstu arhīvs