kalendārs
Pasākumos var notikt fotogrāfēšana vai filmēšana, fotogrāfijas var tikt izmantotas izglītības iestādes publicitātes pasākumiem.

13. - 19.10.
EPVS aktīvākie jaunieši dodas pieredzes apmaiņas braucienā uz Briseli.

17.10.
Radošās darbnīcas „Izzinošās spēles” 1.-4. klašu skolēniem.

17.10.
Izliekam I semestra starpvērtējumu.

18.10.
Rudens tirdziņš sākumskolā.

18.10.
Tematiskā diskotēka 6.-12. klašu skolēniem.

18.10.
Pedagoģiskās padomes sēde par skolēnu mācību sasniegumiem.

18.10.
Izsniedzam I semestra starpvērtējuma liecības.

24.10.
Pedagogu konference Ulbrokā par kompetenču projektu (reģistrācija ir noslēgusies)

21. - 25.10.
Skolēnu rudens brīvdienas.

25. - 27.10.
Skolā tiek uzņemta Skautu nometne (apm. 200 skolēni).

31.10.
Valsts svētku mēneša ieskaņas koncerts, folkloras un seno cīņu kopa „Vilkači”.

NOVEMBRIS: ⇅

DECEMBRIS: ⇅

visi pasākumi

4. Izlaidums – Jekaterina Viļkeviča

Man ir ļoti paveicies

Ar draudzeni reiz kādā savā „meiteņu” sarunā secinājām un laiku pa laikam sev atgādinām: „Kā mums ir paveicies, ka dzīvojam miera laikos!” To atceroties, nobāl visi sadzīves stresi un nebūšanas.

Maniem vecākiem – Voiteham (pēc pases; pareizi būtu – Voiceham) un Leokādijai Viļkevičiem – tā nepaveicās. Voicehs bija no poļu ģimenes, kas dzīvoja Lietuvā. Viņi – četri bērni – zaudēja abus vecākus un izdzīvoja, kā nu prata un spēja. Vecāko brāli tā laika vara mēģināja izsūtīt, taču viņš izbēga no vilciena. Manam tēvam nebija iespēju apmeklēt skolu. Lasīt un rakstīt, saskaitīt un atņemt vienkāršus skaitļus viņš iemācījās, dienēdams armijā. Leokādijai – arī no poļu ģimenes, bet Baltkrievijā – paveicās vairāk, viņa skolā mācījās četrus gadus. Būdama bērns, slēpās no šāviņiem kartupeļu vagās, jo māja atradās starp divām apšaudes līnijām. Pēc kaujas viņa redzēja, kā sanitāri ar suņu vilktiem ratiņiem veda projām ievainotos. Kāda vācu karavīra līķis tā arī palika turpat mētājamies…

4

Voicehs un Leokādija satikās Somijai atņemtajā Karēlijā, uz kurieni pēc kara abu izputinātās ģimenes devās labākas dzīves meklējumos. Voicehs tur dienēja un strādāja, bet Leokādija mācījās meža tehnikumā un vēlāk strādāja meža darbos. Es piedzimu svešumā 1960. gada septembrī. 1962. gada februārī ģimene četru cilvēku sastāvā (vecāki, brālis un es) pārcēlās uz Latviju un nekad to nav nožēlojusi.

Runājot par manu skolu, domās un emocionāli nekad neesmu nodalījusi Madlienas astoņgadīgo skolu no vēlāk uzceltās vidusskolas. Abas ir mana bērnība, un abas atrodas (atradās), vismaz pēc manām izjūtām, svētīgās vietās, un šī svētība stāv man klāt līdz pat šai dienai. Esmu 1978. gada absolvente, 4. izlaidums.

No īsā ieskata manu vecāku dzīvē ir skaidrs, ka viņi mums ar brāli varēja dot tikai to, ko paši spēja sagādāt smagā darbā, nekam citam viņiem nebija ne laika, ne spēka. Nevar jau dot otram to, ko pats neesi saņēmis, kā pašam nav. Māte man tā arī teica: „To, ko es nevaru tev iemācīt, mācies no citiem cilvēkiem.” Nu, lūk, tad skola bija tā otra „ligzda”. No vienas puses, kā jau bērnam, man nepatika agri celties, lai nenokavētu toreiz padomju saimniecības „Madliena” organizēto vai vēlāk sabiedrisko transportu uz skolu, mājas darbus pildīt arī bija jāpiespiežas, un es nebiju „spīdekle”, taču, par laimi, vismaz humanitārajos priekšmetos man bija „viegla galva”, bet matemātikā un citos eksaktajos priekšmetos tiku galā, uz vajadzīgo brīdi vielu iegaumējot, diemžēl bez dziļākas izpratnes. Tikai tagad ar pieauguša cilvēka prātu saprotu, cik milzīga praktiskā nozīme ir, piemēram, trigonometriskajām formulām, kuras mēs savā laikā truli mācījāmies no galvas, un cik garš ceļš cilvēcei bija jānoiet, lai šīs sakarības atklātu un noformulētu. Tāpat arī fizika. Pirms pāris gadiem nopirku fizikas mācību grāmatu terminoloģijas dēļ (tulkojumam) un kā lasāmvielu pensijas gadiem, lai vismaz vecumdienās noskaidrotu arī šo dzīves lappusi.

Madlienas astoņgadīgajā skolā sāku mācīties 1967. gada 1. septembrī, dažas dienas pirms septītās dzimšanas dienas, t.i., vēl sešu gadu vecumā. Burtus jau pazinu, un lasīšanas pārbaudē izrādījās, ka spēju tos salikt arī vārdos, tāpēc tika izlemts, ka varu sākt mācīties tūlīt, nevis pēc gada. Paldies skolotājai Regīnai Gaiķenai, kura kļuva par manu pirmo klases audzinātāju un latviešu valodas skolotāju. Sākot ar ceturto klasi, mana otrā audzinātāja bija Ruta Kravale – mūzikas skolotāja. Tā bija liela laime, jo man ir laba muzikālā dzirde, un viņa bija ievērojusi, ka mēs ar draudzeni Sarmīti Bērziņu, kurai arī bija (un, cerams, joprojām ir) tikpat laba muzikālā dzirde, stundu pārtraukumos, paslēpušās aiz atvērtas grāmatas, aizrautīgi dziedājām: „Laif, laif, la-la-la-la-la la…” (no angļu „life”) un divās balsīs „O-o memi, o-o memi-memi blū, o-o memi blū” (dziesma „Mamy blue”). Viņa mūs abas iecēla par pionieru pulciņa bundziniecēm. Svarīga bija nevis bungošana, bet gan tas, ka viņa bija mūs ievērojusi. Skolotājas R. Kravales laikā skolā bija jauktais koris un zēnu koris, kuri piedalījās skatēs un uzstājās Madlienas ciema svētku pasākumos. Tas bija iespaidīgi. Bija arī meiteņu ansamblītis, kurš dziedāja „Saule pina vainadziņ’, vītolā-i sēdēdama…” Skanēja tik skaidri un labi, ka pati skolotāja diriģēdama klausījās kā noburta un tad teica: „Cik skaisti!” Joprojām atceros gan šo mirkli, gan skolotāju.

Nākamajai mūsu klases audzinātājai Vijai Funknerei – vācu valodas skolotājai – bija liktenīga loma manā dzīvē. Kā jau cilvēkam ar humanitāru ievirzi, man viņas priekšmeta apguve grūtības nesagādāja, taču svarīgs bija atbalsts, kad gatavojos iestājeksāmeniem Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. Īpaši jāuzsver, ka svešvalodas mācīšana prasa labu metodisko sagatavotību, prasmi nodrošināt loģisku, atkārtojošu vingrinājumu virkni ar pieaugošu grūtības pakāpi dažādos valodas lietošanas aspektos, prasmi iesaistīt vingrinājumos visus klases skolēnus, tā nodrošinot mācīšanos, disciplīnu un panākumus. Tas viss mums tika dots. Man paveicās, un es iestājos „svešvalodniekos”.

Pēc tam vēlreiz ļoti nopietni paveicās, kad radās iespēja toreiz PSRS studentu apmaiņas ietvaros doties uz 4 gadiem studēt vācu valodu Humbolta universitātē Berlīnē – Vācijas Demokrātiskās Republikas galvaspilsētā. Tā es ieguvu valodas zināšanas, kuras man ir pavērušas pilnīgi jaunus apvāršņus, ļauj nopelnīt sev dienišķo maizi un kuru apguves un lietošanas laikā esmu guvusi neizsakāmi daudz.

Skolas jubilejas reizē gribas ar vislabākajiem novēlējumiem pieminēt arī skolotāju pāri – Andri un Ainu Šrāderus. Lai gan nebiju starp izcilniekiem ne sportā, ne matemātikā, neviens no šiem priekšmetiem man nav bijis netīkams tieši skolotāju gudrās, pašcieņas pilnās un laipnās attieksmes dēļ. Vienmēr esmu viņus par to apbrīnojusi. Vēl īpaši pieminēšu skolotājas Valentīnu Cauni un Antoniju Mikštu. Abām bija atvēlēta it kā nepateicīga loma. V. Caunei bija jāvada skolas pionieru organizācija, A. Mikštai jāmāca krievu valoda. Gan pionieru organizācija, gan krievu valoda bija padomju laika uzspiesta, taču V. Caune prata, apejot formālo pusi, pārvērst „pionierus” par dzīvu un radoša gara pilnu veidojumu. Tur bija ekskursijas, pašu skolēnu gatavoti uzvedumi, „aģitbrigāde”, kurai ar propagandu nebija nekāda sakara, bet kas bija tīra skolēnu un skolotājas radošā gara izpausme, uzstājoties ar tā saucamajām „montāžām” – dziesmām, deju kustībām, I. Ziedoņa un O. Vācieša dzeju par savas dzimtenes skaistumu, mīlestību un apgarotību. Kabinetā, ko sauca par pionieru istabu, vienmēr notika kaut kas interesants – skolēni paši plānoja, gatavoja, apspriedās, iestudēja… Skolotājai A. Mikštai, iespējams, bija visgrūtāk, jo krievu valoda ir sarežģīta, skolēniem negribējās to mācīties, un viņai nācās būt – kā toreiz šķita – drakoniski stingrai, lai panāktu mācīšanos, un viņa to paveica. Kad skolā tika nodibināts „Internacionālās draudzības klubs” un mūsu skolēniem tika dota iespēja, piemēram, apciemot skolu Diližānas pilsētā Armēnijā, redzēt kalnus, Araratu, tikties ar turienes viesmīlīgajiem cilvēkiem, visa saziņa notika krievu valodā, un iegūtās zināšanas „darbojās”!

Domājot par savu skolu un Madlienu, man ir gaišas atmiņas un sajūta, ka – atkārtošos – man ir ļoti paveicies, un šo sajūtu veido ne jau tikai iespaidi par pieminētajiem skolotājiem, bet gan visa tā laika atmosfēra – kopības sajūta…

Mans novēlējums Madlienas vidusskolai – daudz un dažādās jomās apdāvinātu audzēkņu, kuri, kad izaugs, izveidos Latvijas valsti par tādu, kurā pilsoņi leposies ar to, ka tajā dzīvo un maksā nodokļus, kas savukārt ļaus pienācīgi atalgot skolotājus un ārstus par viņu svēto darbu.

Jekaterina Viļkeviča

stundu saraksts
informācija
sveicam!
Madlienas vidusskolas
Darbības mērķis: ⇅

Uzdevumi: ⇅

Prioritātes: ⇅

skolēniem
vecākiem
skolotājiem