19. Izlaidums – Ilvita Kalpiņa

Skolotāji ir skolas dvēsele

Mani sauc Ilvita Kalpiņa (dzim. Cileviča), esmu Madlienas vidusskolas 19. izlaiduma absolvente. Piedzimu un dažus mēnešus dzīvoju Rīgā, pēc tam kopā ar vecākiem pārcēlāmies uz Madlienu. Kad biju vēl bērnudārza vecumā, dzīvojām vecajā skolā, no kuras gan neko neatceros. Pēc tam mitinājāmies Madlienas vidusskolas dienesta dzīvoklī, jo mans tēvs Gunārs Cilevičs strādāja skolā, tāpēc šī ēka likās jau tuva un pazīstama, pirms kļuvu par skolnieci. Atceros garo gaiteni pretī mūsu dzīvoklim, kura abās pusēs bija istabiņas bērniem, kas skolas laikā palika pa nakti internātā. Pa to mēs skrējām, ripinājām bumbu un braucām ar velosipēdu, kā arī mācību gada laikā ciemojāmies pie lielajām vidusskolas meitenēm. Kad man vajadzēja uzsākt skolas gaitas, pārcēlāmies dzīvot uz „Gatvēm”, un tad ceļš uz skolu vijās cauri visam ciematam.

ilvita

Madlienas skola atrodas fantastiskā vietā – atceros stāvo kāpienu kalnā, kura galā bija divi seni ozoli kā vārti uz skolu, kā vārti uz zināšanām. Lai gan man patika mācīties un labi veicās, pirmais septembris un pēdējā skolas diena bija vismīļākās dienas, jo nebija jāmācās un mamma sagaidīja mājās ar pašceptu kūku. Pirmais septembris likās burvīgs arī ar to, ka jaunas burtnīcas, klades un rakstāmpiederumi bija glīti sakārtoti rakstāmgalda atvilktnēs un somā, taču mācību gada laikā šādu kārtību jau bija grūtāk uzturēt. Un kur tad vēl baltās, platās matu lentes, kas rotāja meiteņu garās bizes, no bizēm veidotie „kliņģeri” un zirgastes pirmajā septembrī un citos svētkos. Tas bija tik skaisti! Tajā laikā skolā bija formas – meitenēm tumši zilas kleitiņas vai sarafāni. Man bija kleita, kura nebija sevišķi ērta, jo nereti plīsa piedurknēs pa vīlēm, un tai bija jāšuj klāt balta krādziņa, un tā katru nedēļu – ārdi nost, mazgā, gludini un šuj klāt. Pēdējos gados skolas formas atcēla, un tad gan bijām brīvi apģērba izvēlē.

Atceros visus skolotājus, kas mācīja. Žēl, ka daudzi no viņiem vairs nav kopā ar mums. Protams, ka ļoti patika jaunās skolotājas, kas sāka strādāt tikko pēc augstskolas, bet neapšaubāmi lielākais ieguvums katram no mums bija iespēja mācīties pie dzīvesgudriem un savā jomā profesionāliem skolotājiem un skolotājām, un esmu katram no viņiem pateicīga par to.

Atmiņas par skolu saistās ar atsevišķiem notikumiem, pat šķietami nenozīmīgiem, bet tās ir manas atmiņas, un tajās ar prieku dalīšos.

Mūsu pirmā skolotāja Daina Līdaka mācīja gandrīz visus mācību priekšmetus, bet visvairāk atmiņā palicis, ka mēs varējām patstāvīgi rēķināt „cieto riekstu vācelītes” uzdevumus matemātikā un risinājumu lapiņas mest īpašā kastītē. Pēc tam skolotāja uz skaistām kartiņām bija uzrakstījusi pateicības vārdus tiem, kas tos bija risinājuši. Protams, arī dejas pie skolotājas atceros ar īpašu siltumu – bija skaisti tērpi, un man ļoti patika deja ar lietussargiem.

Katru rudeni skolā bija lapu grābšanas talka, kurā katrai klasei tika ierādīta teritorija, kas jāsakopj, un tad tika izveidotas lielās lapu kaudzes, kurās mēs pēc tam lēcām. Atminos, ka pēc vienas tādas talkas ar vairākām meitenēm iekārtojāmies apaļo skujeņu pudurī, kas atrodas netālu no skolas. Mēs spēlējām „mājas” un bijām ļoti priecīgas līdz brīdim, kamēr saņēmām aizrādījumu.

Skolā bija dažādi interesanti pasākumi, viens no spilgtākajiem – „Saturieties, meitenes!” un attiecīgi „Saturieties, zēni!”. Tajā bija dažādi interesanti uzdevumi, kuros pārbaudīja zināšanas un noderīgas prasmes. Viens no uzdevumiem bija – I. Ulmaņa dziesmai „Mākonis” izveidot horeogrāfiju. Tā kā sagatavošanās laiks bija vien desmit minūtes, palikām pie idejas, kas man „iešāvās” prātā, un tā nu es biju mazais nerātnais mākonis, kas kaitināja Mēnesi un Sauli. Vēl joprojām, dzirdot šo dziesmu, ar siltām atmiņām atceros deju, ko iestudējām pasākuma laikā.

Viens no pasākumiem bija „Kāvi”, kura saturu un jēgu neatceros, bet atminos, ka ar klasesbiedriem skrējām pa mežu un tika dots uzdevums citas klases bērniem noraut kreppapīra lentes, kas bija apsietas ap roku. Tad nu drosmīgākie skrēja pretiniekiem klāt, bet bailīgākie – kā es un vēl kādas meitenes – lasījām un devām skolotājai nelielos kreppapīra fragmentus, kas bija vienkārši sakrituši zemē pēc kāda cīniņa, lai mūsu klasei pēc iespējas vairāk būtu pretinieka lentīšu.

Mazliet baisi vienmēr likās skrējieni uz šautuvi, kad skolā atskanēja mācību trauksme. Iepriekš pat mājās bija jāsagatavo marles apsējs, ko likt priekšā degunam un mutei. Šajā laikā tika runāts par kara iespējamību un rīcību tā gadījumā, un tas man kā bērnam likās bailīgi.

Par fizkultūras stundām man atmiņā palikušas šādas divas epizodes. Vienā no stundām lēcām augstumā. Es pratu pārlēkt latiņu tikai „šķērītē”, ar otru paņēmienu – „muguriņu” – man neveicās. Lēkšanas veidam nebija nozīmes, jo pārvarēju augsto 1,30 metru atzīmi. Tajā pašā laikā citās sporta stundās bija jāskrien barjerskrējiens, un, lai gan lēcu augstumā ļoti labi, barjeras, kuras ir gandrīz divas reizes zemākas par manis pārlekto latiņu, pārvarēju ar lielām grūtībām.

Rezultāti sportā tajā laikā bija normēti, un visiem skolēniem bija jāpilda GDA („Gatavs darbam un aizsardzībai”) normas. Atminos, ka skolotājs Andris Šrāders katram izsniedza brūnu grāmatiņu, kurā bija jāfiksē savu mājās izpildīto vingrojumu rezultāti. Pēc kāda laika viņš lika atnest tās atrādīt un bija ļoti atjautīgs, saprotot, kurš kaut ko mājās ir darījis, kurš tikai pierakstījis lieliskus rezultātus.

Skolā bija dažas dienas gadā, kad oficiāli varējām neapmeklēt stundas – tad, kad bija jādežūrē skolas ēdnīcā vai pie zvana. Man vislabāk patika sēdēt pie skolas zvana, jo tad varēja justies tā īpaši un svarīgi, klasesbiedri lūdza zvanu no stundas zvanīt kādu minūti ātrāk.

Mūsu skolā bija auto apmācība, kuru mācīja mans tēvs. Pateicoties viņa ieteikumam, ka viss dzīvē var noderēt, mācījos braukt ne tikai ar vieglo, bet arī ar smago automašīnu, ja pareizi atminos – GAZ 52. Kaut arī biju pasīka augumā un likās, ka tikko deguns bija redzams pāri stūrei, man ļoti patika braukt ar šo mašīnu, jo tā atšķirībā no „Moskvič” brauca ļoti mierīgi un rimti. Vēlāk gan tiesības ieguvu braukšanai tikai ar vieglo automašīnu.

Vasarās neiztrūkstoša bija biešu ravēšana sovhoza biešu laukos – visi tikām vesti turp ar autobusu, kurā nereti dziedājām. Kad pabeidzām darbu, mūs dažreiz veda peldēties uz Ogres upi. Neatminos, vai tās bija brokastis pirms ravēšanas vai pusdienas pēc tam, bet man ļoti garšīgi likās makaroni ar sieru, kādus es pati neprotu izvārīt – īsta bērnības garša!

Beidzot skolu, obligāti bija jākārto eksāmens algebrā un jāraksta sacerējums. Pārējie bija izvēles priekšmeti. Man pilnīgi pašsaprotami likās kārtot noslēguma eksāmenu ģeometrijā, tas šķita tik vienkārši kā reizrēķins, jo gan skolotāja Brigita Zukule, gan Aina Šrādere mums ielika labus pamatus matemātikā. Kārtojot eksāmenu, rakstīju uz tāfeles izvilktās eksāmena biļetes teorēmu, pēc tam sāku par to stāstīt eksāmena komisijai, un tad pēkšņi man pazuda balss. Kādu laiku sēdēju malā, un skolotāji mani aptekāja, jo gan pati, gan skolotāji bija satraukušies. Beigās balss atgriezās, un, lai gan liela satraukuma par stāstāmo nebija, laikam tomēr notika kāda psihosomatiska reakcija. Jāpiebilst, ka daudziem ieplešas acis, kad stāstu, ka lielākā daļa mūsu klases skolēnu toreiz kā izvēles priekšmetu kārtoja tieši ģeometriju.

1993. gadā pabeidzu vidusskolu un vienu gadu mācījos privātā psiholoģijas augstskolā, no kuras aizgāju, jo sapratu, ka psiholoģija nav tas, ar ko ikdienā gribētu nodarboties. Tad tīras nejaušības dēļ nokļuvu 88. bērnudārzā (tagad – Rīgas 88. pirmsskolas izglītības iestāde) Rīgas centrā, kur sākumā strādāju par auklīti, bet pēc pāris mēnešiem man uzticēja mazo bērnu grupu, kuri tikko uzsāka savas bērnudārza gaitas. Tā nu es vairākus gadus strādāju par grupas skolotāju ar divgadīgiem mazuļiem, paralēli uzsāku studijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (tagad – akadēmijā). Pabeidzot augstskolu, mani pārvilināja Latvijas Uzņēmējdarbības un menedžmenta akadēmija, kurā divus gadus strādāju par sekretāri un koordinatori projektam „Esi līderis!”, ko veidojām kopā ar Rīgas Komercskolu. Šajā laikā valstī sāka palielināt skolotāju algas, un tika izkonkurēts privāto uzņēmumu atalgojums, un es, bijušo kolēģu mudināta, atgriezos tajā pašā pirmsskolā, kur sāku strādāt par mūzikas un sporta skolotāju. Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma man piedāvāja metodiķes vietu, un šajā amatā nostrādāju 6 gadus. Man patika būt pirmsskolas vadītājas „labajai rokai”, nereti aizvietoju viņu, lieliski tiekot galā ar pienākumiem, un, iespējams, jau drīzumā pati kļūtu par kādas pirmsskolas vadītāju. Tomēr pagājušajā gadā nolēmu savas darba gaitas izglītības jomā uz kādu laiku pārtraukt, jo, manuprāt, skolotāja un izglītības iestāžu darbs šobrīd tiek tik ļoti reglamentēts, ka pazūd pedagogu radošums, iniciatīva tiek nokauta pašā saknē un svarīgākais katrā iestādē ir „kārtība papīros”. Un aiz visa tā skolotājiem vairs neatliek laika un spēka tā pa īstam pamanīt katrā bērnā personību.

Šobrīd, pārdomu laikā, visu enerģiju veltu savai ģimenei – vīram Raitim, ar ko esam pazīstami jau gandrīz 20 gadus, un gandrīz 9 gadus vecajai meitai Elzai, kuras stāsti par skolu atgādina manas skolas gaitas.

Madlienas vidusskolai drīzumā būs skaista jubileja, tāpēc gribu teikt šādus vārdus: „Skola bez skolotājiem ir tikai ēka ar nosaukumu „Skola”. Skolotāji piepilda skolu ar saturu, viņi ir tās dvēsele. Ir dažādi skolotāji – skolotāji un Skolotāji – skolotāji ar lielo burtu. Lai pēc iespējas vairāk Madlienas vidusskolā ir Skolotāju!”

Ilvita Kalpiņa (Cileviča)

stundu saraksts
informācija
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

rakstu arhīvs